"Vīramāte izsūc manu enerģiju..." Ko darīt, ja ir sliktas attiecības ar gariem, stāsta bioenerģētiķis Viktors Graudiņš

Par nezināmo spēku kaitniecisko darbību dzirdēts daudz. Da­žam šķiet, ka vi­ņu ap­sē­dis kāds moš­ķis, kas spiež da­rīt lie­tas, ko no brī­vas gri­bas cil­vēks ne­da­rī­tu; kā­dam nakts mur­gi ir tik mo­ko­ši, ka cil­vēks pat bai­dās iet gu­lēt. Vēl cits stās­ta, ka kopš ie­vāk­ša­nās jau­na­jā dzī­vok­lī ne­pa­ejot ne die­na, kad ne­pie­mes­tos kā­da li­ga. “Es tur ju­tos kā ve­ca, sli­ma tan­te, pa slim­nī­cām un sa­na­to­ri­jām vien dzī­vo­ju. Kad pār­cēlāmies uz ci­tu dzī­ves­vie­tu, pēc kā­da lai­ka at­ta­pu – man ta­ču vairs ne­kas ne­kait!”

Lai iepazītu tuvāk ne­re­dza­mo pa­sau­li un tās ie­dar­bī­bu uz cil­vē­ku, Pa­tie­sā Dzī­ve aicināja uz sarunu bio­ener­ģē­ti­ķi Vik­toru Grau­diņu. Izrādās, spokus, garus, poltergeistus un citus neredzamos biedrus savā ziņā ie­spē­jams pat kla­si­fi­cēt.

Huligāns mājas gariņš

Daži piemēri iz dzīves. Trīs­ga­dīgs pui­sī­tis, tun­tu­ļo­dams uz tu­a­le­ti, met ska­tienu at­pa­kaļ un pu­ko­jas: “Ko tas mel­nais vi­su lai­ku val­kā­jas man pa­kaļ? Kā man viņš ir ap­ni­cis...” Lie­ki pie­bilst, ka citi ne­kā­du ­mel­no ne­redz, to­mēr pui­kas iz­tu­rē­ša­nās ir ne­vil­to­ti pa­tie­sa, un skaidrs, ka viņš tie­šām kaut ko redz. Ša­jā mā­jā daž­reiz ne­o­mu­lī­gi jū­tas arī pie­au­gu­šie un vie­nat­nē tur lab­prāt ne­uz­tu­ras.

Ci­ta mis­tis­ka epi­zo­de. Pie­au­gu­šu sie­vie­ti sap­nī žņaudz lie­tu­vē­ns. Vi­ņa tik vien spēj, kā sar­gāt ar ro­kām kak­lu, bet lie­tu­vēns cen­šas ro­kas at­raut.  No rīta sie­vie­tei uz ro­kām ir sar­ka­ni no­spie­du­mi, kā­du ie­priekš ne­bi­ja.

Kun­gam, kurš dzī­vo viens (ne­dzē­rājs!), pa­zu­dis sva­rīgs do­ku­ments, bet viņš skaid­ri zi­na, ka to no­li­cis uz rak­stām­gal­da. Viņš ap­griež riņ­ķī vi­su mā­ju, bet do­ku­men­ta ne­kur nav. Nākamajā dienā, pārradies no darba, viņš ie­rau­ga do­ku­men­tu rak­stām­gal­da vi­dū – it kā kāds bū­tu pa­ņir­gā­jies. Mē­ne­ša lai­kā tas pats at­kār­to­jas ar bib­li­o­tē­kas grā­ma­tu un pa­si. “Nekad vairs nesmie­šos, ja kāds stās­tīs par mā­jas ga­ri­ņu,” no­zvē­rē­jās kungs, kad bi­ja at­ra­dis pa­si vie­tā, ku­ru bi­ja pār­mek­lē­jis vis­maz des­mit­ reižu.

“Angļu va­lo­dā darbos, kuros aprakstītas pa­ra­lē­lās pa­sau­les būt­nes, kas ie­dar­bo­jas uz cil­vē­ku, tos dē­vē­ par ne­giem (ne­ga­ti­ve). Negus pie­velk ne­ga­tī­vās emo­ci­jas – bai­les, dus­mas, bē­das u. c. It īpa­ši bai­les – jo lie­lā­kas bai­les, jo lie­lāks emo­ci­o­nā­lais ener­ģi­jas dau­dzums no cil­vē­ka iz­da­lās,” skaidro Viktors Graudiņš. “Pār­sva­rā pie ne­giem pie­skai­tā­mas pa­ra­lē­lās pa­sau­les ze­mā­kās būt­nes.

Ne­giem pie­mīt te­le­pā­tis­kās spē­jas, kas tiek iz­man­to­tas, lai ie­dar­bo­tos uz ener­ģē­tis­ko un fi­zis­ko ķer­me­ni, ra­dot bo­jā­ju­mus un at­ņe­mot ener­ģi­ju (lī­dzī­gi, tikai ar ci­tu mēr­ķi, uz mums ie­dar­bo­jas da­žā­di vī­ru­si, bak­tē­ri­jas, sē­nes). Vis­vieg­lā­kais mēr­ķis ir bēr­ni, jo viņi ir ap­vel­tī­ti ar mil­zī­gu ener­ģi­jas dau­dzu­mu.

Ve­cā­ki bie­ži sū­dzas, ka bēr­ni jau kopš ag­ra ve­cu­ma nak­tī pēk­šņi pa­mos­tas un ir ļo­ti grū­ti at­grie­ža­mi at­pa­kaļ ša­jā pa­sau­lē. Pa­modušies ar lie­lu iz­bī­li un rau­dā­ša­nu, vi­ņi mē­tā­jas ar ro­kām un stumj prom ve­cā­kus, ku­rus ne­pa­zīst, jo vēl atrodas ap vi­ņiem ap­li­pu­šo ne­gu va­rā. Tā var ie­man­tot fo­bi­jas, kas nāks lī­dzi arī pus­au­džu un pie­au­gu­šo ve­cu­mā. Ag­rā bēr­nī­bā ir ļo­ti at­tīs­tī­ta pa­ra­lē­lēs pa­sau­les re­dze, un bēr­ni līdz pie­cu ga­du ve­cu­mam nereti at­ce­ras arī ie­priek­šē­jo dzī­vi. Kad mēs vi­ņus no­mie­ri­nām, bēr­ni sāk stās­tīt, ko re­dzē­ju­ši. Re­dzē­ju­mi mēdz būt ļo­ti re­ā­li – rei­zēm līdz pat desmit ga­du ve­cu­mam vi­ņi pa­tie­si redz kā­du moš­ķi. Diemžēl bēr­ni bie­ži vien ir spies­ti to no­klu­sēt, jo ve­cā­ki ne­zi­nā­ša­nas dēļ šo re­a­li­tā­ti ne­prot pie­ņemt.

Kā­pēc vis­lie­lā­kās šaus­mas vis­bie­žāk no­tiek mie­gā? Tā­pēc, ka guļ ti­kai cil­vē­ka fi­zis­kais ķer­me­nis, ener­ģē­tis­kais ķer­me­nis vien­mēr ir no­mo­dā. Mie­gā as­trā­la­jiem spē­kiem ir vis­vieg­lāk ie­dar­bo­ties. Vi­si šaus­mu ska­ti, vi­si mur­gi, ku­rus re­dzam sap­nī, nav ne­kas cits kā vis­da­žā­dā­kās ­ne­gu iz­paus­mes (sap­ņus gan var arī ap­zi­nāt, bet tad jā­strā­dā ar zem­ap­zi­ņu un jā­lūdz, lai tik­tu rā­dī­ti zī­mī­gie sap­ņi, bet tā jau ir ci­ta tē­ma). Vēl pie­bil­dī­šu – arī var­dar­bī­giem si­že­tiem pār­sā­ti­nā­tās mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mas sap­nī var ra­dīt vir­tu­ā­las sā­pes un pie­sais­tīt ­ne­gus. Sa­vu­kārt ki­no ra­da psi­his­ku pro­blē­mu im­plan­tā­ci­ju – fil­mās (arī re­a­li­tā­tē) re­dzē­ti trau­ma­tis­ki ska­ti no­gul­snē­jas at­mi­ņā, ra­dot cil­vē­ka psi­hē sav­da­bī­gus cau­ru­mus.”

Ja gars tevī apmetas uz dzīvi...

“Ar ga­riem, ku­ri at­ro­das kā­dam iek­šā, man ir ga­dī­jies pat sa­ru­nā­ties,” atklāj bioenerģētiķis. “Es­mu ticies ar cil­vē­kiem no Tvai­ka ie­las, daži ir bur­tis­ki ­pie­pič­kā­ti ar sve­šiem ga­riem, un ne­kā­da zā­ļo­ša­na tur ne­lī­dzēs. Šie ga­ri cil­vē­kā, var teikt, ir ap­me­tu­šies uz dzī­vi un cī­nās par sa­vu vie­tu zem sau­les. Ja cil­vē­ka pa­ša gars nav spē­cīgs, sve­ša­jiem uz vi­ņu ir vieg­li ie­dar­bo­ties. Tādēļ tiem, ku­ri īs­ti ne­zi­na, kā tas da­rāms, ne­va­ja­dzē­tu no­dar­bo­ties ar spi­ri­tis­kiem se­an­siem. Tā­pat, ja ne­pra­ša sāks grāb­stī­ties gar ek­sor­cis­mu (ga­ru iz­dzī­ša­nu), no tiem pa­šiem ga­riem var da­būt tā, ka il­gi ne­va­rēs at­kop­ties. Jā­pār­zi­na pro­cess, kā vi­ņus iz­vilkt ārā, kurp sū­tīt un ko saukt pa­lī­gā, lai ga­rus no­gā­dā­tu pa­sau­lē, ku­rā tiem jā­at­ro­das.

Ga­ru da­bū­ša­nas vei­di ir vis­da­žā­dā­kie, pie­mē­ram, bie­ži stai­gā­jot pa ka­piem, mēs va­ram ­sa­la­sīt priekš­lai­kus aiz­gā­ju­šo ga­rus vai ci­tas as­trā­las būt­nes. Ga­ri, kas at­ro­das tu­vāk ze­mes lī­me­nim, vē­las rein­kar­nē­ties, ne­no­gai­dot, līdz vi­ņiem to ļaus da­rīt, tā­lab mek­lē vis­da­žā­dā­kās ie­spē­jas, lai ie­līs­tu kā­dā cil­vē­kā. Pie­re­dzē­ju­ši ga­ri var pa­kļaut cilvēku uz ļo­ti il­gu lai­ku,” stās­ta Vik­tors Grau­diņš.

Te jāap­vai­cā­jas par ga­riem, ku­ri pār­tiek no mū­su at­ka­rī­bām. Vai tie­šām kāds ­sēž uz ple­ca un ba­ro­jas no mū­su ne­ti­ku­miem? “Jā,” apstiprina Vik­tors. “Vis­bīs­ta­mā­kie ir priekš­lai­kus no dzī­ves aiz­gā­ju­šu al­ko­ho­li­ķu ga­ri. Al­ko­ho­li­ķis, at­raz­da­mies dzē­ru­mā, iz­da­la ener­ģi­ju, no ku­ras šā­di ga­ri ba­ro­jas. Ik­viens al­ko­ho­li­ķis, ar ku­ru es­mu ru­nā­jis, at­zi­nis, ka vi­ņā mā­jo di­vi spē­ki. ­La­bais sa­ka: “Jāni, pie­tiek!” Bet ot­rā au­sī: “Ej nu, ve­cais, beidz, biš­ķi jau vēl var!”

Kļūt at­ka­rī­gam var ­pa­lī­dzēt arī mā­tes, ku­ras ļo­ti mīl sa­vus bēr­nus (īpa­ši dē­lus). Vi­ņas pašas šīs būt­nes ne­ap­zi­nā­ti iz­vei­do, jo vi­ņām bai­l, ka lo­lo­jums var kļūt par tādu pašu dzē­rājs kā tēvs un tamlīdzīgi. Kā šīs būt­nes var iz­vei­dot? Kad dēls nav pār­nā­cis mā­jās un var­būt pa­vi­sam ne­vai­nī­gi ar pui­kām spē­lē fut­bo­lu, mātere, iz­tē­lo­da­mās, kā viņš sēž un dzer (jo mums ir rak­stu­rī­gi vien­mēr do­māt slik­tā­ko), šo te­le­pā­tis­ko in­for­mā­ci­ju ra­da pa­ti.

Arī azar­ta at­ka­rīgs cil­vēks ba­ro pa­ra­lē­lās pa­sau­les sub­stan­ces. Piemē­ram, cil­vēks dzī­vo ma­zpil­sē­tā, kur azart­spē­les nav pie­eja­mas, bet kāds vi­ņu itin kā mu­di­na kāpt ma­šī­nā, braukt uz ra­jo­na cen­tru un do­ties uz spē­ļu zā­li. Azart­spē­les iz­da­la ci­tus flu­ī­dus nekā al­ko­hols, un at­kal tiek pa­ba­rots ve­sels lē­rums moš­ķu.”

Varbūt moš­ķiem va­jadzīgas zau­dē­tā­ja iz­jū­tas – vai­nas ap­zi­ņu, sirds­ap­zi­ņas ēdas? “Pro­tams,” sme­jas Vik­tors. “Lai­mes­ta var­bū­tī­bas te­o­ri­ja ir ļo­ti ma­za. Vēl no mums barojas ze­mā­kās ka­te­go­ri­jas ga­riem pie­skai­tā­mās dē­mo­nis­kas būt­nes in­ku­bi un ­su­ku­bi. Tie ba­ro­jas no sek­su­ā­lās ener­ģi­jas un, ja ir pa­kļā­vu­ši cil­vē­ku, pēc kā­da lai­ka ra­da dzī­vī­bas ener­ģi­jas iz­sī­ku­mu. Te jārunā arī par paš­ap­mie­ri­nā­ša­nos, kad cil­vēks se­vi ap­mie­ri­na gan fi­zis­ki, gan vir­tu­ā­li (daž­reiz pre­t sa­vu gri­bu).

Vēl cil­vē­ka ener­ģē­tis­ka­jā ķer­me­nī var ie­mie­so­ties me­lu būt­ne (jū­tam, ka ar­vien vai­rāk sā­kam ru­nāt ne­pa­tie­sī­bu), kā arī slin­ku­ma būt­ne. Un tas ne­maz nav smiek­lī­gi! Cil­vēks ne­var se­vi pie­spiest kaut ko da­rīt, guļ, tru­li blenz­dams televizorā, pats uz se­vi nik­no­jas, to­mēr kaut ko mai­nīt kļūst aiz­vien grū­tāk...

Vairāk par neredzamās pasaules procesiem, sapņu tulkošanu, smalkām enerģijām, sevis harmonizēšanu un dvēseles dziedināšanu lasi žurnāla Patiesā Dzīve speciālizlaidumā Lielie Noslēpumi! Viss par to, kas mēs patiesībā esam un kas mūs sagaida galapunktā.

Pērc žurnālu lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē zurnali.lv. Pieejama arī digitālā versija šeit