Liene dalās reālā pieredzē par iepazīšanos tinderī. 3. sērija. "Uzreiz sapratu - nekādas mīlas ainas nebūs"
Vai populārajā iepazīšanās lietotnē "Tinder" ir iespējams atrast īstu mīlestību? Savā pieredzē drosmīgi dalās reāla sieviete - 50+ gadu vecā Liene. Šodien - stāsta trešā sērija.
Soli pa solim dodamies līdzi aizraujošā reālas sievietes piedzīvojumā, sevi un izredzēto meklējot Tinder. Visi stāsti, tāpat kā tinderromāna autore, bez kuras klātbūtnes savulaik reti notika kāds smalko aprindu burziņš Rīgā, ir īsti un neizdomāti.
Mani sauc Liene, esmu savos 50 un plus – vecumā, kurā vairāk kā vēl nekad dzīvoju apzināti, piesātināti un ar pilnu elpu. Jau aptuveni gadu esmu brīvas sievietes statusā, turklāt arī vairs nedzīvoju Latvijā. Esmu bijusi laulībā un pēc tam uzreiz nopietnās attiecībās, tāpēc šā brīža brīvsoli vēlos izbaudīt un paildzināt, lai tā kārtīgi iepazītu frontes otro pusi – vīriešu pasauli.
Šī ir 3. sērija. Lasi arī stāsta 1. sēriju "Sākums bija neveikls" un 2. sēriju "Tikties sarunājām jau tajā pašā dienā".
Nedaudz, bet pieklājīgi kavēju, lai nebūtu tā, ka man vienai būtu jāstāv un jāgaida savs potenciālais brūtgāns. Sirds pukstēja nedaudz straujāk. Lai to kontrolētu, smaidot elpoju lēnāk un dziļāk, vienlaikus noskenējot laukumu, kurā būtu jābūt polim Džonatanam.
Ieraudzīju vīrieti, kas pret mani stāvēja ar muguru un arī kādu meklēja, līdz mūsu skatieni sastapās…. Uzreiz saprotot, ka nekādas mīlas ainas nebūs, sāku smaidīt vēl plašāk un ļāvos iepazīšanās mirklim. Protams, ka es izdzēru pieklājības vīna glāzi, beigās pat divas, jo saruna ar poli izvērtās ļoti interesanta, dziļa un filozofiska.
Kāda bija manis pieļautā kļūda? Aizmirsu pajautāt, vai viņa bildes ir aktuālas, t. i., uzņemtas pēdējā laikā.
Dzīvē Džonatans izskatījās vismaz 10 gadus vecāks nekā bildēs.
Šis fakts nebija patīkams arī tāpēc, ka viņa sejā bija samanāmas diezgan nopietnas alkoholisma pēdas. Arī pīpēja viņš vienu cigareti pēc otras, un tas nu galīgi man negāja kopā ar Austrumu cīņām. Bet VISĀ VISUMĀ VISS bija kārtībā, jo Džonatans bija gudrs vīrietis un es viņam ļoti iepatikos kā sarunu biedrs. Mēs draudzīgi šķīrāmies. Nākamajā dienā viņš man uzrakstīja, ka steidzami vēlas mani satikt. Savukārt es viņam aizrakstīju, ka nevēlos melot un no savas puses laiku pa laikam varu piedāvāt tikai draudzīgu parunāšanos.
Atnākot mājās, pirmā vēlēšanās bija atbrīvoties no visām drēbēm, ieiet dušā un noskalot šo starp rindiņām neuztverto pārpratumu.
Mazo skumju mirklis nebija ilgs, jo, ieskatoties savā telefonā, ieraudzīju trīs ziņas no advokāta Mario. Ļoti simpātisks vīrietis ar izteikti gudrām un ļoti labsirdīgām acīm. Šoreiz nolēmu neko nesasteigt, visu kārtīgi pārbaudīt un tikai tad doties randiņā. Mario uzreiz pieteica, ka sava noslogojuma dēļ brīvs ir tikai nedēļas nogalēs. Tā bija laba ziņa, jo man bija vismaz trīs dienas sarakstei un jaunā drauga inspicēšanai.
Trīs dienu laikā biju kārtīgi uzkarsusi, jo sarakstes laikā mans draugs – advokāts – ne tikai demonstrēja lieliskas zināšanas par Latviju, bet arī bija ļoti cilvēcīgs un pieklājīgs.
Mūsu sarakstes tēmu loks bija ļoti plašs, mēs sapratāmies lieliski, un Mario man iepatikās ar katru teikumu aizvien vairāk. Viņš bija šķīries pirms pieciem gadiem, pieaugusi meita, ar sievu uztur labas attiecības, bet nu ir gatavs veidot savu personīgo dzīvi no jauna. Mana draudzene, kurai ir vērā ņemama iepazīšanās portālu pieredze, teica, ka pirms randiņa noteikti ir jāveic video zvans – tādā veidā ir iespēja pārbaudīt ne tikai to, ka persona ir reāla, bet arī nepieļaut kļūdu ar novecojušām fotogrāfijām.
Protams, ka Mario piekrita video zvanam un, iespējams, būdams advokāts, pat novērtēja manu piesardzību.
Ļoti pozitīvā un satraucoši jutekliskā gaisotnē mūsu sarakste tuvojās nodot stafeti klātienes sarunai. Piektdienas vakars tika nolikts kā mūsu randiņa laiks, viņam pat bija savs plāns, kurp mani vest, ko parādīt, izstāstīt un kurp doties vakariņās. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka šoreiz viss būs lieliski.
Visu piektdienas rīta pusi staigāju, viegli uzvilkta, jutu, ka hormoniem sācies kaut kāds trakais dancis… Darbā palūdzu nelielu pauzi, sameloju, ka man kas svarīgs jānopērk, jo siestas laikā veikali būs slēgti, tūlīt būšu atpakaļ.
Patiesībā man vajadzēja iziet nelielu apli un nomierināt satrakojušos ķermeni.
Vakarpusē nesteidzīgi veicu visus sagatavošanās rituālus, jutos lieliski un atbrīvoti pacilāta. Atkal gājiens pa manas ieliņas “sarkano paklāju”, kuras noslēgumā pie pašas satikšanās vietas vēl pajokojām ar marokāņiem, kas tirgo zālīti. Neesmu viņu kliente, bet allaž reaģēju uz viņu uzmanības apliecinājumiem, tādā veidā mums ir izveidojušās sava veida neitrāli draudzīgas attiecības. Savā dzīvē esmu daudz ceļojusi, un bieži vien manas takas vijušās caur tā sauktajiem tūristiem bīstamajiem rajoniem. Marokāņi uzreiz saprata, ka dodos uz randiņu, un veltīja man sevišķi pozitīvu ovāciju vilni. Viņi arī bija liecinieki tam, kas sekoja dažus mirkļus pēc…
Stāvēju es tāda stalta un smaidīga laukuma vidū un ar acīm meklēju savu advokātu. Pēc mirkļa ļoti tuvu sajutu skatienu no apakšas… Mans advokāts augumā bija tieši kaut kur man līdz padusēm, tas nozīmē 1,45–1,50 metri.
Šoreiz smaida vietā mana seja sastinga, un sev aiz muguras dzirdēju, kā marokāņi cenšas apslāpēt smieklus…
Tad Mario teica: “Tu droši vien domāji, ka es esmu garāks augumā”, uz ko atbildēju apstiprinoši.
Viss mans dienas laikā uzkrātais uzbudinājums tika nogriezts kā ar nazi, un es ļāvos advokāta plānam izklaidēt mani vismaz sarunā. Pēc pirmās vārdu pārmaiņas un minstināšanās mums sanāca iet garām maniem draugiem, kas tikko pēc smieklu apslāpēšanas, cenšoties neaizskart manu mazo brūtgānu, ar zīmēm rādīja: “Tu ko?”. Savukārt es centos nemanot noplātīt rokas, par zīmi: “Tā stulbi ir sanācis…” Šoreiz gan es kopīgo vīna dzeršanu neizbaudīju, vien gaidīju, kad būs pienācis laiks pieklājīgi aiztīties. Sarunas laikā pajautāju, cik ilgi viņš šādi meklē savu sievieti, izrādījās, ka tas notiek jau piecus gadus.
Es ieteicu neslēpt sava auguma garumu, jo brīnums nenotiks un viņam visu laiku nāksies saskarties ar sava veida pazemojumu.
Teicu, ka viņš ar savu prātu un stāvokli ir spējīgs atrast līdzīgu aprišu sievieti, ar kuru pavisam noteikti būs patīkamāk pastaigāties pa Romas ieliņām, sadodoties rokās.
Mājās ejot, nopirku pudeli sarkanvīna, jo vienīgā vēlme bija pēc iespējas ātrāk šo visu aizmirst un censties aizmigt. Tā arī izdarīju.
Sestdienas rītā saņēmu ziņu no simpātiska argentīnieša, kas izglāba manas brīvdienas un ticību tam, ka arvien ir iespējams kaut kas negaidīti skaists, impulsīvs un jautrs…
Riemens uzradās kā tāda nomaldījusies petarde, kas iekrita tieši tajā atvērtajā logā, kur to visvairāk gaidīja.
Kopš satikšanās mēs nevarējām šķirties trīs dienas. Jā, arī visu pirmdienu mēs bijām kopā, pat nepaskaidrojot neko saviem priekšniekiem un darbavietām, jo īsti nezinājām, ko teikt, un melot būtu stulbi… Dienas vidū mani kolēģi atrakstīja, vai ar mani viss ir kārtībā, uz ko īsi atbildēju: “Jā! Rīt visu paskaidrošu!” Nākamajā dienā es bez melošanas pateicu, ka satiku čali, kurš mani vienkārši nelaida uz darbu, un es tur neko nevarēju padarīt... Zinot mani, kolēģi smējās un uzreiz piedeva, jo, ņemot vērā manu atbildības sajūtu, tam bija jābūt kam īpašam… Bija jau arī kaut kas ļoti īpašs. Bet par to nākamajā reizē.
Turpinājums sekos.
