Bailēs no atriebības vecāki neaizrāda darbiniecei, kura dara pāri bērniņam

"Pirmkārt, vecākiem, tiklīdz rodas aizdomas, tūlīt vajadzētu reaģēt. Vispirms ir jābūt sarunai ar bērniņu, un pats galvenais, ko nedrīkst aizmirst: bērnam ir jātic. Mazie bērniņi, īpaši tie, kas ir pirmsskolas vecumā, nemēdz mānīties, vai ir pagrūsti, kāds ir iesitis vai uzkliegts. Īpaši tad, ja ģimenē nestrīdas un vecākiem ir mierīgāks balss tonis, bet kādai audzinātājai ir ļoti skaļa balss, kura kliedz un bērns to uztver saasināti.

Ja bērns atsakās iet uz bērnudārzu

Svarīgi ir vispirms ieklausīties bērnā un skatīties, kā viņš jūtas. Esam dzirdējuši, ka pirmās pazīmes ir tās, ka bērns atsakās iet uz bērnudārzu. Tad uzreiz ir jābūt uzmanīgiem un bērniņam jāprasa, kas ir noticis, vai tev kaut kas patīk vai nepatīk? Parasti jau bērni arī izstāsta. Viņi var jaukt laikus, kad tas notika: otrdien vai piektdien, bet bērni izstāsta. Ar to ir jāsāk. Jābūt vērīgiem.

Nedod Dievs, vecāki pamana zilumus vai ieplēstu ausi. Tad viennozīmīgi tūlīt momentā ir jāreaģē. Protams, jāvēro pats bērniņš. Varbūt viņš tiešām ir palicis trauksmaināks.

Nepārspīlēt ar trauksmainību

Bet ar to arī nevajag ļoti pārspīlēt. Mazie bērni, kas ir uzsākuši bērnudārza gaitas un pirms tam bija pieraduši dzīvoties mājās mierīgā gaisotnē, bērnudārzā nokļūst pavisam citā vidē, kur ir jāmāk draudzēties, socializēties, kur ir citi audzinātāji ar citu balss toni. Bērniņš arī no tā var kļūt trauksmaināks.

Tāpēc vecākiem ir svarīgi vērot savu bērniņu, klausīties, ko viņš stāsta. Ja bērns stāsta, ka audzinātāja parāvusi vai uzkliegusi viņam vai kādam citam bērnam, tad, protams, pirmā ir saruna ar šo audzinātāju, lai noskaidrotu, kas tur bijusi par situāciju."

Mums ir jātic saviem bērniem!

Vienlaikus Rācene uzsvēra, ka vecāki šādās situācijas nedrīkst aizmirst nostāties sava bērna pusē. "Mums ir jātic saviem bērniem un mums ir jāaizstāv savi bērni!"

Ja vecākiem rodas aizdomas, ka audzinātāja vai auklīte mānās, un bērns turpina teikt, ka notiek pāridarījumi, tad var vērsties pie iestādes vadītājas. Ja arī vadītāja neko nerisina, tad vecākiem jāvēršas inspekcijā ar iesniegumu.

Bail, ka darbiniece pēc tam atriebsies bērnam

Bet ko darīt, ja vecāki baidās uzrunāt audzinātāju par iespējamiem vardarbības gadījumiem, jo pēc tam var būt sliktāk viņu bērnam? Iespējams, darbiniece pēc tam pret konkrēto bērnu izturēsies vēl nejaukāk.

Rācene atbildēja: "Šādi gadījumi mums arī ir bijuši daudzi, bet es domāju, ka mēs bērnam nodarīsim vairāk pāri, ja mēs vispār nekādā veidā nereaģēsim." Inspekcija saņēmusi vecāku zvanus, kuros norādīts, ka jāvēršas inspekcijā ar iesniegumu, jo pretējā gadījumā vecāki neko nepanāks. Inspekcija izvērtēs situāciju un sapratīs, kas ir noticis. "Mērķis jau nav tūlīt sodīt, bet saprast, kas ir noticis, un saukt pie atbildības, ja tiešām nodarīts kāds pāridarījums bērnam."

No vecākiem dzirdētas iebildes, kā lai viņi sūdzas, ja viņi dzīvo mazā pilsētiņā un audzinātāja vai auklīte pēc sūdzības var vērsties pret bērnu. "Tad mēs mēģinām vecāku pārliecināt, ka vissliktākais ir nereaģēt. Mums primāri ir jāaizstāv bērns, viņa intereses!

Vecākam ir jābūt pārliecībai, ka viņš, atvedot bērnu uz bērnudārzu, ir atstājis savu bērniņu drošībā, jo bērniņš tur pavadīs lielāko dienas daļu. Iestādes vadītāja par to ir atbildīga.

Tā nav sūdzēšanās

Mēs parasti arī mudinām vecākus pat tad, ja viņi dzīvo mazā ciematiņā vai mazā pilsētiņā, reaģēt, runāt un teikt, jo pretējā gadījumā mēs neko nepanāksim. Tad ir jautājums: no kā mēs baidāmies un vai mēs kā pieaugušie vairāk domājam par sevi un savām interesēm, piemēram, ko par mani tagad stāstīs veikalā, kā es tagad tai audzinātājai paskatīšos acīs, jo viņa man dzīvo kaimiņos?

Vai mēs tomēr domājam: "Nē, man ir svarīgs mans bērns un tas, ka viņš tajā iestādē jūtas labi un drošībā!"

Tā nav sūdzēšanās. Tā ir sava bērna tiesību, interešu un drošības aizstāvēšana. Mēs jau aizstāvam savu bērniņu. Ja mēs redzam, ka bērns tur jūtas slikti vai apdraudēts, mūsu kā vecāku pienākums ir uzreiz reaģēt. Pirmais, kas par bērnu ir atbildīgs, ir vecāks."

Vai uzreiz bļaut, kliegt un draudēt audzinātājai?

Vienlaikus Rācene aicināja vecākus aizdomāties, kādā veidā runāt ar bērnudārza pārstāvjiem. "Jāsaprot, ka ar kliegšanu un bļaušanu mēs neko nepanāksim. Mēs šādā veidā pretējai pusei izraisīsim tikai pretreakciju un beigās neko neatrisināsim.

Protams, saprātīgākais ir vispirms uzklausīt bērniņu, pateikt viņam paldies, ka viņš pastāstīja, un apsolīt noskaidrot situāciju. Runājot ar bērnu nevajadzētu teikt: "Nezin vai audzinātāja šitā teica! Diezin vai tā bija, kā tu man stāsti!" Tas, manuprāt, ir sliktākais, ko mēs varam izdarīt."

Vecākiem vajadzētu mierīgā tonī audzinātājai pajautāt viņas viedokli. Piemēram, "bērns stāsta, ka vakar bijis nepatīkams gadījums, kā jūs to varat komentēt, kas ir noticis". Tad var vērot un skatīties, neaizmirstot to, ka mums bērnam ir jātic.

Ja redzu, ka citam bērnam dara pāri

Vecākiem nevajadzētu klusēt arī tad, ja redz, ka bērnudārzā dara pāri kādam citam bērnam. "Pilnīgi noteikti vajadzētu reaģēt un iesaistīties. Skaidrs, ka skriet virsū audzinātājai, kliegt uz viņu un bārties nav risinājums, bet varam viņai teikt, ka redzam šo faktu un tas nav pieļaujami. Mums ir jāiesaistās, tā ir mūsu atbildība."

Inspekcija mēdz saņemt iesniegumus, ka vecāki redzējuši pāri darīšanu citam bērnam. Pat, ja vecāki nezina bērna un audzinātājas vārdu, iesniegumā var aprakstīt viņu apģērbu un ārējo izskatu, kā arī minēt precīzu vietu un laiku, kad tas noticis. Piemēram, rakstīt, ka bērns bija zilās biksēs un zaļā džemperītī, bet audzinātājai bija blondi mati un gaišas drēbes. Ja vecāki vēl norāda laiku un vietu, "tad ir izdarīts ļoti daudz". Tad inspekcija iesaistās un prasa skaidrojumu no bērnudārza, kas ir noticis.

"Malā stāvēt mēs noteikti nedrīkstam, kaut arī tas nav mūsu bērns! Tā ir mūsu kā sabiedrības līdzatbildība. Par to noteikti jāziņo un jārunā."

Klausīties bērnos un ticēt viņiem

Vedot bērnus uz dārziņu, vecākiem jābūt vērīgiem un jāiesaistās, ja pamana kādas izmaiņas bērniņa uzvedībā, piemēram, sākas miega traucējumi vai bērns kļūst raudulīgāks. "Aicinu klausīties savos bērnos un ticēt viņiem!" speciāliste vēlreiz mudināja.

Rācene arī piebilda, ka bieži vien problēmas rodas tāpēc, ka vecāki un bērnudārza pārstāvji nepietiekami komunicē savā starpā, īpaši Covid-19 pandēmijas laikā. Tāpēc pozitīvi vērtējamas "WhatsApp" grupas, kur vecāki var uzzināt par bērna dienas gaitām. "Jā, tas ir papildus darbs, jā, tas paņem laiku, bet tā ir abpusēja komunikācija, ka audzinātāja informē, piemēram, ka bērniņš šodien ir bijis raudulīgāks."

Nenoklusēt svarīgākos notikumus

Arī vecākiem vajadzētu informēt audzinātāju, piemēram, ja bērniņš vakarā aizgājis gulēt vēlāk vai no rīta pamodies raudulīgāks. Arī par ģimenes svarīgiem notikumiem, kas var ietekmēt bērna pašsajūtu, būtu lietderīgi pastāstīt.

"Tā ir savstarpēja komunikācija, ko mums vajadzētu atcerēties. Manuprāt, nevajadzētu būt nekādam attaisnojumam vai iemeslam, lai to nedarītu, jo jāatceras, ka visam šim pa vidu ir bērns, kuru vecāki uztic iestādei un paļaujas, ka viss būs kārtībā. Savukārt iestāde uzņemas atbildību rūpēties par bērnu, lai viņš būtu paēdis, justos labi, drošībā un priecīgs. Ir jāsniedz atgriezeniskā saite vecākiem, un tad jau arī viss būs kārtībā."

No konflikta varēja izvairīties

Inspekcijā bijuši gadījumi, kad vecāki neko nerisina ar bērnudārzu, bet uzreiz vēršas inspekcijā ar iesniegumu, bet pēc tam atklājas, ka situācija bijusi nedaudz citādāka un kāds ir pārprasts. Konflikta situācija var izveidoties, ja vecāki nepieiet pie audzinātājas un nepajautā, kas īsti notika, bet audzinātāja nav pati pastāstījusi vecākiem par notikušo.

"Es ieteiktu vairāk savstarpēji komunicēt un atcerēties, ka visam pa vidu ir bērns," inspekcijas pārstāve rezumēja.