91 gada vecumā Ainas kundze joprojām dejo kolektīvā un par dzīvi saka: “Kamēr vari, tikmēr dari!”

Tieši šajā svētdienā Aina tā arī darīs, kopā ar deju kolektīvu “Astras”, piedaloties vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” rīkotajā senioru festivālā “Zelta ritmi”.

Kolektīvā “Astras” Ainas kundze dejo jau no tā dibināšanas sākuma – 2002. gada - no paša pirmā mēģinājuma. “Aina patiesi ir mūsu kolektīva eņģelis, ko apstiprina arī viņai piešķirtā Ogres Kultūras centra Gada balva 2018. gadā,” teic kolektīvā, kur vēl ir piecas dejotājas, kurām ir pāri 80.

Kamēr vari, tikmēr dari!

Ainai ir divas meitas, divi mazbērni un mazmazbērnu pulciņš, taču pensionāre atzīst, ka bērniem pašiem sava dzīve, un arī viņai ir savējā. Lai kliedētu vientulību, Aina aktīvi dejo kolektīvā “Astras”. Kā saka pati Aina, pēc horoskopa ir Dvīnis, tāpēc negribas būt vienai. Deju kolektīvā vienmēr apkārt ir cilvēki un sajūta – tu esi piederīgs un vajadzīgs.

Aina dejo jau 22 gadus, iepriekš izdejojusi tautas dejas ritmus Ērgļos, bet tagad Ogrē, darbojoties “Astrās” jau kopš to izveidošanas sākuma. Aina saka: “Kamēr vari, tikmēr dari!” Tas arī ir dzinulis nesēdēt mājās, bet doties uz mēģinājumiem, piedalīties koncertos un satikties ar cilvēkiem.

“Esmu dzimusi un augusi Ērgļos. Uz Ogri pārnācu 1959. gadā. Jau Ērgļos es gāju deju kolektīvā, tās bija tautiskās dejas. Atnākot uz Ogri, piedzima otrs bērniņš un dejot vairs nebija izdevības. Jau vēlākos gados Ogrē nodarbojos ar rokdarbiem, un tad rokdarbu vadītāja teica: “Meitenes, ir atklāts veco ļaužu deju kolektīvs, vai jūs arī negribat? Tas bija 2002. gadā un no 15 mēs kādas 5 aizgājām, bet no pirmās dienas, kas bijām, esam palikušas tikai divas,” atceras Aina.

Skaista bērnība, ko izjauca karš

Aina atceras skaisto bērnību, ko negaidīti izjaucis karš. “Mēs dzīvojām 12 km aiz Ērgļiem, tētis strādāja gaterī, bet mamma bija šuvēja. Sākoties karam, aizbraucām dzīvot uz Ogres malu, mūs atrada vācieši un aizdzina līdz Kurzemei. Kara laiku pārdzīvoju ļoti. Mēs bijām ļoti daudz bērnu šķūnī un lidmašīna uzmeta degbumbas, mums sadega pilnīgi viss un tad sākās tās grūtās dienas. Ko ēst nebija, bija jāiet maizīte ubagot. Tāda bija mana bērnība pēc kara – ļoti smaga,” atceras Aina.

Jautāta, kā tikt pāri grūtiem brīžiem, Aina nenoliedz, ka reizēm tieši izraudāšanās ļoti palīdz. Tagad, kad sasniegts jau cienījams vecums, grūtības palīdz pārvarēt būšana sabiedrībā, būšana aktīvai.

“Man iekšā ir tāds dzinulis. Mums otrdienās un ceturtdienās ir mēģinājumi, un jau no rīta zinu, ka man ir mēģinājums un man liekas, ja neaiziešu, tad nezināšu, kas jauns ir iemācīts. Tāda ir mana motivācija,” smejas Aina.

Tik aktīva, ka pat dakteris neticējis gadu skaitam

Aina izstāsta pāris kuriozus gadījumus, saistībā ar savu vecumu.

Viņa atceras, kā reiz devusies pie ārsta, kas šajā vecumā nav nekāds retums, bet ārsts kabinetā saka: “Ziniet, man teica, ka nāks deviņdesmitgadīga paciente.” Es saku: “Bet, dakter, es jau tā arī esmu!” Bet ārsts nav noticējis un pat devies lūkot, kas rakstīts pacienta kartītē.

“Tad reiz ar vienu kolēģīti ejam pa ielu un nāk viena jauna meitene pretī un saka, vai nevēlamies piedalīties loterijā. Prasu, ko var vinnēt? Viņa saka, ka mašīnu. Es saku, nu, protams, ka gribam. Un viņa tad prasa, kura gada jūs esat? Es viņai noskaitu 1933. Viņa skatās uz mani lielām acīm un saka, lai atkārtoju vēlreiz – laikam arī neticēja,” smejas Aina.

Jautāta, kā pieņemt savu vecumu, Aina saka, ka viegli tas nav, bet, kad ir deju mēģinājumi liekoties, ka ir vismaz kurp doties, ir cilvēki apkārt, ir darbošanās, un tas palīdzot. “Man ir ļoti grūti izprast cilvēkus, kuri negrib neko darīt ārpus mājām,” noteic Aina.

Sarunas nobeigumā lūdzam Ainu pabeigt dažus mūsu iesāktos teikumus. Un te nu tiešām ir, no kā mācīties:

1. Es joprojām dejoju, jo man patīk būt cilvēkos, es gribu sabiedrību, ir skumji būt vienam.

2. Pensijas vecuma cilvēkiem vajadzētu padomāt, ka jaunajiem ir sava dzīve un vecajiem jādzīvo savējā.

3. Es gribētu, lai jaunie cilvēki vairāk domā par veciem cilvēkiem. Vairāk palīdz.

4. Pensijas vecumā skaistākais ir, ka tu vēl kaut ko vari darīt, ka tu esi sabiedrībā un neesi viens.

5. Kad es biju jauna, domāju, ka nekad nebūšu veca, un ka kaut ko nevarēšu. Man bija ļoti skaists dārzs iekopts, nekad nedomāju, ka man nebūs tā dārza un es būšu brīva no tā.