Mārtiņš Brauns saviļņots: "Ko tādu var piedzīvot tikai reizi mūžā"

Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava” vienmēr bijusi daļa no mūsu brīvības. Tajā ir kas tāds, ko saprotam līdz kaulu smadzenēm un smalkākajiem DNS savijumiem, un, izrādās, ne mēs vien. Septembrī Mārtiņš Brauns devās uz Katalonijas vēsturisko galvaspilsētu Barselonu, kur piedzīvoja, kā viņa komponēto dziesmu, kas kļuvusi par Katalonijas neatkarības himnu, dziedāja gandrīz divi miljoni katalāņu demonstrācijas kulminācijas brīdī. Dziesmas nosaukums ir Ara és l'hora – Tagad ir laiks. Katalāņi dziesmai izvēlējušies sava dzejnieka un patriota Migela Marti i Pola (Miquel Martí i Pol) vārdus.

Katalāņu valodā visā pasaulē runā apmēram 10 miljoni cilvēku, pašā Katalonijā – 7,2 miljoni. Līdzīgi, kā 1989. gadā izveidojām Baltijas ceļu, pagājušajā gadā 1,6 miljoni Katalonijas iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot 480 kilometrus garu dzīvu ķēdi no viena Katalonijas gala līdz otram.

 Neviens man nediktēs savus likumus

– Tik lielas auditorijas man nekad nav bijis. Līdz šim lielākā bija Maskavā, starptautiskajā jaunatnes festivālā, kad ar „Sīpoliem” spēlējām brīvdabas koncertu, tur mums bija 40 tūkstoši klausītāju. Tas arī bija baigais paskats, bija bail, ka pirmajai rindai vēderus nepārgriež uz skatuves malas. Bet Barselonā ielās bija izgājuši miljoni. Paskats bija grandiozs – visa Barselona bija katalāņu krāsās. Saules dzeltens ar spilgti sarkanu un vai nu zilas, vai sarkanas zvaigznes malā. Ielās – nepārskatāms pūlis, un viss dzeltensarkanās strīpās. Uz visiem karogiem, krekliņiem, visur bija dziesmas pirmie trīs vārdi. Tas, protams, nebija Rainis – tas bija viņu vietējais Rainis, un tie bija citi vārdi. Bet tas bija tāpat, ja mums te būtu divi miljoni izgājuši Rīgas centrā un uz visiem krekliem būtu rakstīts „Saule, Pērkons, Daugava”.

– Tas droši vien bija ļoti saviļņojoši?

– Man tas bija milzīgs stress, bet visur biju, visur tiku. Karstums bija milzīgs – biju apģērbies baltā kreklā, žaketē, kā koncertā pienākas. Bet man visi teica: velc nost. Un pareizi bija, vislabākais būtu ar pliku vēderu! Tikt no pasākuma uz viesnīcu bija ļoti sarežģīti – nekāda transporta, protams, tādā dienā nevar būt. Bet visu atrast man palīdzēja Gunārs Kalniņš, kurš jau daudzus gadus dzīvo Barselonā.

– Skudriņas noskrēja, kad pirmo reizi dzirdēju, kā to bija iedziedājis spāņu koris Cor Jove de l’ Orfeó Català; viņi man atsūtīja pa e-pastu. Mazliet ritms pamainījies, jo fonētika viņiem ir mazliet citāda, bet tas nekropļo melodiju. Un koris ir izcils! Viņu diriģents Esteve Nabona man pēc stila atgādināja Imantu Kokaru jaunībā. Tādu vīru ir maz.

Kaut kas tāds var notikt tikai vienreiz mūžā. Bet es pateikšu, par ko man skudriņas pa īstam skrēja un kad man tā jocīgi kļuva. Tas bija tad, kad mūsu pašu presē rakstīja, ka katalāņi par savu brīvības himnu izvēlējušies mūsu „Saule, Pērkons, Daugava”. Nevis Brauna vai Raiņa un Brauna, bet MŪSU Saule, Pērkons, Daugava. Man tas baigi patika! Nekāds tur Brauns – MŪSU! Tas man glaimoja.

– Mūsu himnai ir jābūt tādai, kāda tā ir. Tā ir visos moku laikos ar mums bijusi, cietumos dziedāta. Tā ir mūsu himna. Saule, Pērkons, Daugava enerģētika ir cita. Tajos vārdos ir tā milzīgā brīvība: neviens man nediktēs savus likumus. Neviens te man neievedīs savus paragrāfus, ticības un tādas lietas. Jo es esmu brīvs! Man pavēlnieki ir Saule un Pērkons, un es esmu pļava. Es esmu brīvs kā pļava! Un tas nav nekādā sakarā ar reliģiju – Dievs ir Dievs. Katram tas celiņš ir citāds, bet Saule un Pērkons ir mūsu identitāte, tur ir mūsu saknes. Tas ir pat dzīvnieciskā līmenī: esmu stiprs kā bomis! Dziesmas enerģētiku izraisīja Raiņa vārdi – tas ir pirmavots.

– Bet bez jūsu mūzikas tie vārdi varbūt paliktu nesadzirdēti.

– Ir teksts, un ir mūzika – tās ir divas dažādas lietas. Ja tad, kad tie saiet kopā, tas joprojām ir viens un tas pats, tas vienkārši ir mūzikas pavadījums tekstam vai prasts pavadījums. Kino, teātris, dzeja kombinācijā ar mūziku – tam jābūt kam vairāk. Ja neveidojas trešais, kaut kas jauns, tad tā nav īpaša veiksme. Saule, Pērkons, Daugava impulss bijis teksts un Valmieras Drāmas teātra pasūtījums rakstīt mūziku izrādei Daugava. Izrāde bija uz nogriešanas un aizliegšanas robežas. Tikai režisora Valentīna Maculēviča veselības stāvoklis izglāba Daugavu no aizliegšanas, jo cenzori baidījās kļūt par slepkavām. Pirms izrādes pieņemšanas režisoram bija infarkts – ja nepieņemtu izrādi, viņi uzņemtos lielu risku. Tā nu Daugava izgāja cauri. Viss kora cikls ir 45–50 minūšu garš.

– Pats tolaik apzinājāties, ka esat uzrakstījis dziesmu, kas ir mūsu brīvības simbols?

– Nekādas apziņas man nebija. Teiksim tā – es biju uztrenēts, redzot šīs dziesmas rezonansi. Kad aizgāju no „Sīpoliem”, jo šķita, ka jāmainās, mani iekļāva trijotnē, kas izveidoja kori „Sindi putnu dārzs”. Tam bija vajadzīgs repertuārs, un viens no pirmajiem darbiem bija Daugavas mūziku pārrakstīt korim. Kad tikai sākām mācīties programmu, mēģinājām Vecrīgā, mazā telpiņā. Te pēkšņi brāžas iekšā kāda amerikāņu delegācija: kas tas ir, kas tā par dziesmu? Ne vārda nesaprazdami, viņi kaut kā uzāķējās uz tās melodijas.

Gaiss jau kļuva brīvāks, braucām ar „Sindi putnu dārzu” uz Somiju, bijām pat Izraēlā, kaut mūsu repertuārs joprojām bija uz robežas. Neviens cenzors īsti nesaprata: aizliegt – neaizliegt? Atceros, ka Somijas koncertā, kur dziedāju korī, acīs riesās asaras. Somi, nesaprotot nevienu vārdu, pie „Saule, Pērkons” cēlās kājās. Vēl trakāk bija Izraēlā – ebreji raudāja! Lielajā Mežaparka estrādē dziesmu pirmo reizi iznesa diriģents Jānis Ērenštreits skolēnu dziesmu svētkos. Arī gāja uz risku – nebija vēl brīvības pa īstam, tas bija 1989. gads. Un tad nāca lielie Dziesmu svētki. Atceros, man uzlika Jāņu vainagu galvā, sadeva puķes – tā mierīgi. Bet citi man pēc tam saka: “Klausies, tu raudāji!” Es saku: “Kas par muļķībām!” Šie man: “Tev asara nobira!” Es atkal: “Nekā tāda nav bijis!” Pēc tam skatos televīzijā – tiešām, man dziesmas laikā asara nobirst! Baigi jocīgi – pats nevienu brīdi to nejutu un neko tādu neatcerējos.

– Vai jums reizēm nerodas sajūta, ka mūža lielākā dziesma jau uzrakstīta?

– Pret šo dziesmu izturos kā pret veciem lauriem. Mani vairāk uztrauc, vai ir domubiedri, jo parasti viss labākais rodas kopā ar domubiedriem. Agrāk man domubiedri bija teātra un kino režisori, diriģenti, tagad gandrīz neviens no viņiem vairs nestrādā. Bet ik pa laikam jau, protams, atrodas cilvēki, ar kuriem kopā man ir interesanti kaut ko darīt.

 Kaut kā tāda nekad vairs nebūs

– No kurienes vispār rodas mūzika – jums ir kāda nojausma par to?

– Īsta mūzika ir Dieva dāvana. Te es nedomāju fizioloģisko mūziku, kas patlaban ir milzīgā pārsvarā. Tā arī agrāk ir bijusi, gan komercmūzika, gan atdarinājumi, visādi zagumiņi... Bet īsta mūzika. Es domāju, ka Baham ir bijis kaut kas pārdabisks, jo viņa mūzika – tas nav tikai cilvēka darbs. Bet citiem – visiem gadās, arī Mocartam. Un par sevi es pilnīgi droši varu teikt, ka man ir pāris tādas filmu mūzikas, ka... Ja man tagad tās filmas būtu jāskatās kinozālē, es gribētu palīst zem krēsla no kauna!

Bet no kurienes rodas īsta mūzika, tas nav izskaidrojums. Es drīzāk teiktu, ka nezinu. Ir skaidrs, ka muļķīgi ir censties pēc hitiem, tad nekas nesanāk. Protams, to var darīt mākslīgi. Ārzemēs ir tirgoņi, kas samaksā raidstacijām, lai to draņķi spēlē 20 reižu dienā, un parastam cilvēciņam sāk likties: vai, cik populāra dziesma! Bet tas ir tāpēc, ka viņam 20 reizes ir sists ar āmuru pa galvu! Ja hits rodas, tas rodas pats no sevis, un vislabākais, uz ko pārbaudīt, vai tas ir pa īstam, ir bērni. Man baigi patīk, ka Saule, Pērkons ķer sīkos. Redzēt, ka piecgadīgs, sešgadīgs grib to klausīties, tas mani aizkustina.

– Jums ir tāda kā misijas sajūta, rakstot mūziku?

– Jaunībā man tādas nebija. Spēlēdams rokmūziku, ļoti daudz nodarbojos ar kopēšanu – atdarinājām „Animals, Rolling Stones” un daudzus citus. Tas ir ļoti labi, jo tas ir treniņš. Bet tā nav jaunrade. Pieredzējušākais kolēģis komponists Vilnis Šmidbergs, kad mācījāmies kompozīciju pie profesora Ādolfa Skultes, manī iesēja to misijas apziņu: ja tu esi latvietis, tev ir jārada latviska mūzika. Tikko mēģina formulēt, kas tā misija īsti ir, viss skan nesmuki. Zinu tikai to – ja parādītos sajūta, ka esi nevajadzīgs, tas būtu šausmīgi. Tāda šad tad uznāk.

– Jā, jā, protams. Bet tad, kad atkal parādās sajūta, ka esi bijis noderīgs, tas ir brīnišķīgi.

– Kas ir latviska mūzika? Kāda tā ir? Ja vien to vispār var pateikt...

– To nevar pateikt. To var izjust. Ir pseidolatviska mūzika – un ne slikta. Tie ir pakaļdarinājumi tautasdziesmām, ņemot tautasdziesmu ritmus, intonācijas. Bet ir otrs variants – latviskais gars, kas ir mūzikā iekšā. Vārdos nepasakāmais latviskums, kas nav atdarinātas intonācijas, kas nav taisīts pakaļ tautasdziesmai, pilnībā attiecas uz agrīno Imantu Kalniņu, akadēmiskās mūzikas žanrā arī uz Pēteri Plakidi. Nerunājot par brīnišķīgajiem komponistiem Jāzepu Vītolu, Emīlu Dārziņu un daudziem citiem.

– To es neņemos analizēt, jo pats no savām smadzenēm neaizbēgsi. Lai gan jācenšas – cilvēkam vienmēr jācenšas mainīties. Piemēram, rakstot Maugli, es ļoti daudz klausījos indiešu mūzikā, un tur es saklausīju latviešu mūzikas intonācijas. Tajā pašā laikā savā mūzikā, lai bagātinātu krāsas, centos lietot mīļas indiešu mūzikas intonācijas. Tā ka es nezinu, kas ir tas latviskums manā mūzikā.

– Kas jums pašam šķiet virsotnes – labākais, ko esat sarakstījis?

– Labāko es varbūt vēl nemaz neesmu uzrakstījis... Man ir ļoti mīļa „Mēness poēma”, ko spēlējām ar „Sīpoliem” un ko vairs nav iespējams nospēlēt, tāpēc, ka Nikiņš – Niks Matvejevs – aizgājis viņā saulē. Ir vismaz desmit kora dziesmas, kas man ir tuvas. Bet man ir diezgan augsta iekšējā cenzūra, es daudz ko nelaižu cauri.

Ir tādas emocionālās virsotnes, kas mani ir parāvušas, un tādas ir divas. Pirmā – Rīgai 800, kad vinnēju konkursā un dabūju rakstīt mūziku pusstundas uguņošanai. Tas man bija ārkārtīgs pagodinājums, liels stress un ļoti labi apstākļi, jo mans noteikums bija tāds, lai man nebūtu jāņem neviena haltūra, lai es varu piederēt tikai tam projektam. Ja kādu darbu daru, es gribu piederēt tikai tam darbam un nekam citam. Otra emocionālā virsotne ir viss, kas saistīts ar Kataloniju. Arī tas ir kaut kas neatkārtojams. Kaut kā tāda nekad vairs nebūs – ne tas Rīgai 800 salūts, ne tas, ka divi miljoni dzied „Saule, Pērkons, Daugava” savā valodā...

Veselība un skaidra galva

– Tas process ir tāds, ka tā kā muļķis uzej augšā studijā, kaut ko domā, piesēdies, pamēģini... Tad tev viss riebjas. Pavadi kādu stundu, tad saproti, ka ir muļķīgi tā sēdēt. Tad ej lejā un domā, ko darīt, pīpēt vai zāli pļaut, vai varbūt pagulēt, varbūt guļus pozā kaut kas ienāks prātā... Bieži vien tas ir izmisums, jā. Vislabākais, kad esi darbu ritenī, bet tagad tas ir reti. Agrāk bija daudz teātra izrāžu, daudz filmu, kam jāraksta mūzika, plus vēl koncertēju ar „Sīpoliem”, strādāju toreizējā Drāmas teātrī par muzikālās daļas vadītāju, plus vēl uz karatē gāju no rītiem un vēl divreiz dienā paspēju piedzerties. Tas bija riktīgs ritenis, un es piekrītu tiem, kas saka: jo ir vairāk darba, jo vairāk vari izdarīt. Kad tu atļauj tai dzelzij atdzist, dabūt to atkal karstu – tur diezgan nākas papūlēties. Bet tas ir iespējams.

– Kas jums vajadzīgs, lai varētu rakstīt mūziku?

– Veselība. Un skaidra galva. Agrā jaunībā varēja būt arī paģiras vai neadekvāta galva, tagad to kategoriski nevar – ne tikai nedrīkst, bet nevar. Galvai jābūt pilnīgi skaidrai vismaz desmit dienas. Iespējams, ka nepilnvērtīgā stāvoklī var patrenēt pirkstus, lai viņi skrien – lai neaizmirstas tehnika, bet kaut ko radīt neskaidrā stāvoklī – tas nav mans. Jaunībā – tad gan. Atceros, ka vienu labu teātra mūziku uzrakstīju, mirdams no paģirām... Bet tas jau bija pirms simt gadiem.

– Tik traki nav. Neviens tāpat nenāk studijā, kad strādāju, bet kādreiz pats pasaucu sievu paklausīties, kad kaut kas tikko pabeigts. Un, ja arī viņa tāpat ienāk, lai nāk! Kad sieva uzsit ar slotu pa griestiem, zinu, ka jānāk pusdienās. Noapaļoju frāzīti, bet pēc kādām piecām minūtēm jānāk lejā, nav ko viņu kaitināt! Lai gan bieži arī pats gatavoju.

– Sievietes jūs iedvesmo rakstīt mūziku?

– Tas varētu būt apmāns. Tagad mēģinu atcerēties savu riesta laiku... Vai tā bija iedvesma izpatikt? Ļoti jocīgi, bet man šķiet, ka sievietes mani muzikāli neiedvesmo. Teorētiski – jā, bet praktiski – nē. Agrāk ir bijis tā – draudzene jūt, ka sāku domāt tikai par mūziku, un viņa pēkšņi ir pazudusi, tikai zīmīte uz galda: “Kad tu beidz, piezvani.” Tik taktiski. Bet tas bija sen. Protams, bez sievietēm dzīvot nav iespējams. Es nevaru iedomāties kādu mēnesi dzīvot bez otras puses. Tas ir dabā noteikts, un tas ir Dieva likums.

– Es noteikti esmu laimīgs cilvēks. Tas, ka bieži esmu depresīvs, ir cita opera. Reizēm ir ar sevi jācīnās, lai dabūtu labu garastāvokli. Paši zināt visu situāciju – mākslas, politisko, ekonomisko situāciju... Beigu beigās arī gadi skrien. Tā sakrājas visādas stulbas domas, ar kurām nākas cīnīties. Bet tam nav sakara ar to, ka es nebūtu laimīgs. Pilnīgi stabili varu teikt, ka esmu laimīgs. Man ir dots viss, kas vajadzīgs, pat nauda, tieši tik, cik nepieciešams. Man nav par ko vēlreiz aizbraukt uz Spāniju, bet man nevajag, taču, kad man tas būs vajadzīgs, man būs! Tā ir vienmēr – ir tik, cik tas ir vajadzīgs. Tā ir arī tad, ka honorāri neienāk un paliek tikai pensija – 180 eiro. Es jau pirmo gadu esmu pensionārs.

– Un kā tas ir?

– Uzskatu, ka tāda pensija ir ņirgāšanās. Ja esmu uzrakstījis mūziku vairāk nekā 200 filmām un teātra izrādēm un tad pensija ir tāda, ka nevari lāgā nomaksāt par apkuri un komunikācijām, tad... Bet ar to esmu samierinājies. Darbs ir, un, kad nav, tad zini, ka atkal būs. Esmu runājis ar daudziem komponistiem. Ir brīži, kad liekas – nu ir vāks. Un tieši tad zvana telefons: “Klausies, vai tu man varētu uzrakstīt...” Kārtībā! Atrisinājies! Piemēram, 18. novembrī uguņošanas mūzika būs manējā. Un patlaban mēs, četri komponisti, rakstām Kartupeļu operu, bet tas arī pagaidām viss, ko drīkstu par to teikt...

Mani tracina viss „zovjietiskais”

– Es baigi asais biju. Biju briesmīgi kritisks, prasīgs, ironisks, nikns – tāds diemžēl esmu joprojām, kaut arī cenšos būt stipri vien maigāks un mīlīgāks. Man joprojām ir ļoti kritiska attieksme pret diletantismu. Ja neproti savu amatu un negribi mācīties, tas ir slikti. Jā, ir tīrradņi bez izglītības, bet agri vai vēlu arī viņi mācās. Lai gan nu jau kļūstu vienaldzīgs pret diletantiem... Kopumā cenšos būt labsirdīgāks. Domāju, ka man izdodas.

Cilvēkam visu laiku jāmēģina mainīties. Kā lūst tie vecie principi! Piemēram, agrā jaunībā neieredzēju dinastijas. Īpaši to varēja redzēt Mākslas akadēmijā: ja tēvs ir gleznotājs, nu tad dēls arī būs gleznotājs, pa blatu tiks iekšā... Man bija pārliecība, ka šī dinastiju un blatu sistēma ir aplama. Tagad man tādas pārliecības vairs nav. Es pilnīgi skaidri redzu, ka tā var būt. Talantīgs ģitārists un komponists Gunārs Šimkus – dēls Vestards Šimkus. Lūdzu – paaudzīte aiziet skaisti! Zigmars Liepiņš – un kāds viņam foršs un talantīgs dēls diriģents! Prīmā! Tā ka es atzīstu, ka esmu kļūdījies savos uzskatos. Es kļūdījos arī tad, kad audzināju meitu un nespiedu viņai spēlēt klavieres. Jutu, ka viņa ir muzikāla, un viņa līdz pamatskolai spēlēja, bet pēc tam ļāvu izvēlēties. Ja viņa būtu izvēlējusies, es viņu pēc tam spiestu spēlēt, protams. Bet es izlēmu – nav forši, ka esmu komponists un muzikants un ka nu manai meitai tagad arī obligāti jāiet pa mūzikas līniju.

– Es esmu ļoti pateicīgs tiem, kas uz mani spiež. Tiem, kas man uzliek termiņus. Tiem, kas man liek strādāt. Esmu pateicīgs saviem stingrākajiem skolotājiem. Kas bijis stingrāks un niknāks pret mani, tos skolotājus es mīlu! Tos, kas ar mani ņuncinājušies un auklējušies, es nicinu. Ir vajadzīgi vergturi, valdnieki, darba devēji – tur tas joks! Pats esmu bijis vadītājs un zinu, ka tas nav viegli. Tāpēc es ļoti cienu tos vadītājus, kas ir nikni un stingri, bet taisnīgi. Skaidrs: ja nepamatoti spiež taisīt kaut kādas malēniešu izdarības, tās ir briesmas. Bet, kad tevi spiež ievērot termiņu vai uzturēt augstu kvalitāti, – tas ir brīnišķīgi. Zemu paklanos tādu cilvēku priekšā.

Esmu pateicīgs Dievam, saviem vecākiem, draugiem, darba devējiem, domubiedriem, pateicīgs arī tiem talantīgajiem cilvēkiem, kas netiešā veidā mani ietekmē. Apbrīnoju dakteri Jāni Zaržecki – kas par aktivitāti un darbaspējām! Viņš ir gan ārsts, gan vada Jaunciema jahtklubu, dara vienkāršus fiziskus darbus, vienlaikus Jānim ir lidmašīnas vadītāja tiesības, viņš organizē koncertus, mācās spēlēt klavieres, dara vēl daudz ko citu, ko nemaz nezinu, un – galvenais – vienmēr ir gaišā, labvēlīgā garastāvoklī. Cik aktīvs un pozitīvs ir Agris Daņiļēvičs! No mūziķiem varu slavēt daudzus, tāpēc to nedarīšu, lai kādu neaizmirstu. Pieminēšu piemēra pēc tikai visus Raimondus, kurus pazīstu. Manuprāt, talants un darbaspējas ir Dieva dāvanas. Tās neklājas ne apstrīdēt, ne apskaust.

– Mani grūti satracināt. Bet vispār mani tracina sīkumi. Braucot es ārdos pie stūres. Mani tracina meli, nepildīti solījumi. Neciešu parazītus. Cilvēkiem ir divas lielas nelaimes – bailes un meli. Aiz bailēm cilvēks taisa briesmu lietas. Un no meliem ceļas baigais ļaunums. Es nemeloju. Varbūt ir kādi sīki nieka meli, pirmās nepieciešamības meli. Bet, ja man jāmelo, es labāk neatbildu. Klusēt un melot ir milzīga atšķirība. Vai pat klaji pateikt – es uz šo jautājumu neatbildu. “Kur tu vakar biji?” “Es biju tur, ko es tev nekad neteikšu.” Viss! Un nemelošu. Vai pateikšu klajas muļķības. “Kur tu vakar biji?” “Zimbabvē!”

Mani tracina viss „zovjietiskais”. Ja ieraugu, ka kaut kur stāv rinda, man kā „zovjietu” nīdējam tā ir pirmā asociācija ar Padomju Savienību, un es nekad rindā nestāvu. “Neproti biznesu nokārtot, lai tev nebūtu rindu? Es nestāvēšu! Ej tu...” Lai gan apzinos, ka arī manā pašā droši vien ir „zovjietisma” pazīmes. Bet, kad es tās citā redzu, tas mani tracina.

Materiālisms, kas te valda, mani pat netracina – man ir pilnīgi skaidrs, ka pēc kāda laika tas vairs nebūs modē. Tas viss – kāds „aipads” tev ir un tā tālāk – ir pārejoši. Skolēni ir savu stulbo vecāku audzinājums, un vecāki vēl ir tā paaudze, kas šobrīd nosaka, kā viss notiek. Un atkarībā no tā, kādi ir vecāki, arī viņu bērns skatīsies uz otru – ir tādi, kas domā, ka tas, kam nav „aifona”, ir idiots, tas, kam tēvs pakaļ atbrauc ar opelīti, ir smurgulis. Bet tas viss ir pārejoši.

– Vilšanās ir pilnīga un absolūta. Bet tā jau nav bezizeja un bezcerība! Šo grūto periodu ar visām prombraukšanām un visu pārējo latvieši izdzīvos. Kā teica mans kolēģis Vilnis Šmidbergs vēl padomju laikā: “Komunisms sabruks, bet tā agonija būs briesmīga.” Es uzskatu, ka tagad ir tā agonija. Joprojām! Bet tā pāries.

– Ir kaut kas, kā jums trūkst, pēc kā ilgojaties?

– Es neilgojos būt 20 vai 30 gadu vecs. Priekš kam? Tas viss ir bijis! Nevaig! Es ilgojos pēc tā, lai ir domubiedri, lai ir lietas, kas mani pašu aizkustina līdz tādam stāvoklim, lai varu kļūt radošs un kaut ko atkal dot cilvēkiem. Tas ir kaut kas, pēc kā es visu laiku ilgojos. Es varu ilgoties arī, lai citiem iet labāk. Pēc kā cita es varētu ilgoties? Viss man ir.