Raimonds Pauls pēc māsas nāves satuvinājies ar radiem

Savu darbu personālizstādi ar tieši šādu nosaukumu – "Maģiskais vīruss" – Edīte Pauls-Vīgnere Valmieras muzejā bija ieplānojusi krietnu laiku pirms nāves. Pat laiku – jūlija sākumu – māksliniece bija izraudzījusi pati. Šā gada 23. februārī Edīte Pauls-Vīgnere aizgāja mūžībā, bet viņas plānu par izstādi realizēja tuvinieki. Organizatoriskos jautājumus tekstilmākslinieces brālis komponists Raimonds Pauls uzticēja brālēna Ivara Paula meitai Gunai Paulai-Rudānei, kuru daudzi noteikti atceras no bērnu vokālā ansambļa "Dzeguzīte".

Visi satiksies Paulu dzimtas saietā

Guna bija viena no Edītei tuvākajiem cilvēkiem, tieši viņai māksliniece bija uzticējusi sava mājokļa atslēgu kopiju. Liktenīgajā dienā, kad Edīte nepacēla tālruņa klausuli, Guna saprata, ka nav labi, un steigšus devās uz viņas dzīvokli, kur mākslinieci diemžēl atrada mirušu. “Viņas aiziešana mums visiem aizvien ļoti sāp,” teic Guna Paula-Rudāne.

“Nenoliedzami, viņa rēķinājās, ka var aiziet. Maksimāli atbrīvojusies no nevajadzīgā, viss akurāti salikts pa vietām. Mājās Edīte lietas un darbus bija sakārtojusi tā, ka mēs, tuvinieki, bez problēmām un raizēm visu varējām labi pārskatīt, izvēloties darbus izstādei. Vairāki darbi bija tapuši šā gada sākumā, kāds bija vēl atstāts bez nosaukuma, dažiem detaļas jau bija sakārtotas, bet vēl nepielīmētas, un to izdarīju es,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Guna, kura Edītes Pauls-Vīgneres darbus viņas dzīvoklī izraudzījās kopā ar Raimonda Paula mazmeitu Moniku Pedersenu.

Izstādes "Maģiskais vīruss" atklāšanā viens no aizkustinošākajiem mirkļiem bija Edītes Pauls-Vīgneres tuvinieku uzstāšanās, kopīgi izpildot dziesmu "Kamolā tinēja", ko Raimonds Pauls reiz sacerēja kā veltījumu savai māsai. Šī bija pirmā reize, kad Maestro Raimonds Pauls, viņa brālēns čellists Ivars Pauls un brālēna meita flautiste Guna Paula uzstājās ģimeniskā trio. “Mums tas neizmērojami daudz nozīmē! Ir ļoti žēl, ka Edītei dzīves laikā šo neiznāca pieredzēt, bet esmu pārliecināta, ka, sēžot uz mākoņa maliņas, viņa noteikti smaidīja un priecājās par mūsu uzstāšanos viņas vārdadienā,” saka Guna, atzīstot, ka patiesībā pēc Edītes nāves sajutusi maģisku dzimtas satuvināšanos, jo īpaši ar Raimondu Paulu un viņa ģimenes atzaru.

Paula kungs iepriekš intervijās bija atzinis, ka ar radiem, kuru ir visai daudz, viņš sava atturīgā rakstura dēļ nav izveidojis ciešu saikni. “Taču tagad šī saikne ir jūtama, un es zinu, ka Edīte par to būtu laimīga. Tik skumji, ka tas notika tikai pēc viņas aiziešanas un ka viņa to nepiedzīvo ar mums kopā. Būtībā viņa aizejot saveda mūs kopā. Ar Raimonda Paula meitu Aneti, kura ilgus gadus dzīvoja ārzemēs, arī iepriekš ļoti reti sanāca tikties, taču šoreiz jutu no viņas atvērtību, un norunājām, ka kontaktēsimies un tiksimies biežāk. Pašai Edītei ar mums, citiem Pauliem, bija siltāks kontakts, Paulu dzimtas saietos, ko rīkojām, reizi pa reizei piedalījās arī viņa. Raimonds ne. Nu esam norunājuši, ka Ziemassvētku laikā gan sapulcēsimies, cik nu iespējams, visi, arī Raimonds Pauls,” atklāj Guna. Maestro viņai piezvanījis nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas un sacījis labus vārdus par gaisotni, kas valdīja Valmieras muzejā, par to, cik labi juties starp savējiem, un kā viņam paticis skatīt māsas krāšņo darbu izstādi.

Maestro līdz māsas dzimšanas dienai apņēmies pagūt visu

Raimonds Pauls izstādes ekspozīciju, kas Valmieras muzejā izkārtota divos stāvos, izstaigāja un aplūkoja meitas Anetes un znota Mareka Pedersena pavadībā. Mazmeitas Annamarija un Monika izstādi skatīja atsevišķi.

Pēc uzstāšanās, svinīgajām uzrunām un darbu aplūkošanas komponists žurnālam "Kas Jauns" sacīja: “Runāt par savu māsu es varu tikai to labāko. Nenoliedzami, viņa bija ļoti laba māksliniece. Ar viņu ir saistīti arī ļoti daudzi visādi notikumi Latvijas kultūras dzīvē daudzu gadu garumā. Par viņas darbiem man izteikties nebūtu pareizi – par to lai runā profesionāļi, mākslas zinātnieki. Bet tad, kad tas viss ir izkārts pie sienas un tu redzi, kas tas ir, tu saproti, ka tie ir labi un interesanti darbi.”

Maestro izteicās arī par nākotnes iecerēm: “Mans uzdevums vairāk ir domāt par to, kā saglabāt viņas piemiņu un mantojumu. Sanāk, ka esmu galvenais atbildīgais par to visu. To es arī izdarīšu. Edītes bijušo dzīvokli izveidosim par darbnīcu, kur pamatā glabāsies visi viņas darbi, tur arī satiksies viņas draugi; varēs rīkot gan muzikālos vakarus, teātra, mākslas notikumus. To darbu viņai ir daudz, un ļoti labi, ka tos var parādīt. Kad tas būs nākamreiz, es nezinu, jo izstādi uzrīkot nav tik vienkārši, bet noteikti vienreiz pa gadu to izdarīsim. To visu uzņemas Guna. Es viņai pilnībā uzticos, es jau esmu tikai tāds uz papīra saimnieks. Pats biju Edītes dzīvoklī pēc viņas aiziešanas. Paspējām jau logus nomainīt, sakārtojām elektrības lietas, lēnā garā savedīsim visu kārtībā. Katrā ziņā saglabāsim to Edītes atmosfēru, tāpēc neko nekrāsosim un izkārtojumā nemainīsim. Bet apsardzi gan uzlikām.”

Līdz 16. septembrim, Edītes Pauls-Vīgneres dzimšanas dienas datumam, viņas brālis ar tuviniekiem ir nosolījies līdz galam sakārtot māsas kapavietu Lāčupes kapsētā. “Piemineklis, ko viņa pati savā laikā veidoja sadarbībā ar akmeņkaļiem, tur jau ir. Derētu pie tā vēl piestrādāt, lai izkoptu un uzpucētu. Vēl gatavojamies pielikt viņai speciālu plāksni. Līdz Edītes dzimšanas dienai tas ir jāuztaisa. Turpat pretī atrodas manas sievas kapavieta un piemineklis, kas, manuprāt, ir ļoti izdevies un mākslinieciskā ziņā interesants. Visi radi turpat ir riņķī apkārt. Tālāk ir pat mans vectēvs Ādolfs Pauls,” sirsnīgi stāsta Raimonds Pauls.