Vīru pasaule
2022. gada 20. novembris, 06:52

Rakstnieks Māris Bērziņš domā par aizkapa dzīvi: "Ja pēc nāves mani noslēpumi atklāsies, nebūs liela bēda"

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

“Reiz Gūtenmorgens aizdomājās par vistālāko nākotni un sāka interesēties par pēcnāves dzīvi,” ar humoru teic rakstnieks Māris Bērziņš, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš vāc informāciju par to, kas notiek pēc nāves. Kaut rakstnieks ir sveiks un vesels, mūsu saruna ievirzās neparastās sliedēs – par nāvi, melošanu un humoru.  

Kad Rīgā paklīda runas, ka rakstnieks Māris Bērziņš vāc informāciju par aizkapa dzīvi, "Patiesā Dzīve" nolēma noskaidrot šīs intereses motīvus. Vai tiešām viņš gatavojas savai pēdējai stundai, vai arī nolēmis startēt ezoteriskās literatūras laukā? 

Māris Bērziņš spriež ļoti pragmatiski: “Kad cilvēki gatavojas ceļojumam vai arī nolemj pārcelties uz dzīvi uz citu valsti, viņi sāk interesēties un ievākt informāciju par to vietu. Kaut ko palasa internetā vai grāmatās, lai kaut ko vairāk uzzinātu par konkrētās vietas apstākļiem un ļaužu paražām. Tā arī es. Tā kā uzskatu, ka ar nāvi nekas nebeidzas, man šī tēma ir saistoša, kaut arī lielākā daļa cilvēku par to īpaši neinteresējas. Laika gaitā man nācies lasīt gan senākus, gan jaunākus tekstus, esmu iepazinies ar dažādām šo jautājumu interpretācijām. Analizējot un saliekot kopā savākto informāciju, man ir izveidojušies savi priekšstati par viņpasauli.”

Nepieklājīga tēma

 – Vai par to kaut ko rakstīsiet? 

 – Protams, man kā rakstniekam gribas par uzzināto pastāstīt citiem. Literatūrā šī tēma nav nekāds jaunums, arī agrāk par to ir pietiekami daudz rakstīts. Latviešu literatūrā, šķiet, nav daudz, bet varbūt es kļūdos. Cik atceros, Regīna Ezera viņpasauli piemin Zemdegās. Starp citu, arī Vilim Lācim ir kāds nepublicēts teksts par pēcnāves dzīvi, kas atrodams viņa kopotajos rakstos. Tāda skiču virkne iz abstraktās pasaules, sarakstīta 1930. gadā. Vispār tas, ka Lācis ticējis reinkarnācijai, nav nekāds brīnums, jo divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Rīgā izdeva diezgan daudz Austrumu ezoterisko literatūru.

 – Ko Lācis tur raksta?

 – Par dvēseles dzīvi pēc nāves, ko viņa tur piedzīvo. Par to, kā dvēsele iemiesojas jaunā ķermenī un atkal piedzimst uz Zemes. No tā varam secināt, ka Vilis Lācis klusībā ir atbalstījis šādus uzskatus.

Arī man ir iecere kaut ko uzrakstīt, taču līdz galam neesmu pārliecināts, vai šo ideju realizēšu. Pēcnāves dzīvē daudz kas ir tāds, ko nevar izteikt vārdiem. Tas pieminēts arī daudzos avotos – nav iespējams pilnvērtīgi izstāstīt to, ko piedzīvo dvēseles, jo mūsu valodā nav tādu vārdu un jēdzienu, lai smalki aprakstītu pēcnāves stāvokļus. Tā ir pavisam cita pasaule, nemateriāla.

Mums visapkārt ir fizika un matērija, šeit grūti iedomāties un pārslēgt savu domāšanu uz citu vidi, kur fizikas likumi vairs nedarbojas. Es vēl nezinu, ko iesākšu ar pēcnāves tēmu. Bet vispār tai esmu pieskāries jau nedaudz agrāk – kādā Gūtenmorgena gabalā esmu rakstījis par literāta pēcnāves dzīvi. Tas gan vairāk ir joks, bet zināma deva nopietnības, tomēr aiz tā slēpjas. 

 – Mūsdienās nāve ir diezgan nepieklājīga tēma. Ja kāds viesībās par to sāks runāt, viņu, visticamāk, aiztrieks prom.

 – Jā, tā ir. To es labi apzinos, tāpēc nevienam neuzbāžos. Nevienam neeju klāt un nestāstu, ko jaunu esmu noskaidrojis un uzzinājis. Ja es savas domas izteiktu jēdzīgā literārā tekstā, tas, protams, būtu pavisam citādi. Tas taču ir skaidrs, kāpēc cilvēki izvairās par to runāt, – teju ikvienam ir bailes no nāves. Un par to, kas baida, nerunā pie viesību galda.

Bērnībā ir kāds noteikts vecums, kad rodas interese par visādiem briesmu un šausmu stāstiem, un tur vieta arī nāvei. Tas ir tāds īss posms, bet pēc tam par nāvi labāk nerunāt. Mēs labi zinām, ka nomirsim, taču, kas notiks pēc tam, par to nedomājam. Man ir tieši otrādi – gribas par to domāt, lasīt. Mirt vēl netaisos, taču neko jau nevar paredzēt. Viss kaut kas var atgadīties.

 – Nomiršana ir vienīgā drošā lieta.

 – Jā. Viss pārējais ir neziņā tīts. Esmu piedzīvojis savu tuvinieku nāvi, aizgājuši gan mani vecvecāki, gan tēvs, daži draugi. Tās bija dažādas emocijas, sajūtas un attieksmes. Kad nomira tēvs, es vienu dienu riktīgi noraudāju, bet pēc tam palika stipri vieglāk. Izjutu gaišu mieru un pārliecību, ka ar tēvu viss ir kārtībā. Es no viņa biju atvadījies. Esmu lasījis par pēcnāves pieredzēm, un aizgājēji parasti saka – visgrūtāk pārdzīvot to, ka tuvinieki ir ļoti pieķērušies un nelaiž viņus vaļā. Tuvinieku domas un pieķeršanās saista dvēseles, neļauj tām doties prom.

Protams, visas šīs ezoteriskās lietas tiek pakļautas apšaubīšanai, un arī es kategoriski neapgalvoju, ka notiek tieši tā, kā es domāju. Es tikai pieņemu, ka tā tas varētu būt. Reizēm kaut ko izlasu un jūtu – jā, tā varētu būt. Protams, manas sajūtas nav pierādījums.

 – Kādā intervijā režisors Oļģerts Kroders izteicās, ka bailes no nāves ir vecumā no 20 līdz 60 gadiem, bet pēc tam, kad cilvēks kļūst vecāks un vārgāks, tās pakāpeniski samazinās.

 – Šogad man paliek sešdesmit, bet tādu pieredzi, ka samazinās bailes no nāves, esmu jau piedzīvojis. Savulaik slimoju ar C hepatītu, turklāt biju jau nonācis diezgan kritiskā stāvoklī. Var teikt, ka izārstējos pēdējā brīdī. Kad slimoju, man bija zudis jebkāds dzīvesprieks. Kad vakarā gāju gulēt, reizēm pat nodomāju: “Ja no rīta nepamodīšos, nu labi.” Bija pilnīga vienaldzība pret dzīvi, zuda jebkādas bailes no nāves.

Kad cilvēks jūtas fiziski vārgs un trūkst dzīvesprieka, viņš pārstāj baidīties. Iespējams, viņš pat vēlas nāvi. Manai mammai jau ir 87 gadi, viņa daudz ko nevar vairs izdarīt, notiek visādi misēkļi, draudzenes, ar ko agrāk varēja sirsnīgi izrunāties, jau viņsaulē. Mamma reizēm teic: “Kaut es ātrāk nomirtu!” Turklāt viņa nav vienīgais vecais cilvēks, no kura es šādus vārdus esmu dzirdējis. Es gan cenšos dažādi uzmundrināt mammu, bet, ja viņai gadās kāda neveiksme, viņa vienalga atkal runā to pašu. Nespēja izturēt vecuma nevarību liek piesaukt nāvi.

Atklāta un droša dzīve

 – Ezoteriskos tekstos minēts, ka nāves brīdī ir svarīgi noskaņoties uz pozitīvām emocijām, jo psihoemocionālais noskaņojums miršanas procesā tiešā veidā ietekmē to stāvokli un arī apstākļus, kuros cilvēks nonāk pēc nāves.

 – Par to rakstīts arī Tibetas dzīvo un mirušo grāmatā. Es gan nezinu, kas notiek, ja cilvēks nomirst pēkšķi, piemēram, viņu ķer lode. Manuprāt, svarīgs ir ne tikai nāves brīdis, bet arī pirmsnāves posms – lai nav tā, ka cilvēks savas vecumdienas aizvada lielā vientulībā. Mūsdienās tā ir liela problēma visā pasaulē, visi skrien un steidzas savās darīšanās, nav laika apciemot tuviniekus. Agrāk ģimenes tomēr vairāk turējās kopā, vecīši atradās savu bērnu un mazbērnu tuvumā. Ja sirmgalvjus ar ragaviņām neaizveda uz mežu, viņi savas vecumdienas parasti aizvadīja tuvinieku lokā.

 – Bērnībā un jaunībā mums šķiet, ka esam teju nemirstīgi.

Bērnībā ar puikām spriedu, cik ilgi mēs varētu dzīvot. Toreiz šķita, ka nodzīvot līdz 60 – tas jau ir ļoti ilgi. Ar to varētu pietikt, vairāk nevajag. Starp citu, padomju laikā dzīves ilgums bija mazāks, daudzi vīrieši devās uz viņsauli ap 60 gadiem.

 – Vai nerīkojamies pārāk nesaprātīgi, neinteresējoties par to, kas mūs sagaida pēc šīs dzīves? Varbūt esam pārāk ateistiski?

 – Pat no tiem, kas iet baznīcā, ne visi tic pēcnāves dzīvei. Kad agrāk biju aktīvāks baznīcā gājējs, no sarunām varēju just, ka daudziem ticība ir vien vārdos, tomēr pa īstam nav. Kad cilvēks nomirst, viņa gars aiziet garu pasaulē, un, visticamāk, viņš pēc kāda laika iemiesojas no jauna. Šī pasaule ir tāds kā poligons, attīstības centrs, kur cilvēks var labot savas kļūdas. Var arī nelabot un sastrādāt jaunas.

Tagad lasu Emanuelu Svēdenborgu, 18. gadsimta zviedru mistiķi. Viņš – un ne tikai viņš – norāda, ka cilvēks pēc nāves nonāk tādā vidē un sabiedrībā, kas atbilst viņa būtībai. Piemēram, tie, kas savā iepriekšējā dzīvē nav bijuši sevišķi patīkami, nonāk ne sevišķi patīkamā vidē. Bet, kā raksta Svēdenborgs, cilvēki tur jūtas ērti. Protams, kāds var šausmināties – kā var dzīvot tik drausmīgos apstākļos? Taču viņiem patīk tādi apstākļi.

To mēs labi redzam arī šajā dzīvē, kad cilvēki piemeklē vidi, kas viņiem ir patīkama. Piemēram, Līgovakarā pie ugunskura sēž inteliģenta kompānija, dzied dziesmas, ne sevišķi aizraujas ar alkohola lietošanu. Tad tumsā uzrodas cita kompānija, kuras pārstāvji ir manāmi iereibuši. Viņi pienāk pie ugunskura un jūt, ka tā nav viņu kompānija. Tā vide viņiem ir sveša un nepieņemama, viņiem ir garlaicīgi.

Viņi dodas prom, aiziet uz kādu bomžu ūķi, pamatīgi piedzeras, sakaujas, nokrīt, kur pagadās, no rīta uzlāpās un jūtas labi. Vai arī kāds cits piemērs – ne visi šlāgermūzikas cienītāji spēs izturēt nopietnās mūzikas koncertu. Noklausīties, teiksim, veselu Mālera simfoniju – tas varētu izrādīties smags pārbaudījums, tas nav gluži tas, kas viņiem patīk. 

Var teikt, ka ir debesis un elle, bet var izteikties arī citādi. Ir dažādas vietas, ko vienkāršoti un simboliski var ierindot toņu skalā no baltā līdz melnam. Un cilvēks pēc nāves nokļūst tādā vidē, kas piemērota viņa būtībai. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar nokļūt gaišā vietā, jo tā neatbilst viņa būtībai. Tas gaišums viņam var būt nepatīkams un neizturams, no tā gaišuma var pat kļūt slikti.

 – Dažos tekstos minēts, ka smalkajā plānā nekas nav noslēpjams. 

 – Tā ir. Man tāda vide patīk, es arī šajā dzīvē cenšos būt atklāts, reizēm pat par daudz. Jāatzīst, arī man ne gluži visu, ko dzīves laikā esmu domājis, runājis vai darījis, gribas stāstīt citiem. Taču, ja pēc nāves mani noslēpumi atklāsies, nebūs liela bēda. Es zinu, ka garu pasaulē viss par mani ir zināms jau tagad. Tīri teorētiski man gribētos būt tādam, kuram nekas nav slēpjams. Viens, kas nāk prātā – es īpaši neuztrauktos, ja kāds uzlauztu manu e-pastu, jo tur nav nekā tāda, ko vajadzētu slēpt un par ko es kaunētos. Slēpjama lieta varētu būt bankas konta paroles. Bet par pārējo… varbūt, ka varētu būt atklātāks.  

 – Tā būtu droša dzīve.

 – Tā ir. Ja dzīvotu totāli atklāti, neviens nevarētu pieķert kaut kādās slepenās lietās. Bet tas viss, ko tagad stāstu, ir grūti realizējams, man nesanāks. Es tomēr nevēlos atklāt visas savas domas, darbus un nedarbus. Vienu lietu gan mēs varam praktizēt – neizlikties labāki kā esam. Par to runā arī Svēdenborgs, viņš teic, ka visi liekuļi pa taisno nonāk ellē (smejas).

Ir vēl kāda nepatīkama lieta, par ko esmu lasījis antropozofijas tekstos. Tas ir par atkarībām, par pieķeršanos. Piemēram, es smēķēju. Ja es neatmetīšu, pēc nāves, visticamāk, būs problēmas. Tā gribēšana kādu laiku mocīs, bet iespējas uzpīpēt vairs nebūs. Tas attiecas arī uz citām lietām, kurām cilvēks ir fiziski ļoti piesaistījies.

Bez akmeņiem uz sirds

 – Vai jūs gribētu zināt savu nāves stundu?

 – Laikam jau ne. Katrā ziņā es negribētu nomirt pirms mammas aiziešanas. Tas vienmēr ir ļoti sāpīgi, kad vecākiem jāpiedzīvo bērnu aiziešana. Un vēl – es negribētu nomirt pirms savu kaķu nāves, jo tie man ir ļoti pieķērušies. Viena no mūsu divām kaķenēm bieži sēž pagalmā uz soliņa arī aukstā laikā un gaida, kad es pārnākšu mājās. Kad mani ierauga, priecīgi skrien pretim. Gluži kā sunītis. 

 – Tad jau sanāk, ka kaķu dēļ jūs nevarat pat mierīgi nomirt.

 – Ne tikai viņi man, bet arī es kaķiem esmu pieķēries. Reizēm domāju, ka varbūt bez kaķiem būtu labāk, jo viņi mani piesien mājai. Ja nebūtu dzīvnieku, varētu bez bažām kaut kur patālāk aizbraukt. Nevajadzētu domāt, kā viņiem iet, kā viņi jūtas. Tomēr pavisam bez kaķiem arī būtu slikti. Gan tā nav labi, gan šitā nav labi. 

 – Ja šī diena jums būtu pēdējā, vai to nodzīvotu kaut kā īpaši?

 – Droši vien es censtos nokārtot visus emocionālos parādus, jo materiālo man it kā nav. Šai dienai būtu arī pozitīvi aspekti – man vairs nesāpētu galva par mājas jumta remontu un citām sadzīviskām ķibelēm, kas reizēm dzen izmisumā. Tādā ziņā es justos ļoti atvieglots, taču rastos citas kārtojamas lietas. Piemēram, vajadzētu izrunāties un atvadīties no meitas, no sievas. Kamēr ar visiem tuviniekiem izrunātos, diena jau būtu galā.

Šādas sarunas ir nepieciešamas. To bieži dzirdu arī no citiem cilvēkiem, kuri ļoti nožēlo, ka nav paspējuši izrunāties ar tuviniekiem, kas tagad jau ir miruši. Viņiem vienkārši nebija laika, bija visādas darīšanas. Iespējams, tieši pēdējā dienā es varētu pateikt citiem sirsnīgus vārdus, ko ikdienā savas latviskās mentalitātes dēļ kautrējos teikt. Un vēl – pirms aiziešanas ir svarīgi tikt vaļā no visiem aizvainojumiem. Vēlams piedot visus pāridarījumus un, ja nepieciešams, lūgt piedošanu citiem. Tas ļautu sevi harmonizēt un aiziet ar atvieglojuma izjūtu.

 – Ir ticējums, ka labie darbi ir viegli, bet sliktie – smagi. Ēģiptes mitoloģija vēsta, ka pēcnāves tiesā tiek svērta cilvēka sirds, lai noteiktu, cik viegla vai smaga tā ir.

 – Tieši tāpēc arī pirms aiziešanas vajag novelt visus akmeņus no sirds, lai dvēsele kļūst viegla. Savulaik diezgan daudz esmu izteicies par piedošanas nozīmi. Piemēram, kāds tev ir nodarījis pāri, bet tu nespēj piedot un dzīvo ar aizvainojumu. Atkal un atkal domās atgriezies pie konkrētās situācijas un jūties smagi. Un tad, lai tiktu vaļā no nepatīkamām sajūtām, tu centies piedot, un, ja tas izdodas, ir milzīgs atvieglojums. Reiz man tāda piedošana ilga pusgadu, ik pa brīdim domās atgriezos pie sava aizvainojuma un mocījos. Kad beigu beigās man izdevās piedot, tā bija gluži vai svētlaime, milzīgs atvieglojums. Man vairs nebija šīs smagās emocionālās nastas.

Uzskatu, ka vairāk nepieciešams strādāt ar sevi, mazāk – meklēt vainīgos ārpusē. Parasti meklējam vainīgos, bet ne vienmēr grēkāža atrašana, šāds ārējs atrisinājums, sniedz gandarījumu. Pats galvenais – ar savām problēmām tikt galā iekšēji. Un šeit var izmantot dažādas garīgās prakses, meditāciju, piemēram. Var iet uz baznīcu, runāt ar psihoterapeitu un tā tālāk. Ja cilvēks spēj tikt ar sevi galā, ārpasaule vairs nespēj viņu tik ļoti aizskart.

Ir tāds amerikāņu hipnoterapeits Maikls Ņūtons, kurš dziedina ar regresīvo hipnozi. Kad cilvēkam ir psihoemocionāla problēma, ar kuru viņš nevar tikt galā, Ņūtons viņu ieved hipnozes stāvoklī un regresē līdz pat bērnībai, lai atklātu problēmas saknes. Tā viņš labu laiku ārstēja, līdz iedomājās – kāpēc tikai līdz bērnībai? Varbūt aizvest līdz stāvoklim vēl pirms dzimšanas? Un sāka praktizēt pacientu ievešanu aiz dzimšanas robežas. Viņš ir sarakstījis arī divas grāmatas, kur cilvēki stāsta, ko redzējuši un piedzīvojuši.

Piemēram, kāda sieviete atklāja, ka iepriekšējā dzīvē bijis vīrietis, karavīrs, un izvarojis sievieti. Kad jau nomiris, viņam bijis garīgi jāpārdzīvo izdarītais. Tad viņš sapratis, ka vēlas nākamajā dzīvē iemiesoties sievietes ķermenī un piedzīvot līdzīgu vardarbību pret sevi, lai izprastu un izdzīvotu šo situāciju uz savas ādas un līdz sirds dziļumiem. Tā notiek attīstība, laikam arī karmas labošana.

Kad apkārt smaida un smejas

 – Teicāt, ka vēlaties dzīvot atklāti. Kā domājat, vai vispār ir iespējama dzīve bez melošanas?

 – To būtu grūti īstenot, arī es pats nespēju izvairīties no melošanas. Piemēram, man atsūta ielūgumu, bet es uz to pasākumu negribu iet, jo man nav intereses par to. Cilvēkiem, kas man šo ielūgumu ir atsūtījuši, es nespēju atklāti pateikt, ka man nav interesanti vai vienkārši negribas iet. Visdrīzāk es viņus ļoti cienu, tāpēc nevēlos aizvainot. Dažreiz es aizeju tikai cieņas dēļ, bet citreiz saku, ka netieku. Protams, var jau teikt, ka nekādu melu šeit nav. Es tik tiešām netieku, jo nemaz negribu tur tikt. Mana griba tajā laikā ir vērsta citā virzienā.

Man nav skaidras atbildes, kurās situācijās būtu pieļaujami meli. Galvenais kritērijs – cik daudz šie meli nodara labu vai ļaunu citiem. Reizēm taču mēdz samelot cilvēkam, kurš ir smagi slims. Viņam to nesaka, bet kaut ko samelo. Te ir svarīgi nodomi un motivācija, kāpēc tiek melots. Iespējams, reizēm ar meliem var pat kādam palīdzēt, tomēr skaidras atbildes man šajā jautājumā nav.

Man ir tāda lēna domāšana, es tagad kaut ko pateikšu, bet vēlāk izdomāšu, ka tomēr ir citādi. Tieši tāpēc es baidos no intervijām. Pasaku vienu, bet vēlāk, pēc kāda laika, domāju citādi. Turklāt mēs runājam par diezgan neskaidrām lietām, kas ir dažādi interpretējamas. Kā esmu piedzīvojis, nereti gadās liela nesaprašanās par jēdzieniem. Atceros, reiz strīdējāmies ar sievu, kas ir pazemojums. Es teicu, ka pazemojums ir arī tad, kad tu iegriez pirkstā, jo ar iegriešanu tu esi pazemojis savu ķermeni. Viņa man nepiekrita, jo pazemojumu vērtēja tikai kā morālas dabas kategoriju. Mēs nekādi nespējām vienoties par pazemojuma definīciju.

 – Manuprāt, no intervijām nevajag baidīties. Mums tikai vajag uzsvērt, ka jūsu teiktais nav absolūts, jūsu uzskati, kas pausti sarunas laikā, var pēc kāda laika mainīties. 

 – Jā, tā var notikt. Laika gaitā domas un uzskati mainās. Jaunībā es domāju tā, bet tagad citādi, un tas ir normāli. Ļaudis mēdz ļoti piekasīties citu cilvēku izteikumiem – ko kurš agrāk ir teicis. Ja vēlāk runā citādi, tad seko pārmetumi – kā tad tā, tu taču agrāk teici pavisam ko citu! Savukārt man šķiet, ka ir labi, ja cilvēki attīstās un maina savus uzskatus. Piemēram, ja tagad visi pārliecinātie putinisti mainītu savus uzskatus un domātu citādi, tas būtu tikai apsveicami. Būtu diezgan muļķīgi pārmest, ka viņi ir mainījuši savas domas.

 – Jūsu darbos ir daudz humora. Dzirdēta atziņa, ka cilvēki, kuriem ir pārāk grūta dzīve, mēģina to atvieglot ar humoru. Kā ir ar jums?

 – Kaut kāda patiesība šai atziņā ir. Nereti gadās, ka humoristi reālajā dzīvē ir drūmi un īgni tipi. Par sevi es tā neteiktu, man ir normāla traģikomiska dzīve. Jau kopš bērnības esmu tiecies pēc jautrības. Man negribējās skatīties kara filmas, es izvēlējos komēdijas. Visiecienītākais preses izdevums bija humora un satīras žurnāls Dadzis. Dabūt un izlasīt Dadzi – tas man bija laimes brīdis. Kad Mirdza Ramane radīja savu Hugo Diegu, man tā grāmata juka laukā, biju izlasījis neskaitāmas reizes. Iespaidojoties no Hugo Diega un Dreslera tekstiem, trešajā klasē sāku zīmēt karikatūras un rakstīt klāt pantiņus. Humors ir vijies cauri visai manai dzīvei.

 – Vai jūs būtu gatavs arī nopietniem un dramatiskiem darbiem?  

 – Rakstīt par traģiskām, sāpīgām lietām man ir ļoti grūti. Arī tad, kad rakstīju par Vili Lāci, gāja diezgan smagi, jo tur nu tiešām nebija nekā jautra. Es gan centos pajokot caur rindām, lai kaut daļēji mazinātu to smagumu, ko izjutu, iejūtoties Lācī un viņa dzīvē.

Humors spēj atvieglot dzīves smagumu. Kad deviņdesmitajos gados izdega māja, mēs ģimenē centāmies jokot par notikušo. Tāds melns humors, ar kuru sevi uzmundrinājām. Teorētiski pieļauju, ka laimīgam un harmoniskam cilvēkam humors nemaz nav vajadzīgs, viņam tāpat ir labi. Taču visiem pārējiem joki var nākt par labu. Turklāt smieties ir veselīgi, to zinātnieki ir pierādījuši. Es nekad neesmu spējis atcerēties anekdotes, tāpēc vienmēr pašam nākas kaut ko izdomāt, lai citi pasmaidītu. Vienmēr esmu vēlējies uzjautrināt citus, man patīk, ja cilvēki apkārt smaida un smejas.