Psihoterapeits Artūrs Miksons: ja bērns ir mierīga rakstura, nevajag viņu sūtīt uz boksa pulciņu

Brīdī, kad bērns ir nonācis pārslodzē, tas likumsakarīgi ietekmēs viņa emocionālo stāvokli, raisot dusmas, skumjas, trauksmi un virkni citu negatīvu emociju. Tas savukārt ietekmēs gan to, kā veiksies mācībās, gan, cik daudz un dažādus pulciņus viņš varēs apmeklēt, kurus pienākumus mājās varēs paveikt. Arī vide un dzīves notikumi ietekmēs to, kā bērns jutīsies. Psihoterapeits Miksons skaidro, ka, bērnam nonākot pārslodzē, pašiem vecākiem ir būtiski saprast tās cēloņus. Tikpat svarīgi zināt, kā emocijas un pārslodze ietekmē motivāciju.

Temperaments nosaka bērnam atbilstošas nodarbes

Kā norāda Miksons, temperaments ir ierakstīts katra cilvēks individuālajā DNS kodā, nosakot bērna slodzes noturību un kādas aktivitātes viņam būs piemērotākās: “Ja bērns pēc temperamenta ir mierīgs, “melanholisks”, viņam noteikti nebūs piemēroti aktīvi sporta pulciņi un nodarbības. Jā, fiziskas aktivitātes viņa ikdienā noteikti ir jāiekļauj, bet varbūt ir vērts apdomāt, vai tiešām tā ir dalība futbola komandā, treniņi slidošanā vai boksā u.tml. Iespējams, viņam piemērotākas būs mākslas nodarbības un ģimenes izbraucieni ar divriteņiem. Un tad ir bērni, kuriem ir tik daudz enerģijas, ka to ikdienā nepieciešams burtiski “izlādēt” – tiem gan slodzes izturība ir lielāka un, papildus mācībām un mājas pienākumiem, sports būs īstais,” saka psihoterapeits.

Interesanti, ka ļoti bieži vecāki, kuriem ir mierīgs temperaments, nesaprot savus bērnus, kuri ir ļoti aktīvi, un otrādāk. “Savā praksē esmu saskāries ar gadījumiem, kad vecāki, kuri pēc dabas ir mierīgi, domā, ka ar viņu aktīvo bērnu kaut kas nav kārtībā. Taču realitātē tās ir atšķirības temperamentā, kas vecākiem būtu ar laiku jāiemācās atpazīt sevī un savā bērnā, lai vislabāk piemērotu bērnam atbilstošu slodzi,” piebilst Miksons.

Bērni nav salīdzināmi, un viņiem jāļauj piepildīt savus sapņus

Ikvienam vecākam ir milzīgs risks nonākt situācijā, kad viņš sāk salīdzināt savus bērnus ar citiem vienaudžiem. Tāpat bērna pārslodzi var radīt vecāku nerealizētās ambīcijas, kas visbiežāk ir vecāku pašu sāpīgas atmiņas par zaudētu iespēju bērnībā. Piemēram, ir vecāki, kuri uzstāj, ka bērnam jāapgūst kāda mūzikas instrumenta spēle vai sporta veids, kas pašam savā bērnībā nesanāca. Arī tad, ja bērnu tas vispār nesaista. Tiesa, ne vienmēr vecāki aptver, ka šādā veidā hiperkompensē savus nepiepildītos sapņus.

“Kā vecāki to var mainīt? Kā neskriet pakaļ pūlim? Vecākiem būtu pašiem ļoti racionāli jāizvērtē, kas bērnam tiešām nepieciešams, ko bērns jau dara un ko nedara u.tml. Vecākiem jāspēj apstāties, izvērtēt, kas bērnam ir labākais, pēc iespējas mazāk ietekmējoties no ārējiem apstākļiem, savas pieredzes un iedomātām sabiedrības normām. Ja bērna izvēlētais ceļš, piemēram, deju nodarbības klavierspēles vietā, būs neveiksmīgs, tā būs viņa paša pieļauta kļūda, ne vecāku, un bērniem ir jāļauj kļūdīties,” ir pārliecināts eksperts.

Vecāku problēmas liek bērnam pieaugt ātrāk

Lai nodrošinātu bērnam emocionāli veselīgu vidi mājās, viņam ir jāstāsta par to, kas notiek ģimenē. Nevajadzētu vairīties bērnam stāstīt par problēmām, kas uztrauc vecākus, taču sarunā nav kopīgi jāmeklē situācijas risinājums problēmai, kas bērnu neskar. Tā teikt – bērniem nav jārisina pieaugušo problēmas! Piemēram, bērns nav jāiesaista attiecību, darba, finanšu problēmās, taču viņam ir jādod skaidrs signāls un pārliecība, ka šobrīd ģimenē ir saspringtāka situācija, ar kuru vecāki tiks galā. Neziņa bērnos rada nestabilitāti un arī mākslīgs vecāku smaids, sakot “Viss kārtībā!”, nebūs risinājums.

“Augot vidē, kur bērns visu laiku dzird par problēmām, kas viņam netiek izskaidrotas, vienīgais veids, kā viņam tikt ar to galā, ir pāragri pieaugt. Ja tomēr sanāk bērna klātbūtnē runāt par kādu pieaugušo tēmu, bērnam ir jāpaskaidro, ka vecāki to atrisinās, tā viešot viņā pārliecību un mieru. Esam pieaugušie, uzņemamies atbildību, atzīstam kļūdu un skaidrojam to,” aicina Miksons.

Motivācija zūd, kad visa ir par daudz

Vecāki nereti meklē speciālistu palīdzību, kad šķiet – bērnam trūkst motivācijas! Taču visbiežāk motivācijas zudums ir sekas, nevis cēlonis. Iespējams, bērnam trūkst motivācijas īstenot vecāku ambīcijas, kas viņu nesaista, vai bērna dzīvē ir notikušas kādas pārmaiņas, kuras vecāki nav pamanījuši.

“Bērns reaģē uz dzīves notikumiem. Ja bērnam pastāvīgi jādzird vecāku strīdi un bažas par ģimenes finansiālo stāvokli, bērna psihe ir pārņemta ar šo problēmu. Tādos mirkļos vecākiem šķiet, ka bērns kļūst pasīvāks un slinkāks, taču viņi neredz vai negrib redzēt patieso iemeslu. Tiklīdz tiek atrisināta situācija mājās, arī viss pārējais sakārtojas. Bērnam atkal parādās vēlme būt aktīvam, socializēties, uzlabojas attiecības ģimenē un veidojas veselīgāka vide. Ja problēma netiek risināta, bērnu var motivēt ar dāvanām, izklaidēm vai arī sodiem, taču ilgtermiņā tas rezultātu nedos. Līdzīgi ir ar pārslodzi – motivācija mācīties vai iet uz pulciņu zudīs tad, ja visa būs par daudz. Pārslodzes brīdī kāda no jomām gluži vienkārši cietīs,“ skaidro eksperts.

Viņš piebilst, ka motivāciju var ietekmēt arī dzīves notikumi, kurus bērns tobrīd pārdzīvo. “Vecāki vienmēr var uzdot sev jautājumu – vai mēs kaut ko neesam pamanījuši? Piemēram, klases audzinātāja vai dzīvesvietas maiņa bērnam var radīt stresu, kas ietekmē viņa spēju veikt ikdienas pienākumus, mācīties. Vecāki var neviļus minimizēt šādu dzīves notikumu, jo viņiem tas nešķitīs nekas īpašs, bet bērnam tas ir svarīgi. Tādos brīžos emocionālās slodzes samazināšanai bērnam var ļaut padzīvot mājās kādu brīdi, izrunājoties, ļaujot pārdzīvot sajūtas un ieiet atpakaļ ritmā,” stāsta psihoterapeits Miksons.

Kā saprast bērna vajadzības, un kāpēc viņam jāļauj piedzīvot arī vilšanos?

“Pirmkārt, bērna vajadzību noteikšana sākas ar to, ka vecākiem ir jāapzinās, ko viņi var un nevar nodrošināt. Tikai nodefinējot iespējas, vecāki var ļaut bērnam izvēlēties. Piemēram, nevajag piedāvāt bērnam iet uz hokeja nodarbībām, zinot, ka nevarēsiet tās atļauties. Otrkārt, ja bērnam kaut ko ļaujat, vecākiem par to ir jāuzņemas atbildība. Piemēram, ja ļaujat bērnam braukt ar riteni, ir jārēķinās, ka bērns var mēģināt pārbaudīt, ko viņš spēj ar riteni paveikt, un tas ir traumu risks. Nevis sapņaini cerēt, ka braukšana būs tikai mierīga un plūdena bez nekādiem starpgadījumiem ,” atgādina psihoterapeits.

Viņš papildina, ka mūsdienu sabiedrībā daudzi nevar samierināties, ka kļūdas eksistē. Taču vecākiem jāatceras – labi vecāki jūs būsiet tikai tad, ja agrīni iemācīsieties, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Turklāt tas ir jāmāca arī bērniem. Proti, mēs nevaram atgriezt laiku un izdzēst pateikto vai izdarīto, bet varam atzīt kļūdu un labot to.

“Bērnu emocionālā noturība nosaka to, cik lielas bēdas, bailes, dusmas un dažādas citas nepatīkamas emocijas viņš spēj izturēt. Jā, mums ikdienā ir jārada bērniem priekpilni mirkļi, ļaujot viņiem piedzīvot laimīgu bērnību, taču vienlaikus nevajag viņiem liegt dusmoties, izjust bēdas, vai pieļaut kļūdu, jo tāda nav dzīve. Bērniem vajag piedzīvot visas emocijas, un vecākiem ir jāiemāca viņiem tikt galā un pastāvēt līdzās ar nepatīkamajām emocijām. Tikai tā bērni iegūst un norūda emocionālo stabilitāti,” secina A. Miksons.