Pirmā latviešu bīskape sieviete: "Paiet laiks, kamēr piešaujies Latvijas sistēmai"

Jānu pazīstu jau vairākus gadus. Līdz šim ar regularitāti reizi pāris gados Rīgā viņu sastapu kādā dievkalpojumā, kurā viņa bija atbraukusi kalpot no Londonas. Tagad viņai vairs nav jābrauc ciemos uz Latviju no Londonas, bet gan otrādi – ciemos uz Angliju no Latvijas. Jau vairākus mēnešus Jāna dzīvo Latvijā un ir Rīgas Anglikāņu draudzes mācītāja. Viņa amatā nomainījusi ilggadējo draudzes mācītāju Juri Cālīti, kurš nu ir devies pensijā. Kaut pati Jāna arī ir devusies pensijā – viņa pensionējusies no Lielbritānijas luterāņu baznīcas un kopā ar vīru Jāni no britu impērijas galvaspilsētas pārcēlusies uz Latvijas stārķu galvaspilsētu – Staiceli.

Jāna Latvijā iedzīvojusies un jūtas kā savējā. Tikšanos ar viņu sarunāju kafejnīcā „Vecrīga”, Riharda Vāgnera ielā. Ne jautājuma, kur tāda ir un kur ir Vāgneriela. Noteiktā laikā pērn 60. dzimšanas dienu nosvinējusī Jāna sportiskā solī iespurdz „Vecrīgā” ar mugursomu un ziemas mici galvā... un sākas mūsu saruna. Par to, kas viņu pārsteidz Latvijā, par to, kas ir Ziemassvētki, par vecās trimdas sadzīvošanu ar jauniebraucējiem, par autobusu uz Ainažiem un par zaļo gaismu luksoforā, un par tīņiem ar nošļukušām biksēm un dīvainām micēm. Par to, kā ir no londonietes pārvērsties par staicelieti.

- Kāpēc mājupceļš uz Latviju tieši tagad? Protams, pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā būts neskaitāmas reizes, bet tad atkal prom uz Angliju... Tur taču bija ne tikai fiziskās, bet arī, ja tā varētu teikt, „garīgās mājas” – Anglijas luterāņu baznīca, karjera, darbs, ģimene. Un tagad arī daudzi nesen emigrējošie tautieši, kuri saka – Latvijā nav ko darīt!

- Tas ir tāds dīvains jautājums, kuru man daudzi uzdevuši. Un daudzi arī domāja, ka tā dzīve te un tur atšķirsies. Esmu Latvijā bijusi vairākas reizes, pavadījusi šeit ilgākais sešas nedēļas pēc kārtas. Un tajās reizēs vienmēr bija doma - kādā brīdī atvaļinājums beigsies un būs jāpako koferīši un jābrauc atpakaļ uz Angliju. Bet pašreiz tāds brīdis nemaz nav pienācis...! Tā kā tie agrākie Latvijā pavadītie posmi bez īpašām sāpēm un ilgām pēc Anglijas pārvērtušies par garāku posmu.

Vienīgais, kas pietrūkst, protams, ir bērnu, ģimenes locekļi un draugi. Bet viņi visi jau ik palaikam brauc uz Latviju. Mums ir maz tādu draugu, kuri nav bijuši Latvijā un atkal uz šejieni nebrauktu. Un, paldies Dievam, ir skaips, ar savām meitenēm pa to bieži runājos.

Tas savādākais, ar ko šeit sastapāmies, ir visādas birokrātijas. Varbūt ne sliktākas kā Anglijā, bet katrā ziņā savādākas. Paiet laiks, kamēr saproti un „piešaujies” šai Latvijas sistēmai.

- Tā ir attiecībā uz kaut kādām apdrošināšanām, uz līgumu parakstīšanu un citām lietām. Man bija jāparaksta darba līgums, un tas bija pavisam citādi nekā Anglijā. Tie procesi te un tur ir ļoti, ļoti atšķirīgi. Tas attiecas arī uz veselības sistēmu. Mums kā veciem cilvēkiem teju pirmais darbs bija pierakstīties pie kompetenta ārsta, ko arī esam atraduši – mums ir ļoti jauka ģimenes ārste. Bet te veselības sistēma darbojas pilnīgi savādāk nekā Anglijā. Mēs no sākuma vienkārši nesapratām, kur mums iet, kā rīkoties, kā vispār pierakstīties pie ārsta.

Tad arī bija jāpadomā, kā atrisināt jautājumu ar e-talonu, kā to dabūt. Pirmās nedēļas pagāja tādā staigāšanā pa birojiem, CSDD un citām iestādēm. Bet pie tās Latvijas sistēmas jau ar laiku pierod...

Ir, protams, daudzas lietas, kas šeit darbojas labāk nekā Anglijā. To droši vien var izskaidrot ar to, ka Latvija ir mazāka valsts un līdz ar to arī visas sistēmas šeit ir mazāk sarežģītas.

- Kas ir šīs labās lietas?

- Tā, piemēram, ir transporta sistēma. Mēs esam no Londonas, kur pēdējos gados, ja man ar kādu kaut kur bija jātiekas, tad es vismaz ierēķināju pusstundu rezervē, jo nekad nevarēju zināt, vai kaut kur kaut kas nenobruks, vai vilciens pēkšņi neatnāks. Savukārt šeit sabiedriskais transports manā uztverē darbojas pirmklasīgi. Rīgā, un arī citur. Tagad, piemēram, katru nedēļu ar autobusu braucu uz Ainažiem, un tie autobusi ir ļoti labi, iet bieži, ir ērti.

- Ar autobusiem taču jābraukā ne tikai pa Rīgu, bet arī pa Vidzemi, jo dzīvojat taču par stārķu galvaspilsētu dēvētajā Staicelē.

- Īpašums Staicelē, kurā dzīvojam, piederēja manas pusmāsas, publicistes un rakstnieces Ingas Jērumas ģimenei. Ingas vectēvs bija Staiceles kalējs, tātad ļoti svarīga persona pilsētiņā. Mēs ar vīru šo īpašumu no Ingas mammas savā laikā atpirkām un tur sev uzcēlām jaunu māju.

Māja ir pilsētā, neesam pieraduši dzīvot kaut kur nošķirti, dziļā lauku vientulībā. Vienu brīdi gan domājām, ka būtu jauki kaut kur nopirkt lauku īpašumu, bet sapratām, ka neesam tie cilvēki, kas tagad varētu uzsākt veidot kādu lauku saimniecību. Mūsu mazajā pilsētiņā Staicelē mums ir liels dārzs, svaigs gaiss, klusums un miers. Fantastiski! Nevienu sliktu vārdu par Staiceli nevaru teikt.

- Runājam, ka Latvijas lauki izmirst, cilvēki aizbrauc „no zemēm”. Vai Staicelē to var just?

- Staicelē vienā ziņā ir ļoti grūti apstākļi. Savulaik pilsētā bija liela un spēcīga papīrfabrika, kuru pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas slēdza. Tā kļuva neekonomiska, nebija vairs visu padomju pasūtījumu, un bija arī vides aizsardzības apsvērumi, jo papīra ražošana jau nav tā videi draudzīgākā parādība. Bet līdz ar to Staicelē pazuda gandrīz vai vienīgais darba devējs.

Staicele zaudējusi ļoti daudz iedzīvotāju, kuri tagad dzīvo ārzemēs vai Rīgā. Cerību ievieš tas, ka tagad Staicelē ir futbola skola, ko atbalsta Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA), uz kurieni brauc mācīties bērni no visas Latvijas. Tikko atvērās veikals, kurš ļoti ilgu laiku bija slēgts, un arī kafejnīca, kuras Staicelē daudzus gadus nebija. Tā kā pozitīvas parādības ir, bet cilvēkiem dzīve nav viegla, darba nav...

Tomēr atceros, ka pirms daudziem gadiem ar brālēnu 15. augustā braucām uz Aglonu un pa ceļam lielu ceļa posmu neredzējām nevienu apartu lauku. Tagad tā vairs nav, lauki ir apkoptāki.

- Un vai Anglijā lauki ir apkopti?

- Anglijā jau būtībā arī ir avārijas situācija. Liela problēma ir tā, ka Anglijā lielajiem veikalu tīkliem ir monopols un viņi iepērk lauksaimniecības preces bieži vien zem pašizmaksas, šie četri, pieci veikalu tīkli ir noteicēji. Un lauksaimnieki bankrotē. Pašnāvību līmenis starp Anglijas lauksaimniekiem ir ļoti, ļoti augsts. Simtiem saimniecību katru gadu bankrotē, neatmaksājas gadu no gada darboties ar zaudējumiem. Lielbritānijas valdības nostāja ir – nekas, mēs iepirksim no ārzemēm! Lauki vienkārši tukšojas. Būtībā tā ir katastrofa.

- Bija gan un ļoti daudz. Piemēram, tie, kas pēc kara iebrauca Anglijā, tika nosūtīti uz kaut kādiem darbiem, un daudzi strādāja lauksaimniecībā, kuri vēlāk arī palika strādāt laukos. Viena daļa, protams, nē – pārcēlās uz pilsētām. Lauksaimnieki, kas nodarbojās ar augļu un dārzeņu audzēšanu, kādreiz bija daudz. Bet varbūt par to nav daudz dokumentāciju.

Mans tēvs arī, piemēram, pēc nonākšanas Anglijā tika nosūtīts uz nometni strādāt laukos un līdz ar to sabojāja savus pianista pirkstus un pēc tam vairs nevarēja būt profesionāls pianists, jo lauku darbi jau nav savienojami ar klavierspēli.

„Pāri ielai eju pie sarkanās gaismas, jo Londonā visi tā dara”

- Tas ir jautājums, uz kuru vairs nevaru atbildēt. Mēs abi divi ar vītu te jau esam bijuši pietiekami ilgi. Kad sākām braukt uz Latviju, man likās, ka te ielas kultūra ir svešāka un nedraudzīgāka. Toreiz cilvēki šausmīgi grūstījās, veikalos viens pret otru bija nelaipni. Tagad tas, ja ne pilnībā, tad lielā mērā ir izzudis, cilvēki pieklājīgāki kļuvuši. Vai tad ne?

- Tā varētu būt. Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā reti kurš auto apstājās pie gājēju pārejas un praktiski visi cilvēki pāri ielai skrēja pie sarkanās gaismas. Tagad gan vairs ne.

- Es gan pāri ielai eju pie sarkanās gaismas, jo Londonā neviens negaida zaļo gaismu. Tur vienkārši iet un es kaut kā vienkārši nevaru nostāvēt uz vietas.

Atceros, ka nesen Stacijas laukuma pieturā gaidīju tramvaju. Pieturā stāvēja puiku, padsmitnieku bariņš – bikses kaut kur zem gūžām nošļukušas, kurpju šņores vaļā, kaut kādas mices uz galvām uzbāztas, paši sakumpuši. Tādi tipiski zēni. No otras puses nāk pretī vēl viens tāds pats puiku bariņš ar nobrukušām biksēm. Anglijā es būtu nervozējusi – būs kāda rīvēšanās vai nē?! Jaunpienācēji pienāca klāt, pieklājīgi sarokojās ar zēniem, kas stāvēja pieturā, un devās tālāk. Vienkārši fantastiski! Kaut kas tāds iespējams tikai Rīgā. Te ir pieklājība, kas ieaudzināta cilvēkos. Un tas ir forši, skaisti!

Kaut kas tāds īpaši svešs, salīdzinot ar Angliju, te nekas neliekas.

- Tiktāl par „zemes dzīvi”. Bet jums taču ir arī ne vien šīs zemes dzīve. Esat luterāņu baznīcas bīskape. Latvijas luterāņu baznīca arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā neatzīst sieviešu kāpšanu kancelē, kur nu vēl tādas, kas var regulēt savus kolēģus vīriešus – bīskapus. Kāds tagad ir jūsu statuss baznīcā, kur kalpojot?

- Anglijas luterāņu baznīcā esmu bīskape emeritūrā, tātad pensijā. Toties Rīgā kalpoju Anglikāņu baznīcā, kur ilgus gadus draudzes mācītājs bija Juris Cālītis, kas šeit, Latvijā, ir tāda ikoniska personība. Juris septembra beigās aizgāja pensijā un tagad es viņu aizvietoju. Tagad esmu anglikāņu draudzes kapelāne, kas ir ļoti jauki un esmu ārkārtīgi pateicīga par šo iespēju būt draudzē. Nekas jau mācītājam nevar būt labāks kā dzīvot kopā ar savu saimi.

Joprojām esmu luterāne, neesmu kļuvusi par anglikāni. Anglikāņu draudzē kalpoju, jo to pieļauj Porvo līgums (Somijas pilsētā Porvo 1992. gadā noslēgtais līgums starp luterāņu un anglikāņu baznīcām, kas cita starpā nosaka arī garīdznieku savstarpēju atzīšanu – red.). Anglikāņu baznīcā, protams, neskaitos bīskape – tur esmu kapelāne. Bet nu tas bīskapes statuss man ir tāds neatgriezenisks, laikam to tā dušā nenomazgāt.

Mūsu anglikāņu baznīcas draudze sadarbojas arī ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas draudzi Rīgā, kuras viens no diviem mācītājiem Klāvs Bērziņš ir mans ļoti, ļoti sens draugs. Es viņu pazīstu... negribu pat minēt, cik gadus. Četrdesmit piecus! Līdz ar to mums tā draudzība un sadarbības iespējas ir lielas.

Daudzās pasaules malās anglikāņi un luterāņi ļoti, ļoti cieši sadarbojas, mēs esam ārkārtīgi radniecīgas baznīcas. No vienas puses mūsu izcelsme ir vienāda, abas baznīcas ir cēlušās no tā dēvētās apziņas baznīcas, no reformācijas, liturģija (dievkalpojuma kārtība – red.) mums ir ļoti līdzīga, teoloģiskās nostādnes visumā nav ļoti atšķirīgas.

- Ceru, ka nākotnē varēsim attīstīt labas attiecības, jo principā jau Latvijas luterāņu baznīcai tomēr ir dažādas attiecības ar Anglijas baznīcu, kaut vai caur Porvo līgumu, kurā Latvijas baznīca gan joprojām vēl ir tikai novērotāja statusā. Tāpat Rīgas domam ir māsu draudžu attiecības ar Solsberijas katedrāli. Tās attiecības jau ir ļoti ciešas, tā kā ceru, ka varēsim attīstīt labas un draudzīgas koleģiālas attiecības.

„Tas taču ir kaut kāds murgs!”

- Nu tie komentāru rakstītāji nav vairums sabiedrības. Tā ir viena daļa cilvēku, kuri to tik vien dara kā „štancē” tos komentārus. Anglijas avīžu interneta vietnēs, kur atļauti komentāri, ir moderatori, kas dzēš ārā visindīgākos, personiski apvainojošākos un naidu sludinošos komentārus. Latvijā šī sistēma būtu ieviešama pie pirmās izdevības. Tas taču nevienam nepalīdz, ka tas viss tiek publicēts. Tas taču ir kaut kāds murgs!!!

- Man attiecībā uz šo visu ir tāds paviršs novērojums, jo neesmu te pārāk ilgi dzīvojusi, lai to būtu izpētījusi. Man liekas, ka cilvēkiem ir bailes no svešā, no nezināmā, jo Latvijā sabiedrība diezgan ilgus gadus bija hermētiski noslēgta, kur padomju sistēmas laikā viss būtībā bija diezgan statisks, kur jaunas idejas pārāk viegli „nefiltrējās iekšā”. Varbūt ir jāpaiet kādam laikam, lai saprastu, ka no svešā vienmēr nav jābīstas, ka tas, kas ir citāds, nav apdraudošs un nosodāms.

Man negribētos šajā intervijā runāt par geju lietu, bet vienu gan esmu ievērojusi, komentāros rakstiem par geju tēmu bieži lasām: lai viņi dara ko grib, bet lai viņi nebāžas virsū man! Tad man gribētos tam cilvēkam prasīt: kurā brīdī un kur tev ir bāzies virsū viens gejs? Kur rodas šī ideja, ka cilvēks, kas ir gejs, nemitīgi bāžas virsū citiem cilvēkiem, mēģina viņus pierunāt kļūt par gejiem? Es nezinu, kas tas ir, no kā viņi, šie komentāru rakstītāji, baidās, jo faktiski jau geji nebāžas virsū, šis uzskats ir mīts.

Ir sajūta, ka cilvēkiem ir uzskats, ka tas, kas ir savādāks, viņu grib pārvērst, pārveidot un uzspiest tev savus dzīves uzskatus, izjaukt tavu uzbūvēto dzīves pasauli, bet parasti tā jau nav. Cilvēki var dzīvot paralēli viens otram, kontaktēties un saprasties viens ar otru.

- Cik ilgam laikam jāpaiet, lai tad galu galā mūsu sabiedrībā mainītos šie uzskati - naids, nesapratne, bailes? Britiem taču arī to visu savulaik nācās pārvarēt.

- Atceros savu bērnību Anglijā. Kad biju bērns, tad ļoti bieži pie krogiem vai viesnīcām bija rakstīts, ka tajās nedrīkst ienākt strādnieka tērpā, kā arī čigāni un melnie. Tik vienkārši... To, protams, tagad vairs nedrīkst darīt, likums to aizliedz. Un likumi šajā ziņā spēlē lomu. Saprotu, ka likums faktiski nemaina cilvēka domas un psiholoģiju, bet tomēr, ja pieņem šādus likumus, tad tas beigu beigās neizbēgami iespaido arī sabiedrību.

- Tas ir tāds pozitīvs burvju loks. Sabiedrības domas sāk mainīties, cilvēki iepazīst viens otru, saprot, ka tas melnais cilvēks, čigāns vai ebrejs ir cilvēks, nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās. Sākas nebaidīšanās process un tad tu saproti, ka viņam nedrīksti darīt pāri, tad valsts pieņem likumu un tad tas viss tādus progresīvus apgriezienus uzņem.

„Baznīca un labā vēsts nekur nav pazudusi

- Diemžēl sprediķis nebūs, tā tā problēma. Mums svētku vakarā ir dievkalpojums, kad nav sprediķa – ir tikai dziesmas un Svēto Rakstu lasījumi.

- Bet ja būtu sprediķis, ko tajā teiktu?

- Tas, ko man gribētos teikt, droši vien ir tas, ka Jēzus labā vēsts nekur nav pazudusi, ka tā tepat vien ir un arvien cilvēkus uzrunā. Tas, ka pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas Latvijā baznīcas bija pilnas, cilvēki gāja uz baznīcu, meklēja kaut ko, un tagad tā vairs nav, baznīcas ir tukšākas, ka cilvēki nav turpinājuši to, kas bija pirms 20 gadiem, nebūt nenozīmē, ka baznīca ir pazudusi. Tas nenozīmē, ka Jēzus vēsts ir pazudusi!

Jēzus tomēr ir nācis šai pasaulē kā mazs bērns - aizvainojams, aizskarams, ievainojams, lai mūs glābtu un mīlētu, lai paustu savu mīlestību pret cilvēku, vienalga, kas arī tu nebūtu, cik liels grēcinieks tu nebūtu. Domāju, ka šī ir vēsts, par kuru var stāstīt ne tikai Ziemassvētkos, bet visu cauru gadu.

Un, ja mēs kā draudze to varam vēstīt ne tikai sprediķos, bet arī ikdienā izdzīvot. Dzīvot tā, ka Jēzus tevi mīlējis un līdz ar to arī tu mīli citus, un šo ļoti svarīgo vēsti tu gribi dot tālāk visiem un vienmēr. Domāju, ka mūsu anglikāņu draudze Rīgā ir viena no tām, kas to tik tiešām cenšas darīt - ar senioru klubu, ar zupas virtuvi bezpajumtniekiem, ar to, ka mūsu durvis vienmēr ir atvērtas visiem, ikvienam. Tāpat kā Jēzus bija ar mieru sēdēt pie viena galda ar zagļiem un prostitūtām, un pat ar nodokļu iekasētājiem, ar VID inspektoriem. Mēs šai gadījumā esam Jēzus rokas un kājas, mute, kas šo vēsti dod tālāk, to vēsti, par kuru Viņš bija ar mieru mirt.

- Un noslēgumā par to vidi, no kuras nesen aizbraucāt. Kāda ir pašreizējā latviešu kopība Anglijā. Vai vecā trimda var sadzīvot ar tūkstošiem jauniebraucēju, viesstrādniekiem? Vai vecā trimda kaujas ar jauniebraucējiem no Latvijas, kas tēvzemi atstājuši nevis politisku, bet gan ekonomisku apsvērumu dēļ?

- Es nedomāju, ka viņi Anglijā savā starpā kaujas, un paldies Dievam. Pieļauju, ka ir vietas, kur ir diezgan liela nesaprašanās starp veco trimdu un jauniebraucējiem, bet Anglijā, domāju, ir diezgan veiksmīgi izveidota vienota latviešu kopība. Bet ne jau pilnīgi vienota sabiedrība, jo, kur tad tāda ir ārpus paradīzes vārtiem? Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā’(LNPL) ir ļoti daudz pie tā piestrādājusi – rīko seminārus, ir ļoti daudz latviešu skoliņu: gan tādas, kas pastāvējušas kopš 1948. gada, gan tādas, kas radušās pērn. Arī pašā LNPL ir diezgan liels procents pārstāvju no jauniebraucējiem. Piemēram, Londonas latviešu korī, ko diriģē Lilija Zobens, lielāka puse ir jauniebraucēju.

- Ne visi, protams, to grib. Daži ārpus Latvijas ir atraduši to vietu, kur grib būt un dzīvot, izveidojuši tur ģimenes. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņi Latvijai ir zuduši, jo viņiem Latvijā ir saites un ģimenes. Kaut kur jau ir tā statistika, cik daudz Latvijā ieplūst nauda no tiem, kas dzīvo ārzemēs. Un tas ir daudz! Tas ir liels atbalsts Latvijas ekonomikai, nemaz nerunājot par to izglītību un pieredzi, ko cilvēki gūst Anglijā. Un ģeogrāfiski Anglija jau nav tālu no Latvijas. Tā apgrozība jau ir diezgan liela – cilvēki pārceļas gan tajā, gan šajā virzienā. Arī no mūsu paaudzes, vecās trimdas, ir diezgan daudz, kas tagad ir pārcēlušies uz Latviju.

Tiem, kas uztur sakarus ar latviešiem, vienmēr būs iespēja atgriezties. Tiem, kas izvēlas neuzturēt sakarus, protams, būs grūtāk, jo tas atgriešanās šoks kādreiz var būt lielāks, nekā tas kultūras šoks, ko piedzīvojāt pārvācoties no Latvijas uz Angliju. Atgriežoties vietā, kurā tu kādreiz esi dzīvojis, tu sagaidi, ka tā vieta būs tādi pati, kāda tā bija, kad tu aizbrauci, bet tā tāda vairs nav - cilvēki ir mainījušies, vietas ir mainījušās, kultūras ir mainījušās.

Anglijas karalienes Elizabetes II kronēšanas 60. gadadienai veltītais dievkalpojums 2013. gada jūnija  (Jāna Jēruma – Grīnberga no 1.46 min.).

Latvijas Kultūras diena Londonā (Jāna Jēruma – Grīnberga no 1.30 min.)