Kā dzīvot tālāk pēc tam, kad krāpšana attiecībās ir piedota
Attiecības ir mācību process visa mūža garumā, un neviens tajā nesaņem tikai desmitniekus. Neuzticība ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem, ar kādu pāris var sastapties. Nav vienas pareizas formulas, kā rīkoties brīdī, kad atklājas partnera sānsolis – vieni attiecības pārtrauc nekavējoties, citi izvēlas mēģināt saglabāt to, kas reiz bijis vērtīgs un mīlēts.
Kļūdīties iespējams abos gadījumos – gan aizejot, gan paliekot. Taču, ja lēmums ir pieņemts un krāpšana piedota, sākas nākamais, ne mazāk sarežģītais posms: kā dzīvot tālāk, lai attiecības patiešām dziedētu, nevis lēnām sabruktu no jauna.
Nepiespiest partneri atvainoties bezgalīgi
Cilvēkam, kurš ticis piekrāpts, atvainošanās pienākas – pat ļoti dziļa un patiesa. Tomēr kādā brīdī ir svarīgi apstāties. Regulāra atgriešanās pie notikušā, liekot partnerim atkal un atkal nožēlot savu rīcību, uztur sāpes dzīvas un neļauj attiecībām virzīties uz priekšu. Piedošana bez robežām pārvēršas par sodīšanu.
Neizvēlēties atriebību
Atriebības doma pēc nodevības var šķist vilinoša. Taču rīcība, kas balstīta dusmās un aizvainojumā, reti kad dziedē. Ja sānsolis ir piedots, tad tas ir piedots pa īstam. Krāpt tikai tāpēc, lai “izlīdzinātu rēķinus”, bieži vien beidzas ar vēl lielāku iekšēju tukšumu un kaunu pašam pret sevi.
Nepārvērst attiecības par nepārtrauktu kontroli
Pēc krāpšanas ir normāli justies nedroši, baidīties, ka tas var atkārtoties. Kontrole šādā brīdī šķiet kā veids, kā sevi pasargāt. Taču pārmērīga pārbaudīšana, izsekošana un aizdomas ar laiku iznīcina arī to, kas vēl palicis dzīvs. Ja piedošana ir notikusi, pamazām – pat ja ļoti lēni – ir jāmācās atjaunot uzticēšanos.
Neiesaistīt notikušajā apkārtējos
Saruna ar psihologu vai pāru terapeitu šādā situācijā var būt ļoti vērtīga. Taču attiecību krīze tomēr ir pāra privāta telpa. Sūdzības radiem, draugiem vai, vēl jo vairāk, bērniem tikai sarežģī situāciju, jo apkārtējie bieži vien piedot nespēj pat tad, ja paši partneri to ir mēģinājuši.
Nepieprasīt detaļas bezgalīgi
Ir cilvēki, kuri nevēlas zināt neko, un ir tādi, kuri grib zināt visu līdz pēdējam sīkumam. Abas galējības var būt postošas. Par notikušo ir jārunā – tik daudz, cik ļauj paša emocionālās robežas. Atgriešanās pie detaļām atkal un atkal neatnes mieru, bet tikai atver brūci no jauna un kavē dziedināšanas procesu.
