Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds

Austra bieži pavadīja laiku Tautas nama kafejnīcā, kas atradās Tērbatas un Bruņinieku ielas stūrī. Tur varēja lētāk paēst un satikt draugus – jaunos literātus, studentus un Strādnieku teātra aktierus. Tolaik Tērbatas iela bija visai nomaļa – ar ormaņu stāvvietām uz stūriem un iebraucamajām vietām lauciniekiem.

Vēlāk Skujiņas laikabiedri atzina, ka talantīgā dzejniece bijusi līdz galam neatklāta būtne. Rakstniece Valija Brutāne rakstīja: “Vienkāršā un tumšā tērpā, ar īsi apgrieztiem kastaņbrūniem matiem un lielām, nopietnām acīm, kas gan varēja uzdzirkstīt pārgalvīgā jautrībā un izsmieklā. Slaidajos pirkstos bieži vien gruzdēja papiross. Azotē vai pie rokas bija paplucis portfelis, kurā līdzi ticis nēsāts viss dārgākais – pašas dzejoļi un kārtējā iemīļotā grāmata, ko viņa lasīja. Sevi viņa dēvēja par bulvāra filozofu. Viņā vienmēr sprēgāja humora dzirksts, ko apēnoja atziņu rūgtums un ironija. Viņai piemita kaut kas ļoti sievišķīgs. Neparasti glāsmainajā rokas spiedienā un visu saprotošajā un skumīgajā smaidā, visā viņas attieksmē pret dzīvi. Viņa mīlēja ziedus, labas grāmatas. Nomoda sapņos viņa pacēlās pāri dzīves īstenībai.”

Dzejniecei bija mīlas romāns tēlnieku Kārļa Zāles un Teodora Zaļkalna modeli Fēliksu Stabuli. Kad viņi iepazinušies, Fēliksam bija 22, Austrai – 16 gadu. Šim stāstam bija laimīgs sākums un nelaimīgas beigas. Abi periodiski tikušies, rakstījuši viens otram vēstules. Vēlāk Fēlikss stāstīja: “Reiz Austra speciāli atbrauca pie manis ciemos. Paņēma manu lielo tumši zaļo apmetni, pastaliņas un nevilka nost. Vai vēl labāk – plikām kājām! Un staigāja tāda pa Bausku, nav jau Rīga! Viņa ir brīva! Drīkstoša! Man tas patika. Gribēju pafotografēt viņu kailu mežā starp milzu papardēm. Austra ļāva. Izskatījās kā karaliene zaļā tronī.”

Fēlikss neslēpa, ka bija iemīlējies Austrā un vēlējies viņu precēt. Diemžēl jaunā dzejniece bijusi pārāk noslēgta un nav līdz galam atvērusies abu attiecībām. Par iekšējiem pārdzīvojumiem viņa stāstījusi diezgan maz, tikai likusi saprast, ka nedomā padoties liktenim un turpinās sevi attīstīt kā dzejnieci. Laika gaitā abi distancējušies, taču Fēlikss nedomāja padoties. Viņš devās uz Rīgu, lai bildinātu Austru, taču viņa bija izvairīga un nevaļīga. Tas notika tieši nedēļu pirms viņas pašnāvības. 

Jāatzīst, ka Skujiņa tomēr bija trauksmaina būtne – piecu gadu laikā viņa nomainīja 12 dzīvesvietas. Tās lielākoties bija īrētas istabas, kuras turklāt bija jādala ar kādu draudzeni. Paziņas zināja teikt – Austra vienmēr sapņojusi, ka reiz tiks pie lielas un plašas istabas, kas ne ar vienu nebūs jādala. Uz grīdas atradīsies liels persiešu tepiķis, bet istabas stūros – milzīgas māla krūzes un vāzes, pilnas ar puķēm. Istabā būs kamīns un grāmatu plaukti no grīdas līdz griestiem, pie logiem –plīvuraini, viegli violeti aizkari. Viņa ar draugiem sēdēs uz tepiķa un lasīs dzeju.

1930. gada septembra beigās Austra rakstīja māsai Hertai: “Vakar manā istabā atkal ienesa klēpi sarkanu smaržīgu neļķu ar trausliem kātiem… Un mazu kartiņu: “Pīķa dāma, dāma melnā…” Herta, es zinu, kā to cilvēku sauc… Viņam mājās ir sieva, viņš dzīvo greznā dzīvoklī ar parketa grīdu, mākslinieku gleznām un skaistām mēbelēm… Herta, es visu to zinu, un tas ir šausmīgi… es neparedzu nekādu labu beigu šim skaistajam romānam. Bet lai!”

Tas bija pazīstamais rakstnieks un žurnālists Valdis Grēviņš, kurš jūsmoja par Austru, taču nebija gatavs šķirties no sievas. Nenoteiktās attiecības radīja vilšanos, dzejniece rakstīja:

Vai tiesa tas, ka mīlas vieglā dvaša
var brīžiem smaga būt kā akmens krusts,
ka garām aizslīd prieka bura aša
un gribas pašai sev un dzīvei zust?