Dita Lūriņa: atklāti par vientulību, kaislību un jaunu sevis atrašanu

Ir sajūta, ka Dita visu laiku kūņojas ārā no vīstokļa, kurā viņu liek mīlošais skatītājs, iespējams, arī teātra vide, kam būtu ērtāk, ja viņa visu laiku staigātu vienā vainadziņā. Tāda savulaik bija viņas atkailināšanās Gaļinas Poliščukas Pūt, vējiņos, arī izkāpšana no dīvas ampluā – skaista, dziedoša aktrise, talantīgās Lūriņu dzimtas mazā Dita, veiksmīga laulībā, divu bērnu māmiņa. Līdz ar pieaugšanu nāk nopietnība, varbūt pat skarbums, bet arī sava īstā balss, un tā ir patiesāka, dziļāka, autentiskāka. Mums atliek augt līdzi.

Kurš runās par cilvēcību?

– Tava izrāde uz lielā skatuves…

– Man nav mazo formu. Juris Rijnieks par mani smejas, ka esmu tikai lielo zāļu aktrise. Man tiešām ļoti patīk... Šķiet, ka teātris – tā ir lielā zāle.

– Vai tagad jūties par sprīdi paaugusies?

– Jūtos gājusi cauri ļoti dziļai skolai – gan profesionālai, gan cilvēciskai. Un arī man ļoti personiskai, ļoti, ļoti dziļai daudzos un dažādos līmeņos.

– Paņemt ko tādu, ko klasiķis rakstījis 24 gadu vecumā, liekas, varētu režisors ar lielu krampi un pieredzi, kurš jau desmitiem gadu zemi ēdis. Kā tev roka pastiepās uz ko tādu?

– Man roka pastiepās tad, kad kļuva skaidrs – gribu turpināt meklējumus valodā, ko esmu nosaukusi par kvintesences teātri. Tas pieprasa ļoti grodu dramaturģiju, plāna salūzīs zem visu spilgto elementu smaguma, ar kuriem gribēju spēlēties. Neviens Šekspīrs manī neatbalsojās, bet Šillers gan. Viņš 24 gadu vecumā ir tik precīzi uzrakstījis par cilvēka dabu, daudz skarba un dokumentāla, tieša un nesaudzīga… Man tas likās ļoti aktuāli.

Šī iecere pie manis atnāca vēl pirms pandēmijas. Tas, ko Šillerā izlasīju, bija ziņa, ka karš kaut kur vienmēr ir un mūsu zemapziņa to zina. Un tad sākās sava veida… karš. Ļoti karsts un tepat. Par laimi, ne tieši manā zemē, bet uz robežām, un tas jebkuru brīdi var pieklauvēt… Jau klauvē. Ar Zančuku, Dombrovsku Zani, kādu laiku jau strādājām pie izrādes, kad tā putra sākās, un viņa teica – ak dievs, tu par to runā no pirmā brīža, kad pacēli Šilleru! Tagad mums tam visam nākas dzīvot cauri. Tā kaut kā tas darbs pieteicās.

– Kā pirmo slāni visi nolasa traģisko mīlasstāstu.

– Neviena cilvēka dzīve nav bez traģiska mīlasstāsta (smejas). Tas nav iedomājams. Jebkurā vēsturiskajā posmā dzīves pamatakmens un vadmotīvs būs kāds traģisks mīlasstāsts. Ar tiem ejam cauri visiem laikmetiem un pārbaudījumiem – paralēli mīlot.

– Vai tev pašai bija svarīga mīlestības tēma?

– Kā var nebūt svarīga! Mīlestība ir vienīgais arguments, uz kuru varam cerēt. Kad šķērsosim robežu, mums pajautās par to, kā dzīvojām, un mīlestība būs mūsu vienīgais attaisnojums. Ja esam mīlējuši, tad varbūt par mums galu galā apžēlosies. Jo cilvēka daba… Nu, tā ir tāda, kāda ir, pie noteiktiem apstākļiem visai spilgti parādās. Cilvēks jau nekad nedomā – es būšu spīdzinātājs vai būšu spīdzināmais. Katrs skrienam pēc sava laimes ideāla. Ko aktieriem un sev formulēju – katrs ir izvēlējies vienu salmiņu un pie tā turas kā slīcējs. Kādam tā ir mīlestība un otrs cilvēks, kādam vara. Ja viņš to zaudē, tad zaudē tiešām visu.

– Un tad viņš grimst?

– Jā, tad viņam tiešām nekā nav. Visi liek uz vienas kārts, skrien tam vienam pakaļ un skrējienā nepamana, kuras izvēles noved punktā, kad viņš ir pratinātājs vai pratināmais. Tikai pēc tam viņš atjēdzas – es jau esmu tur. Nevis – es gribēju būt ļauns, kādu spīdzināt. Bet izvēles noved pie tā. Un Šillers to rāda.

– Gribi teikt, viss spektrs mūsos sēž? Katrā?

– Nuja.

– Mēs varam būt gan spīdzinātāji, gan spīdzināmie?

– Tur jau tā lieta. Arī tagad redzam – ja konkrēti apstākļi sastājas noteiktā kombinācijā, tie cilvēkos izraisa agresiju, paniskas bailes, neadekvātas reakcijas, ļoti, ļoti kardinālas pārmaiņas. Tā daļa mūsos pamostas. Rakstīt sūdzību par kaimiņu, nodot čekistu rokās – šodien notiek tas pats. Cilvēks policiju sauc, jo pie kaimiņa atnākusi māsīca ciemos laikā, kad nedrīkst. No vienas puses, var teikt: dura lex, sed lex – likums bargs, tomēr likums. Bet… cilvēcība? Vienmēr jautājums ir par to, un šis laiks to uzdod. Jā, ir likums, noteikumi, kopējais labums, personiskā brīvība, bet cilvēcība… Kurš runās par to, ka mums jābūt cilvēcīgiem?

– Saskaņā ar sirdsapziņu?

– Jā, bet mūsu sirdsapziņa ir tāda, kā Bikovs saka, vieglas uzvedības sieviete, ar kuru vienmēr var noslēgt darījumu. Uz to nevar paļauties. Taču ir kādi Dieva likumi un mīlestības likums, pret kuru vajadzētu atmērīties.

– Tava ģimene arī dabūja riktīgu bliezienu.

– Kā vienmēr.

– Par tava tēta sveikšanu dārzā – tā pat nebija ballīte.

– Jā, jā. Bet par to varam nerunāt, viss labi. Samaksājām piespriesto sodu, paldies visiem, kas iesaistījās un juta līdzi, viss kārtībā.

Alķīmija teātrī

– Atceries, pirms 40 gadu jubilejas stāstīji par laumiņu, kura nelido, jo bail nokrist. Toreiz tapa izrāde Tango bez asinīm, tur bija gaisa horeogrāfija – to esi paņēmusi līdzi. Droši vien arī Ferdinands un Luīze būtu citāds teātris, ja nebūtu lidošanas.

– Protams.

– Tev bija svarīgi ne tikai jēgpilni izstāstīt stāstu, bet to pasniegt arī kā spēli, ienest rotaļību, citas dimensijas?

– Jā, man šķiet, ka teātrim dziļi jārunā par nopietnām, aktuālām tēmām, tomēr tā daba ir spēle. Tas mani vienmēr ir valdzinājis, sēž manī – spilgtie, skaistie elementi pieder teātrim. It sevišķi 21. gadsimta teātrim, kad aktiermeistarībai jābūt tik uzasinātai, lai tas būtu kā cirka triks. Ne jau staigāšana pa virvi, lai gan dažreiz arī to var, bet aktiera ieroči ir tik uzasināti, ka viņš jebkurā brīdī var tos izvilkt kā burvju triku. Vienalga, tas saistīts ar runas, ķermeņa vai dvēseles tehniku – tai jābūt elastīgai, trenētai. Tas ir mans mūsdienīga teātra ideāls. Vairs nedrīkst slāt pa skatuvi ar nekoptu ķermeni. Prasībām jābūt augstām, ļoti augstām, katram pret sevi profesionāli.

– Filmā Uguns aplis pasaulslavens klauns Slava Poluņins saka – teātris ir iedomājies, ka uz to attiecas visas intelektuālās lietas, psiholoģija, un reliģijai tas ir atdevis maģisko pusi, kas tam pienāktos. Lielu, svarīgu daļu sevis. Tavs darbs šo maģiju velk atpakaļ – tev arī tā šķiet?

– Es ceru… Man tiešām liekas, ka tā ir maģija, ar ko nodarbojamies. Tas ir kaut kas mistisks. Aktieris un režisors ir alķīmiķi, mēs no kādas vienkāršas matērijas taisām... jā, gribam radīt zeltu. Kaut ko tādu – ļoti dārgu un īpašu. Bet mūsu materiāls joprojām ir ļoti parasts – māls, dzelzs vai ķermenis. Bet radīt dzeju, kaut ko ēterisku, netveramu, kas caurstrāvo pilnīgi visu...

– Viss sākas ar dziedājumiem, scenogrāfiju, neparasto aktierspēli, bet tu to saproti, neskaties atsvešināti – tās ir manas sajūtas.

– Es ilgi mocījos ar sajūtām, ko nevarēju formulēt. Klausoties kādu režisora Boba Vilsona interviju, pēkšņi sapratu – lūk, tas ir tas, kā arī es izjūtu! Viņš saka – aktieris spēlē uz paaugstinājuma, uz viņu skatās mūsu teātrī 700 acu pāru, un tie būtībā ir ārkārtēji apstākļi. Nevar spēlēt izrādi, izliekoties, ka tā nav. Ja tu ignorē šos ārkārtēji apstākļus un mēģini tajā ievilkt kino patiesību, meli ir uz katra soļa. Tiklīdz pieņem, ka tie ir ārkārtēji apstākļi, un meklē ārkārtēju formu, caur ko runāt, viss kļūst īsts. Jo spilgtā ārkārtējā forma atbilst apstākļiem, un mēs visi to pieņemam – gan skatītāji, gan aktieri. Tur pēkšņi esam brīvi, patiesi – kā kino ar absolūtu tuvplānu. Un tur notiek tas medžiks. Tādi ir teātra noteikumi.

Andris Keišs saka, viņš it kā ar aci piemiedzot publikai – nu, es te bišķi paspēlēšu… Un tad uzreiz ir vieglāk pieņemt. Ja skatītājs ierauga Keišu, kurš pārgrieztām acīm cenšas… Bez rotaļības ir grūtāk saslēgties. Tā arī es izjūtu – ir jābūt huligānismam, drosmei būt spilgtam un drosmei piemiegt ar aci. Un caur to būt vēl kailākam. No vienas puses, it kā apdrošināties…

– …slēpjoties aiz formas.

– It kā. Taču, lai forma strādātu, tev jābūt kailākam nekā jebkad. Tas ir ideāls, uz kuru tiecos – ka esi patiesāks, skaudrāks nekā bez tās formas. Tā tevi nevis apslēpj, bet atklāj, paceļ vēl augstāk, lai tavs kailums ir vēl skaidrāk redzams. Nu, kaut kā tā. Par spilgtajiem elementiem izrādē – mans sapnis tomēr ir, lai spilgtākais no tiem būtu, kā sakām, aktiera iekšas. Es gribētu lietot tieši šo it kā vienkāršo teātra slenga vārdu. Iekšas ir tik spilgtas, un arī sāpes – daudz lielākas par lidojuma skaistumu. Un tad ir līdzsvars visā, tad elementi saslēdzas, visi pieci kopā. Tas ir mans, es uz ko tiecos.

– Lai kaut ko tādu uzbūvētu, vajag daudz laika. Tev palīdzēja pandēmija, normālā režīmā to realizēt būtu grūtāk?

– Domāju, lielākais ir tas, ka teātris bija gatavs riskēt. Nekad neesmu par savu teātri šaubījusies, tas ir drosmīgs pašos pamatos. Un šoreiz bija vēl drosmīgāks nekā citām reizēm. Man ir plaša komanda, ļoti lepojos ar Zanes darbu, tas ir ļoti drosmīgs, skaists un talantīgs, man prieks, ka viņa tiek novērtēta un pamanīta. Kopā rakstījām partitūru – viņa muzikālo, es spēles. Visu lugu esam ielasījušas viņas datorā, arī iedziedājušas, izsāpējušas un izsapņojušas. Aigara Ozoliņa scenogrāfija ir fantastiska, tāpat Lienes Rolšteinas kostīmi, Andra Kačanovska gaisa un Ingas Raudingas zemes horeogrāfija… Inga Bērziņa palīdzēja aktieriem tikt galā ar dziedamo materiālu.

Tehnisko direktori Zani Samoilovu un Aigaru Tafkinu nav iespējams nobiedēt. Kad saku, ka man tai sieniņai vajadzētu tādu platformiņu, viņi prasa – un nevienai citai? Labi, tad es tām divām arī sāku taisīt, paskaties, vai ceturtajai vajadzēs, pēc nedēļas pasaki. Tas ir tik skaisti un ļauj būt radošam, nebaidīties, kad atkal būsi kaut ko sadomājies, un tad atklāsies, ka vajag vēl kaut ko. Ir azarts – nu, ko vēl izdomāsi? Saplēst četrus krēslus? Okei. Un katrā izrādē mēs plēšam četrus piecus. Tas ļauj lidot, neuzliek nastu, bet ļauj pacelties.

– Esmu redzējusi sižetu, kur, strādājot ar aktieri, esi apgūlusies uz skatuves tādā kā embrija pozā – esi tik trausla… Domāju – ko no tevis cilvēcīgi prasīja šis darbs?

– Ļoti daudz. Tas paņēma ļoti daudz. Tagad runājam tikai dažas dienas pēc pirmizrādes, bet man vienalga ir sajūta, ka neesmu atjēgusies un sapratusi. Jau divus gadus šo visu dzemdinām… Man bija sajūta, ka es garīgi nevaru tikt uz priekšu, kādus lēmumus par sevi pieņemt, pirms neesmu to Šilleru pabeigusi līdz kādam rezultātam. Tagad esmu ārkārtīgi laimīga, bet ne spējīga visu ieraudzīt. Tas man vēl priekšā – saprast, ko esmu ieguvusi un… kuras ilūzijas zaudējusi.

– Kaut kas nepiepildījās?

– Tā nevaru teikt, bet kaut kas bija skarbi jāierauga. Par sevi, par citiem, jā, par visiem. Tā ir tā dziļā skola.

Romantika pēc 40

– Vai pēc četrdesmit skats uz romantiku mainās?

– Domāju, noteikti. Ar laiku romantikā parādās vairāk pašcieņas.

– Ko īsti tas nozīmē?

– Nu, tāpat kā ar rotaslietām un apaviem – pienāk vecums, kad vairs nepērc bižutēriju, dermatīna apavus (smejas). Domāju, tāpat ar visu citu. Lai gan ādas somas es neatzīstu, man visas ir tašas. Redz, ir izņēmumi, tā arī nevar teikt. Bet vienalga, īstumu novērtēt vairāk par ietinamo papīru, laikam tā varētu teikt. Arī romantikā – mazāk serpentīna, vairāk siltuma.

– Daudzi nezina, kas ir Ferdinands un Luīze, bet visi zina Romeo un Džuljetu. Saknē attiecības ir līdzīgas. Arī Luīze ir ļoti jauna…

– Luīzei ir 16, Džuljetai 14 gadu.

– Tu pāri 40 iestudē šādu mīlasstāstu – vai no savas paaudzes skatpunkta palūkojies uz jauniešu attiecībām?

– Man Šillera mīlasstāsts šķiet pat jaudīgāks. Romeo un Džuljeta cīnās ar ārējiem apstākļiem, bet Šillera mīlas pāris dabū cīnīties ar iekšējiem. Ja mēs pēc Šekspīra atmēra ejam, tad Ferdinands un Luīze ir Romeo un Džuljeta, krustoti ar Otello. Tas, ka Ferdinands pats ir ierocis, kurš kļūst abpusgriezīgs, ir Šillera traģēdijas dziļums. Visi mūsu ienaidnieki ir mūsos pašos.

– Vai paaudžu atšķirības ar jaunajiem aktieriem tev kaut kā citādi liek ieraudzīt savu vietu teātrī?

– Nē, varbūt sajūtos ilgāk strādājusi profesijā. Ja arī kādreiz jūtu kādu atšķirību, tad pieredzes lietās.

– Nepiefiksē, ka nesaslēdzies ar jaunajiem kādās dīvainās lietās?

– Bet es kādās dīvainās lietās nesaslēdzos arī ar vienaudžiem, tāpēc es to tā neizdalītu.

– Pieļauj, ka mēdz piedzimt viena karasa cilvēki, kā teica Vonnegūts, un nav svarīgi, kāds vecums?

– Man liekas, jā. Ir bijuši ļoti tuvi draugi, līdzīgi domājoši, jūtoši – tie saošņājas pa gabalu, intuitīvi. Paši pat nepiefiksē, kāpēc teātra kafejnīcā izvēlas apsēsties pie viena galdiņa, pārmīt kādu vārdu, tieši tam cilvēkam pajautāt domas par kādu tikko redzētu lietu. Un tikai pēc tam iedomājies – jā, laikam tāpēc, ka kaut kā līdzīgi izjūtam pasauli.

– Tad gribas arī kaut ko kopīgi radoši darīt? Vai jāļaujas, kā dzīve nesīs?

– Jāļaujas, jā.

– Aktieri vienmēr ir uzsvēruši paļaušanos, režisoram tomēr cits statuss, pozīcija pret dzīvi. Vai tevī kā cilvēkā kaut ko mainīja tas, ka arvien vairāk kļūsti par režisori?

– Droši vien… Aktiera pamatinstinkts tomēr ir patikt, tas ir profesijas pamatnosacījums, bet režisoram ļoti bieži nav jāpatīk. Tie ir brīži, kad man nācās sev prasīt – tu nāci draudzēties vai savu sapni īstenot? Es nācu strādāt, nācu savus sapņus īstenot. Es nenācu draudzēties. Un tas ir skarbi. Jā, tās ir skarbas izvēles.

Tad vēl par vientulību

– Vai esi kļuvusi vientuļāka?

– Režisors ir ārkārtīgi vientuļa profesija. Ļoti.

– Tev vientulība ir komfortabla?

– Nē, liekas, tomēr esmu komandas cilvēks. Kopīgais darbs man ir ļoti svarīgs. Bet, redz, visi nevar būt komandā.

– Un ko dari ar to vientulību?

– Pārciešu.

– To var kaut kā kompensēt?

– Tad jau redzēs. Man vēl nav tik lielas pieredzes. Es tomēr esmu saudzēta… Nujā, aina no tās puses ir stipri cita (smejas).

– Viens no taviem baušļiem bija – iziet ārpus komforta zonas…

– Tad esmu izgājusi (smejas).

– Vai tava komforta zona ir sarunas ar Mārtiņu? Vari viņam uzticēt savu vientulību? Vai to nevar no sevis izrunāt, pastāstīt pat tuvākajiem?

– Es daudz runāju – tā, šķiet, ir mana lieta.

– Viņš ļauj tev izrunāties vai mēģina kaut kā uzmundrināt?

– Nu, visādi, kā kurā brīdī, bet, protams, šajā procesā… Man atkal jāpiemin Zane – mēs daudz kam izgājām cauri. Tāpēc es par vientulību varu tā runāt, jo kādos brīžos tā ir mana kolektīvā vientulība ar Zani. Mārtiņam šajā periodā bija ārkārtīgi liela slodze. Viņš arī spēlē pie manis, ir aktieris, un tas ir vēl trakāk. Sadzīviskais būtu mazākais no tās visas kravas. Visu cieņu viņam.

– Vai ieraudzīji citas kvalitātes sev tuvos cilvēkos?

– Ieraudzīju ļoti lielu krāsu spektru, un dažām no šīm krāsām es nebiju gatava. Domāju, es tās pat kaut kā paredzēju, bet tās bija tik spilgtas, ka vēl nevaru saprast…

– Tad tā tev bija arī dzīves skola?

– Ko teicu sākumā – dziļa visos līmeņos. Man liekas, tā ir visiem, kuri savā profesijā grib tiešām dziļumos ietiekties. Tad jākļūst gudrākam. Bet tas ir skaists attīstības process. Vai nu tu ej uz priekšu un dziļāk, vai arī neej. Var arī profesiju nomainīt un mēģināt apart pavisam citu lauku, galvenais – jākustas, jo nav mums paredzēts sēdēt komforta zonā. Tās ir mazas pieturas, lai uzkrātu spēkus un tad ietu tālāk. Es tiešām tā domāju – nav paredzēts te uzvīt ērtu ligzdiņu un tajā lēnām aptaukoties. Garīgi aptaukoties. Tā ka… viss ir forši, riktīgi forši. Esmu laimīga par šādu iespēju.

– Divas Nacionālā teātra granddāmas par jūsu teātra direktoru Vimbu teica – o, Jānītis… Viņš vienmēr tāds būs, lai cik augstā krēslā sēdētu. Vai arī tev bija mazai hierarhijai jāpārkāpj, jo esi bijusi smukā Dita, aktrisīte?

– Jā, es, piemēram, sāku vilkt kostīmus, ko nekad mūžā neesmu varēju ciest. Nekad! Kā izslāpis cilvēks aizgāju sev nopirkt žaketi.

– Un tajā mazliet paglābies?

– Arī sarkanas lūpas sāku krāsot. Es tās saucu par bruņām.

– Palīdzēja?

– O, jā! Mārtiņš kādā brīdī teica – vai tu tiešām domā, ka tas atstās iespaidu? Atbildēju, ka tas atstāj iespaidu uz mani. Es varu piecelties, apģērbties un iziet. Viss. Visi šie ieroči, bruņas man bija nevis tādēļ, lai atstātu iespaidu… Nē, es mēģinu ietekmēt pati savu zemapziņu, lai varu strādāt tālāk.

– Tā lūpukrāsa un žakete tavā arsenālā ir…

– Tagad ir (smejas). Sarkanās lūpukrāsas man kā aktrisei bija sadāvinātas, taču es nekad mūžā neesmu krāsojusi sarkanas lūpas. Ja nu kādu vienu reizi… Mana meita tās visas bija kaut kur izkleksējusi, es savācu un bliezu virsū.

– Tagad gribi mazliet atpūsties no tā arsenāla?

– Jā, es jau uz pirmizrādi meklēju maigi rozā apģērbu. Nebija ne skapī, ne veikalā, tāpēc aizgāju melnā. Bet sajūta bija tāda – lūdzu, man tagad kaut ko gaišu, gaišu un maigu.

– Ja to ceļu esi izvēlējies, tev jātiek pāri arī šim pārbaudījumam.

– Protams. Domāju, visiem režisoriem ir tā – radīšanas, iestudēšanas process un pēc tam milzīgs atvilnis, tukšums. Viss jāpārvētī, lai varētu doties tālāk. Jaušu – lai cik pieredzējis, talantīgs un atzīts būtu režisors, šie periodi, ielejas, šaubu bedres, varbūt vieglāk izejamas, bet ir. Nevar nebūt.

– Arī Džilim, kurš stāvēja ar viskija glāzi, nepārtraukti smēķēja un deva norādījumus rupjā balsī, likās, ka ar pašapziņu viss kārtībā...

– Visdrīzāk tā ir Džiļa sarkanā lūpukrāsa.

– Gan arī Kroderam bija tāda un Nastavševam, Seņkovam…

– Katram savs. Katram sava sarkanā lūpukrāsa – pilnīgi noteikti. Bija kāds smags periods, atvēru Annas Eižvertiņas rokasgrāmatu aktieriem un režisoriem, kas tikko iznākusi. Nu, Anna, ko tu man teiksi? Lasu un domāju – pagaidi, pagaidi, saprotu, ka tas viss ir tieši man… šobrīd. Bet kāpēc to raksti savā grāmatā? Pašķiru – tas, izrādās, ir Krodera dienasgrāmatas fragments, šķiet, no 1983. gada sezonas sākuma.

Tad bija baigi jocīga sajūta. Viņš runā tieši par to, ar ko es tajā mirklī mocījos. Par to, ka teātris drīkst būt jebkāds, par to, ka tas nav noziegums – aktieris drīkst iet publikā. Viņš saka – mūslaiku dzīvē (1983. gadā!) esam tik tālu viens no otra, cilvēciskais kontakts tiek zaudēts, ka katra iespēja to atgūt jāsargā. Apmēram – aktierim jāiesēžas publikai klēpī, un tas ir tik aktuāli! Krodera laiks Liepājas teātrī ir mans bērnības laiks, protams, es jūtos tai asinsritei pievienota. Jā, tas bija viens no mistiskajiem brīžiem...

Vīrišķīga profesija

– Esi par vēl kādu stāstījusi – Birutas Skujenieces rokrakstu, kur viņa jautā, nez kāds būs teātris pēc 100 gadiem, atradi tieši pēc 100 gadiem tajā dienā, kad viņa to rakstījusi.

– Jā, es ticu tādām lietām, pilnīgi noteikti. Es tādas zīmes ļoti gaidu un arī meklēju. Bet tās jau nevar tā atrast. Es ļoti cenšos būt atvērta, pamanīt, kad tās notiek.

– Kļūsti redzīgāka?

– Es jau nezinu, cik palaižu garām. Zinu tikai tās, kuras pamanu. Esmu priecīga arī par kādiem būtiskiem risinājumiem, teiksim, Šillera sakarā. Sākot mēģināt, tos nebiju sapratusi. Piemēram, nezināju, kā to vai citu vietu izrādē atrisināt. Pirms kāda laika ar mani tā vēl nebija, piemēram, iestudējot Ķiršu dārzu, ka es dotu sev laiku pagaidīt. Nevis izmisīgi spiest sevi domāt un risināt, risināt, bet sajust – atnāks, gan tā doma atnāks. Vēl nav? Nekas, ir daudz cita, ko darīt.

Un atnāca. Redz, izlēmu, ka nesvītrošu ārā, tam izrādē jāpaliek, bet kā to atrisināt, nebija ne jausmas. To neviens nezināja, un atrisinājumi atnāca brīdī, kad man tos vajadzēja.

– Abas ar Zani esat izkāpušas no ērtām kurpēm un viena otrā atradušas garīgu plecu. Zane no skatuves aizgāja uz mūzikas pasauli.

– Jā, un tā ir viņas.

– Lai arī ļoti laba aktrise.

– Protams. Ceļš cauri teātrim bija nevis sānceļš, bet aizveda tur, kur Zanei jābūt. Es tā to redzu. Viņai bija jāiet cauri šai pieredzei, lai tiktu tālāk.

– Jūs uzreiz pie lieliem izaicinājumiem ķērāties.

– Jā, bet baigi nav laika maziem (smejas).

– Tāda sajūta?

– Man vienmēr tāda bijusi. Nav laika… Ja kaut ko, tad lielus izaicinājumus. Bet man jābūt sajūtai, ka eju taisni. Viena no atbildēm, kas man atnāca jau sen – vienīgais, kas nogalina sapņus, ir kompromiss. Ne tāpēc ka es būtu pret, bez tiem nevar, arī teātrī kompromisi ir ik uz soļa. Bet izprotu to tā, ka nedrīkstu iet kompromisā ar sevi, pirms vēl neesmu kaut ko uzsākusi. Piemēram, nepieņemt piedāvājumu, jo ir bail. Neizvēlēties Šilleru, labāk kaut ko mazāk izaicinošu… Ko tādu es neatzīstu. Negribu iet kompromisā ar savām šaubām, bailēm… nē. Pēc tam, ceļā, ir darba kompromisi, un tas ir kaut kas cits. Jā, netaisīt negodīgo dīlu pašam ar sevi. Režisors ir ļoti vīrišķīga profesija.