Kā audzināt mūsdienu bērnu? Vēdiskais astrologs: "Līdz 6 gadu vecumam nedrīkst sodīt"

Bērnu audzināšana visos laikos bijis grūts uzdevums. Bija laiks, kad tas tika darīts pēc grāmatas, bija – kad pēc valsts ideoloģijas, daži cieši turējās pie senču gudrībām, sak, mana mamma tā darīja, mana vecāmamma darīja, un nekas – visi dzīvi, veseli, pat izglītoti. Tomēr pēdējā laikā šajā lauciņā valda zināms apjukums. “Bērna dvēselei, iespējams, ir tūkstošiem gadu sena pieredze, bet vecāki sava ierobežotā mūža laikā mēģina to pārveidot. Vai nav amizanti?” retoriski jautā psihologs Ruslans Naruševičs, uzskatot, ka mūsdienu vecākiem radikāli jāmaina pasaules uztvere, jo tieši viņiem nopietni jāmācās un jāmainās pašiem.

Ikvienam noteikti ir gadījies būt par liecinieku situācijai, kurā bērns uzvedas pilnīgi ārprātīgi, apkārtējiem liekot domāt, ka ir norāvies no ķēdes. Īpaši tas izpaužas brīžos, kad šādi uzvesties noteikti nevajadzētu, jo visi uz mums skatās. Vai tas būtu sabiedriskajā transportā, izstāžu zālē, gaidot rindā pie ārsta, veikalā, pastā vai citur. Un visbiežāk tas notiek tieši tad, kad pats jūtaties neērti. Paradokss? Normāls bērns, bet, līdzko pilna māja ar ciemiņiem, kā driģenes sarijies! Vai nav tā, ka mazais nomierinās tikai tad, kad vecāki, pilnīgi izvesti no pacietības, sadod viņam pa dibenu? Kāpēc tā notiek?

“Dziļi neapzinātā līmenī mazais jūt vecāku stresu un reaģē nekavējoties, jo nespēj izturēt spriedzi. Uz priekšniecību darbā neizkliegsies, taču uz bērniem – bez problēmām. Māte izbļaustās, bērns – izraudas, viss – abiem labi, abi – nomierinājušies. Bērna uzvedība ir dziļas mīlestības vadīta – lai vecāki savu saspīlējumu varētu izpaust ārēji. Sajūtot negatīvās emocijas, iedarbojas dabisks bērna līdzcietības mehānisms, kas liek viņam upurēt savu dibenu mammas vai tēta rokas sitienam, ļaujot abiem atbrīvoties no kreņķiem. Bērns intuitīvi jūt – ja tā nedarīs, mātes un tēva negāciju gūzma sagraus abu fizisko un psihisko veselību,” skaidro psihologs. “Attiecībās vissvarīgākā ir saziņa, taču būt kopā nenozīmē, ka bērns ar vecākiem atrodas vienā istabā un spēlē datorspēles, kamēr paši skatās futbolu. Laiks. Mēs esam gluži vai slimi ar šo saukli – nav laika, nav laika... Jāmaksā kredīts, līzings... Vecāki teju vai paniski baidās savu bērnu par daudz lielīt, domājot, ka tādējādi vēlāk dzīvē bērns uzsēdīsies uz kakla. Vecāku ticība, ka bērns ir spējīgs uz lieliem panākumiem, pat ja viņš pats par to šaubās, dara brīnumus. Diemžēl vairākums vecāku nerimstas salīdzināt: “Paskat, kā Viktoram viss izdodas, kāpēc tu nevari būt tāds? Skat, kā Pēteris sporto, bet tu!” Šādi vecāku salīdzinājumi ir tumsonība, jo nav zināšanu. Un, kur tumsība, tur bailes. Kur zināšanas, tur – mīlestība! Pragmatiskāk no vecāku puses ir iedrošināt mazo – saskatīt viņā jauno atklājēju vai veiksmīgo pētnieku – to, ko mazais no sevis pats iztēlojas.”

Mīlestība ir kalpošana, un tās šajā pasaulē nekad nevar būt par daudz

Ruslans Naruševičs atgādina: “Mīlestība un pieķeršanās ir pretējas parādības. Mīlestība ir kalpošana, un tās šajā pasaulē nekad nevar būt par daudz. Turpretī pieķeršanās atgrūž, jo kalpošanas vietā ir tikai savu vēlmju un cerību apmierināšana. Ir jāiegaumē, ka bērns nav mājas mīlulis – kaķis vai suns. Lai gan mazs, nākotnē tas izaugs par profesoru, uzņēmēju, krietnu vīru vai sievu. Ar tādu potenciālu mazulis jāuzlūko jau kopš bērnības. Bet kā notiek dzīvē?

Kam visvairāk dzīvē esi pieķēries, tas arī sagādā vislielākās ciešanas. Ja vecāki laiduši pasaulē bērnu ar domu, ka bērns viņus iepriecinās – būs vienmēr kopā, paklausīgs, uzcītīgs, gudrs, čakls, respektīvi, tāds, kas nes prieku, lepnumu, gandarījumu, turklāt vecumā vēl pasniegs glāzi ūdens, tad neapzināti viņu bērns sāks uzskatīt sevi par pasaules centru, pieņemot, ka viņam viss pienākas. Viņš kļūs kaprīzs, egoistisks un grūti audzināms – ja vecāki pieķeras, nevis patiesi mīl, bērns neklausīs un negribēs dzirdēt viņu padomus. Egoistiskai mātei, kas vēlas baudīt bērna klātbūtni, ir grūti izturēt, ja viņas bērns nerīkojas un neuzvedas tā, kā viņa vēlētos. Tādējādi viņa aizskar un pazemo savu bērnu. Tas vecākiem grūti pieņemams – bērns nav vecāku privātīpašums, viņu ego turpinājums. Bērnam pašam ir tiesības izvēlēties, kas viņam patīk un ko viņš vēlas. Ja skolā kāds priekšmets nepadodas, vecāki grib uzspiest to apgūt papildus, turklāt nevis ar domu – lai būtu minimālais skolas programmai nepieciešamais līmenis, bet uzstāda pieklājīgu latiņu, jo viņš taču var! Negrib, bet var! Lai gan pareizāk padziļināti apgūt to, kas sagādā prieku, nevis to, kas nepadodas. Ja zieds uzzied dzeltens, vai tas jāpārkrāso zils? Kāpēc vecāki grib šo ziedu pārveidot? Vai tas nav egoistiski? Audzināšanas pamatā nav izveidot otru es, bet atklāt bērnā viņa paša patieso aicinājumu un būtību. Vēdiskie audzināšanas principi nozīmē atteikties no savām ambīcijām un ļaut attīstīties bērnā viņa paša vēlmēm.”

“Bērni, kas dzimuši 21. gadsimtā, īpaši pēdējā laikā, attīstās ļoti strauji. Saskaņā ar Vēdu rakstiem, šobrīd dvēseles rindām stāv, lai iemiesotos tieši šeit un tagad, jo Zeme ir unikāla vieta, kur ir iespēja mainīties un ātri sasniegt savu vēlmju piepildījumu,” stāsta Ruslans Naruševičs. Lai gan šīs zināšanas attiecināmas uz jebkuru cilvēces pastāvēšanas laiku, tieši šajā laikmetā dzims īpaši bērni ar degsmi uz garīgām zināšanām.

“Pieauguša cilvēka pašnovērtējums, ticība, labestība, kā arī citas rakstura īpašības ir atkarīgas no audzināšanas bērnībā. Vēdu raksti skaidro, kā cilvēka iekšējā pasaule saistīta ar psihisko jeb enerģētisko centru (čakru) darbību. Pavisam ir septiņi psihiskie centri, un tie ir atvērti līdz septiņu gadu vecumam. Katrā centrā enerģija kustas cikliski, un, ja līdz septiņu gadu vecumam bērna ģimenē ir problēmas, enerģijas plūsma psihiskajos centros mainās vai nosprostojas, radot psihiskas patoloģijas. Bieži tas uz mūžu atstāj nospiedumu cilvēka psihē.

Vēdas aizliedz bērnus sodīt līdz sešu gadu vecumam

Pirmais jeb zemākais psihiskais centrs nodrošina vispārēju harmoniju. Ja tas noslēdzas, cilvēks visu turpmāko dzīvi jūtas neaizsargāts un nedrošs, agresīvs un ar visu neapmierināts. Viņam grūti būt aktīvam, drosmīgam un izlēmīgam. Pirmais psihiskais centrs noslēdzas, ja kāda no vecākiem nav bērnam blakus – vecāki vai nu šķīrušies, vai kāds no vecākiem miris, vai – vecāki nerūpējas par bērnu. Tas ir gadījumos, kad bērns regulāri tiek sūtīts kaut kur prom, tās ir specializētas mācību iestādes, dzīve pie vecvecākiem, to piedzīvo bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm, kad bērns tiek pamests novārtā, aug savā nodabā. Bet arī normālās ģimenēs, ja vecāki ir agresīvi un nesavaldīgi, bieži rāj vai soda mazo, pirmais psihiskais centrs tiek bloķēts. Vēdas aizliedz sodīt bērnu līdz sešu gadu vecumam. Tas tādēļ, lai mazinātu turpmāku vardarbību sabiedrībā. Vēdas vēsta, ka līdz sešiem gadiem mātes galvenā funkcija ir aizstāvēt bērnu no apkārtējās pasaules sitieniem un negācijām. Ir tik ierasts, ka līdz šim vecumam vecāki ar bērnu runā pārsvarā nolieguma un pavēles izteiksmē: “Nedrīkst, neaiztiec, dabūsi pa dibenu!” Vēdiskā kultūra iesaka bērnu līdz sešu gadu vecumam uztvert kā caru, no sešiem līdz 14 gadiem – par zaldātu, no 15 gadiem uz priekšu – par draugu. Iztēlojieties, kā jūs izturētos pret caru. Viņš vēlas ko teikt, bet jūs: “Nepļāpā! Aiztaisi muti! Nejaucies, kad pieaugušie runā! Paklusē! Tā nedari! Izbeidz! Tūlīt ielikšu stūrī! Dabūsi pa dibenu!” Cik ilgi jūs izdzīvotu, ja tā atbildētu caram?” smejas psihologs.

“Lai veicinātu pirmā psihiskā centra attīstību, ir svarīgi atteikties no nepamatotas vardarbības savā ikdienā. Izturēties ar mieru un labestību pret visām dzīvajām būtnēm. Šīs idejas vienkāršākās praktiskās izpausmes ir veģetārisms un mīlestība uz visu dzīvo.

Otrais psihiskais centrs nosprostojas, ja bērns nesaņem pietiekami daudz mīļuma. Kurš gan nebūs dzirdējis it kā pārlieku gādīgai mātei veltītu aizrādījumu: “Kas gan no tā bērna izaugs, ja tik daudz mīļosi! Gatavais muļļa! Izlutināsi, nekā tur nebūs!” Mīļums, ko vecāki sniedz savam bērnam, attīsta viņā devīgumu, augstsirdību, žēlastību, līdzjūtību un tieksmi uz labdarību.

Trešais centrs saistās ar spēju uzņemties atbildību. Tas noslēdzas, ja mazotnē bērns nespēj izmantot savu iniciatīvu un brīvo gribu. Piemēram, bērns vēlas darboties pats, grib kaut ko ieteikt, bet pieaugušais attrauc – ola vistu nemāca. Nespēja uzņemties atbildību attīstās arī tad, ja vecāki vienmēr visu izlemj sava bērna vietā. Līdz sešiem gadiem bērnam jāļauj izpausties, bet, sasniedzot šo vecumu, viņa vēlmes pamazām jāsāk ierobežot, piedāvājot savus izvēles variantus. Ja bērns pats zina, ko grib, tad nevajag uzspiest savu viedokli. Ja mazā vietā visu izlemj vecāki vai kāds no viņiem, tad pieaugot viņš kļūst bailīgs, bez iniciatīvas. Lai gan sievietei būt bailīgai nav tik mulsinoši, cik tas ir vīrietim, tomēr vecāku stingrā vara bērnos iesēj bailes.

Vecāki iesējuši neticību

Ceturtais ir sirds centrs, kas aizslēdzas, ja bērns māti un tēvu redz strīdamies, kašķējamies vai – vēl ļaunāk – kaujamies. Apziņa, ka tuvākie neprot saprasties un dzīvot harmoniskās attiecībās, kā arī sapratne, ka bērna priekšā notiek liekuļošana un izlikšanās, ka patiesībā katram no vecākiem ir sava dzīve un viņiem vienam par otru nav nekādas intereses – tas viss sasaldē bērna sirdi. Tā kā bērni ir daudz jūtīgāki, viņi ātri pamana pat labi slēptas spēles vecāku attiecībās. Bieži sakām – es nekad nerīkošos kā mana māte vai tēvs, bet ar laiku saprotam, ka darām tieši tāpat. Šādās ģimenēs augušie vīrieši nereti vai nu visu mūžu paliek vecpuišos, vai arī viņiem ir daudz sakaru, jo patiesībā nespēj noticēt laimīgām un ilgām attiecībām. Pieaugot ir grūti paļauties, ka otrs nepievils, jo šādu neticību dziļi bērnībā iesējuši vecāki. Tāpat ir grūti noticēt, ka dzīvē var būt kaut kas labs. Šādās ģimenēs pieaugušie visbiežāk ir noslēgti un uzmanīgi.

Piektais psihiskais centrs atbild par pašizteiksmi un oratora spējām. Šā centra noslēgšanos veicina vecāku žēlabas, vaidas un sūdzēšanās, kā arī vecāku vēlme, lai bērns piepilda viņu izsapņotās fantāzijas. Sūdzoties par grūto dzīvi un to, cik finansiāli sarežģīti bērnu uzturēt, vecāki veic emocionālo šantāžu. Piemēram, tēvs saka: “Paskaties, cik māte smagi strādā, lai tevi pabarotu!” Bērns sāk justies vainīgs, ka viņš ir problēmu cēlonis un sagandējis vecāku dzīvi. Tā kā līdz sešu gadu vecumam bērnu vada emocijas, nevis prāts, un viņš ir emocionāli vājāks par vecākiem, tad ļoti dziļi pārdzīvo vecāku teikto. Turklāt viņš vēl nevar nopelnīt naudu, lai atvieglotu senču dzīvi. Otrs emocionālās šantāžas veids, ko vecāki bieži izmanto, ir vēlme savā bērnā redzēt paša nepiepildītos sapņus. Piemēram, māte saka: “Kad izaugsi liels, tev jākļūst par ārstu, jo es jūsu dēļ atteicos no šādas karjeras.” Pēc principa – ja neesmu pirmais, tad tādiem jābūt maniem bērniem. Trešā emocionālās šantāžas izpausme ir salīdzināšana: “Kāpēc tu neesi tāds kā tava māsa, kā kaimiņu Pēteris, kā manas draudzenes dēls? Kāpēc tu neesi tik enerģisks kā Jānis?” Vecāki pieprasa, lai bērns būtu tāds, kāds viņš nav savā būtībā. Māksla ir cienīt cilvēku tādu, kāds viņš ir, bet vecāku egoistiskajai dabai ir grūti pieņemt, ka viņu bērns nav tāds kā viņš. Viņam ir savs liktenis, sava psiholoģiskā struktūra, mērķi un pasaules izpratne.

Sestais psihiskais centrs jeb tā dēvētā trešā acs nodrošina spēju redzēt lietas tādas, kādas tās ir. Ja līdz septiņu gadu vecumam meitene ģimenē saņēmusi mīļumu un rūpes un nav noticis nekas tāds, kas viņu aizvainotu, tad pieaugot viņas intuīcija būs izteikti spēcīga. Viņa var būt pat gaišredzīga. Trešā acs noslēdzas, ja ģimenē valda stingri aizliegumi vai tā ir īpaši materiālistiski noskaņota, ja vecāki neļauj bērniem fantazēt un iztēloties. Piemēram, meitene mežā atrod kociņu, izsaucoties, ka viņai ir burvju zizlis, bet māte vai tēvs paziņo: “Fui, kas tas par mēslu, met prom, varbūt suns apčurājis.” Ļoti skumji, ja ar bagātīgu iztēli apveltīts bērns nonāk tādu vecāku rokās, kuriem pietrūkst spēles un fantāzijas gara. Rezultāts – šāds bērns izaug par tipisku materiālistu, patērētāju, dogmatiķi, ateistu vai agnostiķi. Par indivīdu, kurš tic tikai tam, ko redz. Tipisks šādas personības jautājums: “Kas tie par murgiem? Vai kāds to ir redzējis? Kur pierādījumi? Vai kāds to izmērījis?” Šāda ģimene, kas neredz neko ārpus savu uzskatu un ticības robežām, var nokaut visskaistāko dvēseli.

Lai bērnā attīstītu šo psihisko centru, vecākiem jāierauga viņa labās, nevis sliktās īpašības. Jāatgādina nevis par vājībām, bet gan spēcīgajām īpašībām, viņa talantiem un spējām. Piemēram, vecāki pārmet, ka meita nav līdere, nav moderna, bet neredz viņas dvēseles tīrību, kautrīgumu, iekšējās kvalitātes, kas būtībā ir daudz nozīmīgākas. Tēvs vēlas, lai dēls būtu sportisks, uzņēmīgs, bet nemana viņa māksliniecisko talantu, atsaucību, draudzīgumu, labestību un devīgumu. Un tā varētu turpināt vēl un vēl,” nopūšas vēdiskais psihologs un astrologs.

Vecākiem nevajag vēlēties, lai bērni izjūt tās pašas sāpes, ko pašiem bērnībā

Augstākais jeb septītais psihiskais centrs harmonizē visus pārējos. Aktīvs augstākais centrs nozīmē līdzcietību, kas nav sentimentāla. Ruslans Naruševičs stāsta, kas jāievēro, lai augstākais psihiskais centrs neaizvērtos: “Jāciena un jāatbalsta bērna tieksme pēc garīgajām zināšanām. Iespējams, jūsu atvase nākusi pasaulē, lai paceltu savas ģimenes garīgumu, taču dzīves sākumā viņš ir mazs un nebūt neizskatās pēc diženā padomdevēja. Tāpat – bērnam nepieciešama izjūta, ka viņu mīl bez nosacījumiem – tādu, kāds viņš ir savā patiesajā būtībā.”

Nākamais būtiskais nosacījums – vecākiem nevajadzētu vēlēties, lai bērni izjūt tās sāpes, ko pašiem nācies izdzīvot: “Vecākā paaudze bieži atsaucas uz pārdzīvojumiem savā bērnībā, pārmetot, ka viņu bērns nenovērtē to, kas viņam dots. Lai cik skaudri tas izklausītos, patiesībā tas liecina vienīgi par to, ka neapzinātos sirds dziļumos vecāki izjūt skaudību par viņu bērnu labākajiem dzīves apstākļiem – finansiālajiem vai psiholoģiskajiem. Klasiskās vecāku frāzes: “Ja tu zinātu, kā kolhozā ravējām bietes, kā laukos bija jāstrādā! Tu nenovērtē, cik tev laba ģimene, man bija jāizaug bez tēva.”

Atsaucoties uz Vēdu rakstiem, Ruslans Naruševičs apgalvo, ka pirmais, kas cilvēkam jāizdara savā dzīvē, – jāsaprot, vai esi piedzimis vīrieša vai sievietes ķermenī. Dvēsele var iemiesoties kā vienā, tā otrā dzimumā, un atšķirības būs ne tikai fiziskajā, bet arī psihiskajā uzbūvē: “Dzīvojot uniseksa sabiedrībā, kur daudz bērnu tiek sabāzts vienā klasē, neviens vairs nepievērš uzmanību šīm atšķirībām. Kaut arī personības ir dažādas, visi saņem vienādu attieksmi un stingrību. Vēdiskajā izpratnē gudrība, zināšanas, saprāts, miers un labestība – šīs visas iezīmes sievietei piemīt dabiski. Tāpēc meitenes vecāku uzdevums ir nesamaitāt viņas tīrību, maigumu, nenodarot viņai pāri. Aizstāvība, drošība – tas viss viņai jāsaņem, lai neizjauktu Dieva doto harmoniju. Meita iegūst drošības izjūtu, redzot tēvu rūpējamies par māti. Un, lai cik lepns tēvs būtu par savu meitu, viņam nevajag sajūsmināties un tīksmināties par savu atvasi, bet gan, neskopojoties ar mīlestības apliecinājumiem, rūpēties par sievu. Tieši šādā, nepastarpinātā, veidā meita iegūst drošības izjūtu. Šādā ģimenē meitas skaistuma etalons būs māte, nevis žurnālu bildītes. Tādā ģimenē meita vēlas līdzināties mātei ar domu: “Ja es būšu tāda kā mamma, tad mani mīlēs.” Abiem dzimumiem šajā ziņā ir pretēji uzdevumi. Sievietei svarīgi ir saglabāt savu sākotnējo gaišumu un tīrību, vīrietim jāpapūlas, lai kļūtu vērtīgs sabiedrības acīs. Grūtības un šķēršļi norūda vīrieti, bet ne sievieti.

Vēdu raksti liecina, ka meitu labāk audzināt mātei, dēlu – tēvam. Vecākiem ir tieksme maigāk izturēties pret pretējā dzimuma bērnu. Kāpēc meitas neklausa māti? Jo tas nozīmē līdzināties mātei, ko zemapziņā meitas grib vismazāk, ja ģimenē kaut kas nav izdevies. Līdzīgi zēni neklausa tēvam, ja tēvs nav gādīgs un taisnīgs. Tāpat notiek, ja sieva neciena vīru. Ja meitene bērnībā izjūt emocionālo vai – vēl sliktāk – fizisko teroru, tas smagi iedragā viņas apziņu, liekot domāt, ka viņa nav vērtīga. Bet, ja reiz nav vērtīga, tad arī nav ko zaudēt. Kāda pazīstama sportiste konsultācijā atklāja, ka bērnībā tikusi apsaukāta par muļķi, govi, kazu, dēli utt. Turklāt šo emocionālo agresiju viņa saņēma no tuviniekiem. Kaut gan pagājuši jau vairāk nekā 20 gadu, iekšēji viņa jūtas kā bērnībā. Visu dzīvi viņa pūlas, lai pierādītu, ka ir mīlestības vērta: “Nu un, ka govs, toties izglītota!” Zēni ar šādu apsaukāšanu tiek galā labāk, jo viņu domāšana ir vērsta ārpus, ne iekšpus. Ja meiteni bērnībā kāds no vecākiem pēris vai tikai iesitis, tad nākotnē iegūsim stabilu psihoterapeita klienti. Ja pērienu saņem zēns, viņš turpina uzskatīt, ka nebija to pelnījis un vainu sevī neredz. Zēns pretstatā meitenei ir vairāk orientēts nepilnības saskatīt apkārtējos, ne tik daudz sevī. Ja mazai meitenei kāds aizrādīs, ka viņai ir ne tādas drēbes vai cepure, viņa to ļoti pārdzīvos, bet puisis domās, ka teicējs pats nav pie pilna prāta. Puiši mēdz būt praktiskāki, tāpēc viņus daudz vairāk par psiholoģisko teroru aizskar, ja kāds atņem viņa mantu.”

Ūdens, gaisa, zemes un uguns bērni

Ruslans Naruševičs pārliecināts, ka, neraugoties uz to, ka ikviens bērns ir spilgta individualitāte ar tikai tai piemītošām īpašām rakstura iezīmēm, tomēr ir kas tāds, kas visas dvēseles vieno, un tā ir piederība pie noteiktas stihijas. Ir patiesi vērtīgi izprast, pie kuras stihijas pieder jūsu bērns. Apzinoties to, vecāki daudz labāk izjūt un saprot veidu, kā viņa bērns raugās uz pasauli un izjūt to.

“Bērns, kas pieder pie ūdens stihijas, ir jūtīgs, viņa dabā ir pētīt attiecības. Tas ir humanitārais tips, kas nācis, lai apgaismotu citus ar zināšanām. Viņu visbiežāk interesē filozofija, psiholoģija, reliģija, literatūra, māksla. No vienas puses, šie bērni ir imūnāki pret liktenīgām kļūdām, no otras – jūtīgās dabas dēļ vecākiem viņus vajadzētu pasargāt. Nav vēlams šādus bērnus bieži ņemt līdzi uz saviesīgiem pasākumiem vai ballītēm ar lielu alkohola patēriņu, jāsargā no vardarbības piesātinātām filmām, spēlēm vai vietām, kur morālās vērtības netiek augstu vērtētas, nevajadzētu viņu ievilkt kopējā materiālisma plūsmā, kas ir samērā agresīva. Skolā šādus bērnus bieži apsaukā par to, ka viņi nespēj citiem nodarīt pāri un neprot sevi aizsargāt pat tad, ja viņus sāpina un izsmej. Viņu iekšējie morāles standarti ir ļoti augsti. Sabiedrības acīs bērns var izskatīties pēc gļēvuļa, taču šīs dvēseles uzdevums ir nākt pasaulē, lai būtu par skolotājiem un ar savu paraugu mācītu citiem labestību un līdzcietību, skaidro psihologs.

“Bērni, kas pieder pie uguns stihijas, ir ļoti aktīvi, grib darboties, paši labprāt uzņemas iniciatīvu, nereti kļūst par līderiem mācībās un sportā. Viņiem ne īpaši patīk lasīt grāmatas vai klausīties, kā vecāki lasa pasakas, viņi nevēlas dzīvot iztēles pasaulē, drīzāk vēlas to baudīt dzīvajā, skrienot un dauzoties, izmēģinot to uz savas ādas. Dažreiz viņus spēj saistīt kino, ja notiekošais uz ekrāna atbilst viņa iekšējai dinamikai. Par uguns stihijas bērniem mēdz teikt, ka viņi ir nemiera gari, viņi nespēj mierīgi nosēdēt uz vietas, viņu agregātstāvoklis ir kustība, viņiem nepieciešams organizēt, vadīt. Tieši tāpēc nereti dzīvē viņi var kļūt par uzticamiem sabiedrības līderiem ar augstu morāles standartu.

Pie gaisa stihijas piederīgie ir ļoti draudzīgi, atvērti, viņiem patīk sazināties, jautāt, runāties, uzzināt, izpētīt kaut ko jaunu un pastāstīt par to citiem. Viņi ir ļoti jutīgi pret dažādām smaržām, garšām, krāsām, vizuālo noformējumu. Saskarsme ar gaisa stihijas bērniem ir viegla, dzīvi viņi uztver labprātāk rotaļas, spēles formā.

Bērni, kas saitīti ar zemes elementu, ir ļoti praktiski, apdomīgi, nosvērti, racionāli, viņiem patīk visu izsvērt un tikai tad rīkoties. Emocijas viņus neaizrauj, viņu saistmateriāls ar dzīvi ir prāts. Nākotnē zemes stihijas bērni var lieliski darboties tirdzniecības jomā, kļūt pat uzņēmējiem, palīdzēt krāt un citiem vairot finanses.

Jāņem vērā, ka katrs personības tips problēmas šķetinās pavisam atšķirīgi. Ugunīgā tipa bērnam šķiet pavisam normāli risināt konfliktu izkaujoties, turpretī jūtīgajam tāda rīcība būtu pretēja iekšējiem principiem. Un viņam paziņojums, ka uzvedas kā meitene, jo nekaujas, ir dziļi aizskarošs ar iespējamām sekām,” pārliecināts Ruslans Naruševičs.

Motivācija un komunikācija

Kā motivēt darboties šos bērnus? “Komunikācijā ieteicams piedāvāt to, kas katram tipam šķistu saistošāks. Aktīvais tips vēlēsies skriet, peldēt un slēpot, jūtīgais – palasīt kādu pasaku, dziedāt, krāsot, zīmēt, veidot, pastaigāties mežā. Ja bērns atsakās izdarīt to, ko vecāki prasa, viņš ir jāmotivē. Var apsolīt kādu piedzīvojumu, piemēram, pastaigu zoodārzā kopā ar labāko draugu. Taču – pēc lūguma izpildes.

Saziņā ar jūtīgiem bērniem nepieciešams izmantot iespējami vairāk īpašības vārdu un emociju, stāstot gan par to, kā jutīsies bērns pats, gan raksturojot arī citu iesaistīto personu pārdzīvojumus. Ūdens jeb jūtīgā tipa bērns jāaizrauj nevis ar sasniedzamo mērķi, bet gan ar to, kādu prieku radīs šis rezultāts. Piemēram, “ja ātri sakārtosi savu istabu, aiziesim salasīt mammai puķes, un viņa tik ļoti priecāsies”! Jo jūtīgāks ir bērns, jo mierīgāk ar viņu jārunā. Mierīgi – tas nozīmē – pārlieku neiesaistot emocijas.

Turpretī aktīvais tips gluži pretēji ir orientēts uz rezultātu, nevis procesa izbaudīšanu. Bērns, kam uguns elements ir dominējošais, pats grib būt darītājs un kaut ko sasniegt. Lai šo bērnu motivētu ātri uzkopt istabu, apbalvojumā var solīt daudz darbību: “Ja ātri uzkopsi istabu, tad tūliņ iesim ārā, un tu varēsi skriet līdz pļavai, tad kopā salasīsim puķes un pēc tam no tām uzpīsim vainagu!”

Bērnam, kurā dominē gaisa elements, jāpiedāvā darbības, pievēršot uzmanību atsevišķām detaļām un akcentiem. Visu maņu orgāni viņam ir ļoti attīstīti, tāpēc svarīgi padomāt par iecerētā pasākuma niansēm – skaņām, smaržu, vizuālo veidolu: “Ja ātri uzkopsi istabu, tad lasīsim ziedus visskaistākajās krāsās. Izveidosim pušķi, kuram vidū būs dzeltenie un apkārt baltie ziedi. Redzēsim spilgtus taureņus, dzirdēsim jaukas putnu dziesmas.”

Zemes elementa pārstāvim šķiet, kāpēc vispār jāplūc ziedi, tie tāpat pēc nedēļas ieguls atkritumu spainī. Tā kā stabilitāte un laiks šim tipam ir vissvarīgākie faktori, viņam jāzina, cik ilgi un tieši kādā veidā tiks sasniegts iecerētais mērķis. Tāpat svarīgi zināt, cik nozīmīgs šis pasākums, kāds no tā labums un vērtība. Vēl svarīgāks ir plānotās izklaides secīgums, jo zemes tipam ir ļoti smagnēji un grūti pielāgoties, gluži kā vilcienam ātri apmest līkumu. Tāpēc šis bērns jāmudina uz darbiem citādāk nekā pārējie: “Ja līdz pulksten 13:00 pagūsi sakārtot istabu, tad no 13:30 līdz 14:30 dosimies uz pļavu pēc ziediem. Sākumā iesim līdz veikalam, kad tiksim līdz luksoforam, tad nogriezīsimies pa kreisi, bet tālāk iesim pa meža taku, varbūt aiziesim ciemos arī pie vecmāmiņas,” iesaka psihologs.

Ruslans Naruševičs atgādina, ka neatkarīgi no tā, kura stihija bērnā ir vadošā, visiem līdz deviņu gadu vecumam svarīgi radīt drošības un stabilitātes izjūtu: “Viens no veidiem, kā to panākt, ir piedāvāt darboties kopā, izsakoties daudzskaitlī: “Pagatavosim pusdienas, nomazgāsim traukus, iztīrīsim māju, sakārtosim istabas, pabarosim suni, izcepsim kūku.” Tas nostiprina bērnā pārliecību, ka viņš nav viens. Skaidrs, ka visus šos darbus līdz galam pamatā paveiks mamma viena pati, tomēr ir vērts piedāvāt līdzdarboties, lai attīstītu viņā ne tikai vēlmi palīdzēt, bet arī drošības izjūtu. Pēc deviņu gadu vecuma šo daudzskaitļa formu vecāki droši var atmest, jo bērns to sāks uzskatīt par smieklīgu."

Vēdiskais psihologs un astrologs rezumē: “Vislielākā dāvana bērnam – kopēja laika pavadīšana ģimenē. Agrāk vecāki lasīja bērniem pasakas, stāstīja par Dievu, attīstot vēlmi ne tikai klausīties, bet arī paklausīt, sekot. Vecākiem jāizvēlas – mīlēt vai baidīties. Ja mīl, tad kalpo un rūpējas. Un negaida pretī. Ir skaidrs, kad jūs pēdējoreiz sabārāt savu bērnu; tas bija vakar, bet – kad uzlielījāt?”

Žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock