Iveta Pole par grūto laiku Berlīnē un jaunu sākumu: "Viņš kļuva par manu apsēstību"

Iveta ir atlidojusi no Berlīnes, kur šobrīd dzīvo, un šī saruna notiek trokšņainā kafejnīcā. Tas ir zīmīgi, jo viņas skatījums uz dzīvi ir tik aizraujošs, ka rada ap mums tādu kā burbuli, kur trokšņi nespēj iztraucēt.

Kad esam izdzērušas kafiju un pabeigušas sarunu, Iveta aiztraucas projām – uz Teksasu, kur grib satikt vīrieti, kurš par viņas eksistenci nemaz nenojauš.

Šogad Lielā Kristapa balva pasniegta arī filmai Melnais samts, kurā arī tu esi piedalījusies, bija vairākas nominācijas. Pēc režisores un producenta pozicionētā, filma rāda tipisku trīsdesmitgadnieku portretu. Man bija lielas pārdomas par to, vai mūsu trīsdesmitgadnieki jūtas tik nerealizējušies, nevar atrast dzīvei jēgu, ārstē depresiju ar atkarību izraisošām vielām un dzīvo vienā vienīgā bohēmā. Kā tev šķiet?

Redzi, es jau esmu četrdesmitgadniece. Bet manos trīsdesmit bija viss: gan profesionālā dzīve, gan bohēma, gan bērna piedzimšana. Man bija 31 gads, kad piedzima Marta. Ja runa ir par māksliniekiem kā šajā filmā, tad daudzi no viņiem mēdz uzdod eksistenciālus jautājumus par šo realitāti un tas nereti iet rokrokā ar bohēmu. To rada nespēja saprast, kā iekļauties realitātē, kas brīžiem var šķist nepanesama. Rodas arī jautājumi par to, vai vispār gribas iekļauties sabiedriskās struktūrās, neuzdodot jautājumus un paklausīgi darot to, ko no tevis prasa. Mākslinieki jau tāpēc ir mākslinieki, ka uzdod jautājumus par šo pasauli un, iespējams, tāpēc rodas grūtības iekļauties sadzīviskā, it kā normālā realitātē. Lai gan kas tā “normālā” realitāte tāda vispār ir? Arī es to esmu piedzīvojusi, iekšējais uzstādījums būtiski mainījās līdz ar bērna piedzimšanu, jo vairs nebija tik daudz laika reflektēt par to, kā mans ego jūtas šajā pasaulē, man bija atbildība – mazs bērns. Pēc meitas piedzimšanas es vairs nejutos tik neiederīga šajā pasaulē. Sapratu, ka man ir dota mīlestība, kas baro un atsver nesaprotamas ilgas, tukšuma sajūtu, ko piedzīvoju pirms tam. Protams, dzīves pirmajos gados par bērnu daudz jārūpējas praktiski, jo viņš bez aprūpes nevar izdzīvot, bet tagad, kad Martai ir gandrīz divpadsmit gadu, mums ir citādākas attiecības. Un tas ir tik interesanti, kā mainās attiecības! Mums ir līdzīga humora izjūta, mēs daudz jokojamies, pasmejamies viena par otru, mūsu attiecībās ir daudz pašironijas. Apspriežam visus jautājumus, kas viņai ir svarīgi, un arī es stāstu par savām pārdomām, nesaskaņām, attiecībām ar līdzcilvēkiem vai, gluži otrādi, dalos priekā. Neuzskatu, ka man viņai būtu kaut kas jāmāca vai jāaudzina, es vienkārši esmu viņai līdzās, un mēs sarunājamies par dažādām tēmām, kur es izsaku savu viedokli un uzklausu viņas domas. Mums veidojas tāda mijiedarbība kā labām draudzenēm, un, protams, es pret viņu jūtu absolūtu mīlestību.

Tev uzreiz bija skaidrs, kā viņu audzināsi?

Nedomāju, ka es zinu, kā bērns ir jāaudzina. Es drīzāk augu līdz ar viņu. Marta ir mans vienīgais bērns. Sievietei pirmais bērns ir milzīgs izaicinājums, jo es jau nezināju, kas ir un nav pareizi, noteikti pieļāvu kļūdas, mācījos. Negribu, lai manai meitai būtu bail no manis slēpt jebko, vēlos, lai Marta justos droši, runājot ar mani par visām tēmām. Cenšos neuzsvērt, ka man ir lielāka dzīves pieredze, nepamācu, bet sarunājos, jo ir skaisti redzēt viņas ideālismu un naivumu, kas, iespējams, manī vairs nav dzīvs. Stāstu arī par savām neveiksmēm, jaunības trakulīguma periodiem un esmu gatava atbalstīt, lai viņa neizdarītu neprātīgas izvēles. Ceru, ka tādējādi viņa būs pasargātāka vai stabilāka.

Viņai ir sācies pusaudža vecums?

Vēl nav, bet jūtu, ka tuvojas, un ceru, ka mums arī tad būs labas attiecības. Visvairāk priecājos par to, ka viņa dalās ar mani un jūtas droši, ļoti ceru, ka tas nemainīsies, lai gan zinu, ka pusaudžu vecumā var būt arī nepieciešamība noliegt māti. Man gribētos, lai mēs viena otrai būtu klātesošas visās dzīves jomās, lai nav nodalīts mans radošais darbs un attiecības ar Martu. Šajā ziņā draudzene Katrīna Neiburga man ir brīnišķīgs piemērs, kā būt kopā ar bērniem, – viņi ir Katrīnas mākslas darbos, klātesoši ballītēs draugu vakaros, galda spēlēs un citur, dzīve notiek visu laiku, nav nodalītas darba un ģimenes sfēras vai sfēras, kurās bērni piedalās un kurās ne.

Kas Martā ir no tevis iekšēji un ārēji?

Pie manis Berlīnē pagājušajā nedēļā ciemojās draudzene, kura teica, ka Marta izskatās pēc grieķu dievietes – viņai ir skaists, pilnīgi taisns deguns kā Afrodītei. Man šķiet, tas viņai ir no tēva. Lai arī Marta nav izteikti līdzīga ne man, ne Larsam, tomēr pēc ārējā izskata var pateikt, ka viņa ir mana meita. Berlīnē cilvēki tāpat vien cits ar citu garāmejot parunā. Nesen mēs gājām cauri parkam un kāds vīrietis jautāja, vai Marta esot mana meita. Teica, ka esam ļoti līdzīgas un ka Marta ir ļoti skaista. Patīkams kompliments! Marta šobrīd ir pašpuikas tipa meitene – grib zēngalviņu, viņu interesē dabas jautājumi un riebjas, ka klasesbiedrenes interesējas par meikapu un tamlīdzīgām lietām. Viņā ir protesta gars, vēlme iet pret straumi, nepakļauties, tas arī man bija raksturīgs. Marta man šad tad ir teikusi, ka es esot traka. Kad atbildu viņai ar to pašu, meita saka – tas tāpēc, ka tu esi traka. Šķiet, viņai patīk, ka esmu atšķirīga, šajā ziņā mēs labi saprotamies un daudz smejamies kopā.

Vienlaikus mēs esam arī atšķirīgas. Es ļoti ilgi sevi šaustīju un apšaubīju, nejutos līdz galam pārliecināta par savu vērtību. Manuprāt, manai paaudzei tas bija daudz raksturīgāk, šodienas jaunieši sevi tik ļoti neapšauba. Domāju, ka mums tas nāca līdzi kā mantojums vēl no padomju laikiem, nozīme bija arī tam, kā vecāki tika audzināti. Bija pašsaprotams, ka vecāki savus bērnus mīl un viņiem tas nav jāsaka, mīlestība izpaudās caur rūpēm, bet man liekas, ka augot cilvēkam ļoti svarīgi mīlestību gan dzirdēt, gan saņemt apskāvienos. Domāju, ka arī tāpēc jaunā paaudze ir stabilāka, tā ir norma – saviem bērniem teikt, ka tu viņus mīli. Vienlaikus cilvēks tāpat neizbēgs no dzīves lielajiem jautājumiem, bet es ceru, ka Martai šis process nebūs tik dramatisks.

Vai šo stabilitātes sajūtu ietekmē arī tas, ka tava meita aug Vācijā?

Marta pārcēlās uz Vāciju, kad viņai bija seši gadi. Tā kā meitas dzīves pirmos gadus mēs bijām šeit, priecājos, ka viņai ir tīra un laba latviešu valoda, bez vācu akcenta. Nedomāju, ka stabilitāte ir saistīta ar dzīvi Vācijā, drīzāk ar to, ka šobrīd ikdienā viņai blakus ir arī tēvs. Bērnībā Marta bija izteikti introverta, un, tiklīdz ikdienā bija iespēja būt arī ar tēvu, viņa atplauka, sajutās drošāk.

Lēmums pārcelties uz Berlīni bija grūts?

Tas nāca laikā, kad es nolēmu studēt Igaunijā (Iveta pabeigusi Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Laikmetīgās fiziskās performances veidošanas maģistrantūras programmu – aut.). Mēs ar Martas tēti Larsu nolēmām, ka meita dzīvos Berlīnē pie viņa, kamēr studēšu, jo es nevarēju Martu ņemt sev līdzi uz Igauniju. Studijas turpinājās divus gadus, režīms bija tāds, ka divus mēnešus intensīvi jāmācās, pēc tam divi mēneši brīvi, un šajā laikā es braucu uz Berlīni, lai būtu kopā ar bērnu. Kad studijas beidzās, Marta bija Vācijā iedzīvojusies, tāpēc es nolēmu arī pati paskatīties, kāda ir dzīve Berlīnē.

Kāda tā ir?

Man sākumā ļoti nepatika. Tagad esmu iedzīvojusies. Un man patīk, ka varu braukāt no Berlīnes uz Rīgu un atpakaļ.

Kāpēc nepatika?

Pēc studijām Tallinā man likās – tagad varētu kalnus gāzt, radīt darbus citu pēc cita. Bija laba enerģija un sajūta, ka jūra ir līdz ceļiem. Bet skaidrs, ka Berlīnē kalnus gāzt nav tik vienkārši, jo tur liela daļa iedzīvotāju ir mākslinieki, kas sabraukuši no malu malām, līdz ar to konkurence ir milzīga. Es kā jaunpienācēja arī nezināju, ar ko vispār sākt, kā veidot profesionālo dzīvi Vācijā. Tur daudz būtu jādraudzējas, svarīga tā saucamā tīklošanās, pret ko man dažkārt ir iekšēja pretestība, es īsti neprotu satikties ar cilvēkiem uz kafiju un stāstīt, cik laba māksliniece esmu, vai arī aiziet uz kādu pirmizrādi, pēc tam noskatīt svarīgu cilvēku, ar kuru obligāti vajadzētu parunāt, un netīšām uzsākt sarunu. Ar laiku sapratu, ka profesionālā dzīve jāveido Latvijā, šeit man to izdarīt ir salīdzinoši vienkāršāk. Varbūt reiz varēšu radoši darboties arī Vācijā, bet gan jau, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Vai tavā dzīvē vienmēr viss noticis tā, kā tam jānotiek?

Nē, bet tās ir bijušas ļoti labas mācībstundas, pat ja tajā brīdī to nevar saprast, jo ir grūti uz notiekošo paskatīties no malas. Man vienmēr ir izdevies transformēt savus kritienus, es neesmu palikusi tajā punktā, kur viss ir slikti, bet notiekošo pagriezusi tā, lai tas man dotu, nevis atņemtu.

Tas ir arī stāsts par sešus gadus seniem notikumiem, kad tevi atlaida no Jaunā Rīgas teātra?

Protams. Toreiz bija milzīgs apjukums, jo vienlaikus man izjuka attiecības, bija sajūta, ka viss šķīst un brūk. Nesapratu, kāpēc tā notiek. Bet tagad es priecājos par notikušo, jo citādi nekad nebūtu aizbraukusi studēt uz Tallinu un nebūtu uzsākusi savu individuālo mākslinieces karjeru. Ir jau ērti strādāt nosacīti siltā vietā, kur par tevi maksā nodokļus un ir sociālās garantijas. Bet es jau kādu laiku jutu, ka neattīstos, bija radusies interese par citām mākslas formām, gribējās arī studēt, bet, esot teātra iekšienē, bija grūti sevi motivēt kardinālām pārmaiņām. To var vieglāk izdarīt, ja ir grūdiens no ārpuses, un dzīve man to piedāvāja.

Vienmēr tiek runāts par to, ka aktiera profesija ir ārkārtīgi atkarīga – aktieris ir atkarīgs no režisora, no skatītājiem. Vai tu esi kļuvusi neatkarīgāka?

Pilnīgi noteikti, lai arī vairs nav tik silti un ērti. Es tolaik nebiju nobriedusi pati ieviest pārmaiņas savā profesionālajā dzīvē, daudz laika pavadīju, šauboties par savu varēšanu. Pēc tam man, protams, bija jāpārkārto visa dzīve un ikdiena, tie bija lieli lēmumi, man arī vairs nebija divdesmit, tāpēc tik lielām pārmaiņām bija vajadzīga zināma drosme. Lai gan vispār man patīk riskēt. Es iemācījos daudz ko jaunu – tikt galā ar birokrātiju, rakstīt projektu pieteikumus un veidot pati savas izrādes no nulles –, un tas ir milzīgs ieguvums. Turklāt brīvība man ir svarīga – es pati varu radīt, neviens man nesaka, kas jādara. To es laikam nekad vairs nemainītu, lai arī ir jautājumi, ar kuriem tikt galā ir grūtāk, piemēram, ar finansēm, jo man vairs nav stabilu ienākumu, visu laiku pašai jādomā un jāmeklē iespējas nopelnīt.

Kā tu Berlīnē izdzīvo?

Tas ir garš stāsts. Grūtās situācijās to dzīves sadaļu, kurā kaut kas nav labi, es it kā pagriežu un ielieku citā rakursā jeb citiem vārdiem – mēģinu ciešanas pārvērst dzejā. Piemēram, sākumā Berlīnē bija ļoti grūti, nebija darba, bet rēķinus vajadzēja maksāt, es biju viena, neviens mani finansiāli neatbalstīja, tolaik man arī nebija pietiekami labu vācu valodas zināšanu. Bija skaidrs, ka jāatrod kaut kāds darbs, lai varētu samaksāt rēķinus. Uzzināju, ka kāda kompānija meklē kurjerus, un es pieteicos, jo man patīk braukt ar mašīnu un nauda bija vajadzīga. Sākumā bija interesanti, jo es iepazinu pilsētu, bet ar laiku kļuva garlaicīgi, turklāt neplānoju visu atlikušo dzīvi strādāt par kurjeru, lai gan Berlīnē tā ir ierasta prakse, ka mākslinieki strādā arī citu darbu. Lai vilcinātu laiku braucot, es sāku klausīties Leksa Frīdmana podkāstu. Viņam ir ebreju saknes, dzimis Tadžikistānā, bet uzaudzis un dzīvo Amerikā. Viņš intervē visdažādākos viesus – fiziķus, zinātniekus, seksa industrijas pārstāves –, Īlons Masks ir viņa iecienīts viesis. Viņam ir ļoti interesantas sarunas! Ar laiku sapratu, ka gaidu katru nākamo dienu, kad varēšu mašīnā klausīties Leksu Frīdmanu. Tā kļuva teju par apsēstību, un Leksam Frīdmanam ir skaista, samtaina balss, tāpēc nebija grūti viņā iemīlēties. Un tad es paskatījos uz savu dzīvi no malas un ieraudzīju šo savā ziņā traģikomisko absurdu, kas ir arī viens no maniem mīļākajiem mākslas žanriem. Latvijā esmu godalgota aktrise, mani aicina filmēties un, lūk, dažreiz arī uz intervijām, bet Berlīnē es izvadāju kaut kādas kartītes, esmu nekas, apsēsta ar pašas izdomātu tēlu – Leksu Frīdmanu. Ne sevi, ne savu dzīvi es neuztveru līdz galam nopietni un izdomāju, ka par to varētu uztaisīt filmu, kurā es spēlēju pati sevi un savu dzīvi dramatizēju. Izstāstīju savu diezgan ārprātīgo ideju režisoram Matīsam Kažam, kurš uzreiz teica – darām! Mēs dabūjām naudu attīstībai un parīt brauksim uz Teksasu meklēt Frīdmanu.

Izstāsti savu ārprātīgo ideju!

Latvijā es esmu kaut kas, Berlīnē es esmu nekas, man sākas apsēstība ar svešu un man patiesībā nepazīstamu vīrieti, kurā es it kā esmu iemīlējusies; man ir jau vairāk nekā 40 gadu, es nekad neesmu precējusies, tāpēc nolemju, ka ir laiks mainīt šo situāciju un man ir jābrauc uz Ameriku, viņš jāatrod un jāapprec. Mēs brauksim filmēt treileri, bet principā to var saukt arī par stalkošanu.

Viņš nezina, ka tu brauksi?

Es viņam rakstīju, Frīdmans neatbild, bet gan jau mēs viņu dabūsim rokā.

Kas tas būs par žanru?

Visticamāk, mockumentary (parodija par dokumentālu filmu – aut.), ar road jeb ceļa filmas un spiegu filmas elementiem, vai drīzāk tā būs eksistenciāla komēdija, konstruēta no manas reālās dzīves un izdomātām epizodēm. Mēs ar Matīsu izdomājām, ka es filmā lūgšu, lai Marta brauc man līdzi uz Ameriku, bet viņa atteiksies. Un tad mēs rīkosim atlasi, lai atrastu man meitu filmai, un tā būs Emma Skirmante, kura filmā Māsas spēlēja manas varones meitu. Teksasā mēs ar manu filmas meitu sastapsimies ar dažādām Amerikas subkultūrām un, cerams, iekulsimies neparedzētās situācijās, meklējot Leksu. Un, ja Lekss Frīdmans mani neprecēs, mēs rīkosim atlasi Frīdmana lomai, jo filmai vajag labas beigas.

Vai filmai jau ir nosaukums?

Es tevi mīlu, Leks Frīdman!

Šo tu man sāki stāstīt, kad es tev prasīju, kā tu Berlīnē izdzīvo.

Es sapratu, ka varu izdomāt savu realitāti, nevis tai pakļauties. Šobrīd man vairs nav jāstrādā par kurjeru. Es dabūju Latvijas Kultūrkapitāla stipendiju jaunrades veicināšanai uz gadu, Frīdmana filmas attīstībai naudu iedeva gan Kultūrkapitāls, gan Nacionālais kino centrs. Es piesakos dažādām stipendijām, rakstu projektus. Un šobrīd man Berlīnē ir labāki dzīves apstākļi, tāpēc nav jāsatraucas par daudzām sadzīviskām lietām, es varu vairāk koncentrēties radošiem darbiem.

Kas tavus dzīves apstākļus ir padarījis vienkāršākus?

Kā jau tu vari iedomāties, tas ir vīrietis, bet es par to negribu daudz runāt.

Kādas Martai ir attiecības ar tavu draugu?

Labas. Viņam ir trīs bērni, tāpēc viņš prot veidot attiecības ar bērniem. Viņš prot rūpēties, dievināt, es jūtos patiešām lolota, viņš gādā arī par to, lai Marta justos labi. Viņš nāk no Neapoles, var just, ka mātes un sievietes figūra tur ir ārkārtīgi svarīga.

Tu esi teikusi šādus vārdus: “Man nav bijis klātesoša tēva, un es pat īsti nezinu, kā veidot attiecības ar vīrieti. Man neviens to nav iemācījis.” Tavuprāt, to var iemācīties?

Man liekas, ka sievietēm, kuras nāk no stabilām ģimenēm, attiecības izveidot ir daudz vieglāk. Es esmu daudz kļūdījusies, jo ģimeniskas attiecības savā dzīvē neesmu varējusi novērot, līdz ar to pati mācos tās veidot – arī kļūdoties un krītot. Es esmu iemācījusies, ka pati varu konstruēt savu realitāti, tajā skaitā attiecības. Agrāk vairāk pakļāvos – ja no sirds mīlēju, tad pazaudēju savu identitāti. Tā noteikti ir traumu rezultātā izveidojusies psiholoģija. Domāju, ka sievietes, kuras uzaugušas stabilās ģimenēs, to nepieļauj. Es savu rīcības modeli varēju izmainīt, tikai kaut ko mainot sevī, – šobrīd es sevi lieku pirmajā vietā, vairāk nekā agrāk sevi cienu un pieņemu tādu, kāda esmu, vairs nedomāju kategorijās: pareizs un nepareizs. Nav tādas objektīvas īstenības, viss atkarīgs no tā, kā tu uz to paskaties. Agrāk esmu izlikusies par to, kas neesmu, centos pielāgoties izpratnei no ārpuses par to, kādai sievietei vajadzētu būt. Tagad esmu sapratusi, ka nav tādas vienas izpratnes un es varu būt mainīga kā upe. Man liekas, ka daudzas sievietes sevi nomoka, domājot, ka ir kaut kāds adekvāts veids, kā būt, eksistēt vai uzvesties, piemēram, attiecībā pret viņu vecumu. Man tās liekas pilnīgas muļķības! To mēģina iestāstīt kaut kādas izdomātas sabiedriskās normas.

Skaidrs, ka mēģina, mums ir modes mākslinieks, kurš stāsta, ka sieviete pēc trīsdesmit gadu vecuma vairs nedrīkst valkāt īsus svārkus. Bet lai valkā, ja viņai patīk!

Nuja! Lai staigā plika, ja grib! (smejas) Man arī ir bijuši dažādi tamlīdzīgi uzslāņojumi, kas ar gadiem nokrituši. Reiz viena šerpa zāļu sieva man pateica – staigā kā zaldāts un brīnās, ka nav precējusies! Man agrāk par to ir bijis daudz kompleksu, bet tagad man ļoti patīk staigāt kā zaldātam, es pat mazliet speciāli tā staigāju! Svarīgi, kā es jūtos, nevis ko citi par mani domā. Un šobrīd es jūtos labi. Skatos uz savu meitu un saprotu – viņa ir daudz advancētāka par mani viņas vecumā, Marta jau tagad saka, ka nesaprot, kāpēc valda uzskats, ka puiši ir stiprāki. Tāpat viņai nešķiet, ka būtu jāatbilst kaut kādiem priekšstatiem.

Ko Marta gribētu dzīvē darīt?

Šobrīd viņu interesē viss, kas ir saistīts ar dabas glābšanas jautājumiem. Viņa nesen bija aprakstījusi piecas lapas ar viņai vien izprotamu glābšanas plānu, kas ietver pārstāvniecību katrā valstī, Martai bija īpaša matemātika, lai saprastu, cik daudz cilvēku katrā valstī vajag, lai realizētu plānu. Teicu, ka, manuprāt, tas nav atkarīgs no cilvēku daudzuma, bet gan no harismas un spējas pārliecināt par šo jautājumu svarīgumu, tomēr ieteicu šo lietu pārrunāt arī ar mākslīgo intelektu. Viņa ilgi sarakstījās ar mākslīgo intelektu, es vēlāk to izlasīju. Marta rakstīja – man ir plāns glābt pasauli; kāds ir mazākais nepieciešamais cilvēku skaits, lai to izdarītu? Mākslīgais intelekts neatbildēja neko konkrētu, taču mani ļoti aizkustināja šis nopietnais Martas plāns par pasaules glābšanu. Mēs arī bieži esam staigājušas pa Berlīni un izlīmējušas viņas veidotos plakātus par dabas jautājumiem, tā ka mums ir, ko darīt!

Tu pārcēlies uz Berlīni, lai Martai blakus būtu abi vecāki, tev pašai bērnībā pietrūka gan tēva, gan mātes. Pastāsti savu pieredzi!

Man bija diezgan sarežģīta bērnība, lai gan bija arī gaišās puses. Bet es nevienam neko nepārmetu. Biju maza, kad vecāki 90. gados izšķīrās, – mamma palika viena ar diviem maziem bērniem diezgan lielā nabadzībā kā jau daudziem tajā laikā, tāpēc nav brīnums, ka viņai bija savas likstas, no kurām mēs ar brāli cietām. Nezinu, vai es nesalūztu, ja nonāktu tādā situācijā. Mammai bija jātiek galā ar realitāti – jāstrādā, jāaudzina bērni, bet iekšējos procesus viņa noteikti turēja sevī, uz āru tie dažkārt nāca destruktīvā veidā.

Tu esi teikusi, ka bērnībā tev bija bailes un pietāte pret tēvu, jo viņu nepazini. Bet tu veidoji ar viņu attiecības, kad pieaugi. Tas ir netipiski. Kā tev izdevās to izdarīt, un kādas jums šobrīd ir attiecības?

Nebija jau tā, ka viņš nebūtu klātesošs, bet mums nebija kopīgas ikdienas, droši vien tāpēc bija pietāte. Viņam bija jauna ģimene, tētis mani dažreiz ņēma pie sevis, bet es tur jutos kā ciemos, nevis kā mājās. Tolaik mēs nevarējām izrunāt dažādus dvēseles jautājumus. Kad pārcēlos uz Rīgu un sāku studēt, viņš mani atbalstīja finansiāli, mēs pamazām sākām veidot savas attiecības un sarunāties.

Viņš runā?

Jā, ja es prasu. Es dalos ar viņu par savām attiecībām un to, kas notiek manā dzīvē.

Man liekas, ja ir bijusi sarežģīta bērnība un ja tev kā bērnam kaut kā ir trūcis, to izmainīt nevar, bet, ja spēj paskatīties nevis no pāridarījuma skatpunkta, bet plašāk, tad iespējams veidot attiecības it kā no jauna. Un es tētim esmu pateicīga – viņš man daudz palīdzēja, kad pārcēlos uz Berlīni.

Vai pareizi saprotu, ka Latvijā kino lomām tu šobrīd saki jā, bet no darba teātrī atsakies?

Tā gluži nav, bet man vairāk patīk pašai radīt, nevis iekļauties citu veidotās struktūrās. Ja nāk piedāvājums, kas liekas interesants, es neatsakos, piemēram, Matīss Kaža ir izteicis piedāvājumu piedalīties viņa veidotā izrādē. Ar režisori Kristīni Vītolu plānojam kopīgu darbu, un ir vēl citi plāni. Atgriezties repertuāra teātrī gan es laikam vairs negribētu. Mani vairs neinteresē konvencionāls teātris, kur tiek izspēlētas lomas, man tā kaut kādā ziņā ir pagātne, mani interesē dažādu mākslas valodu sakausējums un jaunas skatuves valodas meklējumi. Kad strādājām pie Raganām (izrāde Malleus Maleficarum. Jaunais līgums 2023. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde – aut.), mani aizrāva tieši tas, ka, strādājot kopā, katrai no mums bija pietiekami liela ietekmes zona un līdz ar to arī brīvība. Tādējādi veidojās brīnišķīga komandas sajūta. Protams, mēs arī strīdējāmies, jo nav viegli kopā strādāt astoņām jaudīgām sievietēm, turklāt katrai par visu ir viedoklis, un mēs ne vienmēr bijām vienisprātis.

Šis bija tavs pirmais darbs kā režisorei, un tu saņēmi Spēlmaņu nakts balvu. Ko tev tas nozīmē?

Mēs saņēmām. Tas bija vienkārši neticami! Es biju ārkārtīgi priecīga. Man jau iepriekš likās, ka Katrīna varētu saņemt balvu (māksliniece Katrīna Neiburga par darbu šajā izrādē saņēma balvu kā gada labākā video māksliniece – aut.), bet, runājot par lielo balvu, man bija gandarījums tāpēc vien, ka bijām nominētas. Par nomināciju uzzināju, kad Berlīnē braucu ar mašīnu un man piezvanīja producente Ieva Niedre; tas bija milzīgs novērtējums. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka mums iedos balvu, jo šis darbs tomēr ir atšķirīgs.

Tu plāno jaunus skatuves darbus?

Mana prioritāte šobrīd ir filma par Leksu Frīdmanu. Bet ir ideja lielam skatuves darbam, tikpat vērienīgam kā Raganas. Tas ir laikietilpīgi un sarežģīti, mēs Raganas taisījām divus gadus. No vienas puses, ir milzīgs azarts, cita veida motivācija, ja pats uzņemies atbildību, bet, no otras puses, nepieciešams daudz laika, lai radītu izrādi. Mums ar Katrīnu ir ideja jaunai, vērienīgai izrādei. Ja Raganās zeme bija viens no elementiem, tad tagad man gribas pievērsties ūdens tēmai. Ideja vēl ir bērna autiņos, bet tas būs saistīts ar mitoloģiju, nārām, sirēnām, varbūt mēs fokusēsimies tieši uz baltu mitoloģiju, tā būs laikmetīgā opera, kas sevī ietvers ne tikai dziedāšanu, bet arī mūzikas instrumentu spēlēšanu zem ūdens, lēkšanu no tramplīna, niršanu, zemūdens filmēšanu un vēl visu ko, kas šobrīd vēl nav zināms. Man parasti sākotnēji ideja rodas caur vizuālu tēlu, un pamazām tā apaug un formējas. Mani mazāk interesē izstāstīt stāstu par to, kas notika ar izrādes varoņiem, kā tas ir klasiskā teātrī vai operā, bet gan izmantot mākslu kā mediju, lai uzburtu jaunu, neeksistējošu pasauli, kur nav jāpaskaidro un nav jāseko naratīvam vai varoņu līdzpārdzīvojumam. Man svarīgi, lai mākslas darbs ir tik atvērts, ka katrs to var saprast un sajust atšķirīgi, lai gan laba māksla, lai kas tā būtu, manuprāt, vienmēr ir atvērta un nepasaka priekšā, ko par to domāt. Agrāk es baidījos no tādiem lieliem plāniem, bet tagad vairs nebaidos.

Tu uzrunāji jautājumu, ko vienmēr uzdodu, – no kā tev ir bail?

Man ir bail nomirt, pirms paspēšu izdarīt to, ko gribu izdarīt. Arī no tā, ka fiziskais ķermenis ierobežos, gribas, lai ir spēks un jauda, tad ne no kā nebūs bail. Vēl negribas nomirt, man pašai liekas, ka esmu tikai savā profesionālajā sākumā un būtu stulbi to neturpināt.

Ko tu sev novēli šajā pavasarī?

Lai visi vitamīni ļoti labi uzsūcas. (smejas)

Par mīlestību nerunāsim?

Ja būs vitamīni, tad būs arī mīlestība.