Kā bērnu pasargāt no vardarbības? Iemāci robežas, lai bērns nekļūtu par upuri
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos daudz runāts par Jēkabpils traģēdiju - sievieti, kuru brutāli nogalināja viņas dzīvesbiedrs Leons Rusiņš. Tas ne vien aktualizēja atbildīgo instanču darbu, bet arī tēmu par kuru šķietami neviens nevēlas runāt - vardarbību ģimenē.
Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā (ES) pēc sieviešu skaita, kuras nogalinājis viņu intīmais partneris, liecina "Eurostat" dati. Ir patiesi skumji domāt par šo statistiku, vēl jo vairāk tādēļ, ka bieži vien šai vardarbībai ir vēl kāds upuris - bērns.
Kā robežu iemācīšana bērnam var viņu pasargāt no vardarbības?
PEP mamma un biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa sarunā ar Jauns.lv personīgās robežas salīdzina ar visiem zināmām un praktizētām ikdienas darbībām - ārdurvju aizslēgšanu dodoties prom vai esot mājās, kā arī būšanu vienatnē tualetē. "Nav normāli, ka jebkurš svešinieks vai ģimenes loceklis var pie tevis nākt iekšā - dzīvoklī vai tualetē. Ir normāli piezvanīt pirms došanās ciemos, pieklauvēt pie durvīm, jebkurš mēģinājums pārkāpt šīs normālās lietas radīs tevī trauksmi, un ir normāli teikt, lai nevirina durvis, kamēr esi tualetē, to neviens neapšauba, tāpat kā ārdurvju slēgšanu.
Pieklauvēt tu drīksti, bet nākt iekšā bez manas atļaujas nedrīksti.
Kļaviņa stāsta, ka tieši šāds pats princips ir par personīgajām robežām - par ķermeņa robežām, par savu balsi, par to, ka ir tiesības izteikties, ka drīkst teikt "nē", ja kāds nāk virsū un no manis kaut ko prasa.
PEP mamma saka: "Tajās situācijā, kad mēs bērniem bērnībā pārkāpjam šīs robežas, mēs neļaujam viņam apgūt normālu robežu - manu ķermeni bez manas atļaujas neviens nedrīkst aiztikt. Tātad - nenostrādā šie sarkanie karodziņi."
"Tas būtu tāpat, ja manā mājā nāktu iekšā un ārā nepazīstami cilvēki un man tas būtu jāpieņem ar smaidu sejā," saka Kļaviņa.
Tieši tie paši mehānimi darbojas saistībā ar robežām, emocionāliem pāridarījumiem, emocionāli vardarbīgu attieksmi - ignorēšanu, skarbiem vārdiem, apsaukāšanos.
"Tajā brīdī, kad bērns ir audzināts šo nepieņemt un aizsargāt savas robežas, viņš arī pieaugušā vecumā teiks: "Hei, kā tu ar mani runā? Pārtrauc tūlīt pat, tas nav pieņemami!" vai arī "neaiztiec mani, man nepatīk, es to neļauju, man to nevajag šobrīd!" Un skarbi pasaka, tiešām nopietni nevis smaidot un ""uķinoties"," stāsta Kļaviņa.
Viņa stāsta, ka mirklī, kad mēs bērniem neaudzinām robežas, viņiem tā nobrūk, kas nozīmē, ka bērni nepamana sarkanos karodziņus arī esot pieaugušā vecumā. Viņi pieļauj, ka pa viņiem bradā jebkurš, kuram ienāk prātā to darīt. Tāpēc ir svarīgi mācīt bērniem robežas, lai pasargātu viņus no vardarbības.
Kļaviņa arī savā “Instagram” profilā dalās ar padomiem, kā bērniem mācīt robežas un par ko aizdomāties, lai mēs - sabiedrība, mazinātu vardarbības riskus nākotnē.
