Iveta Pole atklāti par aktieru atlaišanu no JRT

Man ir nekāda personīgā attieksme pret Jauno Rīgas teātri, jo uz izrādēm sen neeju. Bet ziņām par sešu aktieru, tostarp tevis, atlaišanu gan ar interesi sekoju līdzi. Kāda ir sajūta tagad? Varbūt vēl neesi atjēgusies?
Dāvid, nevarēšu iepriecināt – jūtos diezgan labi. Galvassāpes ir pārgājušas.

Kur tu biji, kad tev to pateica?
Kad saņēmu telefonzvanu ar uzaicinājumu nākamajā dienā ierasties uz tikšanos ar Alvi Hermani, mājās gulēju gultā.

Labi, ka tā! Bija nojausma, ka s... briest?
Aizkulisēs šīs runas bija jau sen. Tas nebija milzīgs pārsteigums. Kaut kādā ziņā mēs bijām uz to gatavi pirms krietna laika. Jau sen tika runāts, ka būs pārmaiņas arī trupā. Bet runa bija par laiku, kad teātris no “Tabakas fabrikas” atgriezīsies vecajā ēkā pēc remonta... Negaidīju, ka tagad.
Skaidrs, ka teātrim jau sen vajadzēja pārmaiņas. Alvis tās izlēma realizēt šādi, un tā ir viņa atbildība. Kaut kāda veida stagnācija bija izveidojusies, to nevar noliegt.

Nevarēji atrast kādu atbildīgo, ar ko pārgulēt?!
Esmu dzirdējusi, ka tā mēdz darīt, bet JRT šāda prakse, cik man zināms, nav pārāk izplatīta, līdz ar to nejūtos baigi kompetenta šajā jautājumā. Varbūt esmu naiva un stulba, bet šādā veidā problēmas darbā neprotu risināt.

Alvis Hermanis atklāja, ka pēc aktieru atlaišanas ir piedzēries. Ko tu darīji, uzzinot, ka esi viena no atlaistajiem?
Tu gribi zināt, vai arī es piedzēros? Nē, es nevarēju piedzerties, jo gāju spēlēt izrādi.

Asaras bija?
Es neraudāju un arī netaisos raudāt.

Bija kādi lamuvārdi, ko domās veltīji Hermanim?
Esmu pieklājīga sieviete. Domā, ka es viņu rupjiem krievu lamuvārdiem nogānīju?! Savus krievu lamuvārdus labāk paturēšu pie sevis. Lai Lembergs ar to nodarbojas...
Alvis jau teica: „Ceru, ka nesakām viens otram uz redzēšanos pavisam.” Protams, to var traktēt dažādi. Varbūt viņš šos vārdus teica, cerot, ka neatteikšos spēlēt esošajās izrādēs.

Hermanis atlaišanas sakarā minēja iekšējo konkurenci. Tas nozīmē, ka kolektīvā visu laiku esat tikai tēlojuši draudzību?
Redzi, par to man ir skumji un to uzskatu par zaudējumu. Trupas iekšējā saliedētība un komandas apziņa bija tas, ar ko, manuprāt, JRT atšķīrās no pārējiem teātriem. Acīmredzot pārāk liela pazemība un cieņa ir izrādījusies kļūda, un var jau būt, ka tas bremzē personisko profesionālo izaugsmi. Tomēr joprojām uzskatu, ka cilvēcība ir viena no manām prioritātēm jebkura veida attiecībās.
Līdz šim tā iekšējā politika jeb pamatideja ir bijusi tāda, ka esam domubiedru grupa, ka esam kā banda, ka kopā novecosim un mūs tikai ar kājām pa priekšu iznesīs no šā teātra...

Tev jāpriecājas, ka esi dzīva tikusi prom.
Jā, liktenis mani ir paglābis, vai ne? Bet pēkšņi vienā dienā situācija mainās... Iepriekš man nebija iebildumu spēlēt otrā plāna lomas, jo šo kolektīvu patiešām uztvēru gandrīz kā ģimeni. Man vienmēr JRT ir bijis tas teātris, kurā esmu gribējusi darboties... Teātris man bija kas vairāk nekā vienkārši darbavieta, kur eju strādāt. Pa šiem gadiem ar kolēģiem izveidojās tuvas attiecības. Ar viņiem taču nereti vairāk laika kopā pavadīju nekā ar savu bērnu, ar ģimeni. Bet šobrīd viss mainās, tiek paziņots par citiem noteikumiem, par sīvu konkurenci, kas tātad valda mūsu vidū. Un līdz ar to arī es mainu attieksmi pret to, kas man ir JRT un ar kādu domu es tur eju.
Alvis jau nenoliedza, ka ir subjektīvs, izdarot savu lēmumu. Cienu un augstu vērtēju Alvja Hermaņa režisora talantu, un viņa profesionalitāti absolūti neapšaubu...

Bet tu tagad tiešām neesi no sirds uz viņu apvainojusies?
Protams, zināmas galvassāpes tas sagādāja. Tomēr apvainoties nav produktīvi, un tāds virziens kā apvainoties man neko nedod.

Kā tu domā, kas Hermanim bija prātā tai brīdī, kad viņš aprēķināja – lūk, šos aktierus es laižu vaļā. Šo atlaidīšu, jo viņa man runā pretī, šito vairs negribu uz savas skatuves redzēt, jo nav talantīga... Kas bija tie kritēriji, kāpēc tieši jūs – talantīgi aktieri, spēka gados?
Varu pateikt oficiālo iemeslu, ko Alvis pats man teica. Viņš man sacīja: „Tu esi kruta aktrise, bet šobrīd tu ieej tajā vecuma grupā, kad jaunas meitenes īsti vairs spēlēt nevari, un pietuvojusies tai vecuma kategorijai, kur priekšā jau ir Guna, Sandra, Baiba, un tik daudz vienāda vecuma grupas aktrišu teātrī šobrīd nav nepieciešams.”

Vairāk par to, kā Iveta Pole tagad jūtas, esot brīvmākslinieces statusā, lasiet žurnāla “Kas Jauns” jaunākajā – 12. septembra - numurā.