Vēlā grūtniecība: man 43 gadi, meitām jau 20 un pieteicies vēl viens mazulis

"Nezinu, ko darīt – man ir 43 gadi. Man ir divas pieaugušas meitas – 20 un 21 gadu vecas no pirmās laulības. Vecākajai meitai jau ir bērniņi – 7 mēnešus veci dvīnīši. Vēl man ir dēliņš – 2 gadiņi no otra vīra un tagad ir pieteicies vēl viens bērniņš. It kā gribas bērniņu paturēt, bet apkārtējiem būs par ko mēlītes trīt – re, viņa jau vecmāmiņa un vēl pati gaida bērniņu. Un vēl mana mamma uz to visu skatās ne pārāk pozitīvi. Kad man piedzima dēliņš, no viņas izskanēja frāze – nu, cerams, ka vairāk bērnus netaisīsiet. Bet nu tā ir iznācis, ka bērniņš ir pieteicies un esmu šausmīgā izmisumā. Vīrs ļoti gribētu meitiņu, bet, lai gan saka, ka būšot labi, ja būs arī dēliņš. Nezinu, ko darīt. Tagad ir pirmais grūtniecības mēnesis."

Atbild: Inga Akmentiņa-Smildziņa, dūla, mammamuntetiem.lv vadītāja

Mīļā māmiņa, jūs esat patiesi bagāta – jums ir trīs bērni, mīlošs vīrs un jau pat divi mazbērni. Un jums ir tikai 43 gadi! Pēc stāstītā šķiet, ka līdz šim jūs savu laimi esat cieši sargājusi – sanāk, ka arī dēliņš ir piedzimis, kad bijāt pāri četrdesmitgadnieces slieksnim. Diemžēl ir tā, ka mūsu sabiedrībā tas skaitās drosmīgs lēmums, un par to daži patiesi pamanās sākt trīt mēles. Es no sirds priecājos, ka esat ar savu dēliņu kopā! Sakiet, bet kas tagad ir mainījies? Kāpēc paužat šaubas par vēl vienu mazulīti? Vai varētu būt, ka jaunā vecmāmiņas loma jūsu skatījumā konkurē ar māmiņas lomu..?

Lasu jūsu stāstu un, neraugoties uz paustajām bažām, redzu, ka pati tajā esat iekļāvusi atbildes – “It kā gribas bērniņu paturēt” un “Vīrs ļoti gribētu meitiņu”. 

No saviem tuvākajiem cilvēkiem, pie kuriem vieni no pirmajiem ieskaitāmi ir mūsu vecāki, mēs sagaidām atbalstu. Atbalstošu attieksmi jebkuram mūsu lēmumam. Tāpēc ir jo īpaši grūti, ja šādu attieksmi nesagaidām. Vēl grūtāk, ja runa ir par tik lielu notikumu, kā jaunas dzīvībiņas pieteikšanās ģimenē. Tomēr bērniņš, kas pieteicies, ir jūsu, nevis jūsu mammas bērns.

Iespējams, arī jūsu mamma grib izvairīties no apkārtējo klačošanās, bet... te vietā ir teiciens, ka katrs pats savas laimes kalējs. Tā ir jūsu dzīve, jūsu kā pāra un ģimenes laime, jūsu bērna dzīvība. Tam ir jābūt jūsu un vīra kopīgam lēmumam.

Ko dzīvē iegūsit, ja savu bērniņu paturēsit? Ko iegūsit, ja no sava bērniņa atteiksities? Iesaku uzrakstīt ieguvumus un zaudējumus no abām situācijām (varbūt kopā ar vīru). Tad pārskatiet visu labo un slikto, ko esat uzrakstījusi un izvērtējiet – vai uzskaitītās sliktās lietas patiešām ir tik ļaunas, lai pārspētu uzskaitītās labās lietas un spētu ietekmēt jūsu turpmāko dzīvi un tās kvalitāti? Jā, iespējams, apkārtējie trīs mēles, bet kāds tieši ļaunums no tā būs jūsu dzīvei? Kurā no situācijām jūs ar vīru jutīsities laimīgāki? Cik laimīgi katru dienu mēs jūtamies, vislielākajā mērā ir atkarīgs no mums pašiem.

Tas ir lieliski, ka jūsu vīrs jums ir liels atbalsts. Lai vai kādu lēmumu jūs pieņemsit, rosinu ar vīru pārrunāt un dalīties savās sajūtās, emocijās, domās. Ja jūtat, ka jums ir nepieciešama vēl kāda atbalsta persona, meklējiet to – varbūt tā ir laba draudzene, psihologs, dūla.

Lai jums izdodas pieņemt lēmumu, kas vēl vairāk stiprina jūsu ģimeni un tās laimi!