Bērnu psihiatrs Bezborodovs skaidro, kādu postu bērnam var nodarīt IZM virzītie likuma grozījumi
“Tas ir sliktākais, ko mēs ar bērnu, kuram ir uzvedības grūtības, varam izdarīt!” bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs šādi vērtē vienu no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītajiem priekšlikumiem likumprojektam “Grozījumi Izglītības likumā”.
Šobrīd tiek skatīti priekšlikumi likumprojektam “Grozījumi Izglītības likumā”. Viens no IZM virzītajiem priekšlikumiem vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vērtējumā ir ļoti riskants – tāds, kas bērniem ilgtermiņā var nest vairāk ļauna nekā laba. Tāpēc organizācija pēta un jautā ekspertiem: vai priekšlikums bērnus ar uzvedības grūtībām izslēgt no skolas ir laba ideja?
Mūsu pieredze, novērojumi, kā arī vecāku un skolu stāsti liecina, ka bērni ar uzvedības problēmām šobrīd Latvijas skolās nesaņem pietiekamu atbalstu – nereti skola problēmu redz, tomēr mācību iestādei nav kapacitātes, lai bērnam sniegtu sistemātisku un kvalitatīvu atbalstu. Ja problēmu bērnam nepalīdz risināt, tā veļas kā sniega bumba – kļūst lielāka nevis mazāka! Šādā situācijā risinājums nedrīkst būt bērna izslēgšana no skolas, jo bērns šajā nelaimē ir nokļuvis pieaugušo atbalsta trūkuma dēļ, uzskata “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Nedrīkst bērnu patriekt uz mājām, sak, mācies tur, ja neproti uzvesties. Bērna uzvedības traucējumiem vienmēr ir kāds iemesls, un šis iemesls var būt arī ģimene. Tad sanāk, ka nosūtām bērnu uz mājām, kur viņam nav iespēju gūt atbalstu.
IZM iesniegtie priekšlikumi likumprojektam “Grozījumi Izglītības likumā” paredz, ka:
“Gadījumos, kad atkārtoti konstatēta obligātās izglītības vecuma izglītojamā emocionāla vai fiziska vardarbība pret citiem izglītības iestādes izglītojamiem, pedagogiem vai citām pedagoģiskajā procesā iesaistītām personām, izglītības iestādes vadītājs, izvērtējot psihologa un sociālā pedagoga viedokli, var lemt par šī izglītojamā izglītošanos ārpus izglītības iestādes savā dzīvesvietā.”
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs: tas ir sliktākais lēmums!
Skaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs:
Jautājums par bērnu nosūtīšanu mācīties mājās ir kontekstā ar iekļaujošo izglītību, un mēs redzam, ka vienīgais un galvenais iemesls, kāpēc ir kaut kādas grūtības bērnu iekļaut izglītības sistēmā, ir tieši uzvedības traucējumi, nevis, piemēram, bērna attīstības īpatnības.
Pašlaik izglītības sistēmai bērnam ar uzvedības grūtībām tiešām ir problēmas nodrošināt izglītības vajadzības.
Jāsaprot, ka uzvedībai ir kontekstuāla nozīme. Uzvedība ir atkarīga no vides, tai kā tādai nav, piemēram, tiešu bioloģisku korelatoru. Respektīvi, vienalga, kādas cilvēkam ir īpatnības, piemēram, intelekta attīstības traucējumi, disleksija vai autisms, UDHS vai nav nekā – ir vidējas tipiskās smadzenes – jautājums par to, vai bērnam būs vai nebūs uzvedības problēmas, ir atkarīgs no tā, vai vide, kurā viņš atrodas, ir atbilstoša viņa spējām un vajadzībām konkrētajā brīdī. Ja bērnam ir uzvedības traucējumi, tas ir ļoti svarīgs signāls par to, ka kaut kas šajā vidē ir tāds, kas neatbilst viņa vajadzībām. Protams, vides, kas ir svarīgas bērnam, ir vairākas, un svarīgākās no tām – ģimenes un skolas vide. Ģimenes vide var būt labs resurss, bet ne vienmēr tas tā ir.
Kontekstā ar piedāvātajiem priekšlikumiem likumprojektam “Grozījumi Izglītības likumā”, kas iedod skolas direktoram tiesības bērnu ar uzvedības traucējumiem sūtīt mācīties mājās – visbiežāk situācija ir šāda: bērnam ir uzvedības traucējumi un ir skaidrs, ka ģimenes resursa nav bijis pietiekami, lai mazajam cilvēkam palīdzētu. Tātad kaut kas ģimenes vidē nav kārtībā, šī vide bērnam nav īsti atbilstoša viņa vajadzībām. Attiecīgi sliktākais, ko mēs ar bērnu, kuram ir uzvedības grūtības skolā, varam izdarīt, ir aizsūtīt viņu sēdēt mājās. Tas ir sliktākais lēmums! Tas bērnu noliek vidē, par kuru jau ir skaidrs, ka resurss nebija pietiekošs, lai palīdzētu. Tas nekādā veidā neatrisina to problēmu, kāpēc skolā ir uzvedības grūtības!
Šī lēmuma pieņemšana ir saistīta arī ar dažādiem riskiem – gan izglītības riskiem un spēju to vispār iegūt, jo mēs visi pandēmijas laikā esam izbaudījuši attālinātās mācības un zinām, ko tas nozīmē, gan ir virkne citu – attīstības – risku. Atrodoties ārpus sociālās grupas, bērns zaudē sociālās komunikācijas prasmes, viņš tās neapgūst un tai skaitā arī sociāli emocionālo regulāciju.
Šādā situācijā nekas nevar kļūt labāk, var kļūt tikai sliktāk! Tāpēc šis priekšlikums likuma grozījumiem ir vissliktākais no iespējamiem risinājumiem.
Kāds ir labākais risinājums?
Kāds būtu labākais risinājums? Bērna uzvedības grūtības skolā uztvert kā signālu, ka tajās vidēs, kur bērns atrodas, piemēram, ģimenē vai skolā, kaut kas nav kārtībā.
Šis signāls ir jāuztver, un domāju, ka skola to dara, bet šis signāls ir arī jāinterpretē. Skolā jābūt profesionāla atbalsta pieejamībai, un vienlaikus tas ir jautājums arī par pedagogu kompetenci un lomu. Sākumā bērna grūtības ir jāsaprot un tad jāsniedz atbalsts, un atbalsts var būt ļoti dažāds, jo arī uzvedības grūtību iemesli var būt dažādi, dažādas neatrisinātas bērnu vajadzības. Tie var būt, piemēram, neatpazīti mācīšanās traucējumi vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms.
Ja ģimene līdz šim bērna problēmas nav pamanījusi vai risinājusi, vai tam nav bijis resursu, tad skola tiešām ir tā vienīgā vieta, kur tās var pamanīt un risināt.
Runājot par šiem grozījumiem, tiek pieminētas bērnu tiesības un jautāts arī: bet kā ir ar pedagogu tiesībām? Pedagogi tāpat kā ārsti ir profesionāļi. Es esmu ārsts un man, protams, ir tādas tiesības kā visiem cilvēkiem, piemēram, būt drošībā. Tās ir vispārējas tiesības. Bet kontekstā ar konkrēto bērnu man nav tiesību, man ir pienākumi. Man kā profesionālim ir pienākums bērnam palīdzēt, sniegt atbalstu, realizēt savu kompetenci.
Savukārt bērnam ir tiesības saņemt izglītību, ir tiesības saņemt palīdzību, veselības aprūpi utt. Bet man kā ārstam uz šo konkrēto bērnu pārsvarā ir pienākumi! Jo es – un arī pedagogi – esmu profesionālis. Mums ir pienākums palīdzēt!
Bērna izslēgšana no skolas vides ir zaudēts laiks
Uzvedības grūtības bērniem mēdz sākties dažādos vecumposmos. Ja uzvedības grūtības parādās pusaudža vecumā, tā ir samērā laba situācija un visbiežāk saistīta ar normālu, asinhronu pusaudža smadzeņu nobriešanu – ir aktivējusies tā smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par emocijām, dziņām u.c., viss ir ļoti karsts, bet regulācijas spējas ir apgrūtinātas. Šādā situācijā bērnam ir diezgan viegli palīdzēt.
Vissliktākā situācija, kurā nedrīkst pieļaut bērna izslēgšanu no parastās izglītības vides, ir tāda, kad uzvedības grūtības bērnam rodas pirms pubertātes vecumā, piemēram, jau bērnudārza vai sākumskolas gados. Jo šīs uzvedības grūtības – to rāda zinātnisko pētījumu bāze, kas ir uzkrāta uz šo brīdi –, ir jārisina uzreiz tajā brīdī, kad tās radušās. Tad mēs varam efektīvi palīdzēt. Ja mēs to neizdarām, tad visbiežāk grūtības nepazūd, tās persistē un kļūst tikai grūtākas.
Ja uzvedības traucējumi sākušies agrīnā vecumā, tie nav risināti un tagad bērns ir jau pusaudzis, tad diemžēl nav zinātniski pierādītas efektīvas palīdzības metodes. Palīdzība bērnam šādā situācijā prasa milzīgus resursus no visiem – no skolu sistēmas, izglītības sistēmas, veselības aprūpes utt. Tas nav efektīvi.
Šādas situācijas, kad bērns ar uzvedības grūtībām tiek norīkots mājmācībā, mēs praksē jau tagad redzam. Un šie gadījumi nav par to, ka bērns uz nedēļu no skolas tiek atstādināts no mācībām klātienē un tad tiek veiksmīgi reintegrēts skolā. Šobrīd ļoti bieži, kad bērns tiek ielikts mājmācībā, viņš tur pavada vienu, divus, trīs gadus un tad atgriežas skolu sistēmā, zaudējis visas būtiskās prasmes. Kā arī ar absolūti zaudētu laiku, kurā mēs tiešām būtu varējuši bērnam palīdzēt. To nedrīkst pieļaut! Šie likuma grozījumi paver ļoti plašu iespēju, ka šādas situācijas notiks daudz, daudz biežāk.
