Maijas Lūsēnas atzīšanās: "Ja Dievs dotu, atkal būtu kopā ar Jāni"

Lūsēna neslēpj, ka aizvien ir ļoti pieķērusies bijušajam vīram. Abiem esot normālas, draudzīgas attiecības. Tikšanās reizes gan sanākot retas. „Visi kaut kādā ziņā esam aizņemti, radoši cilvēki. Tagad mums ir arī kopīga mazmeita, varbūt, pateicoties viņai, varēsim biežāk tikties. Jānis ir lielisks. Viņš par visiem mums rūpējas un gādā. Paldies Dievam, ka esam viens otram. Tēvs, māte un bērns – Dievam tā ir ģimene. Ja arī Jānis kādreiz to gribēja salauzt, tad Dievam joprojām tā ir ģimene,” uzskata Maija Lūsēna.

Dziedātāja piebilst, ka nonākusi pie ļoti skaidra definējuma savām un bijušā vīra attiecībām. „Pēc 12 gadiem, kas pavadīti ticībā, sapratu: ja Dievs bija lēmis man ar Jāni būt kopā, vajag uzturēt labas attiecības. Savulaik to nepratu. Konfliktēju un daudz ko nesapratu...” par pagātni un tajā pieļautajām kļūdām atzīst Maija. „Pēc šiem gadiem nonācu arī pie atziņas, ka fiziski var izšķirties, bet ne garīgi. Jācenšas domāt vienam par otru. Dievs var atgriezt visu atpakaļ... Ja būtu iespēja... Vai varētu atgriezties pie bijušā vīra? Līdz šim esmu iemācījusies dzīvot tā – ja Dievs dod, es ņemu. Ja vien Dievs man sniegtu šo iespēju, tad ņemtu... Tāpēc vienīgais, no kā gaidu, ir Dievs,” domīgi saka Maija.

Tai pašā laikā Lūsēna ir skeptiski noskaņota, runājot par iespējamību sastapt jaunu liktenīgo vīrieti. „Diez vai... Pēdējos gados esmu daudz ko izvērtējusi, arī tagad nedzīvoju ilūzijās. Nebūs prinča, un nepaņems mani aiz rokas... Nav man astoņpadsmit gadu, kad dzīvoju ilūzijās. Godīgi sakot, šaubos, vai šajā vecumā maz var būt tāda īsta, noturīga mīlestība. Tās attiecības, kas bija man dzīves sākumā, tā bija mūžība... Jā, pēc šķiršanās bija laiks, kad apjukumā kaut ko meklēju, skrēju, bet tas nekas. Tagad es dzīvoju tā – ko Dievs dod, to ņemu un saku paldies par to. Vispār es tomēr ticu, ka cilvēki var sešdesmit gados apprecēties, bet tikai kopā ar Dieva gribu.”

Kasjauns.lv/Foto: Anete Janševica/Ieva Lūka/LETA