Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kāpēc tik grūti pateikt "nē"? Psiholoģe: vainīgi mūsu stingrie vecāki
Kā pareizi pateikt "nē"? Atsakot jāņem vērā kāds paradokss – jo sīkāk pamatosi atteikumu, jo nepārliecinošāk tas izklausīsies. Nevajag taisnoties un pārlieku atvainoties. Nav jātaisnojas par savu izvēli, negribēt ir tikpat dabiski kā gribēt.

Kāpēc tik grūti pateikt "nē"? Psiholoģe: vainīgi mūsu stingrie vecāki

Attiecības
2015. gada 21. februārī 09:37 2015. gada 21. februārī 09:37
 
Nesavtīgi palīdzēt citiem – tas, protams, ir brīnišķīgi. Tomēr – kur ir robeža, kas šķir labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku no bezgribas radījuma. Un kas vainojams, ka daži cilvēki, atbildot uz kāda palīdzības lūgumu, burtiski nespēj izrunāt vārdiņu "nē".

Klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa sāk ar tradicionālo: viss nāk no bērnības. Arī prasme izteikt savu nostāju. Un kā vienu no iemesliem nespējai pateikt nē min vecāku audzināšanas sekas – pieklājīgā bērna sindromu. Ja vecāki bijuši tik stingri, ka viņiem atteikt vispār nav bijis iespējams, izaugot cilvēks tāds arī paliek – pieklājīgs, vienmēr gatavs izpatikt, būt labs visiem satiktajiem.

Mazie bērni, pieaugušie bērni

Ja vecāku audzināšanas moto bijis atnes čības un gaidi nākamo komandu!, tad drīz mūsu priekšā būs indivīds ar izteiktu kalpotāja nervu. Arī apstāklim, cik bērnu ģimenē un kurš no viņiem vecākais, ir liela nozīme. Parasti vecākais bērns daudzbērnu ģimenē tiek audzināts kā atbildīgais par visu un visiem: “Tu taču esi vecākais!” Faktiski bērnam pat netiek dotas iespējas jebkad pateikt nē, un izaudzis viņš arvien jutīsies atbildīgs ne tikai par savu ģimeni, bet arī par klasesbiedriem, vēlāk kolēģiem, kaimiņiem, draugiem. Sliktā ziņa – šo nespēju parasti ātri pamana citi un cenšas izmantot.

Arī bailes no citu reakcijas uz atteikumu un iespējamajām sekām visbiežāk veidojas jau bērnībā. Cilvēks dzīvo ar pārliecību, ka, atsakot citiem, paliks nesaprasts, viens, viņu vairs nemīlēs, necienīs, negribēs ar viņu kontaktēties. Jo vientuļāks jūtas bērns, jo lielākas ir viņa bailes no konflikta atteikuma gadījumā. Ja bērnībā mazais cilvēks, savu baiļu vadīts, pieņem, ka allaž ir tas, kuru dīda, izklaušina, izkomandē, tad pieaugušā vecumā nereti šis cietējs kļūst par tirānu. Vai atstāj lietošanā mūžīgā upura lomu.

Sava artava nespējā pateikt nē ir arī cilvēka dotībām, talantam. Piemēram, ja bērns mācās mūzikas skolā, tad nevienu neinteresē viņa nostāja jautājumā: uzstāties skolas koncertā vai neuzstāties. Pat ja talantīgajam, gudrajam, spējīgākajam izdodas pateikt savu nē, tad pie viņa pārliecināšanas, pat šantažēšanas ķeras gan skolotāji, gan vecāki. “Tu taču vari”, “Tavs pienākums aizstāvēt klases godu”, “Tu vienīgais no klases...”, “Nedari kaunu vecākiem”, “Ja tu mīli savus vecākus...” utt. Tādā veidā bērnu piespiež piekrist gan šajā, gan nākamajā un vēl nākamajā gadījumā. Līdz cilvēka prasmju programmā atteikšanas fails tiek izdzēsts.

Kad cilvēks nonācis darbavietā, viņa nespējai atteikt jau ir citi iemesli. Viens no tiem ir neprecīzi noformulēti amata pienākumi. Līdz ar to cilvēkam nav skaidrs, vai konkrētais darbs ir viņa kompetence vai biedriska izpalīdzēšana kolēģim, vai varbūt tas vairs neietilpst viņa pienākumu sadaļā, un par to var prasīt papildu atalgojumu. Cita situācija – ja darbu uzdod augstāka persona. Te priekšplānā iznāk aktuālās bailes palaist garām savu iespēju izcelties, ielikt kāju karjeras durvīs, bet tikpat labi tās var būt bailes zaudēt darbu, kas mūsdienās ir smagi groži daudziem darbiniekiem. Dažreiz – tā ir nevēlēšanās izpelnīties sliktu slavu ar visām no tā izrietošajām sekām – intrigām, aprunāšanu, nievājošu attieksmi. Miera labad daudzi ir gatavi iet pret sevi pašu, jo vairāk tāpēc, ka netaisnības gadījumā daudziem nav skaidrs, kur meklēt glābiņu.

Ne tikai darbā, bet arī ikdienā par iemeslu mūžīgajai piekrišanai var būt šī lomu spēle – būt labajam, būt manīgajam. Lai mūs neuzskatītu par vienaldzīgiem, ļauniem, egoistiskiem, mēs neatsakām lūdzējiem, dzīves pabērniem, tiem, kas lūdz. Bet te ieslēdzas cits noteikums – jo vairāk palīdz, jo vairāk lūdz. Kas velk, tam krauj. Nereti no tā cieš reliģiskie labdari, kas uzskata par savu dzīves jēgu palīdzēt citiem.

Savukārt tālredzīgais manīgums – ja es šodien viņam palīdzēšu, tad rīt varēšu lūgt viņam palīdzību – ir savdabīgs barters, 21. gadsimta vispamatīgākais attiecību cements.

Nevar nepieminēt arī cilvēku kategoriju, kuru raksturo iekšējā tiekšanās pēc perfekcionisma jeb vēlme būt pārcilvēkam. Tāds cilvēks ir pārliecināts, ka tieši viņš vienmēr visu var, nenogurst un nekad neatkāpjas no saviem mērķiem. Pārāk augsti un nereālistiski standarti pašam pret sevi rodas gadījumos, ja cilvēks tuvinieku atzinību saņēmis vienīgi tad, ja paveicis kaut ko izcilu. Un arī te saknes stiepjas bērnībā – perfekcionistus veido ambiciozi, dažreiz paši kā personības nerealizējušies vecāki, kas šo nastu uzkrauj bērnam gan par sevi, gan nepilnīgo pasauli.

“Ja nebūsi teicamnieks, tas nozīmē, ka tu mūs nemīli un tev ir vienaldzīgas mūsu rūpes,” vecākiem tas liekas labs pamudinājums bērnam censties, savukārt bērns saprot – viņu mīlēs tikai tad, kad viņš būs perfekts.

Nespēja atteikt veidojas arī gadījumos, kad gribu un veselo saprātu aizēno mīlestība. Neiespējami ir atteikt mīļotajam cilvēkam. Vēl vairāk – ir cilvēki, kuri kalpošanu otram uzskata par spilgtāko mīlestības izpaušanas veidu. Iekšējais diskomforts tiek nomākts ar argumentu, ka viss tiek darīts mīļotā cilvēka dēļ, lai gan dziļi iekšā sen kliedz savu apliecinājumu pieprasošas balsis, un viena no tām, visskaļākā, pauž – tevi nelietīgi izmanto.

Kā pareizi atteikt

Lai gan pats palīdzēšanas process var sagādāt prieku un pozitīvas emocijas, ir brīži, kad jāpasaka stingrs nē, lai nezaudētu savu iekšējo brīvību un gribu. Bieži tiek piedāvāti kursi, kuros tirdzniecības un citas nozares speciālistus apmāca, kā panākt, lai klients pasaka jā. Tikpat derīgi būtu kursi, kuros iemācītu pateikt "nē".

Situācijas, kurās jāatsaka, ir dažādas, un arī veidi, kā to izdarīt, atšķiras. Apskatīsim būtiskākos ieteikumus, kas būtu jāņem vērā, sakot savu nē.

Atsakot ir jābūt skaidrībai, kāds ir atteikuma mērķis un kādu efektu vēlamies panākt, lai vēlāk nerastos pārpratumi. Jāatsaka pieklājīgi, taktiski, labvēlīgi, mierīgi, bet – noteikti un pārliecināti.

Ja ir pārdomas – piekrist vai atteikt, ja jūtamies apjukuši, noguruši, neizpratnē par piedāvājuma mērķiem un sekām, jāpatur tiesības padomāt, atbildēt mazliet vēlāk. Konkrētas atbildes atlikšana dod iespēju izvērtēt par un pret, kā arī sasparoties gadījumā, kad jāatsaka.

Atsakot jāņem vērā kāds paradokss – jo sīkāk pamatosi atteikumu, jo nepārliecinošāk tas izklausīsies. Nevajag taisnoties un pārlieku atvainoties. Nav jātaisnojas par savu izvēli, negribēt ir tikpat dabiski kā gribēt. Mēs varam nosaukt sava atteikuma iemeslu, ja uzskatām to par vajadzīgu, taču neviens neliek mums kaut kā īpaši gari un smalki pamatot savu izvēli. “Paldies, es nevēlos desertu” vai “Paldies, es neēdu miltu izstrādājumus, tāpēc atteikšos no deserta” ir pilnīgi pietiekami, nav jājūtas neērti saimnieces priekšā par viņas noniecinātajām pūlēm, neaudzinātību u. tml.

Labs risinājums – ja piedāvājumā ir kāds alternatīvs situācijas risinājums. “Es nevaru palīdzēt, bet zinu, kā risināt šo problēmu.”

Ja nav iespējams atteikt tieši, to var paust noteiktas emocijas, ļaujot lūdzējam saprast atteicēja nostāju. Emocijas jāpauž, runājot es formā un izmantojot vārdu jūtos, izvairoties no tu formas. Tu mani padari traku ar savu ideju par kopdzīvi ar tavu māti – izklausīsies aizkaroši un var izraisīt strīdu. Es neesmu sajūsmā par ideju, ka pie mums dzīvotu vēl kāds – būtu neitrālāk un mierīgāk.

Atteikums būs nepārprotams un vieglāk pieņemams, ja tiks uzsvērts, ka tāds ir cilvēka princips (tikai tad, ja tas patiešām ir tāds), ko viņš ievēro vienmēr: “Atvaino, bet es neaizdodu nevienam.” Atsakot var atstāt iespēju lūgt palīdzību citreiz. “Piedod, bet man jau ir citi plāni, taču nākamreiz – noteikti!”

Ja pavisam nav dūšas atteikt aci pret aci, var nosūtīt īsziņu vai aizsūtīt vēstuli sociālajā tīklā. Šis ir labs veids, kā trenēties atteikt tiem cilvēkiem, kam vārds nē vajadzīgajā brīdī allaž iesprūst kaklā. Tomēr jāatceras, ka rakstītais teksts atstāj vairāk iespēju nepareizām interpretācijām. Šajā gadījumā ļoti rūpīgi jāizvēlas vārdi.

Svarīgi prast identificēt situācijas, kad cilvēki cenšas novelt savas problēmas uz citu pleciem. Tādos gadījumos atteikumam jābūt tik pārliecinošam, lai atņemtu vēlmi vēl kādreiz uzplīties ar problēmām, ko itin mierīgi var atrisināt paši.

Vēl kāds padoms – nav vēlams atteikt sīkumos. Iegūtais nē neatmaksājas.

Protu atteikt, bet atsakot jūtos slikti

Parasti negatīvās emocijas, sajūtas pēc atteikuma izraisa vainas izjūta. Tas nozīmē – mēs līdz galam neticam savām tiesībām atteikt vai mums šķiet, ka esam sāpinājuši otru. Svarīgi apzināties – vai tas atbilst realitātei, vai tā ir mūsu fantāzija par notiekošo. Ja mēs atsakām tuvam cilvēkam, mēs varam pēc tam apjautāties, kā viņa situācijā atteikums ietekmējis iespējas atrisināt problēmu. Bieži vien cilvēki ar to labi sadzīvo, jo tas sniedz skaidrību, un viņi var meklēt citus risinājumus, lieki nerēķinoties ar mums.

Dažkārt mēs neapzināti ieņemam pasaules lāpītāja lomu. Tas neizbēgami ved uz emocionālo izdegšanu, pārguršanu un dusmām no noguruma. Pat ja skaities labs cilvēks, patiesībā jūties slikti. Svarīgi to pamanīt un laikus atcerēties, ka citi cilvēki ir spējīgi parūpēties par sevi, atrisinot sarežģītos jautājumus.

Palīdzības lūdzēju argumenti nereti izraisa žēlumu vai izskan kā vāji slēpti draudi: “Būšu ļoti bēdīga”, “Tavs atteikums mani satrieks, nezinu, kurš tad man palīdzēs”, “Tik labs cilvēks kā tu taču neatstās otru nelaimē”, “Ja nepalīdzēsi, mēs vairs nebūsim draugi”. Draudi, iežēlināšana ir negodīgs veids, kā iegūt vēlamo. Tāpēc ir skaidri jāatzīstas sev: kāpēc es gribu palīdzēt? Vai gribu? Un – ja negribu – kāpēc nevaru pateikt nē? Mums labi jāapzinās savi vājie punkti, lai ar tiem nevarētu manipulēt ārējā pasaule un iežogot iekšējā pasaule.

TESTS

Skats no malas. Uz sevi

Vai piekrītat šiem apgalvojumiem?

* Labāk vienmēr tikt pašam galā ar savām problēmām vai arī cilvēkam par pakalpojumu samaksāt.

* Atzīstu, man patīk, ja man palūdz padomu, palīdzību, ka esmu kādam vajadzīgs. Tajā pašā laikā pats ļoti reti kādam ko lūdzu, cenšos pats ar visu tikt galā.

* Lai gan zinu, ka solījumu izpildīt būs grūti, parasti piekrītu izpalīdzēt. Pēc tam pats sev to pārmetu, ka raujos uz pusēm, lai pagūtu visu.

 * Teju neiespējami pateikt nē kādam no ģimenes locekļiem, tuviniekam, jo tie ir cilvēki, ar kuriem man ir/būs ciešas saites visu mūžu. Pat ja gribas teikt pamatotu nē, parasti sanāk jā!

* Esmu no tiem cilvēkiem, kuri parasti neatsaka palīdzēt. Uzskatu, ka tas ir iedzimts. Patīk apziņa, ka man ir cilvēki, pie kuriem varu vērsties kaut vai nakts laikā. Bet, ja kāds cilvēks man reiz ir atteicis, otrreiz viņam palīdzību vairs nelūgšu.

* Lielāka problēma par izpalīdzēšanu ir infantilisms, nespēja pašam tik galā ar sevi. Katrs pats ir savas laimes kalējs.

Tātad – jo lielāks apgalvojumu skaits, uz kuriem ir atbilde – jā, jo neveselāka pašapziņa. Bet attiecības ar ārpasauli nosaka pirmām kārtām attiecības ar sevi.

Iveta Odiņa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock


Citi šobrīd lasa

Kasparam Gorkšam tiesu darbi - bijusī sieva grib piedzīt alimentus
Izdzirdot, ka glābēji pārtraukuši meklēšanas darbus, smaiļotājs ASV nolemj pārbaudīt savu intuīciju un atrod pazudušo laivotāju
Jāņa Timmas jaunā sieva priecājas, ka tagad izklausās pēc latvietes 1
Pievienot komentāru

Внучка Елизаветы II принцесса Евгения официально объявила о беременности

Выяснилось, почему родные два дня не знали о смерти дочери звезды "Место встречи изменить нельзя"