Rūdis savu Līgu ieraudzīja "traumās" un jau 45 gadus nelaiž vaļā

Par nesen nosvinēto kāzu gadadienu liecina Līgas ausīs vizuļojošie safīri – dāvana no vīra. Patiesībā Rūdis, kā viņu dēvē ģimenē un draugu lokā, savu Līgu lutina ne tikai svētku reizēs. “Ikdienā uz kumodes uzlieku kādas puķes,” viņš sev raksturīgajā manierē saka, bet Līga, rādot pārējās uz mūsu tikšanās reizi uzliktās rotas – ķēdīti, gaumīgu rokaspulksteni, gredzenus – papildina: “Cenšamies viens otru iepriecināt gan ar ikdienišķiem sīkumiem, gan dažkārt arī ar kādām dārgākām dāvanām, taču ne jau lietas ir galvenās. Man ir svarīgi, ka Rūdis par mani īpaši domājis, gribējis iepriecināt, viņa attieksme un vēlme mani palutināt.”

“Jā, jā, vīrs tev labs,” viņš atkal pajoko. Jau sarunas sākumā top skaidrs, ka viņu attiecībās valda vieglums, uzticēšanās, cieņa un rūpes vienam par otru. Abi vairākkārt atzīst, ka tagad patīk pavadīt laiku divatā, arī ceļot diviem vien, nevis kā kādreiz – ar grupu. “Mums ir savs ritms, intereses, mierīgi varam darīt, ko paši vēlamies, nevis skriet, kur paredzēts ceļojuma programmā,” teic Līga. Un Rūda acis atkal iemirdzas – skaidrs, tūdaļ būs kāds joks. Gaumīgs un tiešām smieklīgs. Tā arī notiek – Rūdis pajoko, bet Līga viņam koķeti pamet ar roku: ei, nu beidz taču.

Pirmā saruna

Tas bija 1979. gads, kad Rūdolfs kā pacients nokļuva traumās – tolaik Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā. Līga tur tikko bija sākusi strādāt par medicīnas māsu. “Laikam tā bija mīlestība no pirmā skatiena,” šoreiz puspajokam teic Līga. “Viņš uzzināja, kā mani sauc, kurā nodaļā strādāju un dabūja nodaļas telefona numuru. Vienā dienā kolēģe sauca pie telefona – Līga, kaut kāds vīrietis zvana! Domāju – nu kāds vīrietis man var zvanīt?”

Klausulē atskanējusi pieklājīga vīrieša balss: “Labdien, gribu ar jums iepazīties!” Uzrunātā nav apjukusi un, būdama labi audzināta Smiltenes meitene, atteikusi, ka ar svešiem vīriešiem neiepazīstas. “Un tad viņš pateica – nu ne jau sveši, varbūt mēs esam pat gulējuši kopā,” Līga atminas savu pirmo sastapšanos ar Rūda humoru. “Kad teicu, ka tas ir vēl trakāk, vīrietis uzreiz piebilda, lai neuztraucos, ka tas varētu būt tramvajā vai vilcienā. Mūsu saruna ieilga, man viņš tā kā iepatikās, un sarunājām satikties.”

Zīmīgi, ka abu pirmais randiņš notika 1. aprīlī – joku dienā. “Smejamies, ka mūsu dzīve ir kā joks, taču ir reizes, kad tieši humors palīdz tikt pāri kādiem grūtākiem brīžiem,” abi atzīst.

Kavalieri vai Saulkrasti!

Kā jau pieklājas, randiņu laiks bijis skaists un dažādiem notikumiem, pasākumiem bagāts, taču pirmā sarunātā tikšanās gan izvērtusies citāda nekā plānots. Līga stāsta: “Tolaik dzīvoju kopmītnē pretī Dailes teātrim, Rūdis pie tā teātra mani gaidīja. Iepriekšējā vakarā biju viena daktera dzimšanas dienas ballītē, kur mūs kā studentes ielūdza, tāpēc nakts bija pavadīta jestri, un es aizgulējos. Tā kā ārā neparādījos, Rūdis gāja uz kopmītnēm mani meklēt. Pamodos, jo komandante ieskrēja istabiņā un pavēstīja, ka mani lejā meklē kāds vīrietis. Biju šausmās, taču ātri sataisījos, un randiņā mēs aizgājām.”

Vispirms noskatījušies labu filmu, kuras nosaukumu vairs neatceras, bet sižetu gan abi pārstāsta. Tad sekojis gājiens uz Planetāriju, kas bija ierīkots tagadējā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē, un tur noticis pirmais pārpratums. Rūdolfs tolaik braucis ar kartingiem un bagijiem, piedalījies arī sacensībās, un viņam ap roku bijusi aproce ar identifikācijas datiem. Līga saskatījusi, ka viņa dzimšanas gads ir 1942., nevis 1949., kā ir patiesībā. “Domāju – šausmas, tik vecs, bet tā neizskatās,” atminas Līga un paskaidro, ka abiem ir desmit gadu starpība, tāpēc šis kļūdainais pieņēmums viņu mazliet satraucis. Tomēr diena pavadīta interesanti. “Viņš bija elegants, izkāpjot no trolejbusa, pasniedza roku, ne tā kā mani draugi no Smiltenes. Tā sākās mūsu stāsts, un viņš mani vairs vaļā nelaida. Visus manus kavalierus atšuva,” stāsta Līga.
Reiz bijusi ballīte kopmītnēs Rusova ielā Čiekurkalnā, un atbraucis arī Rūdis. “Sanāca mūsu pašu smiltenieši, bija šampanietis, un tad Rūdis pateica – izvēlies: vai nu es, vai viņi… Izvēlējos – kāpām vilcienā un braucām uz Saulkrastiem, kur viņš dzīvoja.” Rūdolfs paskaidro, ka viņa dzimtā vieta ir Staicele, bet desmit gadu vecumā viņa ģimene pārcēlusies uz vecvecāku māju Saulkrastos. “Tagad tur dzīvojam trīs paaudzes.”

Bez strīdiem nekādi

Kopā dzīvot viņi sāka augustā, kāzas tika rīkotas janvārī, un 19. jūnijā piedzima dēls Rinalds. “Tā bija diena, kad Maskavā aizdedzināja olimpisko lāpu,” saka Līga. “Rūdis mani jau pēc mēneša būtu apprecējis, un mums visādi ir gājis, bet esam centušies visu izrunāt, neesam skrējuši prom viens no otra. Es neticu, ka iespējams bez strīdiem nodzīvot.” Rūdis piebilst: “Strīdos jau dzimst patiesība. Tā pie kopsaucēja nonāk.”

Kāzu diena bijusi sniegota un saulaina. Laulību ceremonija notikusi dzimtsarakstu nodaļā Berģu kultūras namā, tad kopā ar vedējiem braukuši uz slaveno restorānu Sēnīte. Ar draugiem un radiem pēc tam dancots mājās, bet mammas no laukiem atvesto puscūku pagatavojuši restorānā Vārava. “Arī tas tagad aizlaists postā tāpat kā Sēnīte,” nosaka Rūdis.

Rinalds ir pāra vienīgais bērns, taču abiem ir četri mazbērni, no kuriem viens jau dzīvo patstāvīgi, studē Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, mērķis esot kļūt par virsnieku. “Viņš sākumā stājās Stradiņos, gribēja kļūt par uztura speciālistu. Pārbaudījumus izturēja, bet, kad sākās karš Ukrainā, Daniels izņēma dokumentus no Stradiņiem un iesniedza Aizsardzības akadēmijā. Dzīvojas pa mežiem. Grūtākie bija pirmie trīs mēneši, kad aizsūtīja uz Alūksni. Tur daudzi atkrita, psiholoģiski neizturēja,” atklāj Līga, savukārt Rūdolfs palepojas arī ar mazmeitas Amandas jaunākajiem sasniegumiem – viņai esot “talants uz operu”, mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā un vienīgā “vinnējusi iespēju nākamgad studēt Itālijā”.

Māja ģimenei esot liela, trīs paaudzēm zem viena jumta vietas gana. “Virtuvē saimniece vairāk esmu es,” saka Līga, “un mūsu mājā arī izveidots ofiss dēlam. Pērn par Eiropas naudu uztaisīja cehu Siguldā, ražo skrūvpāļus un dažādus metāla izstrādājumus.”

Klienti – Peters, Ziedonis

Līdzās ģimenes mājai ir autoserviss un auto detaļu veikals. Ja braukts cauri Saulkrastiem, ceļa malā noteikti pamanīta balta, garena ēka. To savulaik kopā ar dēlu būvējis Rūdolfs. Viņš cēlis arī Ādažu skolu, slaveno Kukulīti un sporta kompleksu Ādažos, taču būvniecībā nostrādājis tikai nieka četrus gadus. “Esmu autoatslēdznieks,” viņš saka. “Manu klientu vidū bija nupat mūžībā aizsauktais dzejnieks Jānis Peters, arī Imants Ziedonis. Savulaik pārdevām vectēva zemi un 2001. gadā uzbūvējām šo kompleksu.”

Tas ieguvis nosaukumu Bagāts – par godu vectēvam, kuram bijis šāds uzvārds. “Mācītājs iesvētīja, un tā darbojamies. Gribēju uzcelt sev mazu garāžiņu, kur vecumdienās pastrādāt.” Saimniekojuši kopā ar pārinieku, bet tagad Rūdolfs savu daļu norakstījis dēlam, savukārt pārinieks – meitai, jo “papīriem jābūt kārtībā”.
Līga, strādājot blakus pansionātam, dzirdējusi visādus stāstus, piemēram, ka bērni izved tēvu pastaigā līdz jūras krastam, bet tur jau gaida notārs. Tā kā tēvam slikta redze, viņš uzticas un paraksta iedotos papīrus, taču tad attopas, ka nekā vairs nav.
Lai arī nu jau pensijā, Rūdolfs joprojām rosās gan servisā, kur pirms puišu ierašanās izkurina telpas un palīdz ar padomu, gan mājās, īpaši siltumnīcā, kas viņam tuvu pie sirds. Rudens vētras laikā gan tā izpostīta, jo atstājis durvis un logus vaļā, un siltumnīca pacelta gaisā kā bura. “Būs jādomā par jaunu,” saka Rūdis, bet Līga piebilst: “Mazdārziņu vajag, lai ir vieta, kur savu dilli, loku izaudzēt.” 

Māsiņ, jums piemineklis jāuzceļ!

Līgas ikdiena jau 48 gadus paiet medicīnas māsas darbā gan Rīgas 1. slimnīcā, gan Saulkrastu slimnīcas traumpunktā, kur viņa aprūpē slimniekus nedēļas nogalēs. No darba Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā aizgājusi, jo “visu apvienot nav iespējams”.
Arī viņa izmantojusi Eiropas fondu sniegtās iespējas un 50 gadu vecumā iestājusies Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvusi bakalaura grādu medicīnā. “Atšķirība ir liela. Kad savulaik mācījos Rīgas 4. medicīnas skolā, mēs izgājām praksi, bet te neviens nekur nelaida klāt,” Līga teic un nosmej – tagad viņai esot stingrs papīrs. “Ja būs jābrauc uz ārzemēm, tad vismaz varēšu tur strādāt savā amatā.”

Līga izglābusi daudzas dzīvības, bet īpaši atmiņā palicis gadījums, kad Saulkrastu slimnīcā naktī ievests smagi slims pacients, kuram bijusi nepieciešama tūlītēja hospitalizācija, jāpārved uz Rīgu, kā arī neatliekama medicīniska palīdzība. “Dežūrārsts bija izbraucis, un es ar vienu roku sniedzu palīdzību, bet ar otru zvanīju sanitārajai aviācijai. Viņi ieradās un teica – māsiņ, jums piemineklis jāuzceļ! Jo es patiešām biju izglābusi pacientam dzīvību.”

Ceļotprieks un... infarkts

Rūdolfs un Līga atzīst, ka labprāt apmeklē teātra izrādes, labu kino un ir kaislīgi ceļotāji.
“Atpūsties un no visa atslēgties iespējams, tikai esot prom no mājām, citādi vienmēr atradīsies kaut kas darāms. Savu 65 gadu jubileju svinēju Turcijā, ar autobusu esam izbraukājuši Ungāriju, Horvātiju, Čehiju, Slovākiju, Austriju... Tas ir ļoti grūti, kājas sapampst. Tolaik baidījos lidot, tagad gan ceļojam tikai ar lidmašīnu, un mums patīk Ēģipte,” stāsta Līga.

Ar nelāgu notikumu atmiņā palicis 2015. gads, kad piecas dienas pēc atlidošanas no Turcijas Rūdolfs piedzīvojis infarktu. “Vīrs iestājās durvīs viss vienos sviedros, bāls. Es uzreiz sapratu, kas noticis. Ķēru telefonu, atrāvu logu vaļā... Man mājās nebija nekādu medikamentu, tagad gan ir viss,” teic Līga un atklāj, ka veiksmīgi uzveikts gan infarkts, gan vēlāk arī vīram atklātā mirdzaritmija.
“Tu nekad nezini, kas var notikt. Turcijā nelikās, ka būs infarkts. Un labi, ka tas notika Latvijā,” nosaka Rūdis.

Papa, un viss

Patiesībā Ozolu ģimenes mājās vārdu Līga reti kad dzirdēsiet, jo visi viņu dēvē par Papa. Tas esot vecākā mazdēla Daniela nopelns. “Kad viņš bija mazs, dzīvojām Ziepniekkalnā. Pēc darba slimnīcā kopā gājām pastaigāties, es kaut ko dziedāju – pa, pa, pa, pa... Kad Daniels sāka iet bērnudārzā, viņš vēl nemācēja runāt un raudot prasīja: “Papa, papa.” Viņam jautāja – tēti gribi? Puika noliedzoši purināja galvu. Vectēvu gribi? Nē. Kad atnācu pakaļ, viņš laimīgs skrēja man pretī un sauca – Papa!” stāsta Līga, bet Rūdis piebilst: “Mēs paši labi, bērni labi, un mazbērni mums labi.” Un Līga nosaka: “Jā, un, atklāti sakot, savu dzīvi bez Rūda vairs nevaru iedomāties!”