“Bērnībā ar māsu daudz plēsāmies...” Kad ģimenes bērni beidzot pārstās kašķēties?
Psihoterapeita kabinetā bieži dzirdamas frāzes no jau pieaugušiem pacientiem: “Bērnībā, protams, ar māsu daudz plēsāmies” un “Ikdienas brāļu strīdi bija neizbēgami – kā jau visās ģimenēs, bet tagad tiekamies biežāk nekā ar vecākiem”, uzburot ainu par bērnības saulainām atmiņām, ko izraibina cīniņi māsu un brāļu starpā. Vai šie strīdi kādreiz beidzas?
Intensīvajiem un kolorītajiem ģimenes bērnu cīniņiem ir adaptīva, attīstību veicinoša nozīme, raksta Mammamuntetiem.lv.
Brāļu un māsu mijiedarbība ir arēna, kurā izspēlēt dažādus dzīves scenārijus – kā dusmoties, kā kopīgi priecāties, kā izjust empātiju, kā kaunpilni norobežoties, kā vainas izjūtā un pāridarījumā steigties pie vecākiem – to visu var realizēt drošā ģimenes vidē, kur vajadzības gadījumā būs palīdzošais vecāka aizsegs, mierinājums un apskāviens. Tieši šie izmēģinājuma strīdi kļūst par prototipu adaptācijai bērnudārzam, skolai, pusaudžu draudzībām un sociumam pieauguša cilvēka dzīvē.
Strīdu pīķis – bērnībā
Ģimenes bērnu strīdi ir košākie agrīnā un vidējā bērnības periodā, kad ir izteiktāka konkurence par resursiem, vecāku uzmanību un notiek aktīvāka individualitātes, identitātes veidošanās.
Strīdiem piešķiļ uguni katra bērna individuālie attīstības stūrakmeņi un pieaugoša autonomijas nepieciešamība, kā arī vēlme sevi pierādīt ģimenes sistēmā, ieņemot tajā stabilu lomu. Piemēram, ja pirmais bērns ir tikko uzsācis skolas gaitas un cīnās par savu vietu klases sistēmā, tad īpaši izaicinoša ir otrā bērna ienākšana ģimenē, jo no vecākā bērna tiek pieprasīta autonomija un mācību rezultāti, bet jaunākais tiek apbrīnots par sasniegumiem, kas vecākajam šķiet primitīvi. Tas veicina dabiskas dusmas, frustrāciju, agresiju, kas laika gaitā pārtop greizsirdībā.
Bērniem ar šādu vecuma starpību diezin vai būs raksturīgas pārmērīgas ķildas, taču tas var notikt pastarpināti – piemēram, vecākajam bērnam izrādot neapmierinātību vecākiem vai dumpojoties skolas vidē.
Empātija kā tilts pār dusmām
Pakāpeniski augot un attīstoties, uzlabojoties kognitīvajām, emocionālajām un sociālajām spējām, pieaug arī empātijas prasmes jeb spēja dalīties otra jūtu pieredzē. Pirmajos dzīves gados ir būtiska vecāku mediējošā iesaiste, neļaujot līdzpārdzīvot pārmērīgi, jo šajā periodā bērns vēl mācās nošķirt sevi no ārējās pasaules. Savukārt vēlāk, kad emociju regulācija kļuvusi par vieglāku uzdevumu, bērni var sākt attīstīt empātisku rūpju spēju – rūpes par otra labbūtību.
Interesanti, ka empātiskas rūpes dokumentētas pat astoņu līdz desmit mēnešu veciem zīdaiņiem, un jau 30 mēnešu vecumā bērni cenšas mierināt otru, ja otrs piedzīvo emocionālo distresu.
Tieši rūpes par otru kļūst par daļu no bērna morālo normu attīstības. Šīs rūpes veicina altruistisku uzvedību un mazina agresiju, bulingu, un visas šīs prasmes mazina ģimenes bērnu naidīgu savstarpēju uzvedību. Tas ir, sasniedzot spēju līdzpārdzīvot par otru, nepazaudējot sevi, rodas iespēja izprast otra motivāciju un emocionālo pieredzi, un tas mazina vienpusēju greizsirdību, naidu un agresiju.
Ne tikai vecāki iemāca un parāda bērnam empātijas spējas, bet arī vecāko brāļu un māsu piemērs uzlabo jaunāko bērnu empātisku uzvedību. Turklāt efekts ir daudzpusējs – arī jaunākie bērni uzlabo vecāko bērnu pieņemošu uzvedību un rūpes par citiem.
Ja strīdas vecāki, strīdēsies arī bērni
Ģimenes visi locekļi ir saistīti – brāļu un māsu attiecības ietekmē arī pārējās ģimenes sistēmas, tostarp vecāku savstarpējās attiecības. Bet,
ja vecākiem ir nemitīgi ķīviņi, nebūtu mērķtiecīgi sagaidīt saliedētas attiecības bērnu starpā.
Vecāku konfliktiem ir pārplūdes efekts – ja vecāku pārī ir naidīgums un nesaskaņas, tad tas negatīvi ietekmē gan vecāku un bērnu attiecības, gan var transformēties brāļu un māsu (dzīves līdzgaitnieku) konfliktos.
Taču reizēm vecāku cīņai ir pretējs efekts – brāļi un māsas satuvinās, kompensējot konfliktējošo ģimenes iedabu, kā arī varbūt pat mierina vai metas aizstāvēt vienu no vecākiem. Māsas un brāļi drīzāk varētu satuvināties un dalīties pārdzīvojumā par to, cik smagi ir būt pa vidu vecāku skandalēšanai. Pusaudža vecumā, savukārt mazāki bērni, iespējams, imitēs vecāku rīcības modeļus jeb plēsīsies, ja plēšas vecāki.
Ņem vērā
Brāļu un māsu naidīgumu arī veicina koalīciju veidošanās vecāku un bērnu starpā. Tātad, ja izjūk vecāku pāra stabilitāte un veidojas, piemēram, mātes un dēla apvienība, aiz borta atstājot otru dēlu un tēvu, tas brucina abu brāļu savstarpējās attiecības.
Būtiski, ka vecāku pāris saglabā stabilitāti – tam ir nozīme ne tikai ģimenes kopējā labbūtībā, bet arī brāļu un māsu attiecību saglabāšanā.
Izšķirošais periods – pusaudžu vecumposms
Pusaudzības laikā, kad jaunieši cīnās ar fizioloģiskiem, intrapsihiskiem jeb saviem iekšējās pasaules, kā arī sociāliem izaicinājumiem, mainās arī brāļu un māsu attiecības. Lielāku lomu iegūst vienaudžu grupa, ģimene sāk palikt otrajā plānā, līdz ar to – arī māsu un brāļu cīniņi. Pusaudzis cīnās par savu autonomiju, veido savu identitāti, un strīdi ar brāļiem un māsām kļūst mazāk nozīmīgi. Ja iepriekš nesaskaņas varēja sākties no šķietamiem niekiem, piemēram, tā, kurš pirmais spēlēs jauno datorspēli, tad vēlākā vecumā nopietnus strīdus izraisa ilgstošākas saspringtas situācijas.
Māsas un brāļu attiecības ir skatuve, uz kuras izspēlēt agresīvas un antisociālas uzvedības modeļus drošā vidē. Tomēr šī vide sniedz arī iespēju salīdzināt.
Salīdzināšana ir vispārēja daļa no cilvēcības pieredzes, taču ģimenes kontekstā pretstatīšana var būt ievainojoša: kurš ir “iemīļotākais” bērns? Kuram no bērniem ir augstāki panākumi – īpaši, ja viņi iet vienā skolā, sportā vai pulciņā? Un salīdzināšana ir klātesoša ikdienā, jo bērni aug vienā ģimenē, vienos apstākļos, ar vieniem vecākiem un radiniekiem. Īpaši izteikta salīdzināšana un mērošanās spēkiem ir bērniem, kas ir līdzīgākos vecumos, bet izplēn gan tad, ja vecumi ir atšķirīgāki, gan, protams, līdz ar pieaugšanu.
Kad strīdi beidzas
Ne vienmēr salīdzināšana un cīņa pēc taisnīguma dabiski mitējas. Kādā aptaujā ar 2000 britu pieaugušajiem secināts, ka vairāk nekā puse arvien izjūt sāncensību ar saviem brāļiem un māsām, un konkurence ietiecas visās dzīves sfērās – gan tajā, kurš uzņems visu paplašināto ģimeni svētkos, gan tajā, kurš pirmais nopirks savu pirmo mājokli.
Kopumā strīdi mazinās, pārkāpjot pusaudzības slieksni, taču, ja ķildas bijušas intensīvākas un konkurences gaisotne ir ilgstoša, tostarp vecāku stimulēta (”Māsa ir talantīgāka – kāpēc tu, brāli, tā nevari?”), tad, iespējams, greizsirdība saglabājas.
Protams, cīniņi transformējas, iegūstot pieaugušākas, nosvērtākas nokrāsas, taču pāridarījuma sāpes var ietiekties arī patstāvīgas dzīves līkločos.
Tādēļ būtiska ir empātija – gan no vecāku puses, gan starp brāļiem un māsām. Būtiska ir droša, stabila vide un atklātība ģimenē, un, ja vecāki ir jūtīgi, izprotot, kurā brīdī bērnu strīdos iejaukties, tad varētu cerēt – brāļi un māsas spēs sadzīvot, līdzpārdzīvot un bagātināt viens otra dzīvi arī tad, kad vecāku mājas jau sen ir atstātas.
