Viņai 72, viņam 57. “Mēs apprecējāmies pēc 11 gadu kopdzīves un viens otru ļoti mīlam”

Par Janas lielo dienu – kāzām – Mammamuntetiem.lv uzzināja vietnē “Instagram”, kur viņas mazmeita Adriana Miglāne – influencere, kurai ir vairāk nekā 100 000 sekotāju! – bija ielikusi ierakstu par savu vecmāmiņu. Tā kā jau šajā nedēļas nogalē notiks īpaši vecākajai paaudzei veltītais festivāls “Zelta ritmi” (svētdien, 13. augustā, Rīgā, Esplanādes parkā), kura mērķis ir rosināt dzīvot skaisti un aktīvi neatkarīgi no vecuma, uzrunājām Janu intervijai – iedvesmas stāstam.

Vairāk nekā 30 gadus dzīvojusi viena

Jana ir ne vien vecmāmiņa, bet arī vecvecmāmiņa – viņai ir viena meita, divi mazbērni un viens mazmazbērns. Un pavisam nesen, 72 gadu vecumā, saviem pēcnācējiem klātesot, viņa stājās altāra priekšā – lai kļūtu par sievu vīrietim, ko, viņas vārdiem runājot, pārbaudījusi 11 gadus.

Jana un Māris jāvārdu viens otram teica šā gada 22. jūlijā – Janai šī ir otrā laulība, Mārim pirmā. “Pirmo reizi apprecējos 22 gadu vecumā – mums piedzima meita. Taču mūsu attiecībās bija šādas tādas problēmas – nevarējām sadzīvot –, un attiecības noveda uz šķiršanos. Tolaik dzīvojām Liepājā, bet pēc šķiršanās pārcēlos uz Bausku, kur dzīvoja meita,” stāstu sāk Jana.

Vairāk nekā 30 gadus nodzīvojusi viena, daļu no šiem gadiem – strādājot Norvēģijā. “Kad strādāju Norvēģijā, man pienāca vēstule no Māra – viņš mani uzrunāja Draugiem.lv. Sākām pamazām sarakstīties – ko kurš dara, kur strādā, dzīvo. Tas notika 2011. gada novembrī. Tad viņš no Latvijas atlidoja pie manis uz Norvēģiju,” atklāj Jana. Pēc kāda laika viņi sākuši kopdzīvi, un jaunā sieva piekrīt, ka darba gaitas Norvēģijā lielā mērā pārtraukusi un Latvijā atgriezusies Māra dēļ, kā arī tāpēc, ka bija jau pienākuši pensijas gadi.

Draudzenes atbalsts

Tomēr, lai arī Janai ir 72 gadi un ir pensijas vecums, viņa arvien ir aktīva un strādā: “Jā, es strādāju. Četrās sienās nevaru nosēdēt! Man gribas kustēties, gribas darboties. Gadi jau daudz ko dod, tāpēc domāju, ka jābūt aktīvai arī šādā vecumā.” Arī Māris strādā – Somijā. “Tas nav tālu, un bieži vien Māris mājās var palikt pat divus, trīs mēnešus,” saka Jana. Šovasar viņa gribējusi arī aizbraukt pie vīra uz Somiju, bet nav sanācis – draudzenes slimības dēļ. “Draudzene saslima, un man bija svarīgi palikt Latvijā, lai viņai izpalīdzētu, ja nepieciešams. Mēs šādi maināmies – ja viena saslimst, tad otra aiziet izdarīt viņas darbus. Un otrādi. Tāpēc pie vīra neaizbraucu.”

Jana stāsta, ka draudzene ir ļoti liela vērtība: “Mēs viena otru atbalstām – esam pazīstamas ilgāk nekā 30 gadus; esam ģimenes draugi. Viņa – Vaira Adiene – ar vīru bija mūsu vedēji.”

Ar laulībām nesteidzās – sieva topošo vīru pārbaudīja

“Ja viens otru mīl, tad apprecēties vajag obligāti, ir jābūt vīram un sievai. Kad bija dzīvi mani vecāki, arī viņi gribēja, lai mēs, visi bērni, laulātos, turklāt baznīcā. Tāpēc arī gribēju, ka šoreiz tas notiek baznīcā,” pārdomās dalās baušķeniece, kurai pirmās kāzas notikušas dzimtsarakstu nodaļā, bet šoreiz – baznīcā.

Ar laulībām neesot steigušies. “Cilvēks ir jāiepazīst, nevar precēties tikai tāpēc, ka nav vīra un viņu par katru cenu vajag. Es pārbaudīju savējo diezgan ilgi!” godīga ir jaunā sieva, “negribēju, lai ir dzērājs, – ar dzērāju nevarētu kopā dzīvot; arī pirmais vīrs nebija dzērājs.” Jana uzskata: kad otra pusīte atrasta un ir sajūta, ka šis ir tavs cilvēks, ir tomēr jāprecas – nevar dzīvot vienkārši tāpat, “salikušies” kopā. “Tāda dzīve man nekad nav patikusi,” tā viņa. Tomēr atzīst, ka pašiem sanācis bez oficiālas attiecību reģistrēšanas nodzīvot kopā visai ilgi – 11 gadus. “Teikšu atklāti – pārbaudīju savu vīru, kāds viņš ir, kāds būs turpmāk. Jā, viņš par mani ir 15 gadus jaunāks. Un viņš pa šiem gadiem nav gājis apkārt, meklēdams citu sievieti. Pēc vīra vārdiem – ja viņš ir kopā ar vienu sievieti, tad ir tikai ar viņu. Un mums daudz ko dod mīlestība – mēs ļoti mīlam viens otru,” saka Jana.

Viņa atklāj arī, kā notikusi bildināšana. “Todien pie manis bija atnākusi mazmeita. Tolaik Māris strādāja Vācijā. Kad atbrauca uz mājām, bija nopircis gredzenu un mazmeitas klātbūtnē mani bildināja. Teica, ka ļoti grib, lai kļūstu par viņa sievu.” Jana atbildējusi ar “jā”, tomēr ar kāzām nolēmuši pagaidīt. Kāzas bija sākuši plānot 2020. gadā, jau bija nolikts datums, nopirkti gredzeni. “Taču nopietni saslima mana vecākā māsa, kāzas atlikām. Es nevarēju šādos apstākļos rīkot kāzas. Māsa nomira. Nu jau pagājuši divi gadi, un nolēmām, ka kāzas jārīko. Sāpes mazliet norimušas. Turklāt mēs nevaram vairāk vilkt, cik ilgi vilksi? Katru dienu arī ar mums pašiem var kas notikt.”

Kā es jutos kāzās? Perfekti!

Kāzas notika 22. jūlijā baznīcā. Pēc tam sekojusi jaunlaulāto fotosesija, tad devušies uz viesu namu, kur ballējušies vairāk nekā 55 viesu pulkā. “Kāzu dienā bišķiņ lija lietus, bet tas mūs netraucēja,” tā Ungures kundze. “Kā es jutos kāzās? Perfekti!” attrauc Jana, atzīstot, ka sākumā viņai gan bija neliels uztraukums, tāpēc iedzērusi nomierinošas zāles. Viņai šķiet, ka Mārim gan bijis lielāks uztraukums. “Viņš ģērbās meitas mājās, jo nebija redzējis manu kleitu, es viņam to nerādīju!”

Kāzu kleita bija ceriņkrāsā. “Man kleita ļoti patika, arī ciemiņiem patika!” priecājas sieva. Šādu kleitas krāsu ieteikusi izvēlēties Janas krustdēla sieva, kura esot bijusi nenovērtējams palīgs kāzu organizēšanā. Sākumā braukušas kleitu meklēt Rīgā, bet kāzu salonos teikts, ka šādas krāsas kleitas esot reti pieejamas. Tāpēc kleitai nopirkts audums, un to uzšuvusi šuvēja Bauskā.

Jaunlaulāto kopīgie sapņi

Jana padalās ar saviem un Māra sapņiem. “Mēs gribam taisīt dzīvoklī remontu. Sapņojam arī, ka nākamgad brauksim uz Turciju – tas būs mūsu kāzu ceļojums; šogad nesanāca, jo vīram bija darbi,” Jana ir atklāta. Tāpat viņa neslēpj, ka viņiem ir gan kopīgas intereses, gan dažkārt arī “nesaskanot”. “Mums patīk visur braukt kopā. Izdomājām, piemēram, ka jābrauc uz Jelgavu – braucam! Braucam arī uz Lietuvu, uz manas mammas kapiņiem. Aizbraucam uz Panevēžu, uz Šauļiem – vienmēr kopā.” Kāpēc uz Lietuvu? Janas mamma ir lietuviete, dzīvojusi Biržos, tētis – polis. Ģimenē viņi bijuši astoņi bērni, nu jau kāds esot aizsaulē. “Lietuvieši ir ļoti strādīgi! Tādi pedanti – es pati esmu pedante, man jābūt mājās visam tīram. Mamma mūs lika pie darba jau no agras bērnības, dzīvojām laukos un daudz strādājām.”

Savukārt Janas vīrs Māris ir latvietis no Kuldīgas. “Viņš mani ļoti, ļoti pieskata, rūpējas par mani, viņš ir ļoti labs, strādīgs un akurāts, ļoti pārdzīvo, ja saslimstu.  Māris mani ļoti saudzē.” Jautāta, kas Janai visvairāk patīk savā vīrā, viņa izsaucas: man viņš vienkārši patīk! “Viņš ir ļoti mīļš. Man patīk, ka viņš mani aplaimo. Viņš ir arī ļoti pieklājīgs – vienmēr laiž mani pa priekšu. Mājās klāj man galdu, lai varam paēst brokastis vai pusdienas. Ļoti rūpējas par mani. Rūpējas arī par maniem mazbērniem, interesējas par viņiem. Un saka man arī komplimentus. Katru dienu saka, ka mīl mani; arī, naktī pamostoties.”

Izstāstījusi savu mīlestības stāstu, Jana rezumē: “Es gribu ar vīru nodzīvot līdz mūža beigām.”