Darba pilnas, nevis nolaistas rokas. Aizdomas par mazās Annas autismu radās gada vecumā

“Ziemassvētkos es allaž atgriežos savās bērnības sajūtās, kuras ir visskaistākās. Mēs šos svētkus vienmēr pavadām tikai ģimenes lokā, un tie man ir ļoti brīnišķīgi mirkļi,” saka Inese.

Diagnoze tikai piecarpus gados

“Annai ir septiņi gadi, sirgst ar atipisku autismu – tas nozīmē, ka viņas attīstība ir daudz aizkavēta, nav attīstījusies valoda, arī pašapkalpošanās prasmes, un meitai visur ir vajadzīgs asistents un pavadonis. Autisms ir ģenētiska slimība,” atklāj Inese.

Kad meitai apritēja gads, viņa vēl neņēma rokās karoti un glāzi vai krūzi, lai pati padzertos. Tas ir pirmais, kad var pamanīt, ka bērnam neveidojas attīstība atbilstoši vecumam. Tomēr līdz konkrētai diagnozei vēl bija ļoti garš ceļš, to mediķi noteica tikai piecarpus gadu vecumā.

“Annai autisms ir krietni citādāks, latviešiem šāds tips ir ļoti reti, ārstiem bija grūti mūs saprast. Viņai ir arī citas iedzimtas patoloģijas – žultspūšļa patoloģija, pilnīga laktozes nepanesamība, kas nesen arī medikamentos atklājies, un vēl līdz galam nenoskaidrota diagnoze, kura izpaužas kā epilepsijas lēkmes – tiek veikti izmeklējumi, bet vēl nav konkrētu atbilžu,” uzskaita Inese. “Ir sarežģīti un izaicinoši, bet Anna vienalga ir priecīga un kustīga.”

Pirms noteica konkrēto diagnozi, bijis milzum daudz izmeklējumu. “Sākumā bijām Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur man teica: mammīt, iedzeriet nervu zāles, ar bērnu viss ir kārtībā! Jā, bija interesanti, un es jau to visu laikus cēlu augšā, redzot, ka kaut kas nav kārtībā ar meitu. Neesmu pavisam jauna mamma, man 30 plus gados piedzima pirmais bērns. Anna bija noteiktos laikos raudulīga, kas ir izteikti autismam, un es arī pati šajos gados ļoti daudz mācījos, lai saprastu, atbalstītu un palīdzētu savam bērnam. Primāri ir jāizprot šīs diagnozes īpatnības, jo katrs autists ir atšķirīgs,” stāsta Inese.

Prieks palīdzēt mammas darbos

Anna vēl gadu uz pāris stundām dienā apmeklēs bērnudārzu, ņemot vērā lielo attīstības aizturi, kopā ar ārstiem izlemts, ka viņa skolas gaitas sāks astoņu gadu vecumā.  Kaut arī Anna nerunā un šķietami dzīvo savā pasaulē, viņa saprot trīs valodas – latviešu, krievu un angļu.

Bērnudārzā nav bijis viegli, Annai nepieciešams asistents. “Bērnam ir tā – vai nu patīk, vai nepatīk cilvēks. Ja asistents nav iepaticies, tad arī nebūs sadarbības. Izaicinājums ir liels,” atzīst mamma.

Tomēr Annai bērnudārzā patīk, mīl zīmēt, protams, pēc savas saprašanas, kas vairāk atbilst divgadnieka vai trīsgadnieka līmenim, ir savas nodarbes, kas pašai patīk, arī iesaistīties mammas mākslas darbos.

“Protams, es viņai rokās nedošu, piemēram, karsto līmi. Saka, ka autisma skartajiem nav iztēles. Es iebildīšu šim viedoklim – noteikti ir. Arī ievirze mākslā viņai piemīt, dod dievs, ka Annu tas interesētu. Autismu diemžēl nevar izārstēt, nav tādu zāļu, var tikai mazināt tā saucamās trauksmes. Tās visas ir psihotropās zāles un antidepresanti, klāsts tiešām ir liels,” saka Inese.

Dažādas terapijas

Abas apmeklējušas baseinu, Annai ļoti patīk peldēt, protams, ar palīglīdzekļiem, kuri viņai īpaši piemeklēti, ar tiem var brīvi un ērti kustēties.

Apmeklējušas arī silto graudu terapiju. “Liela kaste, kur graudus no apakšas silda, un iekšā var dzīvoties kā siltā baseinā, kur notiek mikromasāžas. Uz zinātniskiem pētījumiem Latvijā ir balstīta teorija, ka šī terapija mazina trauksmi. Un autisms ir pastāvīga, liela trauksme, šie bērni ir uzbudināti, un līdz ar to arī attīstība ir bremzēta, jo uzbudinājums traucē,” skaidro Inese.

Ir arī ergoterapija, Anna ar mammu dodas uz sensoro terapiju Jelgavā, kur ir skaņas, gaismas, ar sajūtām, pieskārieniem dažādas tekstūras, mazinot trauksmi. Mīļākā terapija Annai ir reitterapija, kuru viņa apmeklē no divu gadu vecuma, viņa zirgus vienkārši dievina. Ar Montesori terapiju nodarbojas pati Inese.

Tomēr par jebkuru terapiju ir jāmaksā, un tās ir dārgas, izmaksas sedz Annas tētis. Valsts apmaksā tikai audiologopēdu, bet Anna ir nerunājoša, un tāpēc tam nav nekādas nozīmes. Kā bērnam invalīdam ar īpašo kopšanu mēnesī paredzēti 313 eiro individuālajiem palīglīdzekļiem vai terapijai, taču viena nodarbība maksā vismaz 45 eiro, un vēl ir ceļa izdevumi.

Ļoti patīk braukt ar auto

Inese, kā pati teic, ir solo vecāks. “Mums ar Annas tēti neizdevās kopdzīve, bet ar laiku attiecības un sadarbība ir izveidojusies, taču meita negrib pie tēva dzīvot, jo viņai grūti pielāgoties. Bet tētis ir atbalstošs, sedz visu terapiju izmaksas, palīdzēja mums nopirkt auto, kas ir ļoti svarīgi ikdienā. Ir arī gadījies autobusā vienu pieturu pabraukt, bet tas vairāk Annu paņem uz šoku. Vispār meitai ļoti patīk braukt ar auto. Tā ir arī sava veida kontrolēta kustība, kur viņa mierīgi sēž mašīnā, līdzīgi kā zīdaiņus vecāki bieži vien iemidzinātus vizina. Bērniem ar paaugstināto stresa līmeni braukšana mašīnā ir vislabākās zāles.” Inese izbrauc gan ekskursijās pa Latviju, gan mēdz bez noteikta mērķa klejot apkārt ar auto, mašīna ir ļoti ekonomiska.

Annai arī ļoti patīk mazgāties un sēdēt vannā, iesaistīties ēst gatavošanā, piemēram, ziemas krājumu sagatavošanā. “Tā kā meitai ir ļoti izteiktas vēdera problēmas, es arī ļoti daudz ko pati gatavoju, kas ir daudz veselīgāk par veikalos nopērkamo. Annai garšo saldumi, kā jau visiem bērniem. Un kas var būt labāks par veco, labo lauku torti bez laktozes? To es pati cepu, man pat ir saglabājusies recepte no vecvecmāmiņas laikiem. Es esmu saimnieciska sieviete, Annas vecumā palīdzēju savai mammai virtuves darbos, piemēram, kūkas cept uz svētkiem.”

Darinājumi vai visos kontinentos

Inese pēc profesijas ir ādas plastiskās apstrādes meistare. “Tas man ir mīļš sirdsdarbs vakaros, kad ir brīvāks laiks. No ādas top aproces, arī apzeltītas, ar izšūtām pērlēm, mans izgudrojums ir ādas rozes. Top arī bērnu izmēru aproces, vīriešu ādas tauriņi. Veidoju arī adventes vainagus no daudzveidīgiem dabas materiāliem,” stāsta māksliniece.

Tirgojoties Vērmanes dārzā lielajā amatniecības tirgū, Ineses darinājumus iegādājušies pircēji pat no Āfrikas, Austrālijas, Ziemeļamerikas. Adventes vainagi ceļo ne tikai pa visu Latviju, bet arī pie ārzemju latviešiem – uz Austriju, Norvēģiju un citām valstīm.

“Lielais vainags diametrā ir ap 43 centimetriem top apmēram 5-6 stundās. Tas ir smalks darbs, jo nav ne divu vienādu čiekuru, ne ozolzīļu, kastaņu un citu dabas materiālu. Šis man ir jau trešais gads, nopietnāk arī reklamējos un tirgojos. Pati dzīve mani piespieda sākt veidot adventes vainagus, un, tā kā esmu radošs cilvēks, vienmēr kaut kā izgrozīšos un kaut kādas idejas allaž galvā virmos,” par sevi saka Inese. 

“Viena lieta ir iztikai, bet otrs, ka es vēl varu dzīvot savā mākslas pasaulē un arī emocionāli atpūsties, jo bērns ar autismu prasa ļoti lielu nervu spriedzi un uzmanību. Darbojoties ar rokām, es arī atpūšos. Pat īsti nezinu, kas ir brīvais laiks – tas man ir tikai vakaros, kad Anna aizgājusi gulēt,” pasmaida Inese, piebilstot, ka meita viņai ir ļoti mīļš cilvēciņš un kopā abām ir jautri.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".