Teju pilnīgs dzirdes zudums, bet meitene mācās parastā skolā, dejo, brauc ar riteni: Griezīšu ģimenes stāsts

Amanda ir pirmais bērns saviem vecākiem, Armandam un Jeļenai Griezīšiem, un skaidrs, ka arī viņi bija izsapņojuši savu ideālo scenāriju, par to, kāda būs viņu pirmdzimtā meita, ko viņi kopā darīs utt. Jau laikus tika sagādāts viss nepieciešamais, lai mazo varētu aprūpēt, pucēt un vienkārši lolot. Pirmā vēsts par to, ka varētu būt kādas problēmas ar bērna dzirdi, Jeļenu sasniedza vēl dzemdību nodaļā jaundzimušā dzirdes skrīninga laikā, tomēr tā bija provizoriska ziņa. Gala spriedumu jaunie vecāki saņēma pēc vairākiem mēnešiem Bērnu dzirdes centrā. 

Sarunā ar ģimenes portālu Mammamuntetiem.lv atceroties šos pirms divpadsmit gadiem piedzīvotos brīžus, Jeļena joprojām raud. Ne tāpēc, ka bija tiešām grūti, ka pārvarēti neskaitāmi šķēršļi, ka pat pārciesta sakāve un piedzīvots, kā pavisam ikdienišķas traumas dēļ viss līdz šim ieguldītais darbs pagaist un acīmredzami regresē gan meitenes uzlabotā dzirde, gan viņas spējas runāt. Kā saka pati jaunā sieviete, šī vēsts bija tik liels šoks, ka tikt ar to galā bijis ļoti, ļoti grūti. Par laimi, šo stāvokli nomainīja Jeļenas cīnītājas garam piemītošais spīts – izdarīt visu iespējamo un arī neiespējamo, lai meita spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, mācīties parastā skolā un komunicēt ar vienaudžiem bez zīmju valodas.

Ir zināms iemesls, kāpēc tā notika?

Nav gan. Nevienam rados iedzimtu dzirdes problēmu nav. Veicām ģenētiskās analīzes, bet neko neatklāja. Arī grūtniecība un dzemdības noritēja labi, bez komplikācijām, nekas neliecināja, ka varētu būt kādas problēmas. Trešajā dienā, kad veica dzirdes skrīningu bērniņam, kas ir obligāts visos stacionāros, saņēmām negatīvu atbildi. Ārsts gan mierināja, ka pēc dzemdībām vēl iespējama tūska, ūdens ausīs, un, iespējams, viss būs labi. Taču mums iedeva norīkojumu atkārtotai pārbaudei pēc trīs mēnešiem Latvijas Bērnu dzirdes centrā. 

Šī informācija gan man palika prātā. Pirmajā mēnesī par to vēl nedomāju, jo tomēr pirmais bērniņš, visas rūpes, kamēr pierodi pie jaunās – mammas – lomas, bet vēlāk atgriezos pie šīs domas un sāku vērot bērnu. Pirms tam gan izlasīju ļoti daudz informācijas saistībā ar bērna dzirdi.

Kā notika šī vērošana? Bērniņš jau vēl dikti mazs bija...

Piemēram, situ metāla katliņu vai kaut ko metu uz grīdas, lai ir skaļums, un vēroju, kāda ir bērna reakcija. Diemžēl tā nebija tāda, kādu gaidīju. Meitiņa nenobijās no šīm skaņām, neraudāja. Viņa vienmēr bija mierīga, omulīga, lalināja, bet uz skaļām skaņām nekad nereaģēja.

Un tad braucāt uz dzirdes centru?

Trīs ar pusi mēnešu vecumā Amandai bija atkārtota pārbaude Bērnu dzirdes centrā. Protams, kā jebkura mamma, es cerēju uz labāko iznākumu. Pirms tam izlasīju visu pieejamo informāciju internetā, tostarp citu valstu mājaslapās, un braucu uz dzirdes centru sagatavojusies. Zināju, kas ir dzirdes pakāpes, kādas ir ārstēšanas iespējas – visu. 
Pēc pārbaudēm daktere teica, ka, jā, īsti labi neizskatās, bet Amanda vēl esot ļoti maza un var pagaidīt līdz gada vecumam. Varbūt vēl kaut kas mainīsies. 

Bija arī otra iespēja – pārbaudīt dzirdi narkozē, un tad rezultātu zina uzreiz. Tā kā biju jau informēta, zināju, ka šādos gadījumos katra nedēļa, katrs mēnesis ir svarīgs. Jo ātrāk sāksi kaut ko darīt lietas labā, jo rezultāts būs labāks, tāpēc mēs uzreiz piekritām pārbaudei miedziņā. Tā notika pēc pusotra mēneša. Pusstundu sēdējām gaitenī un klusējām, jo lielā satraukuma dēļ nevarējām parunāt ar vīru, turklāt zināju – ziņas būs sliktas. 

Proti, pilnīgs dzirdes zudums nav, bet viņa dzird ļoti slikti – 3. vai 4. pakāpe. Kopumā ir piecas pakāpes. Jo lielāks cipars, jo sliktāka dzirde.

Kas notika tālāk?

Tālāk daktere sāka stāstīt, ka būs bieži jābrauc vizītēs, pastāstīja, kādas formalitātes jānokārto, lai saņemtu valsts apmaksātus dzirdes aparātus... Godīgi sakot, es neko nedzirdēju, jo vienkārši sēdēju un raudāju. Labi, ka arī vīrs bija, viņš vismaz visu klausījās. (Kādu brīdi seko pauze, Jeļenas balsi slāpē asaru kamols, ko viņa cenšas norīt.) 

Joprojām raudu... To atceroties, vienmēr raudu, un arī pirmās trīs dienas tikai raudāju. Vīram uzreiz pateicu, lai pabrīdina radus, ka tagad negribu un nevaru runāt, turklāt negribu, lai mani žēlotu. 

Tās trīs dienas tu raudi, žēlo sevi un bērnu, jo bija kādi sapņi un ieceres par sava bērna nākotni, bet tagad tas viss bija sagrauts. Vienlaikus skaties uz savu bērnu un ir sajūta – viss taču ir kārtībā. Mazā smaida, kustas... Varbūt tā nav taisnība?! Tu negribi pieņemt realitāti, lai gan saproti – te ir papīri, diagnoze. 

Sākumā gribējās aizbēgt no tā visa, bet arī sapratu – ja neko nedarīsim, kļūs tikai sliktāk. Bija divi varianti: vai nu neko nedarīt un tad būs slikti, nevarēšu normāli komunicēt ar bērnu, jo būs zīmju valoda, viņa nevarēs iet parastā skolā utt. Vai otrs variants, ka saņemos un darām visu iespējamo un neiespējamo, bet mēģinām iemācīt viņu runāt, lai meita iekļautos sabiedrībā un nejustos slikti vai savādāka.

Un sākās lielais darbs!

Vispirms sagaidījām valsts apmaksātus dzirdes aparātus, Amanda tos saņēma astoņu mēnešu vecumā, un tad no tā laika sākās lielais darbs. Aizbraucām uz rehabilitāciju dzirdes centrā. Daudzi par to nav sajūsmā, bet, manuprāt, tā ir ļoti noderīga. Īpaši, kamēr bērns vēl ir mazs. Pirmkārt, ieraudzīju citus vājdzirdīgus un nedzirdīgus bērnus. Biju šokā par to, ka viņu ir tik daudz, turklāt vairumam ir vēl citas dažādas blakus saslimšanas, un tad sapratu, ka mums ir paveicies, jo Amandai ir tikai pavājināta dzirde. Vēl izteikti bija redzams, kā runā un uzvedas tie bērni, kuriem vecāki nevelta daudz laika, lai strādātu ar viņiem. Redzētais man nepatika. 

Otrkārt, redzēju arī labus rezultātus, un tas iedvesmoja, ka nav tikai sliktā puse, ka bērni arī runā, ir attīstīti utt. Treškārt, apmeklējām logopēdu. Tur var saņemt labu informāciju, kas un kā darāms, ko un kā var bērnam attīstīt, īpaši attiecībā uz sīko motoriku. Kādas rotaļlietas izmantot utt.

Amanda fiziski mazliet lēnāk attīstījās, astoņu mēnešu vecumā vēl nesēdēja un tāpēc daudz ko nevarēja izdarīt. Šī iemesla dēļ speciālists pat izteicās, ka mana meita ir netalantīga, attīstībā kavējas... Es zināju, ka tā nav, un pēc divām nedēļām meita adaptējās, pierada pie speciālista, kura viedoklis par Amandu krasi mainījās.

Galvenais darbs jau bija mājās, vai ne? Uz taviem pleciem.

Ņēmu vērā visus ieteikumus un, jā, sāku strādāt mājās ar Amandu. Man patika, ka radās mērķis, kas dzina mani uz priekšu – gribēju pierādīt gan sev, gan dakteriem, ka tad, kad atkal pēc četriem mēnešiem atbrauksim, Amanda visu varēs izpildīt, ko tagad nevarēja. Mani tas ļoti motivēja.

Atbraucot mājās, sāku vairāk interesēties par sīko motoriku, par materiāliem, rotaļlietām, kuras labāk izmantot. Mums gandrīz nebija parasto plastmasas rotaļlietu, kas tikai skan un ir krāsainas, bet bērna attīstībai bezvērtīgas. Iegādājos vai taisīju pati rotaļlietas ar pievienoto vērtību – bērns ar tām spēlējās un tajā pašā laikā mācījās. 
Kad atkal aizbraucām uz Bērnu dzirdes centru, Amanda tiešām visu prata, ko iepriekš nemācēja, un saņēmām jaunus ieteikumus. 

Amandai bija gads, taču viņa joprojām nesēdēja un nestaigāja, tikai gulēja uz sāniņa un līda kā partizāns. Interesanti, ka tad, kad viņa gulēja uz sāna, Amanda prata pareizi salikt piramīdu, ko bieži pat divgadnieks nespēj. Sapratu, ka uz intelektuālo pusi virzāmies labi, vēl fizisko mazliet vajag. 

Tāpat uzzināju, ka jāattīsta abas smadzeņu puslodes – tas nozīmē, ka jāstrādā gan ar labo, gan ar kreiso roku, jo tas tiešā veidā ietekmē intelekta attīstību. 
Vēl mani uzrunāja Montesori pedagoģija. Pierakstīju mūs ar meitu uz nodarbībām, un jau pirmajā reizē ieraudzīju, cik ļoti intelektuāli attīstīti ir šie bērni. Sapratu, ka šī metode tiešām labi strādā. 

Attāluma dēļ uz nodarbībām nesanāca bieži braukt, bet sāku studēt pati Montesori pedagoģiju. Lasīju pieredzes blogus, kādus materiālus izmanto citas mammas utt. Daļu materiālu pirku, daļu izgatavoju pati.

Amandai patika?

Uz Amandu tas nostrādāja pozitīvi un ātri. Laika gaitā sapratu, ka šādiem bērniem intelekta ziņā jāiet soli priekšā citiem vienaudžiem. Tāpēc, piemēram, tiecos uz to, lai mans bērns divu gadu vecumā zinātu to, ko trīsgadnieks varētu prast.

Vai bērnam slodze nebija par lielu?

Ja sāc laicīgi strādāt ar bērnu, viņš pierod un slodze nav par lielu. Piemēram, piecgadnieku nosēdināt mierā ir gandrīz neiespējama misija – viņš grib skraidīt, dauzīties. Ja bērns no dzimšanas pieradis strādāt, tad viņam tas liekas pats par sevi saprotams un bērns to pat uztver kā spēli ar mammu vai tēti. 

Daudz lasījām priekšā, arī tētis daudz darbojās ar meitu – strādājām kā komanda. 

Turklāt tas jau nebija darbs visas dienas garumā, tikai kādas 20–30 minūtes dienā. Arī jebkuru spēli var izveidot kā mācīšanos, un patiesībā bērniem patīk interesantas nodarbības. Piemēram, ūdens liešana no viena trauka otrā – bērnam interesanta spēle, kas reizē attīsta motoriku. 

Braucot kārtējo reizi uz dzirdes centru, visi bija pārsteigti par Amandas rezultātiem – tie bija labi un viņai pat uzlabojās dzirde, lai gan parasti tā nenotiek. Amandai no 3.–4. pakāpes bija stabila 3. pakāpe.

Viņa bērnudārzā gāja? 

Jā. Amandai bija 1,8 gadi, kad man vajadzēja atgriezties darbā, līdz ar to viņa sāka iet privātajā, taču parastajā bērnudārzā. Meita labi adaptējās, visu prata un darīja. Vēlāk izgājām medicīnisko komisiju, kas iedeva nosūtījumu logopēdiskajam bērnudārzam, kur Amanda sāka iet četru gadu vecumā. Par Mežciema logopēdisko bērnudārzu man ir vislabākās atsauksmes, īpaši par audzinātāju Zani, kuru Amanda mīlēja un dievināja. 

Paralēli meita apmeklēja maksas logopēdu un baleta nodarbības, pat bija viņas pirmais koncerts, bet tad notika liela neveiksme – 

Viņa mūs nedzirdēja... Dzirdes centrā, kur veica pārbaudi, mums pateica, ka vienai ausij ir 5. pakāpe jeb pilnīga nedzirdība, otrai – 4. pakāpe. Tas nozīmē, ka meita praktiski neko nedzird. Bijām satriekti, sapratām, ka ar dzirdes aparātiem vairs netiksim galā, ka jāveic operācija un jāievieto kohleārais implants. 

Daktere paziņoja, ka pēc pusotra mēneša tiek plānotas operācijas, jo brauc kāds gudrs profesors no Polijas. 2015. gada 1. aprīlī notika operācija. Amandai līdzi brauca tētis, jo es biju mājās ar mazo brālīti, kuram tobrīd bija astoņi mēneši. 

Operācija ilga četras stundas, taču viss noritēja veiksmīgi, un pēc nedēļas viņa bija mājās. Vēl pēc sešām nedēļām braucām uz dzirdes centru, lai galvā ieoperētajam implantam pieslēgtu dzirdes aparāta ārējo daļu. Internetā izpētīju, kā bērni reaģē, kad to pieslēdz, cik priecīgi viņi ir, jo dzird, un no Amandas to pašu gaidīju. Meitai ieslēdza implantu, bet reakcijas nekādas. Biju vīlusies, šokā, baidījos, ka kaut kas nav sanācis un meita nedzirdēs. Daktere saregulēja visas skaņas, un mums bija jāatbrauc vēl pēc divām nedēļām, taču arī tad rezultāta nebija. 

Mums parādīja vingrinājumus, kā strādāt ar bērnu, lai viņa mācās dzirdēt ar implantu. Tas ir savādāk, nekā dzirdēt ar dzirdes aparātu, kas ir skaņas pastiprinātājs. Dzirdes implants dod tehnisku skaņu, tā ir robotiska – divas pilnīgi atšķirīgas skaņas. 

Cītīgi veicām vingrinājumus, un beidzot bija rezultāts, taču Amandai šīs skaņas nepatika. Viņai tās šķita svešas, smadzenes negribēja tās pieņemt. Tikai pēc diviem mēnešiem Amanda adaptējās šai skaņai, un ar katru mēnesi sākās dzirdes uzlabojumi. Mūsu ceļš bija ilgāks nekā citiem, bet rezultāts ir.

Parasti bērni pēc kohleārā implanta ieoperēšanas atsakās no parastā dzirdes aparāta otrai ausij, bet Amandai tieši patīk, ka vienā ausī ir dzirdes aparāts un otrā kohleārais implants. Nezinu, kā viņa to spēj, jo tās tiešām ir divas dažādas skaņas, kas smadzenēm ir jāapstrādā, lai dabūtu šo skaņu kopā un saprastu. Man tā joprojām ir mistika.

Gudra meitene jums!

Salīdzinot ar parastiem bērniem, kuri savas spējas izmanto apmēram 50 %, Amandai tas jādara par visiem 100 %, un tāpēc meitai bieži sāp galva, jo viņa spēcīgi koncentrējas, maksimāli izmanto savus resursus.

Jā, viņai labi veicās bērnudārzā. Kad Amandai bija seši gadi, audzinātāja teica, ka viņa ir gatava skolai. Viņa visu zina un nav jēgas palikt bērnudārzā, jo tur vairs viņai nevar neko dot. Tomēr mums vēl negribējās laist viņu skolā, lai gan arī psiholoģiski Amanda bija gatava. Izdomājām, ka viņai būtu labi pirms skolas apmeklēt pašvaldības bērnudārza parasto grupiņu, un viņa sāka iet Ādažu dārziņā.

Turklāt itin bieži šiem bērniem vecāki nevelta vajadzīgo uzmanību, nemāca viņus un rezultātā bērnu valodas kvalitāte ir vēl sliktāka nekā logopēdiskajā bērnudārzā, kur ar šiem bērniem speciālisti strādā katru dienu.

Kā viņai gāja Ādažu bērnudārzā? Vienaudži pieņēma, neapcēla, jo aparātiņš ir redzams?

Atceros pirmo dienu, kad Amanda sāka iet pašvaldības dārziņā – audzinātājai bija bail. Bet jau pēc nedēļas kārtējo reizi dzirdēju, cik Amanda ir gudra un jau gatava skolai. Līdz ar to viss mācību gads noritēja ļoti veiksmīgi. Arī no bērnu puses nebija nekādu apcelšanu. 

Tad pienāca laiks iet skolā. Amanda ļoti gaidīja šo brīdi. Izvēlējāmies parasto Ādažu vidusskolu, kur bija sešas paralēlklases un katrā no tām 32 skolēni. Mēs ar vīru uzskatām, ka nav jāiet pa vieglāko ceļu. Izdomājām, ka mēģināsim, ja nesanāks, protams, meklēsim alternatīvas. Izrunājos ar skolotāju, pastāstīju par meitas situāciju, taču nekādus atvieglojumus neprasīju.

Teicu, kamēr viņa var, cenšamies darīt, kā pārējie, tad redzēsim. Vienīgi savu iekšējo baiļu dēļ palūdzu, lai sporta nodarbībās Amanda nepiedalās aktivitātēs, kur tiek izmantota bumba, jo negadījuma laikā implantu un dzirdes aparātu var neatgriezeniski sabojāt. Palūdzu arī, lai skolotāja pastāsta klases bērniem, ka Amandai ir dzirdes implants, ka tas ir tāpat kā brilles – tās ir, lai labāk redzētu, dzirdes aparāts ir, lai labāk dzirdētu. 

No bērnu puses nav bijuši nekādi jautājumi, piezīmes vai kas cits. Klase ir pozitīva, draudzīga, arī Amanda ir komunikabla un labi iekļaujas klasē. Meita ir izcilniece. Vismaz šobrīd, taču man nav ilūziju, ka viņa būs teicamniece līdz pat 12. klasei. Pašlaik viņai patīk mācīties, viņa tiecas būt teicamniece un viņai patīk, ka viņu novērtē. Amanda vēl iet mākslas skolā un tautas dejās, apmeklē logopēdu.

Vai šis implants ieoperēts uz mūžu?

Galvā ieoperētais ir uz mūžu, ārējo daļu maina ik pēc pieciem gadiem. Tas ir valsts apmaksāts. Tehnoloģijas attīstās, implanti kļūst arvien labāki.

Vai brālītim ar dzirdi viss ir labi? 

Jā, Edvardam ir ļoti laba dzirde. Atceros gan, ka tad, kad trešajā dienā pēc piedzimšanas viņam veica dzirdes skrīningu, biju ļoti uztraukta, bet – slimnīcā tieši saplīsa aparāts, ar kuru veic pārbaudes. Tā mums atkal vajadzēja braukt uz Bērnu dzirdes centru, kad brālītim bija trīs mēneši. Taču jau pirmajā mēnesī redzēju, ka viss ir labi, jo bērns reaģēja uz čaukstoša papīra un citām skaņām. Jāteic gan, ka līdz viņa divu vai trīs gadu vecumam es ik pa laikam pārbaudīju, vai dēls tiešām labi dzird.

Kā Amandai ir ar slimošanu? Vai nav bīstamas pat iesnas?

Līdz piecu gadu vecumam katras iesnas varēja nozīmēt vidusauss iekaisumu, kas jau būtu ļoti bīstami, jo tā dēļ dzirdi varēja zaudēt. Tāpēc iesnu gadījumā ikreiz braucām uz Bērnu dzirdes centru pie savas dakteres Sandras Kušķes, kas vienmēr pieņēma un palīdzēja. 
Tagad Amanda slimo reti, brauc ar riteni, ziemā no kalna ar ragavām, slēpēm. Galvenais viņu pašu iemācīt, ko var un ko ne.