"Mēs, sievietes, esam enerģijas radītājas" - "Ledus skolas" dibinātāja Brigita Mironova par iziešanu cauri ellei un laimes atrašanu

Bet šajā sarunā ne tikai par to. Brigita, kā jau bildēs redzat, ir ļoti skaista un vitāla sieviete, kuras dzīvē bijuši ne tikai gaišie un priecīgie brīži. Kā tikt galā ar tiem – arī par to šis stāsts.

Kā jūs pati ar sevi iepazīstinātu? Kāds cilvēks jūs esat?

Cilvēks, kurš iet savu ceļu un palīdz arī citiem iet savējo atbalstot un iedrošinot. Vadu retrītus un mācības gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Esmu atklājusi – daba man ir ļoti liels resurss. Ja skatos uz visu savu dzīves gājumu, tad tieši daba un tās klātesamība mani ir ļoti bagātinājusi.

Par sevi kā par cilvēku – sieviete, trīs bērnu mamma, otrā laulība, piedzīvota šķiršanās. Latviete – ar visu tam līdzi nākošo. Tā ir tāda dualitāte starp to, ka gribam būt ļoti sievišķīgas, bet reizē esam ļoti spēcīgas. Un kā atrast sevī harmoniju, mieru – gan ļaušanos, gan spēju būt patstāvīgām un atbildīgām par sevi un savu dzīvi. Dzīvot saskaņā ar sevi un savām vērtībām.

Šobrīd esmu trenere pieaugušo izglītībā. Vadu apmācības uzņēmumos, tā ir mana pamatnodarbošanās. Gan par pārdošanu, gan par stresa vadību – par mierpilnu produktivitāti, emocionālo inteliģenci tai skaitā. Un mana sirdslieta ir Ledus skola. Ja man Dievs ir devis talantu, tad tas ir būt tādam pavadonim citiem cilvēkiem, lai viņi notic saviem spēkiem. Tas ir tas, ko es daru kā trenere uzņēmumos un arī ledus peldēs, palīdzot cilvēkiem sajusties droši katram savā procesā uz izaugsmi.

Kas esat pēc izglītības?

Ekonomiste. Protams, esmu pēc tam vēl daudz gan Latvijā, gan ārpus Latvijas mācījusies. Saistībā gan ar neirolingvistisko programmēšanu, gan ar dažādu veidu personības izaugsmi, koučingu un dažādām pieredzes izglītības programmām. Esmu braukusi mācīties arī pie ledus vīra Vima Hofa viņa metodi, lai labāk izprastu, kā aukstums un elpošana mums var palīdzēt. Viena no manām dzīves vērtībām ir attīstība un mācīšanās.

Kāpēc jums patīk tik pretrunīga metode kā neirolingvistiskā programmēšana?

Ir tā, ka es strādāju ar ļoti daudzām un dažādām metodēm, balstos uz pieredzes izglītību, kas manā pieredzē sevi ļoti ir attaisnojusi. Cilvēki nevēlas lekcijas un informācijas gūzmu, to visu var atrast google. Praktiskas metodes strādā. Piemēram, vakar man bija mācības, kur, runājot par to, cik daudzas dažādas metodes varam vērtīgi izmantot, izskanēja vārds “manipulēšana”. Es saku – hmmm, jā, ar to visu var manipulēt, jautājums – kas ir virsmērķis? Mans virsmērķis visā, ko daru, ir padarīt šo par labāku vietu, kur būt. Tas nozīmē vairot labo. Tā ir arī viena no manām vērtībām, kāpēc es daru to, ko daru, – vēlos, lai aiz manis šī vieta paliek labāka, nekā bija, kad es ienācu.

Par NLP – to noteikti var izmantot kā manipulatīvu instrumentu, pilnīgi piekrītu. Esmu piedzīvojusi, kā tas tiek darīts ar auditorijām, un manī tas raisījis dusmas, bet tajā pašā laikā to var izmantot kā ceļošu un cilvēkiem palīdzošu instrumentu.

Šoreiz satikāmies, lai runātu par ziemas peldēšanu un Ledus skolu. Kā tas sākās jūsu dzīvē?

Tas bija pirms, šķiet, 13 gadiem – un toreiz tas absolūti nebija tik populāri kā šodien. Es ļoti ticu iekšējai balsij, kas saka vai dod norādes uz kādu virzienu. Toreiz es par vēlmi sākt ziemas peldes domāju kādus divus gadus. Dzīvoju Inčukalnā, un Raganā ir Kristīne Rāte, kas vada ziemas peldētājus “Raganas roņus”. Es uz viņu lūkojos un nolēmu, ka viņas atbalsts būs mans sākums. Bija februāris, ļoti auksts, ledus… Tā bija mana pirmā reize ledus āliņģī, un es tajā procesā iemīlējos. Tas bija kaut kas tik spēcīgs, ka… Jā, tas kļuva par manu ikdienu, toreiz es pievienojos ziemas peldētāju kustībai. Tur ir fantastiskākā atmosfēra – katru svētdienu tiekas peldētāji, un toreiz bija diezgan izteikti, ka tie bija gados vecāki cilvēki. Mēdz būt, ka tur, kur tiekas vecāki cilvēki, ir – valdība slikta, tas nav labi, un šis nav labi! Bet ko var novērot ziemas peldētāju vidē – enerģija, pozitīvisms, kustība, smiekli! Tāda dzīvelīga, pozitīva atmosfēra, kur nav čīkstēšanas, vaidēšanas, un tā vide mani ļoti piesaistīja. Braucām arī uz ziemas peldēšanas sacensībām, ziemas peldētājiem ir dalījums kategorijās – “pingvīns”, kurš peld līdz 25 metriem, tad ir “ronis” no 25 līdz 200 metriem, un tad ir “leduslāči” – no 200 līdz 400 metriem.

Bet es esmu dzirdējusi stāstu, ka jūs metāties aukstā ūdenī aiz pārdzīvojumiem, – bijāt svaigi šķīrusies, gājāt ar ratiem gar ūdeni un sapratāt, ka jums to auksto ūdeni vajag!

Jā, bija tāds laiks, katram dzīvē ir krīzes vai sitieni… Dzīves dāvanas, kuras tajā brīdī neliekas nekādas dāvanas. Kad es gaidīju savu jaunāko dēliņu Matīsu, kuram tagad ir deviņi gadi, mans vīrs aizgāja no manis. Biju ceturtajā grūtniecības mēnesī. Man bija arī meitiņa divarpus gadi, lielajam dēlam tad bija trīspadsmit. Mēs ar vīru bijām kopā no 16 gadiem, un tas notika ļoti pēkšņi, man nebija ne mazākās nojausmas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Varat iedomāties, ko tas nozīmē sievietei gaidībās un ar mazu bēbi uz rokām. Plus nebija tādas sajūtas, ka varētu ko tādu piedzīvot, bija uzticēšanās. Skaidrs, ka es gāju ellei cauri. Tas nebija viegli, un tad, kad mazulītis bija jau piedzimis, es sapratu, ka, jā, nu ir ļoti slikti. Esmu tik ļoti gan fiziski, gan garīgi un emocionāli izsmelta, ka manī nav vairs nekā. Likās – viss, es vairs nevaru, vienkārši nevaru… Es, protams, ilgu laiku nebiju peldējusi. Tas ir stāsts par to, kā es sajutu peldēm pilnīgi citu nozīmi un jēgu. Sapratu, ka tā nav tikai tāda laba nodarbe, kas dod foršu enerģiju. Pelde šajā zemākajā punktā manā dzīvē bija pagrieziena punkts, kas mani izcēla no ļoti dziļas bedres.

Jā, es biju jau iepriekš peldējusi, bet kādu laiku to nedarīju grūtniecības dēļ. Un nezinu, kas tas todien bija, – vienkārši aizbraucu pie ūdens. Man liekas, ka ir kaut kas, kas mūs velk un saka: šī ir tava iespēja, paņem to, nedomā, vienkārši dari! Tā arī notika. Aizbraucu, tas bija novembra vakars, dūmakains, dubļaini lietains. Nedomājot nogāju lejā pie avotiem, tur ir ezeriņš, novilku drēbes, iegāju iekšā… Tas efekts no peldēm ir tik ļoti sazemējošs, tik ļoti uz sevi, ķermenī atpakaļ atvedošs! Kad tu esi ļoti dziļās mokās, tad esi ārā no ķermeņa – neesi ar sevi, tu esi kaut kādā jocīgā stāvoklī, ko grūti pat aprakstīt. Un pelde tevi atgriež pie sevis.

Es aizgāju atpakaļ līdz mašīnai, iekāpu iekšā, un to ir grūti izskaidrot, bet… smagums bija nonācis nost. Vienkārši no tās minūtītes, ko pabiju aukstajā ūdenī. Bija jādomā: wow, kas tas tikko tāds bija?!

Protams, tas nenozīmē, ka man pēkšņi visa dzīve sagriezās kājām gaisā un turpmāk tikai laimīga staigāju – absolūti ne. Tajā pašā laikā tas iedeva spēcīgu enerģiju, atdeva atpakaļ gatavību virzīties uz priekšu. Un iziet cauri šķiršanās un zaudējuma sāpēm. Tas bija brīdis, kad es uz peldēm sāku skatīties kā uz ļoti jaudīgu resursu – ne tikai fiziski turēt sevi labā kondīcijā, bet arī emocionāli un garīgi. Sāku regulāras peldes, un tad jau ieinteresējos par Vimu Hofu, biju arī pie viņa Nīderlandē mācīties viņa metodi.

Kāds tad viņš ir?

Ārkārtīgi dzīvespriecīgs un viegls cilvēks – ar to savu ģitāru un suni, un dziedāšanu! Ļoti sirsnīgs cilvēks, ļoti labsirdīgs un labestīgs. Viņš deg par savu lietu!

Lasīju viņa grāmatu un uzzināju, ka viņam jau arī bija traģisks notikums dzīvē – sieva izlēca pa logu, un viņš palika ar bērniem.

Jā, un tas īstenībā bija viņa pagrieziena punkts dzīvē. Tas, kā viņš nonāca pie aukstuma. Un es tik ļoti redzu līdzības – daba, aukstums bija tas, kur viņš atrada spēku, lai tiktu galā ar savām ciešanām, tieši aukstais ūdens arī viņam palīdzēja.

Teicāt, ka zemākais punkts izrādījās vēlāk tas labākais. Uz kādiem labākiem ceļiem jūs vēlāk aizveda šķiršanās?

Tik daudz dāvanas caur to ir atnākušas! Protams, tajā brīdī, kad notiek satricinājums, tu nevari ieraudzīt to dāvanu. Liekas, kāpēc tas notiek ar mani? Tajā brīdī tas tiešām ir šausmīgi. Tagad varu pateikt, ka viss, kas dzīvē ir noticis, tiešām ir “pirms” un “pēc”. Tagad esmu ar pilnīgi citu vērtības izjūtu par sevi. Viena no manām dāvanām ir dziļa sapratne – man ir jārūpējas pirmām kārtām par sevi! Jo kā tad citādi parūpēšos par pārējiem, par mazajiem? Tas bija tik spēcīgi, ka tagad, piemēram, es zinu, ka savas vajadzības nolikšu pirmajā vietā un tikai pēc tam ir viss pārējais dzīvē. Tas man sakārtoja prioritātes dzīvē.

Bija moments… Kad biju devītajā mēnesī, devos pie Ragaciema Agneses – es biju pie viņas jau iepriekš pierakstījusies uz individuālo konsultāciju, kad vēl nezināju, kas viss manā dzīvē notiks. Sēžu pie viņas noraudājusies, pilnīgi nelaimīga, un viņa man saka: “Nu, Brigita, tava dvēsele jau māk izdzīvot! Viss tavai dvēselei jau ir skaidrs, kā iet šim cauri… Tavas šīs dzīves uzdevums ir dzīvot viegli!” Man tajā brīdī bija tāds šoks – kā viņa kaut ko tādu drīkst man pateikt?! Manā situācijā – kāds “viegli”?! Man te vēders, tūlīt trīs bērni, kredīts – kāds “viegli” te vispār var būt…

Pagāja laiks, izgāju cauri tam sāpju procesam un uzķēru, ko nozīmē “viegli”. Ka, jā, tas ir iespējams – dzīvot viegli. Noķēru to sajūtu – man ir trīs bērni, es dzīvoju, viss ir labi, es jūtos viegli.

Nomainīju arī profesiju, sapratu, ka vairs negribu strādāt tādā vāveres ritenī, gribu vairāk veltīt laiku bērniem un sev. Un šis lēmums prasīja milzīgu drosmi, un tas ir atmaksājies. Tagad vasarā esmu brīva, un vasaras lielākoties man ir brīvas jau ļoti sen. Esmu savu dzīvi tā iekārtojusi. Tas man ir svarīgi, un es esmu tik drosmīga pieņemt lēmumus, kas man palīdz.

Mēs bieži vien iedomājamies, ka nevaram lietas izdarīt. Un var būt 10–20 argumenti, kāpēc nevar aiziet no labi apmaksāta darba, no laba amata, no drošības garantijām, jo taču, jā, ir jāmaksā kredīts, jārūpējas par trim bērniem… Un, no otras puses, var arī dzīvot citādi. (Smejas.) Tas ir iespējams, ir!

Hm, Ragaciema Agnese… Vai jūsos arī ir daļa no ezoterikas?

Patiesībā es teiktu, ka nav gan. Kādreiz mēs katrs atbildes meklējam. Nē, es neesmu ezotērisks cilvēks, bet kaut kad jau mums atnāk tās zīmes – kaut kas, kas tomēr “saslēdzas” iekšpusē. Un viņas toreiz teiktie vārdi manī ļoti labi saslēdzās ar sajūtu, ka nu tiešām nav taču jāiet cauri dzīvei grūti. Nu nav!

Tas ir tikai tā, kā mēs paši to veidojam. Mums nav jāstrādā smagi, mums nav jānes viss tikai uz saviem pleciem, mēs varam to vieglumu savā dzīvē atrast.

Kas jūsu dzīvē ir palicis tāds, kas jums tomēr nāk smagi un ko jums nepatīk darīt, bet tomēr jādara?

Hm… Tad, kad tā paliek, es meklēju veidus, kā to nedarīt, vai atrodu veidu, kā to izdarīt, lai man patīk. Tāpēc man ir ļoti grūti atbildēt, jo es tiešām cenšos nedarīt lietas, ko negribu darīt. Patiešām. Vienkārši nedaru.

Ā, man nepatīk rēķinus apmaksāt. (Smejas.) Manā dzīvē tā ir izveidojies, ka man ir darbs, ko es mīlu un kurā nejūtu, ka iet laiks. Man ļoti patīk darīt to, ko daru. Šobrīd arī savas vieglās sajūtas vārdā es atkal pieņēmu lēmumu, kas no manis prasīja zināmu drosmi, – strādāju apmācību uzņēmumā par treneri, bet šopavasar pateicu – viss, es tālāk nesadarbojos. Tagad eju savu ceļu kā Brigita Mironova. Skaidrs, ka man ir nenormāli bail. Un skaidri saprotu, ka šo soli speru, lai man turpinātu patikt tas, ko es daru.

Kā tīri praktiski notiek sevis likšana pirmajā vietā?

Tādas pamatlietas. Ja man vajag gulēt un nāk miegs, tad visi pagaidīs. Rūpējos par to, lai man ir kvalitatīvs miegs, un, ja vajag atpūsties, es to sev nodrošinu.

Tāpat par ēdienu – ja gribu ēst, tad paēdīšu. Es rūpējos par to, lai man ir iespēja vingrot, ieplānoju tam laiku, jo saprotu, ja nekustēšos, man nebūs laba pašsajūta.

Rūpējos par lietām, ko man patīk darīt, es sev tās nodrošinu. Piemēram, man ārkārtīgi patīk pārgājieni. Būt dabā, braucieni, piedzīvojumi. Man ir apsolījums sev – katru gadu nodrošināt sev vienu piedzīvojumu, kas man ir ārkārtīgi izaicinošs, bet tajā pašā laikā dvēseli pabaro.

Piemēram, kad sākās Covid, darba galdi vairumam no mums bija virtuvē, absolūti neergonomiskās, nepiemērotās pozīcijās. Es nodrošināju sev ļoti labu, ergonomisku, patīkamu darba vidi: difuzoru ar eļļiņu, sveces, augus. Tā, lai man pašai ļoti patīk un ir ērta vide, kur sēžu un strādāju.

Kad cilvēki runā par drosmi kaut ko mainīt, tas parasti faktiski ir stāsts par bailēm palikt bez ienākumiem…

Jā!

Kā mainījās jūsu naudas plūsma, mainot dzīvi?

Ak, mans Dievs! Tas ir tāāāāds slazds, ka mēs domājam tajās kategorijās, ka darbs ir vienādības zīme naudai! Tā īsti nav. Tas, ko es šobrīd varu nopelnīt, pret to, kad biju algotā labā darbā, – tas pārsniedz robežu. Un tam nav griestu! Svarīgs noteikums, ko esmu apguvusi, – lai naudas plūsma būtu brīva, ārkārtīgi svarīgs ir drošības spilvens. Nevar lēkt no klints – ai, viss, man apnika šis darbs, uzrakstu atlūgumu, iešu sekot savam sapnim! Es tā gluži nedarīju. Laikus būvēju tiltus uz to, ko gribu darīt, paralēli darīju, veidoju uzkrājumu. Un arī šobrīd, kad esmu aizgājusi no apmācību uzņēmuma, lai darītu savu, es nesēžu ar tukšu kontu. Uzkrājums man rada drošības sajūtu un neliek krist panikā, un es varu darīt, sekojot savai sirdij, nevis naudai.

Kāda tagad ir jūsu komunikācija ar bijušo vīru? Vai esat sapratusi, kāpēc viņš toreiz aizgāja? Esat piedevusi?

Man ar viņu ir brīnišķīgas attiecības, viņam arī ir sava ģimene, mēs ļoti atbildīgi abi rūpējamies par bērniem. Viņš ir brīnišķīgs tēvs, patiešām, esmu laimīga, ka viņš ir manu bērnu tēvs. Kam mums bija jāiziet cauri – man tā bija ļoti liela dāvana. Gan iemācīties piedot, gan nolikt malā savu vēlmi kontrolēt. Tas nebija viegli, protams. Es caur mūsu šķiršanos iepazinu sevī tumšos nostūrus… Domāju – kā manī var būt tik daudz agresijas?! Kā tas ir iespējams? Tagad mums ir ļoti labas attiecības, un es arī redzu, ka mūsu laiks kopā bija ļoti foršs. Un es ticu, ka tagad mums katram savā dzīvē ir pilnīgi vēl citas nokrāsas un iespējas piedzīvot gan attiecības, gan sevi katram atsevišķi. Šodienas acīm raugoties, es to redzu kā dāvanu – to, ka tā notika.

Bet jūs saprotat, kāpēc viņš tā izdarīja?

Domāju, viņš nejutās īsti piepildīts mūsu attiecībās. Mēs bijām kopā no ļoti agras jaunības un 17 gadus. Nu, tā mēdz notikt, ka vīriešiem – vai tikpat labi sievietēm – kaut kas neder, kaut kas ārpusē ir vilinošāks, un tajā brīdī tas tā notika. Tā vienkārši notiek. Un mans uzdevums nebija saprast viņa motīvus, es caur šo pieredzi mācījos saprast savus motīvus, kāpēc ir tā, kā ir. Jo pagale nekad nedeg viena.

Un ko pastāstīsiet par to, ka sievietei ar trim bērniem esot grūti atrast vīru?

Šo man arī teica! Es teikšu tā – pilnīgākās muļķības! (Smejas.) Muļ-ķī-bas! Tāpēc, ka viss, kas sievietei jādara, – nav jādomā, kā patikt citiem! Galvenais ir patikt sev! Man patika Initas Silas grāmata “Tango ar diviem V” – es šo grāmatu vienkārši apēdu. Tur ir skaists stāsts par to, kā “apprecēt sevi”. Kad mēs esam savā “siltumiņā”, apmierinātas ar sevi, tad kaut būtu desmit bērni, tam nebūs nozīmes. Tad tas vairs nav saistīts ar to, vai kāds mani gribēs vai negribēs, tas ir stāsts par to, ko es izvēlēšos!

Un ko jūs izvēlējāties? Un kā jūs tagad raksturotu savas attiecības?

Pēc šķiršanās ir jāpaiet laikam, jāatgūst sajūta – hei, es atkal varu būt es! Jo tikai tad tu vari veidot kvalitatīvas attiecības, kad esi ar sevi mierā. Ja tu gribi piepildīt ar otru cilvēku savu tukšumu, tas nestrādās. Kā jau vairums sieviešu, es uztaisīju sarakstiņu, kādas attiecības gribu. Tikai pēc tam sapratu, ka esmu dabūjusi tieši tādas attiecības, kādas biju uzrakstījusi! Aprakstīju, kā es tajās gribu justies un kā es tās vēlos piedzīvot. Man ir pats emocionāli inteliģentākais vīrs visā universā. Viņš ir tik brīnišķīgs partneris – viņš ļauj man būt tādai, kāda esmu. Māk savaldīt manus emocionālos viļņus. Viņš mani tiešām pieņem no matu galiņiem līdz pirkstu galiņiem. Es no sirds novēlu katrai sievietei būt tādās attiecībās, kur vari ar vīrieti justies tā, ka tu esi viņam vienkārši nu pati, pati, pati… Tas ir tik skaisti.

Par peldēšanu – kā tas mainīja jūsu fizisko formu? Vai jūs, piemēram, nekad vairs neesat saaukstējusies?

Zināt, kad ir sanācis saaukstēties? Tieši tad, kad neesmu peldējusi! Kad ir regulāras peldes, neķeras klāt nekādi vīrusi. Protams, ar Covid ir nācies saslimt.

Bija laiks dzīvē, kad piedzīvoju pat panikas lēkmes, man tās izpaudās kā smakšanas sajūta. Sajutu arī hronisku trauksmi – kad rokas svīst, ir uztraukums, jau no rīta sirds strauji sitas. Šo parādību vairs nav, jo ziemas peldes ļoti labi norūda arī nervu sistēmu. Tajā brīdī, kad ieej ūdenī, ir ļoti augsta stresa situācija – tā ir atbildes reakcija. Un, esot šajā situācijā, iemācāmies sevi nomierināt. Un veidojas prasme – elpot! Sajūtu stresu – elpoju! Un atslābinos. Tas ir resurss.

Esmu sajutusi lielāku mieru, spēju savākties, sevi kontrolēt stresa situācijās. Protams, nu kurš vēlas iet ārā lietainā, vējainā, tumšā laikā no siltas istabas kaut kādā peldē? Nu, nav tādu cilvēku! Arī man ir pretestība. Bet tas, ko mēs darām, – hei, es vienalga eju! Novelku drēbes un eju ūdenī! Šis ir – just do it! Veidojas darīšanas muskulītis, kas ļoti palīdz.

Kādas fiziskas kaites arī pazuda?

Tās man īsti nav bijušas. Peldes ir brīnišķīgas ādai – ādas tonizēšanai. Es nelietoju dušas želejas, krēmus – āda ļoti labi apasiņojas, savelkas, tonizējas. Arī celulītam, piemēram. Man arī Ledus skolā ir bijušas dāmas, kas pēc tam saka: celulīta nu ir mazāk!

Un garastāvoklis uzlabojas. Jo pēc katras peldes tu esi laimīgs, vienkārši laimīgs. Sevišķi ziemā, tad, kad saules ir tik maz, tas ir vēl viens resurss, ko, man liekas, katram, kam veselība ļauj, vajadzētu izmantot.

Cik jums ir gadu, un kā jūs tos jūtat?

Man ir 42 gadi.

Ko vēl jūs dzīvē atklājāt pēc tam, kad sākāt iet ledainajā ūdenī?

Vēl vairāk apzinājos kontaktu ar dabu, to, cik ļoti man daba ir svarīga. Es dodos dažādos pārgājienos, parīt, piemēram, braucu ar Kristapu Liepiņu uz Alpiem. Trekinga pārgājiens – ar Liepiņiem tā ir gan iešana pa ledāju, gan klinšu kāpšana. Es braucu ar ledus cirtni, ar ķiveri, ar drošināšanas sistēmu – tātad droši vien kaut ko interesantu darīšu! Šādu aprīkojumu lietošu pirmo reizi.

Kāpēc jums vajag Alpus? Jūs taču varētu palikt Gaujmalā?

Man patīk. Es iemīlējos šādos piedzīvojumos, jo arī tas ir kaut kas, kas ļoti pārbauda tavu varēšanu. Zināt, tur ir tāds interesants fenomens, kas notiek, ja tu ar mugursomu dodies 6–7 dienas prom nekurienē un vienkārši dzīvo ar to, kas tev ir, un saproti, ka tev jau arī vairāk nevajag. Tas tevi “nonullē”, novienkāršo tavas prasības pret dzīvi. Parāda, ka īstenībā visas tās lietas, kas mums te ir, –aifoni, vēl kaut kas – ir tikai butaforija. Tas iedod iekšēji lielāku brīvību. Tāpēc man to vajag – tas manī vienkāršo lietas. Materiālā pasaule, protams, ir svarīga, es arī nenoliedzu, ka nauda ir svarīga. Bet man patīk, ka vienmēr ir plāns B. Ka tu vari arī ļoti vienkārši dzīvot.

Konkrēti cilvēki, kas jūs ir iedvesmojuši un turpina iedvesmot?

Noteikti Laura Dennler no Uguns skolas, jo viņa ir arī cilvēks, kurš ar savām zināšanām un atbalstu ļoti palīdzēja manā šķiršanās posmā. Elīna Pelčere, Training Lab vadītāja un viena no līdzīpašniecēm, kura savukārt palīdzēja man sākt trenera karjeru. Vēl man iedvesmu dzīve ir devusi organizācija Nīderlandē Olde Vechte fondation – gan trenera, gan personības izaugsmē.

Vēl mani ārkārtīgi iedvesmo Edīte Egere, kas ir Amerikā dzīvojoša ungāriete, dāma, kurai tagad ir 95 gadi, un viņai ir arī online kurss, starp citu. Viņa izdzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometni. Un viņa ir sarakstījusi fantastisku darbu “Izvēle”. Šī kundze mani ir ļoti iedvesmojusi. Viņas doma par to, ka mēs katrs savā dzīvē varam uzradīt Aušvicu, ļoti manī ir aizķērusies. Tā ir mūsu pašu izvēle, ko mēs darām ar savu dzīvi.

Atkal praktiskas dabas jautājums – ja jūs pēkšņi pamostaties ar sliktu garastāvokli, ko jūs darāt? Kā sevi uzskaņojat, lai diena kļūst patīkamāka?

Kad man ir ļoti slikti, es eju aukstajā peldē. Paldies Dievam, Kaļķugravas avoti man ir tuvu. Nav variantu, nomainās bioķīmija, dopamīns, endorfīni izdalās, un tu automātiski jūties labāk.

Ir reizes, kad es jūtos slikti, un tad es ļauju sev raudāt. To man ļoti labi ir iemācījis vīrs – viņš saka: laimīgam cilvēkam vajag katru dienu 10 minūtes paraudāt. (Smejas.)

Katru dienu vajag raudāt?!

Tas ir tāds ieteikums, jā. Nav jau jāraud, dramatizējot, cik viss ir slikti. Vienkārši ļaut patīrīties dvēselei. Man nesanāk katru dienu raudāt, bet, kad ir sajūta, ka vajag, es sev ļauju.

Protams, sarunas. Man tiešām vīrs ir brīnišķīgs atbalsts, es vienmēr varu viņam godīgi teikt, kā jūtos, un viņš ir tas mans atbalsts, kurš nevis sāk risināt, viņš dod man telpu just to, ko jūtu. Man vienmēr ļoti palīdz samīļošana, apskāviens. Ja no rītiem ir slikta sajūta, es elpoju Vimu Hofu, vingroju un tad man ir maza meditācija, kur vienkārši sevi paglaudu, samīļoju. Tāda iejūtība, līdzjūtība pašai pret sevi.

Kāpēc ziemas peldētājiem atšķirībā no tiem, kas peld vasarā, gribas apvienoties “pulciņos”?

Man liekas – lai līdzdalītu tās pozitīvās emocijas par procesu, tas ir ārkārtīgi jauki. Visur ir domubiedru grupas, visur! Cilvēki, kas dzied, kas dejo, kas sporto. Socializēšanās ir viena no ļoti svarīgām sastāvdaļām.

Otrs – tas uztur arī ieradumu un ritmu. “Visi iet peldēt svētdienās 11!” – es arī eju, un man nav atrunu. Trešais – tā ir drošība, droša vide. Lai ir kāds krastā, jo tas ir ledains ūdens, tā ir bīstama situācija.

Kad un kā tad ir jāsāk, ja grib sākt peldēt šogad?

Noteikti vislabākais veids ir sākt tagad vasarā, – peldamies un vienkārši tā turpinām. Tas ir visvisdraudzīgākais veids, kā ķermeni lēni, pamazām pieradināt. Turpini to darīt septembrī, turpini oktobrī, novembrī, un ķermenis būs arvien vairāk pieradis pie tā.

Otrs, ko var darīt, var izmantot aukstu dušu kā pakāpenisko procesu. Jo auksts ūdens tek vienmēr, arī es šobrīd kā savu resursu izmantoju auksto dušu, jo uz avotiem nebraucu tik regulāri. Arī auksto dušu var jau tagad sākt.

Cik bieži pati ejat ūdenī?

Mans ritms – aukstā duša ir katru rītu, arī tagad vasarā, kad esmu pavingrojusi, eju dušā. Rudenī un agrā pavasarī mums ir ārā dārzā baseins, kurā ir auksts ūdens, kur līdz minūtei iegremdēties. Tas ir katra rīta rituāls. Kad tas nav, ir auksta duša.

Arī vīrs ir ronis?

Jā, viņš arī iesaistījās. Ir ļoti laimīgs un priecīgs. Katru reizi izkāpj no baseina kā uzvarētājs. Laimīgs un enerģizēts. Viņš saka, ka uz to minūti, kad ir baseinā, jūtas tik laimīgs un neko nedomā. Ka viņš ir te un tagad; paskatās uz debesīm un kokiem un ir vienkārši laimīgs par to, ka ir šī diena!

Kultivējas arī ļoti pozitīvs skats uz dzīvi.

Kāda ir jūsu dzīves mantra, ko sev visbiežāk atgādināt?

Te atkal nāk tas angliskais vārds – compassion – līdzjūtība pret sevi. Būt arvien pieņemošākai pret sevi un nebaidīties kaut kur neiederēties vai vēl kaut kā. “Viss ir kārtībā! Es esmu drošībā, un viss ir labi.” Sevis pieņemšana – gan tajā, ko es daru dzīvē, gan tajā, kāda es vienkārši esmu.

Starp citu, kā jūs raksturotu, kā sevis pieņemšana un mīlēšana atšķiras no egoisma?

Ļoti interesants jautājums! Jo, kad nāca lēmums “tagad es likšu sevi pirmajā vietā”, es no sava vecākā dēla – viņš toreiz bija pusaudzis – saņēmu pārmetumus: tu esi egoiste! Un es toreiz teicu: dēls, tagad tu varbūt to nesaproti, bet, kad izaugsi, ceru, sapratīsi domu, kāpēc lieku sevi pirmajā vietā. Manuprāt, mēs, sievietes, esam enerģijas radītājas – vai nu enerģija ir ar mīlestību, gaismu, piepildījumu un iedvesmu, vai – atombumba, kas iznīcina, nogalina visu, kas ir apkārt. Tās rūpes par sevi – tās ir tādēļ, lai es būtu mīlestības enerģija, nevis atombumba. Ja nerūpēšos par sevi, es būšu atombumba, tāpēc egoisms ir nerūpēties par sevi.

Kā jūs aprakstītu brīžus, kad jūtaties laimīga?

Piemēram, tagad ir tāds brīdis. Mani bērni ir te. Arī suns tepat – es viņam esmu Dieva vietā. Šodien ir darbadiena, es sēžu zem zaļa koka, runājos ar jums… Manuprāt, tā ir laime.