Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vai mēs piedzimstam atkārtoti? Atklāti par reinkarnāciju
Kāpēc tad dzimstam atkārtoti? Savu liktenīgo kļūdu dēļ. Ja to sakrājies daudz, pienāk arī iespēja nomirt.

Vai mēs piedzimstam atkārtoti? Atklāti par reinkarnāciju

Cita pasaule
2013. gada 27. aprīlī 06:28 2013. gada 27. aprīlī 06:28
 
Reinkarnācijas jeb pārdzimšanas ideja nav likusi mierā cilvēces prātus jau kopš seniem laikiem. Daudziem tas nav apspriežams jautājums, piemēram, austrumniekiem, kas paļaujas uz atdzimšanu saskaņā ar savu reliģiju. Bet arī rietumniekiem šis neapzinātais laukums kalpo kā mūžīgais dzinējs, meklējot pierādījumus visdziļākajam esības noslēpumam – no kurienes mēs nākam un uz kurieni dodamies un – galvenais – kāpēc?

Teju katram savā mūžā bijis kāds dīvains sapnis, atgadījums vai sastapšanās, kad liekas – tas ir jau bijis, tas ir tuvs un pazīstams. Un gribot negribot tad jāaizdomājas – kur un kas es biju, pirms piedzimu šajā veidolā? Droši vien no šādiem minējumiem arī radies latīņu vārds reinkarnācija, kas nozīmē – atgriešanās miesā.

Indiešu seno rakstu pārzinātājs un dzīvesveida praktiķis, vēdiskais astrologs un psihologs Oļegs Torsunovs mūsu dzīvi salīdzina ar notiekošo augstskolā: “Ir divu veidu studenti: vieni mācās katru dienu, otri – tikai uz eksāmenu. Apzinīgos eksāmens vairs nebiedē. Un tieši tas pats notiek dzīves noslēgumā. Ja dzīvojam pareizi, nav bail no nāves, ja ne – kaut kas biedē. Tas tāpēc, ka dvēsele zemapzināti jūt – tās ceļš turpināsies, jautājums tikai – kurp?”

Es neesmu Daniels!

“Šīs nav manas mājas, es vēlos doties mājās, tu neesi mana māte,” divu gadu vecumā mammai paziņoja libānietis Daniels Jurdi. “Es neesmu Daniels, mani sauc Rašids!” Daniels turpināja pārsteigt māti. Kad Daniels reiz devās garām pludmalei, viņš sāka raudāt un pavēstīja: “Šeit es nomiru... Mans draugs Ibrahims paaugstināja ātrumu, zaudējot kontroli pār auto, un es izlidoju no tās, piezemējoties tieši uz galvas. Man bija tikai 25, kad nomiru.” Izdzirdot Ibrahima vārdu, Daniela māte sastinga – tieši tas bija pirmais vārds, ko mazais Daniels bija izrunājis.

Daniels iecirtīgi atteicās saukt savu tēvu vārdā, apgalvojot – viņa īstais tēvs ir Naims Kadedžs. Savam tēvam viņš teica: “Tu neesi mans tēvs, mans īstais tētis ir miris.” Daniela māte centās noskaidrot, vai tāda Kadedžu ģimene eksistē un vai tajā kādreiz ir dzīvojis Rašids. Izrādījās, ka bija gan. Kadedžu ģimene zaudēja Rašidu, kad viņam bija 25 gadi. Viņš cieta autoavārijā, nomirstot uz vietas. Daniels stāstīja, ka pēdējā atmiņa no viņa iepriekšējās dzīves bijusi ātrās palīdzības mediķu saruna: “Atstāj viņu, liec mierā, viņš ir miris...”

Kad Daniels pirmo reizi šajā dzīvē ieraudzīja Kadedžu ģimeni, viņš visus pazina, katru uzrunājot vārdā. Arī savu draugu Ibrahimu. Savukārt Kadedžu ģimene Danielā atpazina Rašida sejas vaibstus. Un Danielam, tāpat kā Rašidam, ļoti garšoja banāni.

Tagad Daniels ir precējies un strādā par grāmatvedi. Vienu divas reizes mēnesī Daniels apciemo Kadedžus vēl aizvien. Savas atmiņas par iepriekšējo dzīvi Daniels nav aizmirsis, taču, kopš satika Kadedžus, ir laimīgs un apmierināts arī ar esošo dzīvi... vienīgi viņu visu laiku moka fobija no sacīkšu auto un ātruma vispār.

Bērni atceras – vēlāk aizmirst

Stāsts par Danielu Jurdi bija viens no gadījumiem 20. gadsimta kanādiešu zinātnieka Aiena Stīvensona 40 gadu ilgajā pieredzē, izsekojot reinkarnācijas pēdas. Stīvensons pirmo reizi sastapa Danielu, kad zēnam bija 10 gadu, un pēc tam vēl satikās ar viņu 29 gadu vecumā. Tad arī Stīvensons ievēroja, ka Danielam Jurdi un Rašidam Kadedžam patiešām ir līdzīgi sejas panti.

Psihiatrs Aiens Stīvensons bija viens no pirmajiem un zināmākajiem reinkarnācijas pētniekiem. Hipnozes laikā viņa intervējamie atcerējās savas iepriekšējās dzīves, taču ārsts pievērsa uzmanību stāstiem ne vien izmainītā apziņas stāvoklī, bet arī apzinātiem, kurus viņam uzticēja galvenokārt bērni. Lai tiktos ar ģimenēm, kuru bērni teica, ka atminas iepriekšējo dzīvi, Stīvensons veica izpēti visā pasaulē, devās pat uz Āfriku un Aļasku.

Ārsta pētījumu lokā nonāca arī bērni ar iedzimtiem miesas bojājumiem. Un viņi visi kā viens atcerējās, kā iepriekšējā dzīvē tikuši nogalināti, norādot uz savām rētām. Vieni stāstīja, ka viņu dzīvi noslēdzis lodes šāviens, otri – ka naža dūriens. Dažkārt bērni atcerējās arī savas bijušās inkarnācijas slepkavu – kādu kaimiņu vai draugu. Vēlāk medicīnas iestādēs un policijas iecirkņos Stīvensons atrada nepieciešamos pierādījumus – personas, par kurām bērni stāstīja, tiešām eksistēja.

Laiks starp iemiesošanās reizēm sasniedza pat vairākus simtus gadu, tāpēc pievērst uzmanību pagājušās dzīves slepkavam vairs nebija nozīmes.

Bērni, kurus Stīvensons pētīja, visbiežāk sūdzējās, ka ilgojas pēc iepriekšējās ģimenes un nevar pieņemt esošo. Ārstu pārsteidza, ka viņi atcerējās savas iepriekšējās dzīves ģimenes locekļus, pat dzīvnieku vārdus un smalki varēja aprakstīt vidi, kurā bija dzīvojuši. Tomēr Stīvensons secināja, ka ap pusaudžu gadiem vairākums savu pagājušo dzīvi pakāpeniski aizmirsa.

Saskaņā ar reinkarnācijas ideju pēc bioloģiskās nāves dvēsele sāk jaunu dzīvi jaunā ķermenī, kas var būt gan cilvēks, gan dzīvnieks, gan koks vai akmens.
Pētnieks atklāja, ka pagājušās dzīves atmiņas biežāk parādās to bērnu ģimenēs, kas nāk no sabiedrības un kultūras, kur akceptē reinkarnācijas ideju. To var viegli izskaidrot – šādās ģimenēs vecāki bērnu uzklausa, pieņemot viņa domu par iepriekšējo dzīvi un neuzskatot, ka viņš tūdaļ būtu jāved pie psihiatra. Taču Stīvensona kolēģi un citi gaišie prāti viņa veikumu apšaubīja, viņam pārmeta, ka viņš apzināti uzdod uzvedinošus jautājumus, tādējādi ietekmējot bērnu atbildes, kā arī norādīja – viņa pētniecības procesu iespaidojusi nepieciešamība pēc tulka. Skeptiķi bija pārliecināti: ģimenes, kuras Stīvensons pētījis, viņu esot mānījušas un maldinājušas. (Vai 3000 savstarpēji nesaistītām ģimenēm visā pasaulē šādu stāstiņu sacerēšana būtu bijusi tāda – savdabīga – izklaide?) Vairākums speciālistu Stīvensonu uzskatīja par ļoti dedzīgu, bet lētticīgu pētnieku.

Seno indiešu mantojums

Saskaņā ar reinkarnācijas ideju pēc bioloģiskās nāves dvēsele sāk jaunu dzīvi jaunā ķermenī, kas var būt gan cilvēks, gan dzīvnieks, gan koks vai akmens. Šo nākamo iemiesošanas nosaka esošās dzīves morāle, dzīvesveids, mērķi un vēlmes. Reinkarnācijas ideja cieši saistīta ar jēdzienu karma. Kā vēsta Mitoloģijas enciklopēdija: “Visvairāk izplatītajā izpratnē karma nozīmē visu labo un slikto darbu kopumu, kurus cilvēks paveicis savā iepriekšējā eksistēšanā un kuri nosaka tā likteni turpmāk. Karmas jēdziens saistīts ar cilvēka uzvedību dzīvē un attiecīgi noteiktu atgriešanos vai neatgriešanos laicīgajā eksistēšanā vienā vai otrā veidolā. Cilvēki paši sasaista sevi ar egoistiskiem nolūkiem un darbiem, turpretī tas, kurš cenšas aptvert augstāko realitāti, ir spējīgs pārvarēt pārdzimšanu virkni (samsāru) un karmas likumu.”

Reinkarnācijas un karmas idejas saknes meklējamas indiešu Upanišādās – 5. gadsimta indiešu filozofisko tekstu kopumā, kas satur komentārus par Vēdās aprakstītajām mantrām un rituāliem skolotāja un skolnieka dialoga formā. Vēdas ir senākie indiešu svētie raksti, un paši mācības sekotāji reinkarnācijas ideju saskata jau senākajā Vēdā, proti, Rigvēdā, kas ir vairāk nekā 3000 gadu veca. Karmas un reinkarnācijas ideja ir ne tikai hinduismā, budismā un džainismā, bet arī druīdismā, spiritismā, teozofijā, kā arī dažādu cilšu sabiedrību ticībās visā pasaulē.

Pārdzimšanas idejas piekritēji uzskata – karma ir taisnīguma likums. Nav vairs neviena cita, ko vainot. Ne par saviem apstākļiem un dzīves situāciju, ne ko citu. Kļūst skaidrs arī, kāpēc labajiem klājas slikti, bet sliktajiem – labi. Karma nozīmē – ko sēsi, to pļausi, kā arī to, ka ikvienai rīcībai ir sekas, pozitīvas vai negatīvas. Karma liek uzņemties atbildību un izvērtēt (pat paredzēt) savas rīcības rezultātu pēc principa – nedari otram to, ko negribi, lai tev darītu. Karmas likuma zināšana liek dzīvot apzināti, domājot uz priekšu.

Bībelē minēta reinkarnācija?

Turpretī rietumu pasaulē tradicionāli skatījušies uz reinkarnāciju no kristietības pozīcijā, un teologi, kā arī nopietni Bībeles pētnieki noraida šo domu. Kādēļ? Tāpēc, ka reinkarnācijas un karmas ideja ir pretrunā ar galveno Bībelē pausto. “Ja Kristus ir nomiris par visu grēkiem (karmu), tad nav vairs nekādas karmas, kas mums pašiem būtu jāatstrādā,” raksta mūsdienu amerikāņu evaņģēlists un TV programmas vadītājs Džons Ankerbergs. “Kāpēc lai Bībelē būtu pagānisma idejas?” Bībele skaidri pauž, ka mirt var tikai vienu reizi: “Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu.” (Vēstule ebrejiem 9:27–28).

Reinkarnācijas noliedzēji pauž, ka pārdzimšanas un karmas ideja izkropļo cilvēka morāli, samazina līdzjūtību, vairo cietsirdību. Kādā ziņā? Proti, ja katrs pats pie savām problēmām vainīgs, kāpēc citiem būtu jāpalīdz viņam?

Apoloģēts, mācītājs Roberts Morejs savā grāmatā Reinkarnācija un kristietība (1980) pauž, ka reinkarnācijas ideja – tāpat kā karmas likums – ir tikai mīts. Morejam ir daudz iebildumu pret reinkarnāciju un karmas likumu: tam nav nekāda zinātniska pamata; nevaram to novērot dabā, pasaulē, kurā dzīvojam; vēsturē to neredzam; tā neveicina cilvēkā taisnīguma izjūtu, nepiedāvā izpratni par to, kas ir labs, kas – slikts; māca, ka ciešanas ir vienīgais dzīves mērķis; tā kā ir svarīga tikai individuālā dvēseles attīstība, nav vēlmes palīdzēt citiem; iznīcina sabiedrības morāli, jo vienīgais, kas ir svarīgs, ir personīgais labums; vairo izmisumu, bezcerību un fatālismu cilvēku dzīvēs; tā neliek dzīvot pareizi tagad, bet ļauj gaidīt nākamo dzīvi; liek domāt, ka visas ciešanas ir vienīgi paša vaina, veicina cilvēkos vēlmi ignorēt citu ciešanas u. tml.

Morejs, kurš pārstāv organizāciju Ticības aizstāvji un bieži kritizēts par saviem pārāk skarbajiem izteikumiem grāmatās un pamfletos (tostarp pret islāmu), savos apgalvojumos aiziet līdz apsūdzībām: reinkarnācijas un karmas idejas izposta cilvēcību, un dzīvesveids, kas izriet no šādiem uzskatiem, ved pie politiskas, ekonomiskas un sociālas degradācijas.

Pašlaik rietumu pasaule ir ieinteresējusies par pārdzimšanas iespēju vairāk nekā jebkad – no vienkāršiem mirstīgiem līdz pat nopietniem zinātniekiem.

Neviena atdzimuša Napoleona!

Zinātnieku reinkarnācijas idejas pētījumos plaši tiek lietota regresīvā hipnoze, kam būtu jāizved cilvēks ne tikai savā esošajā pagātnē, bet arī citās inkarnācijās. Kritiķu visizplatītākais arguments pret šādiem eksperimentiem ir fakts, ka hipnozē ievesti cilvēki mēdz arī fantazēt un nav spējīgi adekvāti uztvert un atstāstīt informāciju.

Jau 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās amerikāņu psiholoģe Helēna Vambaha nolēma mest izaicinājumu šai domai, sākot pētījumus par to, cik lielā mērā hipnozē rosinātās cilvēku atmiņas atbilst reālajai vēsturiskajai situācijai. Viņa nolēma salīdzināt antropoloģiskos, socioloģiskos un arheoloģiskos datus ar regresīvajā hipnozē esošo personu sniegto informāciju. Vambaha lūdza viņiem raksturot sabiedrību un vidi, kā arī pastāstīt par savas ģimenes dzīves apstākļiem: pie kāda sociālā slāņa tā piederējusi, ko varējusi atļauties, ar kādām problēmām sadzīvē saskarušies. Ikvienam vajadzēja specifiski aprakstīt katru kultūru, sabiedrību, pie kuras viņi piederējuši.

Desmit gadu laikā aptaujājot 1088 cilvēkus, Vambaha ieguva atmiņu datus ne tikai par salīdzinoši nesenu pagātni 80 gadu robežās, bet arī par laiku pirms mūsu ēras, 16. gadsimtu utt. Rezultāti? Aptaujāto sniegtā informācija regresīvās hipnozes laikā atbilda demogrāfiskajiem un citiem socioloģiskajiem rādītājiem par konkrēto laikmetu – vairākums savu dzīvi raksturoja kā vienmuļu, nabadzīgu, neviens neatcerējās sevi kā Napoleonu Bonapartu vai Anglijas karalieni Elizabeti I. Gluži pretēji – vairākums piederēja pie amatniekiem vai tirgotājiem, tikai 10% – pie dižciltīgo kārtas. Pagājušās dzīves atcerēšanās aristokrātiskā vidē vai vēsturiskas slavenības ādā parasti izraisa smieklus reinkarnācijas noliedzēju vidū. Un pamatoti. Kā gan teju ikviens, kurš aiziet pie pagājušo dzīvju redzētājiem, var būt dižs vēstures varonis vai arī ārkārtīgi populāra persona?

Visi hipnozē aptaujātie unikāli raksturoja smalkas nianses, kas atbilda konkrētā laika ģērbšanās stilam, naudai, ikdienā lietojamiem priekšmetiem – traukiem un citām sadzīves lietām. Protams, var jautāt, cik efektīvas bija Vambahas pētniecības metodes. Kad runa ir par acīm neredzamo, visi pierādījumi šķiet apšaubāmi, tomēr Vambaha pati rezultātu izteica kodolīgi: “Es neticu reinkarnācijai, es zinu, ka tā ir!"

Septiņas elles un paradīzes

Ja reinkarnācija tiešām ir, tai būtu jābūt daļai no kādas lielas pasaules sistēmas, lietu kārtības. Tāds modelis arī ir, ar to iepazīstina vēdiskās kosmoloģijas pētnieks Oļegs Torsunovs: “Pēc hindu kosmoloģijas, Visums sastāv no 14 slāņiem. Augstākos var dēvēt par paradīzi (protams, nosacīti, jo –kas vienam paradīze, otram – elle), zemākos – par elli. Planēta Zeme un visa mūsu Saules sistēma atrodas tieši pa vidu, kas nozīmē, ka uz zemes ciešanu ir nedaudz vairāk nekā laimes. Attiecīgi nākamajā sfērā aiz Zemes, kur atrodas tā sauktās paradīzes planētas, laimes būs jau daudz vairāk nekā ciešanu. Un tā tālāk uz priekšu. Tomēr arī visas paradīzes planētas pieder pie materiālā Visuma, visās paradīzes planētās eksistē dzimšana un miršana, tikai daudz vieglākā formā. Piemēram, vienā no augstākās sfēras planētām dzīve var ilgt līdz pat 10 000 gadu, tajā nav ne vecuma, ne slimību, nāve atnāk pēkšņi un negaidīti, bez sāpēm. Taču arī šī dzīve beidzas, un sākas nākamā dzimšana. Dzimšana un miršana beidzas tikai pie Dieva, tikai garīgajā pasaulē. Ja dzīvojam bez iniciatīvas sevi mainīt, tad nākamā dzīvē būs tāda pati kā šī, tieši ar tādiem pašiem apstākļiem.”

Vēdas skaidro, kā nākamajā inkarnācijā tikt augstāk par šīs dzīves apstākļiem. Ja cilvēks atteicies no savas laimes, veltot sevi kaut kam augstākam, tad arī nonāk uz augstāk attīstītām planētām. “Ar ikdienišķiem, merkantiliem mērķiem – tikt labākā amatā, sasniegt iespaidīgāku karjeru – arī nākamā dzīve būs tādi pati kā esošā. Kāds ir dzīves mērķis, tur arī nonākam,” drošs ir vēdiskais astrologs un psihologs.

Kāpēc tad dzimstam atkārtoti? Savu liktenīgo kļūdu dēļ. Ja to sakrājies daudz, pienāk arī iespēja nomirt. “Tad dvēsele nonāk uz kādas no zemākajām elles planētām, kur ciešanu ir daudz vairāk un laiks – daudz lēnāks. Viszemākajās planētās sekunde ilgst gadu,” stāsta Torsunovs. “Pēc ciešanu pilniem gadiem dvēsele atkal nonāk uz vidējām planētām un pārdzimst par to, ko vēlas. Nākamo iemiesošanos veido vēlmes un sastrādātais dzīves laikā. Tā vēlme, kas aiziešanas brīdī ir visspēcīgākā, realizējas nākamajā dzīvē. Protams, ja uzvedība bijusi adekvāta. Nekad nebūs tā, ka vēlēsi otram ļaunu un pats dabūsi atpakaļ ko labu, nekad!”

Var pārdzimt par lāci vai pērtiķi

Ar savām vēlmēm cilvēkam vajadzētu būt ļoti uzmanīgam. “Vēlme ir galvenais spēks, kas virza un vienmēr piepildās,” apgalvo Oļegs Torsunovs. “Visu, ko gribat, iegūsiet, jautājums tikai – kad? Kurā dzīvē un kādā ķermenī, jo jāņem vērā, ka arī citām dzīvām būtnēm ir savas vēlmes. Arī viņu vēlmes attiecībā pret jums kaut kad realizēsies. Ja kādam esat nodarījis pāri un viņš uzskata, ka jums par to jācieš, kādēļ lai viņa vēlme kaut kad nepiepildītos?”

Mums varētu šķist nesaprotama cilvēka dvēseles pārmiesošanās dzīvniekā, kokā, akmenī – kā kāds var vēlēties pārdzimt par suni, kaķi vai peli?! Taču vēdiskajā mācībā ir tam skaidrojums. “Katra dzīvā būtne dzimusi, lai iegūtu sava veida laimi,” klāsta vēdiskais psihologs. “Dzīvnieks izjūt daudz lielāku labsajūtu no dzīves nekā cilvēks. Visa dzīve viņam sagādā patiesu baudu. Suns no cilvēka atšķiras ar to, ka nesaprot, kāda ir viņa dzīve, sunim viss šķiet superīgi! Dzērājs tieši tāpat – guļ grāvī un jūtas kolosāli. Šāda esība līdzinās dzīvnieka esības izjūtai. Visas vēlmes reiz piepildās. Ja gribas ārkārtīgi daudz gulēt, iespējams iegūt ķermeni, kurā var gulēt vairākus mēnešus no vietas. Lācis. Ja gribas gulēt vēl vairāk, var iegūt veidolu, kurā var atpūsties simtiem vai tūkstošiem gadu. Koks, akmens. Tie, kuri augstāko dzīves jēgu redz seksuālajā apmierinājumā, var saņemt ķermeni, kurā no dzimumdzīves priekiem var gūt daudz lielāku baudu, nekā tas iespējams cilvēka veidolā. Piemēram, mērkaķi ar seksu pilnvērtīgi var nodarboties septiņas reizes dienā. Vispilnīgāk un baudpilnāk realizēt visas materiālās vēlmes – gulēt, ēst, kopoties – iespējams tikai dzīvnieka veidolā.”

Turpretī uz augstākajām planētām dvēseles nevis grib visu sev un savai ģimenei, bet vēlas kalpot citiem un Dievam. Tur neeksistē es, mans, man. Psihiski gribēt kaut ko sev nozīmē atņemt kaut ko citam. Pati ideja – būt šajā pasaulē – nav pareiza. Tā ir domāta mums visiem, kas meklē egoistisku laimi. Uz augstākajām paradīzes planētām neviens nezina, ko nozīmē dzīvot sev. Tomēr arī tur ir savs āķis!

“Paradīzes planētās viss ir kā kūrortā – ir pieejams bezgalīgi daudz ēdiena, miega un seksa, tur nav nekādu slimību. Tur ir iespējams izjust patiesu laimi 10 000 reižu vairāk nekā uz Zemes. Tomēr ar esību paradīzē, nevis garīgajā pasaulē, saistīta viena problēma – tajā nevar palikt mūžīgi, no tās atkal ir iespējams nokrist atpakaļ uz Zemes. Cilvēki, kas uz Zemes nākuši tieši no paradīzes, parasti izskatās ļoti skaisti, ir talantīgi, bet negrib strādāt, jo paradīzē neviens to nedara. Šādas personības nereti izteikti aizraujas ar alkoholu, jo tas ļauj aizmirsties un sniedz labsajūtu. Lietot alkoholu pār mēru nozīmē gatavot sevi dzīvnieka dzīvei, kas, protams, nav jāuztver dramatiski, jo, esot dzīvnieka ķermenī, baudīt var daudz vairāk,” domā hindu kosmoloģijas pētnieks.

Sāpīgi gan mirt, gan dzimt

Tā kā dvēsele ir ļoti dziļi pieķērusies pašreizējam ķermenim, pašai to atstāt nav viegli. Interesanti – kāpēc tik daudzās kultūrās nāve tēlota kā sieviete ar izkapti? Vēdas skaidro, ka nāve ir ļoti skaista sieviete, kas nēsā sev līdzi āķi, lai ar to no ķermeņa izķeksētu dvēseli. “Dažreiz, ārstējot pacientus, esmu redzējis šo sievieti stāvam blakus, tad saprotu, ka izredžu izārstēties nav,” atklāj Torsunovs. “Viņas seju gan redz tikai tie, kam jau lemts doties līdzi. Dvēseli, kas nav apzināti dzīvojusi un gatavojusies nāvei, izraut no ķermeņa ir daudz grūtāk.”

Nāve līdzinās aizmigšanai, kam seko pamošanās. Vienīgā atšķirība – piedzimt ir daudz sāpīgāk nekā nomirt. Saskaņā ar Vēdām, nomirstot miesai, smalkais ķermenis (rakstura iezīmes, dusmas, apvainojums, sāpes) neaiziet bojā, bet ar visu dzīves laikā sastrādāto tiek pārnests jaunā, miesīgā veidolā. Visi dvēseles notikumi tiek pārnesti jaunajā ķermenī, ar ko tad arī jādzīvo tālāk. Smalkais ķermenis sastāv no trīs smalkajiem elementiem – materiāli noskaņotā prāta, saprāta un viltus ego jeb greizas sava personības identifikācijas, piemēram, es esmu vīrietis, man ir sieva, darbs... Nevis – es esmu mūžīgs, bezbailīgs, vienmēr paļaujos un mīlu Dievu.

Nāve līdzinās aizmigšanai, kam seko pamošanās. Vienīgā atšķirība – piedzimt ir daudz sāpīgāk nekā nomirt.
“Abi šie ķermeņi ir materiāli veidojumi, kas pieder pie materiālās pasaules un neatspoguļo dvēseles patieso identitāti, bet gan iedomāto, iluzoro,” skaidro vēdiskais psihologs. “Smalkais ķermenis nav dvēsele, tajā ir egoisms, godkāre, lepnums, visa mūsu karma, raksturs, dusmas, apvainojums, sāpes un vēlmes. Un tas spēj pārvietoties domas ātrumā – bez problēmām acumirklī tas spēj šķērsot visu Visumu. No zinātnes skata punkta smalko ķermeni nav iespējams ieraudzīt. Neilgi pirms nāves smalkais ķermenis saraujas un koncentrējas sirds apvidū, kur atrodas arī dvēsele. Starp citu, Vēdas vēsta, ka dvēselei ir cilvēka veidols, vienīgi – pavisam mazs. Nāves brīdī persona sajūt sevi noslēgtā telpā, un tajā pašā mirklī rodas vēlme kaut kur doties. Tā kā bez dvēseles un smalkā ķermeņa mums ir arī virsdvēsele (Dieva daļa, Dieva personīgā klātbūtne cilvēka sirdī), tā izgaismo turpmāko ceļu. Un, tā kā dvēsele allaž seko laimei, tā seko virsdvēselei.”

Kad dvēsele ceļas augšup, tai parāda dzīves iespējas uz augstākām planētām, un dvēsele paliek vietā, kuru redzot izjūt patiesu sajūsmu. Ja dvēselei parādīs kādu patiesi skaistu vietu, kurā ārkārtīgi kārosies palikt, tālāk tikt nebūs iespējams. Savukārt zemākajās – elles – planētās ir tikai un vienīgi ciešanas, un, pat ja mēģina kaut ko mainīt, visu iespējams padarīt tikai sliktāku. Kad dvēsele sodu izcietusi, var doties tālāk – uz augšu.

“Pirms iemiesošanās jaunā ķermenī dvēseli piesaista nākamās mātes un tēva laimes izpratnes veids,” domā vēdisko rakstu zinātājs un ārsts. “Dvēsele sajūt, ka tai šajā vietā būs jēga būt. Un tajā pašā mirklī dvēsele ienāk spermatozoīdā un ar milzīgu drosmi un spēku, cīnoties ar citiem tādiem pašiem, traucas uz olšūnu. Kad spermatozoīds ienācis olšūnā, dvēsele izjūt spēcīgu sitienu, jo līdz šim tā atradās smalkajā ķermenī, bet tagad – iekļuvusi arī miesiskajā. Līdzko dvēsele iemiesojusies, to uzreiz sāk ietekmēt esošās vietas smagums. Kamēr esi smalkajā ķermenī – jūties viegli, brīvi, šķiet, ka visa pasaule ir tava...”

Veļu mielošanas nozīme   

Oļegs Torsunovs arī stāsta, kā palicēji, kuru tuvinieki aizgājuši aizsaulē, var palīdzēt tiem nonākt uz augstākām planētām, kā viņiem jārīkojas. Jāpiedāvā ēdiens. Vispirms Dievam, un pēc tam to var nolikt pie tuvinieka fotogrāfijas, var arī uzrakstīt uz papīra viņa vārdu un uzvārdu vai arī – domās aicināt mieloties. Šādu ēdienu nekādā gadījumā cilvēks pats nedrīkst ēst, to var atdot dzīvniekiem – zvirbuļiem, vārnām vai citiem. Ēdiena smalkais ķermenis mirušajam dod dzīvības enerģiju, un šāds rituāls palīdz dvēselei veidot jaunu smalko ķermeni. Katrā ticībā ir šāda tradīcija. Piemēram, latvieši to dēvē par veļu mielošanu.

Bet kādā situācijā tad ir cilvēki, kas nav reliģiski vai arī netic „šādām blēņām”? “Sekošana garīgai mācībai – zināšanu klausīšanās un arī godīga izpilde – sadedzina negatīvās rīcības sekas,” uz svētajām zināšanām atsaucas to pētnieks. “Ja kādas garīgās mācības likumus cilvēks zina, bet tos neievēro, karmas sadedzināšana nenotiek. Jo karma var būt kā negatīva, tā pozitīva. Negatīvā ir slikto darbu sekas, pozitīvā – labo, tomēr, lai tiktu garīgajā pasaulē pie Dieva, jāatbrīvojas kā no vienas, tā otras. Un tas izdarāms, mācoties mīlēt Radītāju un kalpojot. Šeit, uz zemes, ir lielais iespēju laiks, te ir jāizvēlas, kas ar tavu dvēseli notiks turpmāk, kādu ceļu tā ies. Baudīt – tas nozīmē gribēt, lai man būtu viegli un labi, kalpot – tas nozīmē nedomāt par to, kā jūtos es, bet gan – tas otrs.”

Kā būtu jādzīvo, lai dvēsele tiktu tālāk? Oļegs Torsunovs gatavs dalīties ar pašiem vienkāršākajiem principiem: “Jātic laimīgai dzīvei, tam, ka paradīze ir iespējama, tā eksistē. Jo – kā vari tikt vietā, kurai netici? Jāziedo ēdiens visu mūžu – ja ne cilvēkiem, tad putniem vai citām dzīvām būtnēm. Jāgodina Visuma Radītājs. Vieni lūgšanās piemin sevi, otri – citus. Tiem, kas lūdzas par sevi, labāk lūgties par sava rakstura izaugsmi, nevis materiālām lietām. Jāmēģina ievērot iespējami tīrāku dzīvi – tas var izpausties arī kā veģetārisms, lai nenestu ar savu dzīvesveidu ciešanas, nāvi citām dzīvām būtnēm. Der godprātīgi sekot kādai garīgai mācībai, tomēr, manuprāt, labāk būt neticīgam, bet dzīvot nesavtīgi nekā – tādam, kurš sevi dēvē par ticīgu, bet dzīvo savtīgi.”


Monika Griezne, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock

Citi šobrīd lasa

Beigt ēst stilīgi un sākt ēst normāli. Ksenija Andrijanova par veselīga uztura tendencēm 1
Amerikāņi tik naski godina bojāgājušo basketbola leģendu Kobi Braientu un viņa meitu, ka rodas aizdomas par augstākiem spēkiem 4
Elektromobiļu sāpju ceļi un to smagā dzīve 3
Tēmas: Bībele
Pievienot komentāru

Выяснилось, как Меган и Гарри обидели мужа королевы принца Филиппа

Поклонники усомнились, что Лиза Галкина дочь Пугачевой 1