"Onkulis nolaizīja manu cepumiņu." Meitene sūdzas skolotājai par seksuālām darbībām, bet viņa to nesaprot

Biedrības "Papardes zieds" sabiedrības veselības speciāliste Rita Kubuliņa intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti, ar bērnu var sākt runāt jau diezgan agrā vecumā.

Jau no pirmajām dienām

"Vispār pēc būtības seksualitātes tēmas ir kaut kas, ko patiesībā ar bērniem var runāt no pašām bērnu dienām, principā jau no piedzimšanas. Sākot ar to, ka bērnam tiek mācīts par savu ķermeni, piemēram, te ir actiņa, te rociņa, te dzimumorgāni un visas pārējās ķermeņa daļas.

Bērnam vajadzētu arī iemācīt, kas tās ir par ķermeņa daļām un kā tās sauc, lai nav tā, ka saka tikai "intīmā vieta", "dārgumu lāde" vai citi brīnumi, ko ginekologi ir stāstījuši, kā pieaugušie apraksta savu ķermeni.

Tas ir ļoti būtiski, ja mēs runājam par seksuālās vardarbības prevenciju, jo tā patiesībā ir svarīga sastāvdaļa. Ir labi, ja bērns pazīst savu ķermeni un zina, ka šī ir mana privāta vieta, ko neviens, izņemot vecākus, nevar redzēt, aiztikt u.tml.," Kubuliņa stāstīja.

Atbilstošā veidā pastāstīt

Jau maziem bērniem ir jautājumi, kā rodas bērni, no kurienes es esmu nācis, kā cilvēki nāk pasaulē. Tāpat bērni dārziņā var jautāt, kāpēc puisītim ir krāniņš, bet meitenītēm nav, vai viņām nokrita? Bērni mēdz uzdot dažādus jautājumus par dzimumu atšķirībām.

Dzirdot šos jautājumus, vecākiem vajadzētu vecumam atbilstošā veidā uz tiem atbildēt. "Piecgadniekam par to, kā rodas bērni, mēs paskaidrojam vienā veidā, pēc tam 8 gadu vecumā mēs paskaidrojam smalkāk, un, kad ir 10, 11, 12 gadi un sākas pubertātes vecums un ķermenis patiešām mainās un attīstās, tad attiecīgi runājam tālāk par šīm lietām, paskaidrojot vecumam atbilstoši un izstāstot vairāk, piemēram, par izsargāšanos."

Labāk agrāk nekā vēlāk

Kubuliņa arī uzsvēra, ka par seksualitātes tēmām atbilstoši bērna vecumam un izpratnes līmenim labāk runāt ar bērniem mazliet agrāk nekā vēlāk, īpaši, ja runa ir par pubertāti un to, kas notiek ar cilvēka ķermeni. Par ķermeņa izmaiņām un attīstību ir svarīgi zināt, pirms tas notiek.

"Atbilstoši bērnam pašam, viņa interesēm un izpratnes līmenim pa bišķiņam par to var runāt jau laicīgi." Piemēram, kopā skatoties filmas, var pēc tam paturpināt sarunu un pastāstīt par seksualitāti, grūtniecību. "Tā šī informācija pakāpeniski nonāk līdz jaunietim."

Mēnešreizes kā pēkšņs pasaules gals

Tipisks piemērs ir par meiteņu mēnešreizēm. "Ja meitene nekad nav dzirdējusi un nezina, kas ir mēnešreizes, bet vienu dienu viņai skolā tās sākas, tad var būt ļoti lieli traumatiski pārdzīvojumi par to, ka meitenēm liekas, ka viņas mirst, ka ir slikti, ka viņas asiņo, viņas nesaprot, ko darīt un grib saukt ātro palīdzību."

Bet, ja meitenei ir 9, 10 gadi, būtu labi, ja mamma vai cita ģimenes sieviete par šiem jautājumiem pastāstītu, parādītu, kur stāv paketes, un mudinātu droši zvanīt, ja vajadzīga palīdzība. Tādā gadījumā mēnešreižu sākuma brīdis liksies mazliet saprotamāks un pieņemamāks nekā tad, ja menstruālais cikls šķiet pilnīgi kā no gaisa nokritis.

Arī par kontracepciju, prezervatīviem, izsargāšanos jaunietim būtu jāzina pirms pirmajām dzimumattiecībām. Nav pareizi, ja tikai pēc pirmā dzimumakta jaunieši uzzina, ka tajā vajadzēja izsargāties, bet nu jau ir par vēlu. "Informācijai noteikti jābūt pirms tam."

Nemudina pāragri sākt seksuālās attiecības

"Jauniešu seksuālā izglītība nebūt nenozīmē, ka jaunieši uzreiz tiek mudināti nodarboties ar dzimumdzīvi. Gluži otrādi - visbiežāk jaunieši, kas ir izglītoti un zina par lietām, kas saistās ar seksuālām attiecībām, tostarp atbildību, kas tai nāk līdzi, atliek seksuālo attiecību uzsākšanu. To apliecina arī pētījumi.

Jauniešiem būtu jāzina, ka daudz kontracepcijas metožu ir labas un drošas, bet nav nevienas 100% drošas izsargāšanās metodes. Vienīgais izņēmums ir nenodarbošanās ar seksu. Tāpēc jebkuru seksuālo attiecību gadījumā jauniešiem ir jāspēj uzņemties atbildība par savu rīcību.

Labi izglītotu jauniešu ziņkāre un zinātkāre tiek apmierināt adekvātā veidā, un bieži vien viņiem pašiem nav jāsāk pāragras seksuālās attiecības, lai kaut ko uzzinātu par seksu. Jāņem vērā, ka parasti aizliegtais auglis jauniešu acīs šķiet saldāks, saistošāks. Ja ar jauniešiem šīs lietas normāli izrunā un izstāsta, tad viņi vieglāk var pievērsties citām lietām. "Nav pašam jāiet un jāeksperimentē."

Saukt dzimumorgānus īstos vārdos

Speciāliste aicināja vecākus un citus pieaugušos, runājot ar bērniem, saukt dzimumorgānus to īstajos nosaukumos, nevis dažādos nesaprotamos apzīmējumos, piemēram, dārgumu lāde. Tas veicinās bērnos spēju pieņemt savu ķermeni.

"Protams, ikdienā ir tā, ka dažreiz vieglāk pateikt, ka tā ir vāverīte vai krāniņš, nekā, ka tas ir penis vai maksts, taču ir labi, ka bērni vismaz zina, kā patiesībā saucas viņa dzimumorgāni." Savu dzimumorgānu nosaukumu zināšana ir svarīga, arī domājot par seksuālās vardarbības prevenciju.

Meitene sūdzas par cepumiņu

Ārzemju kolēģiem ir piemērs, kur bērns angļu valodā skolā stāstījis skolotājai: "Mans onkulis ir nolaizījis manu cepumiņu." Skolotāja atbildējusi: "Ā, nu tad neēd to cepumiņu!" Skolotāja vairs neko nav teikusi, bet pēc pāris mēnešiem viņa runājusi ar meitenes māti, kura uztraukusies par izsitumiem bērna dzimumorgānu apvidū.

Tikai tad kļuvis skaidrs, ka meitenes cepumiņš bija domāts dzimumorgāni. "Bērns bija mēģinājis to pateikt, bet fakts, ka trūka dzimumorgānu nosaukumu, traucēja uzreiz šo situāciju novērtēt un novērst."

Protams, tas ir dramatisks piemērs, bet tas arī parāda, cik ļoti svarīgi, lai bērni zinātu savu ķermeņa daļu nosaukumus. Kaut arī ikdienā izmanto sadzīvē bieži lietotus nosaukumus, pieaugušajiem vajadzētu panākt, lai bērni zinātu arī īstos vārdus, Kubuliņa rezumēja.