“Svarīgākais ir dot otram mīlestību!” Elita Patmalniece jau gadu kopā ar jauno draugu

Galerijā Putti māksliniece Elita Patmalniece atklāja izstādi, kurā publika pirmoreiz var apskatīt viņas lielformāta gleznu Levitācija. Melnbaltā formātā pa visu galerijas sienu gandrīz trīs metrus augstais un četrarpus metru platais zīmējums, kurā atspoguļota virs 21. gadsimta metropoļu tīklojuma lidojoša sieviete, bija skatāms Elitas izstādē 2016. gadā. Ikviens apmeklētājs varēja ņemt krāsas un otas un izkrāsot kādu no mandalas elementiem. Ieskatoties uzmanīgi, redzams, ka lidojošās sievietes krūtīs pukst mīlestības izslāpusi sirds... Elitas sapnis bija šo darbu pārvērst izšūtā gleznā, un tā īstenošana ilga septiņus gadus. Nu glezna, kas sastāv no pieciem atsevišķiem fragmentiem, pabeigta un eksponēta galerijā Putti pie tās pašas sienas, kur toreiz, pirms septiņiem gadiem. Tā ir tā pati, bet citāda glezna. Tieši tāpat kā autore – tā pati, bet citāda... Vairs ne pēc mīlestības izslāpušu, bet gan ar mīlošu sirdi!

Viens otram blakus katru dienu

Aizvadītā gada izskaņā kādā intervijā Elita Patmalniece atklāja, ka viņas dzīvē sācies skaists jaunu attiecību posms. Tad gan teica, ka par jauno draugu vēl nevēlas stāstīt, jo nezina, kā šīs attiecības izvērtīsies. Pēc iepriekšējā dzīvesbiedra, rokgrupas Līvi mūziķa Jāņa Groduma nāves teju 12 gadus Elita bija viena, līdz beidzot sāpīgā zaudējuma rētas ir sadziedējusi un ļāvusies jaunai mīlestībai.

Nupat aprit gads, kopš Elita ir kopā ar Guntaru – jaunu, sportisku, radošu vīrieti ar zelta rokām. Viņš ir gan tetovēšanas meistars, gan fotogrāfs, gan izcils masieris. Starp citu, tieši tā viņi arī neviļus sastapušies un iepazinušies. “Neviens neticēja, ka tas ir pa īstam,” smej māksliniece. Pret Elitas mīlu ar vīrieti, kas par pašu ir 20 gadu jaunāks, viņas draugi krietnu laiku attiekušies ar neticību un skepsi. Taču ir pagājis jau gads, un Elita aizvien ar Guntaru dzīvo kopā. Diendienā. Viņš ir izremontējis abu mājokli, nokrāsojis sienas, izvizinājis mākslinieci teju pa visu Latviju, gan kopā baudot dabasskatus, gan ciemojoties kā pie viņa, tā pie Elitas radiem un draugiem. Un arī milzīgo gleznu ar lidojošo sievieti pie galerijas sienas uz izstādes atklāšanu pielika viņš.

Elita joprojām atzīst, ka par kopābūšanu uz mūžu nesapņo. Tā vietā viņa vienkārši mīl un ļauj sev justies mīlētai. Šeit un tagad. Viņa vairs nemulst, runājot par mīlestību, jaunajām attiecībām un to, kā viņš mainījis viņas dzīvi.

“Radoši bagātāks ir laiks, kad ilgojies pēc mīlestības. Tad gleznas top ātri, idejas mutuļo, tu tiecies, esi tādā nemierā un radi. Bet emocionāli laimīgāka un krāsaināka dzīve ir tad, kad tev ir kāds, ko mīlēt, un tu dzīvo mīlestībā. Tad nu paiet tā māksla drusciņ otrajā plānā. Jo gribas būt kopā ar otru, būt līdzās, baudīt tos mirkļus, ko iespējams piepildīt ar jaukām sarunām, smiekliem, vai vienkārši klusējot skatīties filmu. Mums ar Guntaru šis laiks ir bijis raibs un interesants! Katra diena ir kopā. Nupat viņš uz dažām dienām aizbrauca pie radiem viens, jo man bija jāgatavojas izstādes atklāšanai, līdz ar to nevarēju viņam pievienoties. Pietrūka man viņa! Un viņam tāpat manis. Jo tik pierasts, ka vienmēr tas otrs ir blakus,” atzīstas Elita Patmalniece, sakot, ka šajās attiecībās ļoti izbauda dzīvesbiedra attieksmi pret viņu kā sievieti, kā arī novērtē, ka Guntars viņai ir gan jauka kompānija, gan neatsverams atbalsts sadzīvē. “Es pat ar velosipēdu tagad braucu krietni retāk, jo Guntars mani visur izvizina. Smagumi man nav jāstiepj, jo ir taču vīrietis, kurš to izdara. Un vēl man patīk, ka Guntars ir ļoti vienkāršs un mīļš.”

Jauneklis ar vainadziņu – kā nosapņots

“Es domāju, ka svarīgākais ir dot otram mīlestību. Tas sniedz to īsto prieku un piepildījuma sajūtu. Nevis mīlestības izpausmju gaidīšana un saņemšana no otra, kas, nenoliedzami, emocionāli ir ļoti patīkama,” sapratusi Elita. Viņi ar Guntaru aizvien viens otru izzina un iepazīst, un tas esot jauki un dažkārt arī smieklīgi. “Vienudien viņš man sniedz milzīgu, grandiozu puķu pušķi. Krāšņu, ar visvisādiem ziediem. Un es viņam saku – ko tu āksties?! Man taču patīk tīras puķes! Ja rozes, tad rozes. Ja lilijas, tad lilijas! Nākamreiz tā arī nesīs,” viņa sirsnīgi pasmaida.

“Esmu domājusi, kā es viņu zīmētu... Nu tāds jauns, gaišs puisis laukos vai mežā ar āboliņa lapu vainadziņu galvā. Tādu viņu redzu. Bet vienudien man draudzenes rādīja uz kādu no manām iepriekš zīmētajām pastkartēm – nu ir tajā viens tāds jauneklis! Ar visu vainadziņu! Kā nosapņots,” smaidot saka Elita Patmalniece.