Anna Lieckalniņa atklāti par vardarbību ģimenē: "Sākumā viņi ir šarmanti, bet tad pēkšņi var iedot ar pannu pa galvu"

Ar Annu "Kas Jauns" tiekas Vecrīgas viesnīcas Grand Palace Hotel restorāna telpās, kur Lieckalniņa ieradusies pēc darbīgas dienas ar meitu Olīviju, kura dzimusi laulībā ar nu jau šķirto vīru. Anna ir smaidīga un, kā allaž, izskatās nevainojami.

Kāds tev ir šis laiks?

Ļoti piesātināts ar dažādiem notikumiem, un, protams, es esmu bērniņa kopšanas atvaļinājumā. Meitiņa Olīvija, kurai šobrīd ir gads un četri mēneši, ir mans lielais acuraugs. Viņai veltu visvairāk sava laika.

Vecākā meita Annija jau ir pilngadīga. Manāms laiks ir pagājis, un nu atkal esi mamma. Kā sevi šobrīd jūti, ir kā citādāk?

Gan jā, gan nē. Gan mīlestība, gan piesaiste, gan uzmanība ir bijusi abām meitām. Taču sajūtas ir nedaudz citādas. Mazāka ir tā steiga dzīvot, būt citur. Es izbaudu laiku, kad esmu kopā ar maziņo, kad skatos viņai acīs. Šo laiku cenšos kā kūku izgaršot.

Kad vecākā meita bija maza, es pati biju ļoti jauna. Biju daudz relaksētāka, par daudzām lietām neuztraucos, bet ar otro meitu ir citādi. Biju vairāk norūpējusies. Pašlaik ir tā, ka vairāk esmu ar bērnu, bet paralēli ir projekti, kuros ieguldu savu laiku attīstībai. Esmu kvalificēta psihoterapeite, man ir ieceres turpināt šo darbu.

Zināms, ka vairs neesi kopā ar savu vīru un meitas tēvu.

Jā, esam oficiāli šķīrušies.

Bija dzirdētas runas, ka, esot šajā laulībā, tev kā profesionālai psihoterapeitei nācies likt lietā savas zināšanas, jo šīs attiecības bijušas kaut kādā mērā destruktīvas. Protams, sākumā to pat nenojaušot...

Absolūti un noteikti. Īsa atbilde. Tāpēc arī izšķīros, jo esmu psihoterapeite. Redzu to, kas notiek, redzu, kam noteikti nav jābūt divu cilvēku un ģimenes attiecībās...

Kādas šobrīd tev ir attiecības ar bērna tēvu?

Man šobrīd ir tiesiskā aizsardzība pret vardarbību no viņa puses. Domāju, ar to pateicu pietiekami.

Kas tev kā savas jomas speciālistei pašai ir tēmas, kuras spilgti izjūti sabiedrībā?

Man ir bijis tā, ka cilvēki jautā – vai arī tu esi pamanījusi, ka cilvēki jūk prātā? Tas liek aizdomāties, kas notiek ar mūsu sabiedrību. Kad biju raidījumā Ķepa uz sirds, tā vadītāja teica, ka ir dzīvnieki, kas pēc dabas nav agresīvi, taču, lai arī blakus ir labs un pieklājīgs saimnieks, pēkšņi izrāda agresiju. Atklājās, ka saimnieka iekšējā agresija atspoguļojas sunī. Agresijas un varmācības tēma ir tā, kuru redzu kā aktuālu. Dažādi varmācības veidi, kas tiek lietoti, lai plosītu sev apkārt esošos cilvēkus… Šī ir ļoti aktuāla tēma sabiedrībā.

Cik lielā mērā tev pašai dzīvē nācies saskarties ar varmācību?

Es esmu savā dzīvē saskārusies ar varmākām. Esmu saskārusies ar emocionālo vardarbību, turklāt dažādu formu – noliegšana, noniecināšana, vainošana, draudēšana un ekonomiskā ietekmēšana. Manā dzīvē tas viss nav bijis svešs. Arī cenšanās izolēt mani no citiem, ignorēšana. Jā, arī tā ir varmācības forma, ar domu – es tevi ignorēju. Tas viss manā dzīvē ir bijis.

Tagad, ja satieku cilvēkus ar varmākas nosliecēm, es pamanu šīs manipulācijas, shēmas. Mani tas neaizskar. Es redzu arī cilvēkus, kas bijuši traumēti, es viņus atpazīstu.

Ir teiciens, ka vardarbība mīl klusumu.

Neapšaubāmi. Tās ir tās klusās vienošanās – lai nevienam neko nesaka. Viens no bīstamākajiem varmācības radītājiem ir sabiedrībā adaptējies psihopāts, kurš cilvēkos māk uzvesties atbilstoši pieklājības normām, bet mājās, aiztaisot durvis, kļūst par absolūtu varmāku. Tas ir cilvēks ar divām sejām. Šīs varmācīgās shēmas ir ļoti viltīgas.

Tās ietver ne tikai pazemošanu, nomelnošanu, melošanu, manipulāciju un ietekmē ne tikai pašu upuri, bet arī cilvēkus, kuri ir viņam apkārt. Tādā veidā tiek mēģināts upuri izolēt. Upuris ir šis varmākas atrastais cilvēks, kuru varmākam ir mērķis mocīt, pakļaut, paverdzināt, piemēram, uzstājot: „Nebūs pusdienu, vakariņu, nebūs pamperu bērnam!”

Vai ir veidi, kā laikus atpazīt šādu varmāku? Un kurā brīdī saprast, ka kaut kas īsti nav kārtībā, esot attiecībās ar šādu cilvēku?

Varmākas parasti izskatās ļoti pieklājīgi, varētu teikt, pat šarmanti. Un šis ideālais tēls bieži vien ir lielākais klupšanas akmens, iekrītot varmākas nagos. Pašā sākumā varmākas ar upuri manipulē filigrānā veidā. Tad pēkšņi iedod „ar pannu pa galvu”, un upuris īsti nesaprot, kas noticis. Klasiska varmāku izpausme ir tāda, ka viņi sāk stāstīt, ka otrs cilvēks, piemēram, neatbilst kaut kādām pareizām normām.

Kādas izpausmes, darbības ietver varmācību?

Varmācība ir jebkurš veids, kas cilvēku pazemo un liek saprast, ka viņš ir nepareizs vai neatbilst kaut kādiem noteiktiem priekšstatiem. Ja tiec noniecināts, tā jau ir vardarbība. Varmākas psiholoģiskais portrets ir tāds, ka viņš pats jūtas ļoti niecīgs un, pazemojot otru, „paceļ” sevi. Stāsts ir par to, ka šis koks tāpat nekad neizaugs – varmāka jutīsies niecīgs, arī pazemojot otru, bet viņam šķietami liksies, ka ir pārāks. Viņam regulāri kādu vajadzēs pazemot. Tas ir mūžīgais stāsts.

Ja kāds jūt, ka blakus ir varmāka, ja ir mobings no ģimenes locekļu puses, piemēram, vienu bērnu vairāk atzīst nekā otru, sieva noniecina vīru, vīrs – sievu, tad tā ir vienvirziena biļete uz elli. Varmākas mērķis ir panākt, ka upurim kļūst kauns, un viņš pēc ilgāka laika kopā ar varmāku tiešām notic, ka ir nekas. Varmāka arī nav ieinteresēts, lai upuris dzīvē kaut ko sasniegtu. Varmākam svarīgi, lai nekas nenotiek, lai nav izaugsmes, lai visi procesi tiek bremzēti. Viņu interesē iznīcība. Arī kontrole ir viens no varmācības veidiem.

Vai varmākas vienmēr ir apzināti varmākas?

Ir uzskats, ka jā. Protams, ir daži, kuri to neapzinās, bet vairums tomēr apzinās. Ir dažādi varmācības veidi. Piemēram, finansiāla šantāža. Tas ir apzināts varmācības veids. Apzināta arī ir manipulēšana ar bērniem.

Kā, tavuprāt, rodas šādi cilvēki?

Ņemot vērā teoriju un manu dzīves pieredzi ar sociopātu, tas ir vairāku paaudžu cītīgs darbs. Beigās piedzimst sociopāts, kuram nav ne mazākās saprašanas, kāda ir lietu kārtība virs zemes. Viņš mēģina kaut kā dzīvot, kompensējot savas sliktās izjūtas.

Vīrietis, kurš ir uzaudzināts ar frāzi: „Puikas neraud”, ir izaudzis, nemākot atpazīt savas emocijas un izjūtas, jo viņam bija liegts just. Šeit rodas bīstamība. Šāds cilvēks nejūt ne sevi, ne citus, ne labu, ne sliktu. Viņš domā, ka var veidot attiecības bez empātijas. Šie cilvēki nejūt emocijas.

Klasiskais gadījums, kad vīrietis ir psihopāts, sociopāts un klasiskais varmāka. Viņš ir mocījis savu sievu desmit, divpadsmit gadu. Ar gadiem no šīs sievietes, dievišķā potenciāla, pāri palikusi labākajā gadījumā puse. Šī sieviete centusies izdzīvot, paciešot pazemojumus daudzu gadu garumā. Tad, saņemot pēdējos spēkus, paņem divus bērnus un aizmūk no varmākas. Pateicoties līdzcilvēku atbalstam, viņai tas izdodas. Bet vieta tukša nepaliek, un varmāka sagādā sev nākamo upuri…

Latvijas tiesu praksē, paldies Dievam, ir gadījumi, kad ir satikušies kāda varmākas bijušie upuri un tiesas kārtā pierādīts, ka cilvēks ir varmāka. Un redzams, ka visas metodes, kā kopdzīves laikā varmāka „strādā” ar saviem upuriem, ir identiskas. Ja varmākam vairs nav dzīvesbiedra, ko mocīt, viņš ķeras klāt bērniem.

Zināšanai
Annai šobrīd ir tiesiskā aizsardzība pret varmāku. Tajā ietilpst vairāki punkti par netuvošanos konkrētai norādītai dzīvesvietai, par to, ka nedrīkst sazināties ar šo cilvēku. Nedrīkst izmantot šīs personas datus. Kamēr ir tiesiskā aizsardzība, varmāka netiek bijušajam upurim klāt. „Tiesiskā aizsardzība ir panākta ar tiesas lēmumu. Ja varmāka pārkāpj tiesiskās aizsardzības nolikumu, viņam draud kriminālatbildība. Tas ir liels solis Latvijas likumdošanā. Cilvēkiem vairs nav jācieš pazemojošā attieksme,” nosaka Anna Lieckalniņa.