"Neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja" - Ieva Plaude atklāti par dzīvi pēc atgriešanās
“Es nemaz neesmu tik stipra, esmu sievišķīga. Dažkārt arī ļoti… vārgulīga,” teic ilgus gadus par biznesa haizivi uzskatītā uzņēmēja Ieva Plaude. Pirms desmit gadiem viņa pazaudēja miljonus, emigrēja uz Vāciju, otrreiz apprecējās, izšķīrās, uzvarēja cīņā ar vēzi un nu atkal veiksmīgi darbojas biznesā. Ieva sevi apsmaida – neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja.
Tikai padomju laikā likās, ka sieviete var būt deputāte, slaucēja un daudzbērnu māte. Tu nevari visu
– Esi teikusi, ka bērnībā juties ļoti vientuļa. Kā tev šķiet – esi to sevī saglabājusi?
– Man vajadzīga ārkārtīgi liela vienatnes deva.
– Tas ir kas cits.
– Pašlaik par vientulību ar trim bērniem un trim mazbērniem runāt ir neiespējami, man ar viņiem ir emocionāli ļoti piepildītas attiecības. Man ir maz draugu, jo, lai koptu attiecības, ir vajadzīgs laiks. Ilgu gadu garumā man ir burvīga draudzība ar rakstnieci Moniku Zīli, ļoti labi draugi man ir priesteris Cakuls un profesors Ojārs Pētersons. Jā, bērnībā biju ļoti vientuļa – tai smagajā vārdā. Tagad noteikti ir ievērojami labāk. Salīdzinājumā – vienkārši lieliski! Kā ikvienam man ir grūtāki brīži, bet cilvēkam nevajadzētu justies vientuļam.
– Tu nedomā, ka cilvēks piedzimst ar noteiktu dvēseli?
– Vienīgais cilvēka dzīves uzdevums ir sevi pilnveidot. Ļoti plašā nozīmē. Virsuzdevums. Tiekšanās pie Dieva.
– Kļūt labākam cilvēkam?
– Nuja. Strādāt ar sevi, ar visu to... Mums katram ir kāda ēna. Lielisks teiciens – jo lielāks koks, jo lielāka ēna. Un ar to ir jācīnās. Un tie ir brīži, kad esam vieni. Katram ir pienākums pašam pret sevi tikt galā ar ēnas pusi sevī.
– Vairākkārt pieminēji laiku – esi pārskatījusi attiecības ar to? Tev gribētos kaut ko piedzīvot arī ārpus biznesa?
– Varbūt. Patlaban esmu jaunas dzīves meklējumos, lai cik komiski tas izklausītos. Esmu atvērta. Mana atbraukšana uz Latviju, kur viss ir jauns, atkal sava vieta jāatrod, ir ārkārtīgi aizraujošs, pozitīvs notikums. Laiks rādīs.
– Ko tu gribētu piedzīvot – kaut sīku lietu izbaudīt, redzēt? Nav plāniņa aizbraukt uz Lieldienu salām vai pablandīties pa svešu pilsētu?
– Dievs pasarg! Esmu pārlidojusies un pārbraukājusies. Man ir sapnis… Tas laiks, kas atlicis, ir konkrēts, izmērāms. Tas var būt īsāks, bet nebūs garāks. Manuprāt, tas ir dzīves otrās puses skaistums – kad saproti laika vērtību. Man pārāk patīk dzīve, pārāk patīk katra diena, lai es sapņotu par ko konkrētu. Man tas šķiet garlaicīgi. Es vienkārši baudu. Tā ir. Jūtu, ka perfekcionisms, kas man ir gēnos no mammas, dzīvē ir pat traucējis, jo dažbrīd jau vajag tos sīkumus atlaist.
– Tu mēdz pārkāpt robežas?
– Par kādām robežām runājam – ētiskām, filosofiskām, juridiskām… Garš, sarežģīts un ļoti slidens jautājums.
– Nebiju domājusi tik nopietni. Piemēram, vari neaiziet uz sapulci, ja tajā brīdī vairāk gribas sēņot?
– Nē.
– Vasarā uzvelc puķainu kleitiņu un pa zaļu zāli pastaigā? Tev vispār ir puķaina kleitiņa?
– Nav (smejas). Kā runājām – katrai lietai savs defekts. Tā tikai padomju laikā likās, ka sieviete var būt deputāte, slaucēja un daudzbērnu māte. Tu nevari visu. Ja gribi ko darīt labi, no kaut kā cita ir jāatsakās.
– Brīvdienas tev ir?
– Protams. Bet puķaina kleita – nē (smejas). Garlaicīgi.
