"Sākums bija ļoti grūts... Pārbaudīja, provocēja!" Sanita atklāj savu SOS mammas stāstu

Ik gadu jūnija sākumā tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Šīs dienas mērķis ir veicināt bērnu aizsardzību no vardarbības, ekspluatācijas, nabadzības un citiem draudiem, kā arī atgādināt sabiedrībai par bērnu tiesībām uz drošu, mīlošu un atbalstošu vidi. Uz sarunu aicinājām Sanitu, kura jau četrus gadus ir SOS mamma pieciem bērniem Valmieras SOS ciematā Valkā.

No bērnunama līdz SOS ciematam

Sanitas ceļš SOS ģimenē sākās ar darbu bērnunamā, kur viņa strādāja par sociālo audzinātāju. "Kad bērnunamu aizslēdza, es mēģināju strādāt citā nozarē, bet sapratu, ka tas nav priekš manis," viņa stāsta. Tā pirms astoņiem gadiem Sanita kļuva par auklīti SOS ciematā. "Bet tad direktors piedāvāja veidot jaunu ģimeni jaunā mājā, un es pat neapdomājoties pieteicos," atminas Sanita. Pēc četriem gadiem viņa jau bija SOS mamma pieciem bērniem, kuri kļuvuši par viņas dzīves neatņemamu daļu. Ģimenē aug bērni vecumā no 6 līdz 11 gadiem - visi nāk no vienas ģimenes. 

Viņa skaidro, ka, lai strādātu SOS ciematā, ir jāiziet psiholoģiskie testi, bet lai kļūtu par mammu - vajag sociālā audzinātāja izglītību. 

Pirmās dienas un izaicinājumi

Sanitas pirmā diena kā auklītei SOS ciematā bija izaicinoša. "Biju ļoti nobijusies – vai man sanāks, vai spēšu atrast kontaktu ar bērniem," viņa atklāj. Par laimi, pirmā diena iekrita pirms gadumijas, un bija aktīva rosība - cepa pīrāgus, gatavojās svētkiem. Tas palīdzējis.  Bet šie bērni, kuri nāca ar smagām dzīves pieredzēm, sākumā ļoti testēja robežas: "Viņi skatījās, vai es viņus nepametīšu, vai mani var izaicināt, vai es izturēšu viņu dusmas."

"Uzticība jau neveidojas uzreiz. Tā ir kā tilts, kas jāceļ pamazām," skaidro Sanita. Viņa atceras, kā sākumā bērni mēdza pārbaudīt robežas, piemēram, laikus neatnākot mājās vai neizpildot mājasdarbus.

Piemēram šobrīd, kad ir jau SOS mamma, mājasdarbus izpildot visi viņas ģimenē. "Es viņiem saku – jums ir izvēle: vai nu izpildāt mājasdarbus un tad drīkstēsiet skatīties multenes, vai arī nē. Protams, ka viņi izvēlās pabeigt mājasdarbus," viņa piebilst.

Ceļš uz uzticēšanos

Sanita uzsver, ka katrai bērna uzvedībai ir iemesls. "Ja bērns dusmojas vai izaicina, tā nav tikai slikta uzvedība. Tas ir veids, kā viņš izpauž savas sāpes," viņa saka. Šādos brīžos svarīgi ir palikt mierīgam un parādīt, ka viņš tiek pieņemts. "Ir jāspēj pateikt – es saprotu, ka tu esi dusmīgs, bet varbūt mēs varam sarunāties citādi," viņa skaidro.

Uzticēšanās veidošana ir lēns process. "Bērns redz, ka es palieku arī tad, kad viņš mani noraida. Tikai tad pamazām rodas uzticēšanās," stāsta Sanita. Viņa arī uzsver speciālistu atbalstu – psihologi, smilšu terapija, Montesori nodarbības un kustību terapijas palīdz bērniem pārvarēt pagātnes traumas.

"Ja sākumā viņi cīnījās par izdzīvošanu, tad tagad ir nonākuši līdz dzīvošanai. Sākumā bija ļoti izaicinoši, dusmīgi, agresīvi, reizēm noslēdzās sevī. Priekš viņu vecuma viņiem tā pagātnes pieredze ir krietni par smagu... Bet tagad vairs nav tās trauksmes, kas bija. Šobrīd pēc 4 gadiem SOS ciematā jau sāk uzticēties. Protams, ka ir kāpumi, kritumi. Bet tagad viņi saprot, ka nav vairs vieni. Reizēm jautā, kas notiks, kad viņi izaugs. Saka, ka palikšot pie manis."

Ikdiena un dzīves ritms

Sanita dzīvo kopā ar bērniem Valkā, SOS ciemata mājā. "No rīta ceļamies, samīļojamies, tad ir brokastis, bērni dodas uz skolu vai dārziņu, es mājās nodarbojos ar saimnieciskajiem darbiem," viņa apraksta ikdienu, norādot, ka tā ir līdzīga kā jebkurā ģimenē. Pēcpusdienā visi kopā pilda mājasdarbus, gatavo vakariņas, un bieži dodas pastaigās pa pilsētu. "Brīvdienās cenšamies doties ekskursijās uz tuvākām apkārtnēm, lai kopīgi pavadītu laiku," viņa piebilst.

Sanitai pašai ir 17 gadus vecs dēls un jau pieaugusi meita. "Dēls dzīvo kopā ar SOS ģimeni, bet tagad dosies mācīties uz tehnikumu un sāks dzīvot atsevišķi. Visi dzīvoja kopā bez problēmām, gāja kopā uz skolu."

Emocionālākie mirkļi

Sanitai šajos četros gados ir bijuši gan grūti, gan ļoti sirsnīgi brīži. "Kad bērns atnāk no skolas un samīļo, kad tiek uzdāvināta pienene, nākot no skolas, vai uzzīmēts zīmējums, kad pasaka 'es tevi mīlu' – tie ir mirkļi, kas paliek atmiņā," viņa smaidot atceras.

Tomēr viņa atzīst, ka sākotnējais ceļš nebija viegls. "Pirmie divi gadi bija ļoti, ļoti smagi – bērni nāca ar savu pieredzi, viņi baidījās, vai būs ko ēst, vai viņus sodīs bez iemesla, vai atkal viņus pametīs," viņa skaidro. "Tikai tagad šīs bailes ir pārgājušas, viņi sāk sapņot par nākotni, runā par to, kāda būs viņu ģimene," viņa lepni piebilst.

Par izmaiņām sevī

Sanita atzīst, ka šie četri gadi viņu pašu mainījuši. "Sākums bija ļoti grūts. Viņi jau nāk ar to smago bagāžu. Pārbaudīja, provocēja, ko var atļauties."

"Es iemācījos būt pacietīgāka. Iemācījos novērtēt mazas lietas – smaidu, uzmundrinājuma vārdus, spēju pateikt 'es tev ticu'. Šis darbs nav tikai dodot, tas ir abpusējs process. Arī bērni man daudz ko iemācījuši," viņa atzīst. "Grūtākais ir tad, kad bērnu uzvedība izraisa man pašai emocijas - dusmas, vilšanos, bezpalīdzību."

"Godīgi sakot, es nebiju iedomājusies, ka būs tik ļoti smagi. Man šķita, es atnākšu - došu visiem mīlestību un viss būs labi, bet tas nav tā tik vienkārši... Parastā darbiņā mēs nostrādājam un ejam mājās atpūsties, bet man visu laiku ir jāuztraucas."

Ko viņa ieteiktu citiem?

Sanita aicina citus, kas domā par SOS mammu lomu vai bērniņiem, kas ir izgājuši cauri smagai pieredzei, būt drosmīgiem: "Bērni neprasa žēlumu, viņiem vajag iespēju būt saprastiem, pieņemtiem un atbalstītiem," viņa uzsver. Viņas pieredze rāda – bērni, kas sākumā ir bailīgi un noslēgti, ar pacietību un rūpēm var atvērties un kļūt uzticīgi.

Sanita stāsta, ka tie bērniņi, kas ir jau sasnieguši pilngadību, ļoti bieži turpina sazināties ar savu SOS mammu. "Viņi zvana, brauc ciemos, prasa padomus, stāsta par saviem pienākumiem. Viņi atceras, pieaug un vēlāk to visu saprot daudz vairāk - saka paldies, ka tu man biji."