Kā tas ir - balansēt uz nāves robežas? Stāsta ezoteriskā filozofe Zanda Erbss, kura to pieredzējusi pati
Katru cilvēku kādā dzīves posmā būs nodarbinājuši mūžīgie eksistenciālie jautājumi: kāda ir dzīves jēga, kur es nonākšu pēc nāves, kāpēc tieši mani piemeklējusi ļauna slimība, kāpēc man tā jācieš, ko es esmu nodarījis...
Viens meklē atbildes visu mūžu, cits atmet ar roku un dzīvo nost, vēl kāds ir pārliecināts, ka visas atbildes viņam jau ir rokā. Kas par to sakāms cilvēkam, kurš balansējis uz dzīvības un nāves robežas, žurnāla "Patiesā Dzīve" sarunā ar Zandu Erbss.
Ezoteriskā filozofe Zanda Erbss ir viena no retajām dvēseles dziedinātājām un garīgajām padomdevējām, kas ieguvusi gan klasiski teoloģisko, gan ezoterisko izglītību. Studējusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā, A. Vittes starptautiskajā astroloģijas skolā, bijusi lektore Baltijas Astroloģijas skolā, Sokrata tautskolā, Baltajā studijā un mācību centrā Saskarsme, vadījusi seminārus un retrītus, pievērsusies indiešu garīgā skolotāja Ošo mācībai. Bet pēdējo gadu laikā Zandai gluži negaidot nācies izjust gan sāpes, gan mūžības pieskārienu. Akūta leikēmija, ķīmijterapija, eksperimentāla terapija, cilmes šūnu transplantācija... Kā mūsu iepriekšējā sarunā teica pati Zanda, viņa jau uzklausījusi četrus nāves spriedumus, kad ārsti viņai pašai un ģimenes locekļiem paziņojuši: nekas vairs nav līdzams, jāgatavojas aiziešanai. Bet pēc kārtējā paziņojuma allaž noticis brīnums gan pašai, gan mediķiem – slimība atkāpusies, un dzīvība svinējusi uzvaru. Arī tagad, kad Zanda atgriezusies slimnīcā, lai veiktu atkārtotu transplantāciju, viņa nezaudē optimismu un sola drīz atgriezties.
Atšķirt savas vēlmes no uzspiestām
Tu jau vairāk nekā trīs gadus esi pavadījusi, ciešot sāpes un izjūtot nāves tuvumu. Vai šādi ekstrēmi pārbaudījumi likuši pievērsties jautājumiem par to, kas būs pēc tam, kur mēs nonāksim un kā jutīsimies, kad pametīsim ķermeni?
Lai rastu atbildes, jāsāk ar brīdi, kad mēs ierodamies šajā pasaulē. Mēs visi nākam no viena avota – kā garīgas substances fragmentiņš, kā piliens no lielās sākotnes okeāna, kas tiek ieliets traukā, ko sauc par fizisko ķermeni.
Katram no mums pēc ierašanās ir klājies ļoti grūti – savienošanās ar fizisko ķermeni, apziņas lokalizēšana ķermenī... Tāpēc mazuļi pēc pamošanās bieži vien raud. Ne tikai tāpēc, ka sāp vēders vai nāk zobiņi, bet arī tāpēc, ka viņi vēl aizvien intensīvi dzīvo tajā skaistajā dvēseļu dimensijā, bet pēc pamošanās attopas šeit. Savienojums ar šejienes dimensijām notiek ļoti lēni un grūti, līdz viņa būtība pamazām sablīvējas. Un sablīvējoties cilvēks sāk izvēlēties mērķus. Bieži vien viņa mērķi ir vērsti uz to, lai fiziski un emocionāli iepriecinātu savu ķermeni. Un tā cilvēks pamazām aizmirst, kas viņš patiesībā ir. Viņš aizmirst savu būtību, savas dvēseles patiesās vēlmes un sāk pakļauties dažādām ārējām programmām, vēlmēm, kas patiesībā nav viņa paša.
Kādas tās ir?
Cilvēka personību veido ģimene, skola un sabiedrība ar tās kultūru. Ja tā labi padomā, viss, ko cilvēks par sevi zina, ir tas, ko par viņu teikuši citi. Jau kopš agras bērnības mums stāsta, ka esam tādi vai šitādi, drīkst to, bet nedrīkst šito. Visu laiku dažādi ierobežojumi no malas. Ētiskie, reliģiskie, ekonomiskie, politiskie, privātie... Daudzi to visu ir pieņēmuši, tam noticējuši un dzelžaini pieķeras šīm citu izveidotajām personībām. Taču tā ir tikai lomu tēlošana. Piemēram, ļoti daudzi runā par mīlestību, tēlo mīlestību, bet viņiem nav ne jausmas, ko nozīmē mīlēt; daudzi sludina, ka esot ļoti empātiski, lai gan no empātijas viņos nav ne miņas.
Kā saprast, ka vēlme, ko jūtu, darbība, ko veicu, ir mana vai tomēr uzspiesta, iedvesta, ieprogrammēta no malas?
Daudzos cilvēkos mēs redzam konfliktu starp dvēseli un personību. Ja viņiem atklāti pateiktu – paskaties uz savu rīcību, tajā taču nav nekā no tās personības, par kādu tu sevi pasniedz –, viņiem tas būtu milzīgs šoks. Atšķirt savas un svešas vēlmes ir viegli, jo, darbojoties pretrunā dvēselei, tūliņ rodas diskomforts – slikts garastāvoklis, negatīvas emocijas, rezonanse. Tā ir tā būtiskā pazīme, kad tu jūti, ka tas galīgi nav tavs, bet vienalga dari, jo tev saka, ka tā vajag; stāsta, ka jādara tieši tā un ne citādi.
Bieži to var novērot ģimenes modeļos, piemēram, cilvēkam ir iedvests dogmatisks priekšstats par to, kā ģimenei jāveido attiecības. Lai gan viņš vēlas pavisam kaut ko citu, tomēr spiež sevi pildīt pienākumu saskaņā ar uzspiesto modeli. Dažs šo nastu nesīs visu mūžu, citam tas radīs dvēseles ciešanas, smagu iekšēju konfliktu, kas izpaudīsies, teiksim, kā fiziska slimība vai agresijas izpausmes. Kaut kādā veidā tas iekšējais konflikts agri vai vēlu nāks ārā, jo tā ir apspiesta enerģija. Un tā notiek visās jomās, ne tikai ģimenes dzīvē. Tāpēc jāprot nodalīt patiesās vēlmes no uzspiestajām.
Ja parādās disharmonijas sajūta, konkrēto vēlmi derētu uzmanīgi paanalizēt. No kurienes tā nāk? Vai to nav iedvesis kāds no malas? Ko tu iegūsi, to piepildot? Tāda analīze ir ļoti svarīga, jo var izrādīties, ka tev pašam nemaz to nevajag.
Dvēsele vienmēr ir laimīga
Ja ārējās programmas nonāk pretrunā ar mūsu patiesajām vēlmēm, tas rada ciešanas?
Jā. Īpaši tad, ja cilvēks nav pilnībā identificējies ar savu ķermeni un cenšas ieskatīties savā dvēselē, domā par garīgiem procesiem. Piemēram, Āfrikā pašnāvību gandrīz nav. Viņi dzīvo nabadzīgi, bet diezgan laimīgi, un viņu apziņa ir diezgan nekustīga. Savukārt valstīs, kuras saucam par attīstītām, pašnāvību skaits palielinās. Cilvēkam ir viss vajadzīgais labai dzīvei, bet… notiek tieši pretējais. Arī kara laikā, kad cilvēkiem it kā vajadzētu ieslīgt depresijā, notiek pretējs process, pat dzimst vairāk bērnu. Tā notiek tāpēc, ka, cīnoties par fizisko eksistenci, par garīgiem procesiem cilvēks vairs nedomā. Arī Ošo norādījis, ka garīgo ceļu var iet cilvēks, kurš sakārtojis savas eksistenciālās lietas. Ja tā nebūs, viss apziņas fokuss būs vērsts uz izdzīvošanu fiziskā plānā.
Runājot par karu un ciešanām – kā izskaidrot to, ka pasaulē ir tik daudz sāpju? Kāpēc Dievs neiejaucas?
Karš Izraēlā un Ukrainā ir saistīts ar neiedomājamām cietsirdības izpausmēm, kur cilvēciskā puse pazūd, paliek dzīvnieks. Vissliktākajā nozīmē. Jo dzīvnieks, kam nav attīstīta intelekta, no sāpju nodarīšanas negūst baudu, dzīvnieku pasaulē vardarbībai ir mērķis. Bet cilvēks var gūt baudu no pāri nodarīšanas citiem, un tas diemžēl nemainās gadu simtiem un tūkstošiem.
Psihologi spriež, ka tie ir sociopāti, cilvēki ar psihiskām novirzēm, tādi, kuriem absolūti trūkst empātijas. Un man šķiet, te parādās galvenais jautājums – kā mums šo empātiju iegūt? Es uzskatu, ka cilvēks pie tās var tikt, tikai ejot savu individuālo sāpju ceļu, – brīdī, kad izprot un pārvar savas sāpes. Ne katram tas izdodas, tāpēc bieži redzam sāpēs iestrēgušus cilvēkus, kuri vaino visus un visu un tā arī aizvada savu dzīvi. Tomēr sāpju pieredze ir ārkārtīgi svarīga, cita ceļa, kā sasniegt empātiju, nav.
Parasti cilvēks tomēr cenšas no sāpēm izvairīties.
Katram nepārtraukti ir kādas sāpes – gan fiziskas, gan emocionālas, gan sīkākas, gan stiprākas. Zaudējuma sāpes, sāpes ķermenī...
Man ir bijusi ļoti kulminējoša pieredze ar abu veidu sāpēm. Tās nav salīdzināmas, tās ir pilnīgi atšķirīgas. Jūtot emocionālas sāpes, ir iespēja pieslēgt gribu, jo šīs sāpes ir radījis prāts, kas rada un uztur emocijas; iziet no prāta radītajām sāpēm un atgriezties realitātē. Savukārt fiziskās sāpes, ja tā var teikt, dod iespēju cilvēkam redzēt sevi no iekšpuses. Jo tu vari redzēt tikai to, kas ir atdalīts no tevis, atrodas ārpusē – tas ir ļoti svarīgs moments. To var saukt arī par meditāciju, kas tālāk jau ved uz apzinātību. Savukārt apzinātība noved pie apskaidrības, un tas vienmēr ir lielais noslēpums. Un tad ir tā mistiskā sajūta, ka tas, kas ar tevi notiek, vienlaikus tevi neskar.
Ja tu to sasniedz, sāpes vairs nesagādā ciešanas. Turklāt šādā stāvoklī tiek sasniegta pilnīga izpratne par to, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Un, kad mēs sākam saprast citu rīcību, nākamais solis ir atteikšanās no nosodīšanas. Tas nozīmē nevis mums nepieņemamas rīcības akceptēšanu, bet gan cilvēka rīcības motīvu izpratni.
It kā skatoties no malas?
Jā, bet tas nav tā, kā reizēm aprakstīts grāmatās, kad it kā no malas redzi savu fizisko ķermeni. Tu vēl arvien turpini būt pats sevī, bet notiek kaut kāds brīnums, un tu kļūsti totāli apzināts, pilnībā iekšā savā dvēselē! Un tad tu redzi, ka dvēselei nespēj pāri nodarīt ne sāpes, ne apkārtējie notikumi; dvēsele vienmēr ir laimīga. Un tas ir tas neticamais kontrasts. Cilvēkam, kurš pats to nav piedzīvojis, ir ļoti grūti tam noticēt.
Vairāk par neredzamās pasaules procesiem, sapņu tulkošanu, smalkām enerģijām, sevis harmonizēšanu un dvēseles dziedināšanu lasi žurnāla Patiesā Dzīve speciālizlaidumā Lielie Noslēpumi! Viss par to, kas mēs patiesībā esam un kas mūs sagaida galapunktā.
Pērc žurnālu lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē zurnali.lv. Pieejama arī digitālā versija šeit
