“Ar steigu jāmeklē palīdzība, jo viņi paši vairs nespēj tikt galā!” Skolotāja satraukusies par bērniem un jauniešiem

Runājot par bērnu lielākajām grūtībām adaptēties klātienes mācībām, atgriežoties skolā, viņa teica: “Mēs bijām dzīvojuši pusotru gadu katrs savā ģimenes burbulī, skolā atkal sanācām kopā un burbuļiem bija jāsaplūst, veselīgi veidojot attiecības ar citiem klasesbiedriem un pieņemot to, ka procesus skolā vada un kontrolē pieaugušais, nevis skolēns dara tā, kā viņš vēlas.

Atkal jāpierod, ka klātienes stundu laikā nevar ēst un gulēt 

Bērniem bija jāpierod, ka mēs atkal esam noteiktā dienas rutīnā, režīmā, kur 40 minūtes paredzētas mācību darbam, nevis gulēšanai vai ēšanai.”

Lai gan tiešsaistes stundu apjoms bija paredzēts atbilstoši bērnu vecumam (nebija tā, ka viņi visas 6 stundas ik dienas sēdēja tiešsaistē ar skolotāju, jo bija arī patstāvīgie darbi), skolotāji novēroja, ka tiešsaistes stundu laikā bija bērni, kas tajā laikā ieturēja maltīti vai vēl gulēja saldā miegā.

Tāpat daļa skolēnu pieslēdzās stundām, bet neieslēdza kameru un stundu darbā neiesaistījās. “Beidzās tiešsaiste, un melnais punktiņš joprojām atradās tiešsaistē, jo nebija, kas atslēdz to no tiešsaistes stundas. Tas viss liecināja, ka darbs nebija produktīvs.”

Skolēnu reakcijas bija ļoti saasinātas

Skolas speciālā pedagoģe Agnese Jasjone atzina, ka, atsākoties klātienes mācībām, ļoti liels izaicinājums bija skolēnu savstarpējā līdzāspastāvēšana. Attālināto mācību laikā katrs mācījās savās mājās, istabās, bet klātienes mācībās skolēni lielāko dienas daļu pavada klasē kopā ar aptuveni 20 citiem klasesbiedriem.

Līdz ar to skolēniem bija atkal jāmācās līdzāspastāvēšana, piemēram, tas, ka blakussēdētājs var pagrūst vai piebakstīt. “Novērojām, ka skolēnu reakcijas bija ļoti saasinātas. Viņiem atkal bija jāiemācās būt grupā, ievērot disciplīnu, cieņpilnu sadarbību un attieksmi vienam ar otru.”

Grūtības novērotas dažāda vecuma bērniem, tostarp vidusskolas klašu audzēkņiem.

Vecāki iesaistās un atbalsta

Runājot par vecāku rīcību bērnu psihoemocionālo grūtību gadījumos, skolas pārstāve sacīja, ka ģimenes ir ļoti dažādas. “Ģimenēs ir dažāds priekšstats par to, cik liela nozīme ir bērna psihoemocionālam stāvoklim, cik mēs pievēršam tam uzmanību.

Lielākoties vecāki ir saprotoši. Viņi adekvāti novērtē situāciju un iesaistās, lai kopā ar skolotājiem un speciālistiem spētu sniegt labāko atbalstu bērnam.”

Pētījumā noskaidroja galvenās problēmas

Skolas speciālā pedagoģe Jasjone pastāstīja, ka pagājušajā rudenī labbūtības veicināšanas skolas vidē projekta ietvaros izglītības iestādes līdzpārvaldes jaunieši veica aptauju, kas palīdzēja izgaismot galvenās problēmas 9.-12. klašu skolēnu vidū.

“Starp šīm problēmām bija depresija, ēšanas traucējumi un atkarības (smēķēšana, alkohola lietošana, pārmērīga datora un sociālo tīklu lietošana u.c.).” Skolas atbalsta komanda sagatavoja lekcijas par šīm tēmām, lai skaidrotu jauniešiem šo grūtību būtību un iezīmētu iespējamos risinājumus.

Būs grūti iztikt bez telefoniem

Lai gan speciālisti runāja par šīm tēmām un skaidroja tās, jāapzinās, ka šīm grūtībām nebūs ātra risinājuma. “Skaidrs, ka ietekme bija diezgan spēcīga, jo skolēniem telefons bija gan mācību rīks, gan arī atkarību veicinošs apstāklis, ko bija ļoti grūti nodalīt vienu no otra.

Tagad, ejot pa skolas gaiteni, mēs redzam, cik daudz skolēnu sēž ar saviem telefoniem, spēlējot spēlītes un nemaz nedibinot savstarpējos kontaktus, bet komunicējot caur spēlītēm.”

Speciāliste arī piekrita, ka būs jāstrādā ilgstoši, lai mazinātu bērnu ieradumu pavadīt daudz laika telefonā kaut vai tikai tāpēc, ka šeit liela loma ir vecāku nostājai un noteikumiem mājās. Par šo ļoti daudz tiek runāts vecāku sapulcēs un individuālajās sarunās.

Vēl arī citas grūtības

Jasjone arī vērsa uzmanību uz plašākiem pētījumiem, kas liecina, ka Latvijas skolēniem pēc pandēmijas bija ne tikai iepriekš minētie sarežģījumi, bet arī mācīšanās grūtības, uzmācīgas domas, izteikta aizkaitinātība un agresija.