Bērnam pirmā mīlestība. Psiholoģe mudina neizbīties: "Tas notiek pat agrāk, nekā vecākiem ir nojausma par to"

“Vecākiem jāatceras, ka tā mēdz notikt – bērni un jaunieši (un arī pieaugušie!) iemīlas. Un tas ir forši, ka bērni iemīlas un veido attiecības. Vēlams, lai viņi to dara droši un viņiem ir, uz ko paļauties un atbalstīties šajā pieredzē. Bērni mēdz iemīlēties, un pat agrāk nekā vecākiem ir nojausma par to. Es aicinātu vecākus atcerēties, kā viņiem pašiem gājis skolas laikā, kā viņi ir iepazinuši iemīlēšanās jūtas,” vecākus neizbīties no tēmas “pirmā mīlestība bērnam” žurnālā "Mammām un Tētiem. Skolēns" iedrošina Kristīne Balode.

Jūtas, nevis darbība

Speciāliste vērš uzmanību uz to, ka mīlestība, iemīlēšanās vai simpātijas – tās ir jūtas. Tas nav notikums, tās nav darbības, bet gan tas, ko varam sajust. Līdzīgi kā tad, kad baidāmies, dusmojamies, priecājamies vai sērojam. Mēs to sajūtam. “Iemīlēšanās ir jūtas, kas paredz bioķīmiskas izmaiņas. 

Protams, katram vecumposmam ir atbilstošas iemīlēšanās izpausmes. Kad esam iemīlējušies, varam zaudēt koncentrēšanās spējas, esam izklaidīgāki, dezorientēti, mums var būt lielāks satraukums. Līdzīgi jūtas bērns, kad ir iemīlējies,” skaidro Kristīne Balode.

Vēlamā vecāku reakcija

Prieks būtu dabiskākā vecāku reakcija uz to, ka bērns veido attiecības, balstoties simpātijās un citās vērtībās, nevis aprēķinā vai izdevīgumā, kā tas kādreiz mēdz notikt.

Atbilstošākais, kā vecāki varētu reaģēt, kad bērnam ir simpātija vai draugs/draudzene, būtu pārliecība, ka tas ir lielisks dzīves posms. Ja vecāki varētu bērnam aiznest ziņu, ka tas ir forši, tā būtu lieliska vecāku reakcija. Tas parādītu, ka vecāki apzinās, ka bērns ir dzīvs un vitāls cilvēks, kuram simpatizē cilvēki. Vēl jo īpaši – ja bērns spēj par savām simpātijām pastāstīt vecākiem un ap to neveidojas sarežģījumi, tas ir brīnišķīgi,” saka speciāliste.

Vecumposmu īpatnības

Lai arī sajūtas, kas pārņem iemīlējušos cilvēku, ir līdzīgas visos vecumposmos, saprotams, ka vecāku bažas būs atšķirīgas, ja iemīlējies ir sākumskolēns, bērns agrīnās pubertātes vecumā vai jau pusaudzis. “Nez vai ar pirmklasnieku būtu jārunā par dzimumaktu,” norāda speciāliste un uzsver citus svarīgus sarunas aspektus, ko ir vērts ar visu vecumu bērniem pārrunāt iemīlēšanās un attiecību kontekstā. “Vispirms ar bērniem būtu jārunā par attiecību kultūru, cieņu, vienošanos, drošību, robežām.

Bērni dažādos vecumos iemīlēšanos piedzīvo atšķirīgi – sākumskolas vecuma bērniem vēl nav erotisku izjūtu, viņiem tas būs emocionāls pārdzīvojums. Vēlāk, pubertātē un agrā jaunībā, tas kļūst par pārdzīvojumu, kas mijas ar fiziski seksuālu interesi,” teic psiholoģe.

Vai bērns pastāstīs, ka ir iemīlējies?

Skaidrs, ka ikkatra ģimene par šiem jautājumiem runās savā veidā. Just mulsumu ir normāli gan bērniem, gan vecākiem, pārrunājot šos jautājumus, taču jāatceras, ka just kaunu bieži vien iemāca paši vecāki. Tas, cik daudz bērns vecākiem stāstīs par savām jūtām, atkarīgs no konkrētās ģimenes. 

Tas izriet no tā, kā vispār ģimenē bērnam ir ļauts izpaust savas emocijas un citas jūtas.

“Ja mēs bērnam iemācām, ka dusmoties nav labi, agri vai vēlu viņam rodas duālas sajūtas – es jūtu, ka dusmojos, manī ir šīs emocijas, bet es nedrīkstu tās izrādīt. Šādā gadījumā skaidrs, ka bērns slēps gan savas dusmas, gan citas izjūtas un, visticamāk, nevēlēsies ar vecākiem dalīties arī tajā, ka ir iemīlējies,” stāsta Kristīne Balode. 

Viņa uzsver, ka šis ir brīdis, kad pašiem vecākiem būtu labi paanalizēt, kā viņi izjūt un pieņem iemīlēšanās jūtas. Vai ģimenē ap attiecību jautājumiem ir tendence veidot pastiprinātu koķetēriju vai tos kaut kā izcelt ārpus citām dzīves pieredzēm? 

Speciāliste skaidro, ka cilvēkiem ir tendence mulst par to, kas netiek normalizēts pietiekami mierīgi un saprotoši. Ja vecāki ap iemīlēšanos veido pārlieku lielu notikumu, to kā īpaši izceļot, iespējams, bērnam nebūs vēlēšanās par to dalīties ar ģimenes locekļiem.

Kā rīkoties vecākiem, ja bērnam ir parādījusies simpātija

• Neprojicē uz bērnu savu izpratni vai izpausmi par to, kā pieaugušie mēdz piedzīvot mīlestību;
• Liec bērnu mierā ar pārlieku lielu uzmanību un runām par precēšanos;
• Neuzjautrinies par bērna jūtām, neķircini viņu;
• Neskaties pārāk cenzējoši uz jauniešu fizisko saskarsmi. Agrīnajā skolas vecumā tas ir nevainīgs piedzīvojums, kur daudz ko var sabojāt pieaugušo priekšstati par to, kā pieaugušie piedzīvo mīlestību;
• Paud pārliecību, ka iemīlēšanās – tas ir jauki!

Drošība vai ziņkārība

Ja bērna iemīlēšanās novedusi pie attiecībām, tad, domājot par drošību un mēģinot pasargāt viņu, vecākiem var būt vēlēšanās uzzināt vairāk par sava bērna simpātiju. Kas ir šis jaunietis/jauniete, ar ko tu draudzējies? Kur jūs iesiet, ko jūs darīsiet, kur viņš vai viņa dzīvo, kas ir viņa/viņas vecāki? 

Cik daudz bērnam jautāt par viņa aizraušanos – tā, lai vecāki iegūtu mieru, bet arī tā, lai bērns nejustos nopratināts?

Kristīne Balode uzsver, ka šādā situācijā ir jāatgriežas pie uzticēšanās jautājuma. “Mēs nevaram ar lineālu izmērīt, cik daudz vecākiem ir jāzina. Manuprāt, ir forši, ka vecāki interesējas par saviem bērniem, un ir forši, ka bērni dalās par jebko, kas notiek viņu dzīvē. 

Es aicinātu būt vairāk atvērtiem pret to, ko bērns stāsta, un mazāk tēlot detektīvus. Iedrošināt bērnu runāt un stāstīt to, kas viņam pašam ir svarīgs,” uz dialogu ar saviem bērniem aicina speciāliste.

Saprotams, kaut kādi jautājumi vecākiem var rasties. Kristīnes Balodes ieskatā, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi tie tiek uzdoti. Piemēram, ja vecākiem rodas jautājumi par to, kur dzīvo bērna draugs vai draudzene un kas ir viņa/viņas vecāki, tad, pirms to vaicāt bērnam, būtu svarīgi paskaidrot, kāpēc vecākiem tas ir aktuāli. Iespējams, tas ir drošības jautājums, lai zinātu, kur bērns atrodas. Tad tas ir jautājums nevis par to, kur viņš dzīvo, bet cik sasniedzams būs bērns vai kāda ir adrese, kur viņš uzturēsies. 

Savukārt jautājumi par to, kas ir bērna vecāki un ar ko viņi nodarbojas, mudina domāt vairāk par šī jautājuma uzdevēju – kāpēc es prasu, ar ko nodarbojas bērna drauga mamma? “Vai man ir priekšstats, ka mans bērns drīkst būt kopā tikai ar juristu bērniem vai tā ir mana ziņkārība? Kāpēc man nāk prātā, ka bērni vispār runā par vecākiem un to, ko viņi dara? Varbūt man pašai ir kompleksi un nedrošība par sevi – ja mans bērns iet pie otra  ciemos, vai es arī varu aicināt viņu pie mums? Vai mūsu apstākļi un mans statuss ir līdzvērtīgs otrai ģimenei? 

Tur, iespējams, apakšā ir nedrošība un komplekss. Ko man dod tas, ka otrs vecāks ir kaut kas vai nav – vai es stiprināšu bērnu draudzību, ja otra bērna vecāki būs ministri?” sevī dziļāk ielūkoties aicina speciāliste.

Vai atļaut palikt pa nakti? 

Agrāk vai vēlāk, bet bērnam bieži parādās vēlme palikt pa nakti pie drauga vai draudzenes. Kamēr tā bija nakšņošana pie tā paša dzimuma bērniem ar našķu ēšanu, multeņu skatīšanos un spēļu spēlēšanu, vecāku prāti bija mierīgāki. Ko darīt, ja meitene vēlas palikt pie puiša vai otrādi? Kristīne Balode aicina vecākiem skatīties mazliet plašāk un būt mazāk stereotipiskiem. “Mums vajadzētu sākt mūsdienīgāk domāt un apzināties, ka arī viena dzimuma attiecībās var rasties jūtas un attīstīties seksuālas darbības. Pieņēmums par dzimumu šķiršanu – puikas vienā istabā un meitenes otrā – negarantē neko. Bērni veidos attiecības, ar ko viņi vēlēsies tās veidot – tas būs viņu pašu ziņā,” realitāti ieskicē speciāliste. 

Viņa atzīst, ka iemīlēšanās jūtas ir arī seksuālās izglītības jautājums – tas ir viens no aspektiem, caur kuru mēs piesaistāmies cilvēkiem un sākam veidot attiecības. 

Sarunas par seksuālās izglītības jautājumiem atbilstoši vecumposmam ir būtiskas, taču nav jākoncentrējas tikai uz runām par dzimumaktu un izsargāšanos no grūtniecības.

Fokuss jāvērš uz cieņpilnu attiecību veidošanu, vielu lietošanu, kas varētu traucēt parūpēties par savu drošību, kā arī pamanīt, ka partneris jūtas nedroši. Ar sarunām par attiecību veidošanu mums vajadzētu stiprināt bērnu atbildību par savām darbībām, ne tik daudz biedēt ar konkrētām lietām. Manuprāt, ir svarīgi, lai mēs veidojam drošu ligzdiņu drošām seksuālām darbībām, ar kurām jaunieši laika gaitā gribēs nodarboties,” stāsta psiholoģe.

Cik daudz kontrolēt bērnu?

Mazāks bērns ir lielāka vecāku atbildība, bet lielākam bērnam daudz svarīgāk ir stiprināt paša atbildību, ne tik daudz kontrolēt viņu no ārpuses. Ja vecāki ļoti kontrolē bērnu, tas nestiprina atbildības veidošanos bērnā un neveicina uzticēšanos viņa izvēlēm.

Kā palīdzēt salauztai sirsniņai

Tas, vai vecāki būs atbalsts gadījumā, ja mīlestība netiks atbildēta, būs atkarīgs no tā, kādas jau no agrīna vecuma būs bērnu un vecāku attiecības, vai tās ir atbalstošas. Ja tā ir, tad vecāki var būt atbalsts bērnam arī brīdī, kad viņš piedzīvo vienpusēju iemīlēšanos vai arī tad, kad kāds ir iemīlējies bērnā, bet viņš tā nejūtas. 

“Ir labi, ja mēs varam būt atbalsts bērniem arī tad, kad mēs runājam par smalkām niansēm, kas skar cilvēciskās attiecības. Atbalsta potenciāls būs cieši saistīts ar vecāku spēju reflektēt par šiem jautājumiem savā dzīvē. Atbalstīt kādu pieredzē, kura pašam nav bijusi, ir nosacīti iespējams – ne jau tāpēc, ka vecākiem nebūtu šīs pieredzes, bet tāpēc, ka paši neesam sevi vērojuši un izdarījuši secinājumus,” stāsta Kristīne Balode.

Ja mīlestības nav

Ko darīt, ja bērnam pusaudža gadi iet un vecākiem sāk šķist savādi, ka bērnam nerodas simpātijas, aizraušanās, interese par attiecībām? Varbūt vecākiem saņemties un pajautāt bērnam – kā iet ar meitenēm, kā sokas mīlestībā? 

Psiholoģe teic, ka pēkšņi, ārpus konteksta, pajautāt kaut ko tādu būtu savādi. Jo ko gan mēs gribam panākt ar šo jautājumu? Tas visbiežāk norāda uz paša jautātāja trauksmi. No vienas puses, ja mīlestības nav, tad nav. Taču, no otras puses, ja ap pusaudžu vecumu nesāk veidoties attiecību dinamika, der aizdomāties un pavērot, kāda ir bērna pašapziņa un komunikācijas prasmes. Tas ne vienmēr būs saistīts ar iemīlēšanās jūtām, bet var būt saistīts ar to, ka bērnam ir grūtības komunicēt un būt aktīvam sociuma līdzdalībniekam savā vienaudžu grupā. Veselīga pašapziņa un spēja komunicēt ir būtiski stūrakmeņi, uz kuriem balstās arī attiecību veidošana.

Mūsu laikos gan tā nebija

Vecākiem un vecvecākiem, kas auguši Padomju Savienībā, varētu būt nepieņemama šodienas jauniešu attiecību veidošana. Ja agrāk bija jāprecas ar pirmo un vienīgo, šobrīd ir pieļaujams, ka jaunieši izzina sevi un nav pakļauti solījumam apprecēt savu pirmo partneri. 

Mūsdienās lielākā daļa vecāku jau ir emocionāli siltāki un ar izpratni, ka attiecību veidošana kļūst plūstošāka, nav piesieta vienam cilvēkam. Jauniešu attiecībās ienāk dabiska mācīšanās un eksperimentēšana, sevis izzināšana, nevis tām uzreiz seko laulības un bērni, kas ļoti bieži šodienas vidējai paaudzei ir bijusi kā kompensācija, nevis vajadzība. 

Vecāki vienmēr var dalīties ar subjektīvo pieredzi un redzējumu, bet vēlams to atspoguļot kā vienu no pasaulē iespējamajiem, nevis kā vienīgo pareizo attiecību modeli. Ja tas, kā vecāki ir piedzīvojuši attiecības, tiek pasniegts kā vienīgais un pareizais veids, tas var būt drošs ceļš, ka attiecībās starp bērnu un vecāku ienāk noslēgtība, noslēpumi un nevarēšana atvērties, bailes no kritikas un pārmetumiem. 

“Jo vairāk centrējam sevi attiecībās ar bērnu, jo ticamāk, ka pa ceļam mēs pazaudēsim bērnu. Viņš ir cita personība ar citām vajadzībām un aktualitātēm. Labāk izvēlamies iepazīt un atbalstīt bērnu, nevis vērtēt, kritizēt un sistematizēt, kalkulēt un kontrolēt. Vairāk uzmanību pievērsiet tam, lai bērns ir pietiekami pašapzinīgs, pietiekami drosmīgs aktualizēt sevi un savas vajadzības un pārstāvēt tās, un vienlaikus ir pietiekami empātisks uzklausīt otru cilvēku un viņa vajadzības,” aicina Kristīne Balode.

Bērns ir ļoti noslēgts. Ko darīt? 

Ja gadās, ka bērns nedalās ar vecākiem savos pārdzīvojumos, jūtās un vajadzībās, ja ir sajūta, ka vecāki netiek bērnam klāt, ieteikums būtu atrast mediatoru. Tas var būt psihoterapeits, psihologs, treneris vai pulciņa vadītājs – kāds, kam bērns uzticas. Tas ir labs veids, kā stiprināt uzticēšanos, jo viena no laba vecāka pazīmēm ir spēja dalīt atbildību un pieņemt, ka ne vienmēr vecāks būs īstā atbilde visiem jautājumiem, kas skar bērnu.

Tā ir laba lieta – dot bērnam iespēju ārpus sevis. Ar laiku viņš uz to atskatīsies kā uz vecāka potenciālu, nevis trūkumu. “Tas, ka mēs izrādām interesi un dodam bērnam atbalstu, norāda uz mums kā labiem un nobriedušiem vecākiem,” pauž psiholoģe.