Kad Rūdolfs sāka iet bērnudārzā, ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā, jo puisītim atklāja smagu diagnozi
Pavisam nesen - 7.maijā - Rūdolfs Trepša svinēja savu 9.dzimšanas dienu. Viņam piedzimstot, mediķi un vecāki domāja, ka ar puisīti viss ir kārtībā, taču, sākot bērnudārza gaitas, atklājās nopietnas veselības problēmas. Rūdolfa tētis Norberts Trepša intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja: neskatoties uz to, ka dēlam ir autiskā spektra traucējumi (AST) un garīga atpalicība, viņš spēlē hokeju, trenējas daiļslidošanā un dara daudz citu lietu.
Tētis stāsta: “Rūdolfs piedzima pilnvērtīgā ģimenē, viņam ir mamma, paps, pusbrāļi, ome, opis, krustmāte un krusttēvs. Viņam ir mīloša, draudzīga ģimene.
Sakās nepārtrauktais riņķa dancis
Pusotra gada vecumā viņam tika konstatēti AST. Tad sākās nepārtraukts riņķa dancis [ar dažādiem mediķiem un speciālistiem].”
Raksturojot procesus, kam ģimene pēdējo gadu laikā gājusi cauri, Norberts atzīst, ka vispirms vecākiem bija jāsaprot un jāpieņem, ka viņu atvase ir viens no īpašajiem bērniem, ko dažkārt dēvē arī par mūžīgajiem bērniem.
Sadarbība ar ļoti daudziem speciālistiem
Tāpat bija jātiek īpašajās izglītības programmās (58. un 59.), kas paredzētas bērniem ar vidēju un smagu garīgu atpalicību. Vispirms Rūdolfs mācījās bērnudārzā, bet tagad izglītojas Mārupes pamatskolas 1.klasē.
Vajadzēja arī apmeklēt mediķus un speciālistus, piemēram, psihologus, psihiatrus, pēc kuru atzinumiem bija jādodas pie logopēdiem, audiologopēdiem, uz ABA terapiju, Montesori terapiju, Tomatis programmu, delfīnu terapiju u.c. Kopumā ģimene sadarbojusies ar ļoti daudziem un dažādiem speciālistiem.
Lai palīdzētu dēlam, tētis aizgāja no darba
“Praktiski tas ir ļoti, ļoti liels un intensīvs darba apjoms. Šis apjoms uzlika papildu slogu. Gan es, gan sieva, Rūdolfa mamma, strādāja. Sākumā ļoti lielu darba apjomu un rūpes uzņēmās Rūdolfa vecvecāki.
Bet, Rūdolfam nostabilizējoties un aizejot uz skolu, tika pieņemts lēmums, ka es viņa dēļ pametu darbu, aizeju izdienas pensijā un atslogoju vecvecākus no šī pienākuma. Es pats uzņēmos iniciatīvu par Rūdolfu.” Iepriekš Norberts strādāja Valsts policijā.
Padoties ir aizliegts!
Norberts ir daudz runājis (arī publiski) par savu dzīvi un cīņu ar īpašo bērnu, jo uzskata: ja viņš ar dalīšanos savā pieredzē un viedoklī palīdzēs savam dēlam, tad palīdzēs vēl vismaz 5-10 bērniem, piemēram, iedrošinot viņu vecākus un citus pieaugušos.
“Padoties ir aizliegts! Mums, vecākiem, ir jārīkojas tikai uz priekšu! Padoties mums, kam ir īpašie bērni, ir aizliegts!”
Ikviens var nokļūt īpašo cilvēku sarakstā
Tētis piekrīt, ka viņa cīņa un iestāšanās par savu dēlu var iedvesmot arī citu (ne tikai īpašo) bērnu vecākus, jo katram ir savas problēmas. “Katrs vecāks iet cauri savām grūtībām. Es nepievēršos tikai īpašajiem bērniem, bet arī parastajiem, vienkāršajiem skolu audzēkņiem.
Neviens no mums nezina, kas ar mums var notikt rīt vai pat pēc stundas! Mēs varam nokļūt īpašo cilvēku sarakstā. Mēs nevaram akcentēt, ka mums viss ir forši un labi. Mēs varam nokļūt īpašo cilvēku sarakstā jau rīt, jau šodien, jau pēc pusstundas, jau pēc minūtes!”
Aicina nedalīt bērnus, bet rūpēties par visiem
Norberts aicināja pieaugušos nedalīt bērnus parastajos un īpašajos, bet gan rūpēties par visiem. “Nedalīsim bērnus! Viņi visi ir mūsu kopējie bērni!”
Visiem vecākiem ir svarīgi, lai viņu bērniem klasēs, skolās un citviet būtu normāli apstākļi un pozitīva attieksme neatkarīgi no tā, kāda kuram bērnam ir slimība un diagnoze.
Bija smagi, bet nepameta cīņas gars
Tētis atklāj, ka sākumā pēc Rūdolfa diagnozes uzzināšanas vecākiem bija ļoti smagi.
“Bija diezgan smagi pieņemt to visu, izlaist sev cauri. Bija jāpieņem, ka Rūdolfs ir atšķirīgs no parastajiem bērniem, ka viņam ir AST. Bet katru dienu, ejot ar viņu, redzot viņu un atbalstot viņu, visu laiku nepamet cīņas gars!”
Grūtniecībā viss bija labi, bet bērnudārzā pamanīja, ka Rūdolfs uzvedas citādāk
Norberts atceras, ka grūtniecības laikā viss bija kārtībā. “Bērniņš piedzima praktiski vesels. Viņa novērtējums bija 9 no 10 punktiem. Viņš piedzima ar ķeizargriezienu. Viņa svars bija nedaudz lielāks, nekā vajadzēja.”
Sākumā vecākiem nebija ne jausmas par bērna veselības problēmām. Par traucējumiem viņi uzzināja netīšām. “Dēls gāja Mārupes bērnudārzā, kura vadītāja norādīja, ka Rūdolfs kaut kā nekontaktējas ar pārējiem bērniem, iespējams, viņam ir dzirdes aizkavēšanās un trūkumi. Arī Rūdolfa krustmāte ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā.
Mums, vecākiem, likās, ka tā nevar būt! Manam bērnam taču nekas nevar notikt! Nevar būt, ka ar manu bērnu kaut kas tāds notiek!
Tolaik par autismu runāja daudz mazāk
Bet mēs sākām ieklausīties. Vispirms aizvedām viņu pie dzirdes speciālistiem. Viņi teica, ka ar austiņām viss ir kārtībā.” Tad Rūdolfam atklāja AST un smagu garīgu atpalicību.
Pirms aptuveni 7 gadiem, kad vecāki uzzināja par Rūdolfa diagnozi, par AST runāja daudz mazāk nekā tagad. Bija mazāk informācijas.
“Sabiedrība tajā brīdī tikai sāka runāt par šīm problēmām. Arī ģimenes ārsts sāka taustīties, kur un pie kādiem speciālistiem pieteikt. Lēnām iepazinām Bērnu slimnīcas fondu, Bērnu slimnīcas dakterīšus.”
Prieks par labajiem ārstiem un speciālistiem
Norberts atklāja, ka Rūdolfam bijis ļoti daudz labu ārstu un speciālistu. “Visi bija ļoti sirsnīgi, forši. Īpašo bērnu vecāki paši paliek īpaši, un brīžiem likās, ka dakteri un speciālisti (piemēram, psihologi) vairāk skatās uz pieaugušajiem un pielabo, koriģē viņus.
Viņi jautāja, kā mēs tajā brīdī jūtamies. Bērns jau ir bērns. Viņš savā nodabā spēlējas, lai gan viņam ir aizture kaut kādā ziņā. Bet vecāks ir uztraucies par to, ka viņi ir atnākuši pie dakteriem, par to, kādu diagnozi viņiem šoreiz pateiks.”
Tētis centās pasargāt arī pārējos ģimenes locekļus
“Tas bija ļoti smagi. Vajadzēja to visu laist caur sevi. Brīžiem es uzņēmos iniciatīvu, lai pasargātu pārējo ģimeni no nevajadzīgām emocijām.”
Lai saglabātu ģimenes mieru un pasargātu sievu no pārāk smagām emocijām, dažkārt tētis daļu no ārstu teiktā paturējis pie sevis. “Nevajadzīgas emocijas šādās situācijās nav nepieciešamas.”
“Mammām vienmēr ir smagāk, bet arī tēviem ir smagi. Tēvi ir cietāki un vieglāk izlaiž cauri to visu,” Norberts atzīst.
Rindās pie ārstiem parādās arvien vairāk tētu
“Mēs nesen bijām Bērnu slimnīcā, kur strādā neirologs Mikus Dīriks. Tad novēroju, ka rindās pie ārstiem parādās arvien vairāk tēvu. Beidzot parādās arī tēvi!
Atceros, kā pirmsākumos ar Rūdi gāju pie dakteriem, psihiatriem un psihologiem. Tad pārsvarā rindās sēdēja mammas. Parasti tēvi bija tikai kopā ar mammām. Es toreiz mammu sabiedrībā jutos kā gailēns pa vidu.
Bet šobrīd rindās arvien biežāk parādās arī tēvi. Viņi sāk vairāk iesaistīties īpašo bērnu audzināšanā, atbalsta darbībās, nevis tikai mammas. Tēva loma šādās situācijās ir diezgan nopietna.
Pozitīvi, ka mēs esam auguši un izglītojušies
Dzirdēts, ka ļoti bieži mammas un tēvi atsakās no ģimenes, pamet to, jo viņu bērns ir īpašs.” Pozitīvi, ka, iespējams, pēdējā laikā tas notiek arvien retāk.
“Mēs kā sabiedrība esam auguši. Tas, ko dara Bērnu slimnīcas fonds, daudzfunkcionālais centrs “Solis augšup”, uzņēmums “Iespēja izaugsmei”, lai izglītotu vecākus, ir ļoti svarīgi. Citādāk nedrīkst būt – mums, sabiedrībai, ir jāizglītojas,” saka īpašā bērna tētis.
Nesūdzas par garajām rindām
Runājot par pieejamību pie mediķiem, Norberts atzina, ka bieži vien sabiedrībā dzirdamas dažādas sūdzības par garajām rindām pie mediķiem. Bet viņa pieredzē nav bijušas nepatīkamas situācijas ar rindām.
“Man nav bijis tā. Ja man vajag pie daktera, es laicīgi piesakos. Piemēram, mēs ar Rūdolfu nesen bijām pie neirologa, bet uzreiz pēc tam es pieteicos gaidīšanas rindā uz nākamo gadu, jo zinu, ka mums nākamgad atkal būs jāiet.
Kāpēc mēs, vecāki, taisām brīnumu lietas? Garas rindas? Visur ir garas rindas. Es saprotu, ka trūkst speciālistu, bet vajadzīga arī pašu darbību plānošana.”
Tēta labā oma ietekmē arī dēla pašsajūtu
Viņa pieredze ar dēla mediķiem un speciālistiem ir ļoti pozitīva. Piemēram, ar psiholoģi izveidojās labs kontakts un sarunas. Redzot, ka tētis ar dakteri sarunājas pozitīvā gaisotnē, arī Rūdolfs atbrīvojās.
“Mēs neesam saskārušies, ka ir šausmīgas gaidīšanas rindas vai kaut kas cits slikts. Brīžiem ir grūtāk tikt pie ģimenes ārsta, ja vajag steidzami, nevis pie Bērnu slimnīcas speciālistiem,” tētis teica.
Ik gadu pateicas vecmātei, kas palīdzēja Rūdolfam nākt pasaulē
Ģimenē ļoti novērtē labu mediķu darbu, piemēram, Norberts katrā dēla dzimšanas dienā zvana Rīgas Dzemdību nama vecmātei Lailai Laganovskai, kura bija klāt bērna dzimšanā.
Viņš ik gadu pateicas vecmātei par darbu un atgādina, ka viņai bija ļoti svarīga loma Rūdolfa piedzimšanā – to nekad nedrīkst aizmirst un novērtēt par zemu.
Devās uz hokeja spēlēm
Norberts aktīvi darbojas ne tikai dēla veselības uzlabošanas jomā, bet arī izglītībā un brīvā laika pavadīšanā. Piemēram, hokeja čempionāta laikā Rūdolfs un citi bērni devās uz hokeja spēlēm. Tas bija iespējams, pateicoties vairākiem atsaucīgiem cilvēkiem.
Vairāk par Rūdolfa izglītošanos lasiet portālā Jauns.lv tuvākajā laikā!
