Latviešiem jāceļ sava seksuālā apmierinātība! Seksuālās veselības zinātniece rosina pašiem sev atbildēt uz šiem jautājumiem

Tev kā sabiedrības veselības speciālistei noteikti bieži jautā, kā latviešiem ir ar seksuālo veselību un seksu vispār. Varbūt ir kādi jautājumi, par kuriem šķiet – par to ir jākliedz skaļi, jāstāsta?
Jebkurš jautājums, kurš saistīts ar seksuāli reproduktīvo veselību – par to visu ir jākliedz. Šajā jomā nav tā, ka varam teikt – o, tur mēs esam ļoti attīstīti un ir palikušas tikai dažas nianses, ko risināt. Šī ir joma, kura kā tāda kliedz. Tāpēc ir ļoti grūti atbildēt uz tavu jautājumu.

Šī joma Latvijā kliedz vai pasaulē?
Jā, Latvijā. Mani novērojumi liecina, ka mēs kā sabiedrība joprojām neesam gatavi runāt par seksualitātes tēmām vispār. No viena sava kolēģa – no biedrības “Agihas” vadītāja Andra Veiķenieka, šī ir biedrība, kas sniedz atbalstu cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV infekciju – esmu aizguvusi teicienu: 

Skatoties uz to, kā mums veicas ar civilās savienības likumprojektu, kuru mēs nekā nespējam apspriest, skatoties uz seksuālās un reproduktīvās veselības mācīšanu vai nemācīšanu skolā, un tā tālāk.

Ja man jautā, kāds ir seksuālās un reproduktīvās veselības stāvoklis cilvēkiem Latvijā, tad jāsaka – datu nav. Pēdējais nacionāli reprezentatīvais pētījums ir bijis 2011. gadā. Ja man šodien jautā, kā cilvēki Latvijā lieto prezervatīvus, vai cik gados sāk dzimumdzīvi, vai izmantojam drošas vai nedrošas kontracepcijas metodes, cik apmierināti vai neapmierināti ir Latvijas iedzīvotāji ar savu seksuālo dzīvi – man nav atbildes. Man ir 12 gadu veca atbilde. Pozitīvā ziņa ir tāda, ka Veselības ministrija ir identificējusi šo trūkumu un šobrīd Rīgas Stradiņa universitāte sadarbībā ar pētījumu kompāniju “Kantar” veic jaunu nacionāli reprezentatīvu pētījumu par šo. Tāpēc ceru, ka 2023. gada vidū jūs mani atkal uzaicināsit uz sarunu un es varēšu pastāstīt pilnīgi svaigus datus par visiem šiem jautājumiem. 

“Kantar” cilvēki staigā pa mājām un uzdod jautājumus. Tāpēc es aicinātu katru, pie kura durvīm piezvana pētnieks, būt atsaucīgiem un piedalīties šajā pētījumā. Jautājumi netiek uzdoti mutiski, neviens neprasīs, cik jums ir bijuši seksuālie partneri vai tamlīdzīgi. Anketa tiek iedota, un cilvēks viens pats to aizpilda, nevienam neredzot, un atdod aizlīmētā aploksnē intervētājam. Plānots aptaujāt vairāk nekā 3000 respondentu.
 

Bet ko mēs varam spriest par rutīnas statistikas datiem, ko rāda reģistri? 

Viens pozitīvais ir tas, ka samazinās abortu skaits – ja salīdzinām pēdējo 10 gadu rādītājus, tad gan mākslīgie jeb izvēles aborti, gan aborti kā tādi samazinājušies vismaz divkārt. Ja 2011. gadā bija 14,5 aborti uz 1000 sievietēm vecumā no 15 līdz 49 gadiem, tad 2021. gadā šis rādītājs bija 6,9.

Un ja mēs runājam par pusaudžu abortiem un pusaudžu dzemdībām?
Ja runājam par agrīnajiem abortiem un dzemdībām, tad jā – arī tiem pēdējo 10 gadu griezumā ir tendence mazināties. Piemēram, kopējais abortu skaits meitenēm vecumā līdz 18 gadiem 2011. gadā bija 3,3 uz 1000 meitenēm vecumā no 12 līdz 17 gadiem, savukārt 2020. gadā – 1,4. Tāpat ir mazinājies arī dzemdību skaits meitenēm vecumā līdz 18 gadiem. Viens ir tendence mazināties, bet otrs – kā mēs izskatāmies uz citu Eiropas valstu fona. Ja salīdzinām ar citām valstīm, tad tomēr Latvijas cipari nav vismazākie.

Šeit es varu pateikt biznesa ideju pētniekiem, kas būtu jāpēta: dati rāda, ka dzimstības rādītāji nav labi, tie krītas. Arī abortu skaits mazinās. Varētu likties: tas liecina par to, ka cilvēki ļoti labi lieto kontracepcijas metodes. Ka katrs bērniņš pie mums ir pārdomāts un gaidīts. Bet tā nav. Dati to neliecina. Covid-19 pandēmijas laikā bija viens pētījums par pandēmijas ietekmi uz šo veselības jomu, un datos redzam, ka drošas kontracepcijas lietošanas rādītāji ir zemi – prezervatīvus lieto apmēram tikai 40% sieviešu, pārtraukto dzimumaktu izvēlas 22%, dabiskās kontracepcijas metodes, pētot ciklu un skaitot auglīgās dienas, – 14%. Tātad mazā dzimstība un mazais abortu skaits nav izskaidrojams ar pareizu kontracepcijas metožu lietošanu. Jautājums: kā tas iet kopā? Tas ir pretrunīgi. 

Ja paskatās, ko rāda 2011. gada pētījuma dati par seksuālo attiecību biežumu, tad seksuālās attiecības reizi nedēļā vai biežāk ir 62% sieviešu. Vīriešiem pozitīvās atbildes bija nedaudz augstākas, tomēr nesasniedzot 70%. Tad mēs varam teikt, ka aptuveni 40% reproduktīvā vecuma iedzīvotāju – pētījums bija no 15 līdz 49 vecuma grupai –, regulāras dzimumdzīves un attiecību nav.

Kā tas ietekmē sabiedrību, ja pusei reproduktīvā vecuma cilvēku nav seksa?
Tas vairāk būtu jautājums kolēģiem antropologiem un psihologiem – es ikdienā nestrādāju ar cilvēkiem un šobrīd man nav tādu zinātnisku datu, kas šo fenomenu būtu pētījuši. 

No otras puses – jautājums ir ļoti grūti atbildams. Par seksuālo attiecību biežumu biju minējusi ciparu – viena reize nedēļā vai vairāk. Gribu atgādināt, ka seksuālajā un reproduktīvajā veselībā nav normas. Man bieži prasa: cik tad ir normāli nodarboties ar seksu? Vai es esmu normāls? Jāatceras, ka nav tāda pasludināta norma, piemēram, reizi nedēļā vai biežāk. Ar to šī joma ir interesanta, ka izaicina normas jēdzienu. Jo normālas ir ļoti biežas seksuālās attiecības un normāli ir arī nevēlēties seksuālas attiecības. 

Esmu runājusi ar kolēģiem ginekologiem un seksologiem, kas atzīst, ka patiešām redz tendenci pieaugt tādu cilvēku skaitam, kas nevēlas seksu. Ir pat tādas partnerattiecības, kur cilvēki dzīvo kā pāris kopā, ir ģimene, bet ir izvēlējušies partnerattiecības veidot bez seksuālām attiecībām vispār. Par to vēl zinātnieki strīdas, vai tas ir vai nav normāli, jo seksuālā vēlme, dzimumdziņa ir bioloģiski noteikta vajadzība tāpat kā izsalkums. Vienlaikus pašreizējie pētījumi seksuālās vēlmes trūkumu neuzrāda kā patoloģiju.

Varbūt viņi vienalga jūtas seksuāli apmierināti, un tas ir tas, kas vērtējams – es varu dzīvot viens pats un justies seksuāli apmierināts.
Jā, diezgan precīzi. Ir kritēriji, ko mēs varam izskaitīt, piemēram, seksuāli transmisīvās infekcijas, dzimumattiecību biežums – šādas lietas ir viegli kvantificējamas, bet tas nav pats galvenais. Galvenais ir tas, ko tu saki – apmierinātība ar savu seksuālo dzīvi. Ja seksuālā dzīve bez dzimumakta ir tas, kas mani apmierina, tad jau viss ir kārtībā. 
Atskaites kritērijs ir līdzīgs kā plastiskajā ķirurģijā – vismaz es tur saskatu līdzību – ja pacients aiziet uz plastisko ķirurģiju, tur nav nekādu indikāciju. Indikācija ir tikai, vai pats esmu apmierināts ar savu konkrēto ķermeņa daļu. Līdzīgi ir ar seksuālo dzīvi – nav nekādu kritēriju, kas mums būtu jāizpilda. 

Ja runājam par seksuālo apmierinātību, tad 2011. gada dati rāda, ka ir apmierināti 66% sieviešu un 69% vīriešu. 

Bet, ja skatāmies 2020. gada datus, – tur gan nebija reprezentatīvas atlases, jo aptauju pandēmijas sākumā veicām internetā – apmierinātības rādītāji ir nedaudz augstāki: 76% kovida laikā un pirms kovida laika 82%. Tas nozīmē, ka joprojām ceturtā daļa iedzīvotāju atzīmē, ka nav pārāk apmierināti ar savu seksuālo dzīvi.

Minēji, ka sievietes parasti ir neapmierinātākas ar savu seksuālo dzīvi nekā vīrieši. Tas noteikti ir pētīts, kāpēc tā ir? Ko sievietēm ir vērts pārcilāt, pārdomāt par savu dzīvi kopumā?
Man šķiet, ka šie pēdējie cipari, ko es nosaucu, ir pārāk augsti. Aptaujā, ko es minu, par šo tēmu tika uzdots tikai viens jautājums: vai tu esi apmierināts ar savu seksuālo dzīvi? Taču jāvērtē, vai cilvēki vispār zina, ko nozīmē apmierinātība ar savu seksuālo dzīvi. Šo fenomenu nav nemaz tik viegli pētīt. Tas ir līdzīgi, kā mums prasītu: vai tu esi fiziski aktīvs? Es varētu atbildēt: nu, katru dienu man sanāk drusku paskriet, parasti paskrienu līdzi tramvajam – esmu fiziski aktīvs. Taču ja sāktu prasīt, vai esmu fiziski aktīvs pēc Pasaules Veselības organizācijas kritērijiem, tas ir, 20–30 minūtes piecas dienas nedēļā līdz sirdsdarbības paātrinājumam, ja definīciju precizē, tad es uzreiz saprotu, ka tomēr ne. Minētajā pētījumā diemžēl seksuālās apmierinātības fenomens netiek tik dziļi analizēts. 

Apskatot instrumentus, kas pēta seksuālo apmierinātību, pēdējā laikā visizmantotākais ir “The New sexual satisfaction scale” jeb “Jaunā seksuālās apmierinātības skala”. Jautājumi sadalīti trīs daļās – jautājumi, kas tevi skar kā indivīdu, kas skar partnerattiecības un sadaļa par seksuālo uzvedību. Piemēram, vai tevi apmierina partnera pieskārienu jutekliskums, vai tevi apmierina orgasma kvalitāte, orgasma biežums, uzbudinājuma intensitāte, kāda ir tava apzinātība seksa laikā (proti, vai tu seksa laikā nezīmē shēmas un darāmo darbu sarakstu nākamajai dienai, bet esi klātesošs), cik šī apzinātība seksa laikā ir noturīga un vai tu nezaudē fokusu, kā tu vērtē sava ķermeņa pievilcību. Šie jautājumi skar individuālo bloku. 

Blokā, kurā ir saskare ar otru cilvēku, ir, piemēram, šādi jautājumi: 

vai orgasmu sasniedz arī partneris, kā tu esi apmierināts ar savām prasmēm seksa laikā, kā tu esi apmierināts ar emocionālo tuvību, kāds ir tavs noskaņojums pēc seksa. Trešais lielais jautājumu bloks ir par uzvedību, tādi izmērāmāki jautājumi, piemēram, vai tevi apmierina dzimumaktu biežums, ilgums, seksa dažādība, vai jūs eksperimentējat? 
Uz cik no šiem jautājumiem mēs atbildētu ar “jā” un “nē”? Domāju, ka šajā brīdī apmierinātības procents mainītos un vairs nebūtu 82%.

Iepriekš jautāji par to, kāpēc tieši sievietes ir mazāk apmierinātas ar savu seksuālo dzīvi. Kolēģi no psihiskās veselības jomas skaidro, ka mazākai apmierinātībai ir gan sociāli kulturāla izcelsme, gan arī fizioloģiska. Ir izpētīts, ka tas ir atšķirīgi – vīrietis spēj vairāk koncentrēties uz dzimumakta fizisko pusi un gūt fizisko apmierinājumu, bet sievietei, lai gūtu šo fizisko apmierinājumu, ir nepieciešama arī emocionālā puse. Tāpat sievietēm parasti ir nepieciešama priekšspēle, kamēr vīrietis spēj uzbudināties īsākā laikā, tomēr tas nav vispārpieņemti – ir arī sievietes, kuras uzbudinājumu spēj sasniegt ļoti ātri. 

Savukārt, ja runā par sociāli kulturāliem aspektiem, tad domāju, ka mēs visi varam piekrist tam, ka sievietē mēs vairāk redzam reproduktīvo funkciju, bet par viņas seksuālo apmierinātību mēs runājam mazliet ar tādu kā smaidu. Piemēram, šie mīti, ka sievietes jau nekad negrib, viņām vienmēr sāp galva, bet vīrieši turpretī grib vienmēr. Seksistiski mīti.

Vienā mūsu iepriekšējā sarunā tu biji minējusi pastāvošos mītus par sievietes izskatu – vai tad šī var būt laba māte, ja viņa ir šādi sacirtusies.
Mēs nonākam pie seksualitātes jēdziena. Tas sevī ietver ne tikai dzimumaktu, baudas gūšanu un apmierinājumu, bet daudz vairāk – par savu seksuālo identitāti, sava ķermeņa pieņemšanu, par mūsu stereotipiem, kādai tad ir jābūt īstai sievietei, vai kura ir un kura nav seksīga. 

Zināma ietekme ir bijusi reliģijai – pētījumi gan liecina, ka sabiedrības veselības kontekstā tā mazinās. Bet mūsu stereotipi un priekšstati lielā mērā ir veidoti uz kristietības pamatiem. Piemēram, ideāls ir bijis Marija, kas bērnu ieņēma bez seksa, viņa ir aseksuāla, savukārt Marija Magdalēna bija tā grēcīgā. Tad nu veidojas priekšstati: o, nu tu vispār neizskaties pēc mammas! Sapucējusies tādā veidā, kas atbilst mūsu stereotipam, ko nozīmē sievišķīga sieviete. Ja sieviete staigā augstpapēžu kurpēs un ir uzkrāsojusi lūpas, tad viņa neizskatās pēc īstas mammas. Daudz varam runāt arī par sava ķermeņa pieņemšanu pēc dzemdībām un kā mēs kā mammas jūtamies par savu ķermeni. Komplicēti jautājumi. 

Datos ir redzams, ka seksuālajai apmierinātībai ir saistība ar laimes izjūtu. Šobrīd somi ir laimīgākā nācija pasaulē, bet gribētos, lai tie ir latvieši. Taču bez seksuālās apmierinātības to nav iespējams panākt. Seksuālajai apmierinātībai ir korelācija ar pašnāvību rādītājiem, ar laulību šķiršanas rādītājiem un attiecīgi, ja tu neesi apmierināts, ir saistība arī ar seksuālā riska uzvedību – palielinās partneru skaits. Ja palielinās partneru skaits, tas ir augstāks risks attiecībā uz seksuālās transmisijas infekcijām. Jau pieminēju, ka HIV rādītāji Latvijā ir ļoti augsti. Attiecīgi seksuālā neapmierinātība ir drauds arī kopējai sabiedrības veselībai, un ir būtiski par to runāt un rūpēties, lai seksuālā apmierināta valstī būtu augsta.

Pieminēji šķiršanās rādītājus. Latvijā tie ir katastrofāli – puse no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas. 
Jā, var piekrist – ja vērtējam Latvijā gada laikā noslēgtās laulības, tad puse no šī skaita tiek šķirtas. Bet Eiropas Savienībā redzu to pašu – 2020. gadā ir bijušas noslēgtas 1,4 miljoni laulību un ir 0,7 miljoni šķiršanās, precīzi puse. Latvijā ir tāpat kā vidēji Eiropā. Ja skatāmies individuālos datus par katru valsti, tad Latvija ir ne vien valsts ar augstākajiem šķiršanās rādītājiem, bet Latvija ir arī valsts ar augstākajiem noslēgto laulību rādītājiem. Latvieši ir tendēti precēties, bet attiecīgi arī šķiršanās skaits ir augsts. 

Ja skatāmies faktorus, ko psihiskās veselības kolēģi ir izpētījuši, tad kā šķiršanās faktori tiek minēta, piemēram, raksturu nesaderība, finansiālas problēmas, atkarības, vardarbība attiecībās, jauna mīlestība pret citu cilvēku, seksuālā neapmierinātība un nesaderība, nespēja pārdzīvot emocionālus satricinājumus. Par Latviju atradu arī šādu faktoru – mazs kopā pavadītais laiks, jo mums ir diezgan daudz jāstrādā, lai nopelnītu adekvātu naudas summu. Tas rezultējas ar mazu kopā pavadīto laiku – mēs katrs strādājam garas stundas. Tāpat daudzi brauc strādāt uz ārzemēm, pastāv attālinātās attiecības. Vēl viena lieta, ko atradu īpaši par Latviju – atšķirīgi uzskati par dzīvi. 

Kādreiz saka: pagātnē viss bija labāk, šķiršanās bija maz, bet tagad ir daudz, un ka tas bija tāpēc, ka mēs bijām tikumīgi un labi, savukārt tagad esam netikumīgi un slikti. Man šāda pagātnes romantizēšana neiet pie sirds. Vieni šķiršanās iemesli ir pāra attiecību nianses, ko nupat uzskaitīju. Taču jāskatās arī sociālie, kulturālie faktori. Pirmkārt, pirms simt gadiem, kas nemaz nebija tik sen, bija ievērojami atšķirīgs mūža ilgums – ap 1915. gadu mūža vidējais ilgums bija 35–40 gadi. Ja ir tik īss mūžs, tad taču nevar pagūt nomainīt partneri! Un tad radās šie stāsti par mīlu mūža garumā. Mūža ilgums ir palielinājies, Eiropā tas šobrīd ir 80+ gadi, Latvijā gan vēl ne. Tad ej un nodzīvo tik garu mūžu ar vienu partneri! 

Tāpat agrāk vienkārši nebija iespējas šķirties – vai nu tas nebija juridiski atļauts, vai nebija iespējams citu iemeslu dēļ. Arī mūsdienās es pazīstu pārus, kas nešķiras, jo sieviete visu savu dzīvi ir veltījusi bērniem un partnerim, un viņai vienkārši nav ienākumu. Ja sievietei nav darba un ienākumu, nav profesijas, nav dzīvesvietas – kam šķiršanās situācijā tik piešķirtas bērna pārstāvniecības tiesības? Sievietēm ir bail zaudēt savus bērnus. Drosme aiziet ir tad, ja zini, ka tu ar saviem bērniem varēsi dzīvot arī viens pats. 

Ja jauns pāris ir nolēmis dzīvot kopdzīvē, kas viņiem, veselīgi domājot, būtu jādara, kā būtu jāveido attiecības, lai būtu laba seksuālā veselība un saskaņa kā pārim un katram individuāli? 
Esmu piedalījusies metodisko, informatīvo materiālu izstrādē skolotājiem. Seksuālā un reproduktīvā izglītība nav tikai stāsts par kontracepciju un izsargāšanos. Tas ir ļoti daudz par spēju pateikt nē, par seksuālo attiecību sākšanu, kā tu vari zināt, ka šis partneris ir īstais utt., un šajos materiālos vienmēr informācijas par attiecībām ir ļoti daudz. 

Kā izveidot labas attiecības? Piemēram, jāzina, ka attiecībās ir dažādas fāzes – jauniešiem materiālos tā arī stāstām, ka sākumā ir iemīlēšanās fāze, kad partneris šķiet ideāls, tad ir otrā fāze, kad sāc pamanīt, ka viss 100% nesakrīt un nepieciešama pielāgošanās, trešā fāze ir, kad jau esat pielāgojušies. Attiecīgi otrajā ir lielāks attiecību pārtraukšanās risks, bet, ja pielāgošanās fāzei tiekat pāri, tad jūs ieejat mierīgākos ūdeņos. Jauniešiem jārada izpratne par to, ka attiecības nav kaut kas statisks. 

Un jāspēj runāt. Jo nav jau citu paņēmienu. Kā es varu izveidot seksuāli apmierinošas attiecības, ja, pirmkārt, nepazīstu sevi, kas man patīk un ko es vēlos – gan psiholoģiski, gan fizioloģiski, un, otrkārt, ja nespēju sarunāties ar partneri. Jābūt zināmai emocionālajai inteliģencei, un zinu, ka par šo runā arī jaunais kompetencēs balstītais izglītības standarts “Skola2030”. Ir jābūt spējīgiem veidot attiecības, risināt konfliktus. 

Nonākam atpakaļ pie jautājuma par šķiršanās rādītājiem – man nav datu, bet ir pārdomas – ja ārvalstīs ir ļoti augsti attīstīta veselības izglītība skolās, kurās par šiem tematiem daudz runā, tad mums Latvijā tās trūkst. Varbūt mēs esam mazāk spējīgi risināt konfliktus, mazāk spējīgi sarunāties partnerattiecībās un attiecībās vispār. Sarunāšanās un konfliktu risināšana – tās ir reālas prasmes, kas ir jāapgūst. Man skolā neko tādu nemācīja, man to ir nācies apgūt savas dzīves laikā, un diemžēl dažādu sāpīgu situāciju laikā.

Rezumējot – sākot veidot attiecības, pirmie atslēgas vārdi, kas jāmeklē un kuros jāizglītojas, ir emocionālā inteliģence. Kā varam to trenēt un kopt.
Jā, sākot ar to, kā atpazīt savas emocijas. Esmu satikusi diezgan daudz pieaugušus cilvēkus, par kuriem ir jautājums, vai viņš spēj atpazīt savas emocijas un saprast, kas ar viņu notiek.

Sadzirdēju arī, ka vajag celt savas konfliktu risināšanas prasmes. Un vēl – ne tikai mācīties sarunāties ar partneri, bet runāt arī pašam ar sevi, pieņemt pašam sevi. Ir tik daudz dzirdēti un lasīti komentāri, ka, piemēram, sievietes teic, ka nevar skatīties uz sevi bildēs, kur redzama peldkostīmā. 
Ir zinātniski pierādīts, ka seksuālā apmierinātība izteikti korelē ar sava ķermeņa pieņemšanu. Arī zema pašapziņa, neapmierinātība ar savu izskatu, ar savu darbu – tie visi ir faktori, kas ietekmē seksuālo apmierinātību.

Pieļauju, ka ir arī pētījumi par mūsdienu jauniešiem – kā viņi redz mīlestību un seksuālās attiecības. 
Pētījums, kas man nāk prātā, ir tas, ko “Papardes zieds” sadarbībā ar pētījumu kompāniju “SKDS” veica 2022. gadā vasarā – kvalitatīvu pētījumu par priekšstatiem un attieksmi par ģimenes jēdzienu; tajā piedalījās jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem. “Papardes zieda” mājas lapā papardeszieds.lv šis pētījums ir pieejams, un viens secinājums tajā ir – jaunieši ģimeni definē kā divu vai vairāku cilvēku savienību, kas balstās kopīgā mājsaimniecībā vai radniecībā. Tur nav runa, ka obligāti šie ir partneri – vīrietis un sieviete. Ģimene jauniešu acīs ir arī, piemēram, vecāks ar bērnu. Man gribas ticēt, ka mēs nekad nenonāksim līdz tam, ka Latvijas Republikas Satversmē ģimene tiek definēta kā vīrieša un sievietes savienība. Viennozīmīgi pētījums rāda, ka mūsdienu jaunietis par ģimeni uzskata arī viendzimuma pāri. 

Jaunieši norāda arī, ka ģimenē pamatā ne vienmēr ir radniecība – viņi par ģimeni sauc arī savus draugus, draugi nereti ir tuvāki nekā radi. Vēl viens secinājums bija – ka viņi tik agri – 18–25 gadu vecumā – nav gatavi veidot ģimeni, un viņi uzskata, ka ļoti labi, ka tiekam vaļā no stereotipa, ka ģimenes veidošanas pamatā ir kāds noteikts vecums; termini “vecpuisis” un “vecmeita” mūsdienu jaunietim pilnīgi nav skaidri. 

Jauniešiem ir interese realizēt savu potenciālu – ceļot, izbaudīt pašam savu dzīvi, savu personību. Viņi nesteidzas ar ģimenes veidošanu, bet vienlaikus lielākā daļa vēlas veidot savu ģimeni – emocionālo, arī finansiālo aspektu dēļ. Visam cauri vijas arī seksuālās attiecības. Jaunietis vispirms vēlas iegūt pieredzi, mainot partnerus. Jaunieši uzskata arī, ka ģimene nav jānostiprina laulībā. Vēlas juridisko brīvību. 
Neparādās, ka Latvijā jaunieši vēlētos atturēties no seksuālajām attiecībām līdz kāzām, nē, šādas paradigmas nav.

Tu esi zinātniece sabiedrības veselības jomā, specializējusies seksuālajā veselībā. Kāpēc tieši šis aspekts? 
Izvēle par seksuālās veselības speciālistu savā ziņā ir nejaušība. Savu karjeru sāku kā HIV eksperte, mana pirmā darba vieta ir nevalstiskā organizācija “Jaunatne pret AIDS”. Pēc tam strādāju AIDS profilakses centrā – galvenais HIV izplatības ceļš Latvijā ir seksuālās attiecības. Otrs ir narkotiku lietošanas ceļš. “Sex, drugs and rock & roll” beigās tomēr sanāk manas galvenās tēmas (smaida). 

Jāteic, ka man rūp sabiedrības veselība visplašākajā tās aspektā, un es esmu cilvēks, kam patīk risināt problēmas, patīk izaicinājumi un profesionālas grūtības. Seksuālā un reproduktīvā veselība ir tēma, par ko mēs ļoti izvairāmies runāt, un arī valsts iestādes bieži mēģina apiet šos jautājumus. Tās ir grūtas lietas. Un laikam tieši tas man ļoti patīk. Es tur savam darbam redzu milzīgu jēgu. Tāpēc paldies arī jūsu organizācijai, ka šos jautājumus cilājat – tas ir ļoti būtiski, šobrīd varbūt pat būtiskāk par pārējiem sabiedrības veselības jautājumiem.