"Tā bija nelaimīga mīlestība," - par viņsaulē aizgājušo Dinu Zuzāni sēro viņas 30 gadu jaunākais mīļotais

Dina Zuzāne viņsaulē devās 30. septembrī, divas dienas pirms savas 67. dzimšanas dienas.

Kā žurnālam "Kas Jauns" atklāja aizgājējas šķirtais vīrs uzņēmējs Jānis Zuzāns, nāve iestājusies tromba dēļ. Viņa pakritusi, uz mājām izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, informēti tuvinieki, bet Dinas laiks bija pienācis. Viņa bija aizgājusi uz savas meitas rokām. Pie Dinas steidza arī bijušais vīrs Jānis Zuzāns, taču viņam liktenis nebija lēmis vairs ar ilggadējo dzīvesbiedri sastapties.

Jānis Zuzāns: “Te nav nekāds sēru pasākums!”

Uzņēmējs Jānis Zuzāns bijušās sievas, savu meitu mātes Dinas Zuzānes atvadu pasākumos uzņēmās gan atvadīties gribētāju sagaidīšanu Ķīpsalas mājā, gan kopā ar vistuvākajiem ģimenes locekļiem kapsētā vēroja apglabāšanas ceremoniju, gan arī uzrunāja bēriniekus, kad pievakarē visi bija sapulcējušies restorānā uz bēru mielastu. To gan tuvinieki bija izlēmuši saukt par Dinas dzīves svinēšanu.

“Pēc vecākiem un brāļa esmu cilvēks, kas Dinu pazina visilgāk. Varu pateikt, ka viņu šāds klusums neapmierina. Jums vajag vairāk skaļuma dot, jo ballīte turpinās! Te nav nekāds sēru pasākums! Ar to jums jārēķinās. Tiem, kas domā, ka Viņsaules nav, varbūt šodien dzims ticība, ka tā tomēr pastāv. Jo Dina ir tepat blakām,” klātesošos, ap 200 lielā skaitā sanākušos bēriniekus, uzrunāja Jānis Zuzāns.

“Sāciet priecāties, nelieciet uz savām sejām bēdīgas izteiksmes. Dina ir ar mums, Dina ir mūsos. Jūs taču zināt Dinas iemīļotos salīdzinājumus – briesmīgi skaisti, nežēlīgi krāšņi –, viņai patika pārspīlējumi. Cik atceros Dinu, viņa vienmēr ir bijusi… viņai vienmēr ir bijis savs viedoklis. Tāda viņa ir bijusi kopš jaunības, kad es viņā traki iemīlējos. Man bija 24, Dinai – gadiņš vairāk. Esam nodzīvojuši krāšņu dzīvi. Varbūt pirms kāda gada, pusotra mums uzsita kaut kādas šūmītes, bet dzīve turpinājās, un mēs palikām labi draugi. Bet vienu varu pateikt – no Dinas var mācīties uzticību, enerģiju, mājīgumu, rūpestību. Ģimene viņai vienmēr ir bijusi galvenais. Pēc tam nāca visas skaistās rotas, drēbes, brīnišķīgie pasākumi, bet, ja kaut kas bija ģimenei, tas bija numur viens. Pašlaik esam tādā plašākā lokā, un tā sanāk tā paplašinātā ģimene, un es jums šodien piedāvāju priecāties!” mudināja Jānis Zuzāns, kas, cienot ģimeni un aizgājēju, uz bēru pasākumiem ieradās viens, bez tagadējās draudzenes Ilzes.

30 gadu jaunākais mīļotais: "Tā bija nelaimīga mīlestība"

Kopš šā gada pavasara Dina Zuzāne uz saviesīgiem pasākumiem dažkārt mēdza iziet ne tikai sava miesassarga Gata pavadībā, bet arī ar kādu brašu jaunekli. Tas bija Guntis Gadzāns (36) no Raunas.

Neraugoties uz gadu starpību, starp viņiem bija uzplaukušas jūtas, un Guntis bija kļuvis par vienu no Dinas uzticamības personām. Zuzānes tuvinieki arī paši informēja Gunti par Dinas nāvi, un viņam bija ļauts piedalīties visos atvadu pasākumos. Žurnālam "Kas Jauns" jaunais vīrietis pastāstīja gan par aizraujošākajiem piedzīvojumiem kopā ar Dinu, gan abu nepiepildīto mīlestību, gan par veselības problēmām, par ko Dinas ģimene nav zinājusi.

Dinas Zuzānes bēru dienā augumā brašais Guntis Gadzāns ieradās ar diviem štrausiem – viens no paša, otrs no Ēģiptes draugiem.

Pēc mācītāja Aināra Baštika novadītās atvadu ceremonijas pie atvērtā cēlkoka šķirsta, kurā Dina izskatījās kā atgūlusies uz īsu atpūtas brīdi – koši sarkanām lūpām, ieveidotiem matiem, skaisti saposusies, ar pērļu rotu ap kaklu –, Guntis, tāpat kā vairums atvadu pasākuma viesu, izgāja pastaigā pa Dinas skaisto dārzu. Emocijas viņā mutuļoja. Guntis atzina – ir pateicīgs Dievam, ka Dinai bijusi iespēja aiziet mūžībā ar godu, esot pilnbriedā, bet, no otras puses, esot egoistisks šoks, ka Dinas pēkšņi vienkārši vairs nav. Milzīga zaudējuma sajūta kulminēja kapsētā, kad, berot trīs smilšu saujas uz kapā ielaistā zārka, Guntis neizturēja un gauži apraudājās.

Vaicāts pastāstīt par attiecībām ar Dinu Zuzāni, Guntis Gadzāns runā atklāti: “Ar Dinu instagramā sačivinājāmies. Viņa bija sajūsmā par atjaunoto dzimtas īpašumu, kurā dzimta dzīvojusi jau 500 gadu. Sakopu teritoriju, tagad strādāju pie ēkām, kuru ir ap desmit. Nu gan esmu krietni daudz ko no darāmā iekavējis, jo šī mana vasara piederēja Dinai. Mēs ar Dinu bijām kopā. Pazinām viens otru jau iepriekš, bet tā pa īstam satuvinājāmies kopš šā gada pavasara. Bet tas bija kaut kā savdabīgi. Par pāri vai ģimeni mēs nesaucām viens otru. To arī paši sapratām, jo tas, kas bija dzimis starp mums, patiesībā bija nelaimīga mīlestība.

Pirmkārt, tāpēc, ka viņai bija saistības ar bijušo vīru: šķiroties viņiem bija vienošanās, ka viņa nedrīkst no jauna precēties, citādi zaudēs visu. Detaļās neizprašņāju, bet tik daudz man Dina pateica. Viņš, kā sapratu, precēties drīkst, taču viņam bija Dinai jāmaksā uzturnauda un jāizpērk tas, kas jāizpērk.

Mūsu attiecības… Jā, precēties mēs neprecētos, bērnu mums arī nevarētu būt. Patiesībā ļoti skumīgi. Mums bija tik maz laika baudīt vienam otru. Arī kopdzīve mums īsti veidoties nevarēja. Jo katram ir savas mājas un savas lietas.

Sākumā Dina man iepatikās viņas prāta dēļ – man ļoti patīk gudras sievietes. Dina bija gudra, šarmanta, seksapīla un iznesīga. Es viņu redzēju un uzlūkoju kā ļoti skaistu sievieti, skaistu cilvēku un apbrīnojamu personību, neraugoties uz to, ka mums bija 30 gadu starpība,” stāsta Guntis Gadzāns un piebilst: “Gribēju no Dinas atvadīties morgā un, viņu ieraugot, biju pārsteigts – pat mirusi viņa izskatās fantastiski!”

Pa šoseju sarkanajā bentlijā ar ātrumu 310 km/h

Neprātīgākais un bīstamākais piedzīvojums Dinai un Guntim bijis vasarā, jūnija beigās. “Aizbraucām uzēst zupiņu pie Laurīša [šefpavāra Laura Aleksejeva] Jūrmalā. Pa šoseju viņas sarkanajā bentlijā lidojām ar ātrumu 310 kilometri stundā! Pabraucām garām fotoradaram un sākām ālēties: mašīnas apdzinām zigzagā, maucām pāri dubultajām līnijām. Vārdu sakot, visu, ko vien var iedomāties nepareizi un neatļauti darām uz ceļa, mēs to darījām. Dina man toreiz teica: “Es esmu traka, taču tu esi pilnīgi psihs! Bet tas ir forši!” Izbraucām vairākus restorānus. No katra ārā nācām ar jaunu pudeli šampanieša rokās, ar jaunu glāzi. Nez kā tas šampis visu laiku lija ārā… Viss mašīnas salons bija slapjš un lipīgs no šampanieša. Vakariņot izlēmām Vecrīgā.

Pie Nacionālā teātra, ar sirēnām un bākugunīm, mūs apturēja policija. Bargā tonī lika parādīt dokumentus, nostrostēja par braukšanu pāri Doma laukumam, noprasīja, vai esam lietojuši alkoholu. Atbildēju godīgi – jā, esam lietojuši nedaudz. “Fiksi atdodiet atslēgas un kāpiet laukā no mašīnas! Tūlīt atbrauks Ceļu policijas ekipāža; būs jāpūš alkometrā!” Kā es nobijos – domāju, viss, tiesību man vairs nav! Dina arī bija satraukta – prātoja, ka varbūt jāzvana Gatim [Dinas šoferis un miesassargs – KJ], lai fiksi atskrien mums pakaļ. Bet nu jau klāt bija vairākas policijas ekipāžas, vēl kaut kāds busiņš, ar kuru mūs droši vien vestu projām. Paldies Dievam, mums mašīnā bija minerālūdens! Ak, kā es dzēru! Pūšot alkometrā, pirmais jau iet laukā ūdens ar gāzi, un, kad iepūtu, uzrādīja – neticēsiet – nulle!” smejot stāsta Guntis, atklājot: “Šo pēdējo dzīves gadu Dina pavadīja strauji un kaislīgi, jo pati neslēpa, ka jūtas kā astoņpadsmitgadīga meitene.”

Patiesība par veselības problēmām: jau trešais kritiens mēneša laikā

Ar Gunti Dina runājusi par visādām tēmām, arī par nāvi. “No nāves viņa nepavisam nebaidījās. Zināja, ka viņai laiks ir mazāk nekā vairāk, viņa bieži sacīja – rītdiena mums nav apsolīta…

Viņai bija daudz veselības problēmu. Es rosināju piebremzēt ar dzīves svinēšanu, aizbraukt pie ārstiem. Bet viņa nosmējās: “Pfu, ja nav šampanieša, kas tā par dzīvi?! Sportot, ēst un dzīvot veselīgi un pareizi? Kas tad tā par dzīvi?! Tad es labāk uzreiz mirstu nost!” Pie ārstiem viņa kategoriski atteicās iet. Mēs, draugi, uzstājām, nelikāmies mierā. Bet Dina, pat tad, kad bija norunāts konkrēts pieraksta laiks uz pārbaudēm, pēdējā brīdī paziņoja – nē, nekur nebraukšot,” atklāj Guntis.

“Un tā piektdienas pēcpusdienā viņa nomira… Iepriekšējā dienā tikāmies, naktī ap diviem vēl sazvanījāmies, runājām. Biju mazliet samulsis, jo Dina likās savāda: es jautāju vienu, viņa atbildēja ko pavisam citu. Jau iepriekš tā dažkārt bija izlicies, ka viņas runa it kā kļūst nesakarīga… Es jautāju – vai tu mani dzirdi, vai dzirdi, ko saku? Viņa teica, ka it kā jā, bet pielikšot pie otras auss telefonu… Veselības problēmu viņai bija daudz. Ģimenei par tām stāstīt nevēlējās. Principā viņa jau kādu laiku gāja projām. Man bija nojauta, ka viņa iet, ka viņa zūd. Bija sajūta, ka viņas nebūs. Un ka tas brīdis tuvojas. Aptuveni mēneša laikā viņa jau divreiz bija šādi pakritusi, un ar trešo reizi viņa aizgāja. Turklāt aizgāja viscienījamākajā veidā: iepriekšējā dienā, mazdēla vārdadienas svinībās, viņa satika savus bērnus, vecākus, visus, visus savus tuvākos un mīļākos cilvēkus.

Savu dzimšanas dienu ar baigo balli Dina svinēt negribēja. Teica, ka ir apnicis. Negribēja arī vairs tos ģimenes ceļojumus, viņai patika pašai mierīgi ceļot, būt ar draugiem. Bija sarunāts, ka svētdien pulksten 16 visai ģimenei obligāti jābūt uz pasēdēšanu Portofino, kur visi arī ieradās. Tikai bez Dinas. Bet mēs, draugi, Dinas dzimšanas dienu atzīmējām ar tusiņu Baltvillā,” pastāsta Guntis Gadzāns.

Vēlējās, lai māja pēc nāves paliek meitām

“Viņa ļāvās sajūtām un vēlmēm. Jā, egoistiski es gribētu viņu vēl ilgi sev līdzās. Bet, reāli skatoties, viņa bija labu dzīvi nodzīvojusi. Nekā netrūka. Un kā viņai patika rotas! Stāstīja, ka viņai kopš bērnības bijis sapnis atrast no jūras izskalotu dārgumu lādi, pilnu rotām. Reiz braukājām pa Rīgas ielām, un, skatoties uz cilvēkiem, Dina brīnījās: “Man liekas, ka es beigta izskatītos dzīvāka un seksapīlāka nekā tie, kas te staigā pa ielu!”” smaidot atminas Guntis. “Ja godīgi, tad Dina bija nodzīvojusi tik piepildītu un ar visu ko piesātinātu dzīvi, ka viņai tas viss jau bija apnicis. Jā, jaunie draugi viņai iedeva citu enerģiju, bet viņai vairs nebija nekādu lielo plānu vai vēlmju, ko īstenot. Tā arī teica, ka dzīvo šodienai.”

“Dina noteikti negribētu, ka cilvēki par viņas nāvi raud un skumst. Kamdēļ?! Vajag priecāties, dzīvot un dzert šampanieti! “Mani žēlot nevajag! Tam nav jēgas! Vienkārši dzīvojiet!” Dina man teica. “Nav nozīmes tam, cik cilvēks ilgi dzīvo. Nozīme ir tam, kā dzīvo!” arī tie bija Dinas vārdi. Tāpat kā viņa sacīja, ka saprot, viņa nav normāla, un arī negrib būt normāla, garlaicīga un pareiza.

Par šķiršanos Dina pārdzīvoja. Nenormāli. Palaidis viņš viņu noteikti nebija. Viņa arī nejutās palaista. Viņai sāpēja pat vairāk nevis tas, ka viņi izšķīrās, bet gan tas, kā. Kā tas notika – ar meliem. Viņa man teica – vajadzēja viņam godīgi izstāstīt, nevis ar meliem, un tad viss būtu bijis kārtībā. Viņš ar savu jauno dāmu Zuzeum – Dinas un Jāņa tobrīd kopīgajā vietā – piepeldēja klāt un stādījās priekšā: “Labdien, es esmu Ilze – jaunā māksliniece!”

Neizplūdīšu tagad detaļās, ko Dina pēc tam atklāja un uzzināja. Es viņu mierināju, aicinot: “Mēģini šo situāciju uztvert ar pateicību, jo, ja tas nebūtu noticis, tu nekad nebūtu izšķīrusies. Nekad!” Bet šķirties Dina bija gribējusi jau sen. Tā kā laulība bija slēgta baznīcā, viņa pati nekad to nevarētu izdarīt. Tāpēc šajā gadījumā, kad bija laulātā krāpšana, šķirties bija iespēja. Dinai teicu: “Dievs tevi nenormāli mīl, ja deva tev šādu iespēju! Brīvību!” Laulības laikā Zuzānu mājā nekad netika ļauts vienlaikus atrasties tik daudziem cilvēkiem. Viesos tika aicināti tikai daži. Bet pēc šķiršanās šis nams bija gluži kā kultūras nams! Cilvēki pulcējās līdz vēlam vakaram, vienmēr notika tusiņi, kvalitatīvas sarunas, šampanietis lija… Būtu jauki, ja nākotnē šajā mājā varētu tapt jauna kultūrtelpa, taču maz ticams, ka tā varētu notikt, jo domāju, ka Jānis šo māju centīsies dabūt atpakaļ. Ļoti ceru, ka Dinai būs vienalga… Tāpat kā par neizmaksātajām Zuzeum daļām. Pagājušajā gadā izmaksāja vienu daļu, šogad – neko.

Bet par māju Dina teica, ka gribētu, lai tā pēc viņas paliek meitām. Lai paliek ģimenei. Un absolūti negribēja, ka Jānis te nāktu iekšā dzīvot,” pārlaižot skatu pār Zuzānu Ķīpsalas pagalmu, kurā šampanieša glāzes saskandina atvadu pasākuma dalībnieku kuplais pulks, saka Guntis, piebilstot: “Pie sevis domāju – šī ballīte Dinai būtu patikusi. Varbūt vienīgi izņemot to, ka visi ir ģērbušies melnā. Šis šai mājā noteikti ir viens no lielākajiem tusiņiem. Dzimšanas dienas ballītes vietā.”