Jānis Rokpelnis: "Manā dzejā nav neviena krievu lamuvārda. Bet var būt, ka parādīsies"

Rīgu ir mīlējuši daudzi, iespējams, daži mazliet vairāk par citiem. 1981. gadā ar otrās dzejoļu grāmatas nosaukumu Rokpelnis sev piešķīra titulu Rīgas iedzimtais. Viņam patīk lietas saukt īstajos vārdos, tāpēc bieži tiek cenzēts, saņem pārmetumus. Daži viņa dzeju sauc par vīrišķīgu, viņš pats – par lirisku. Vēl vienu šā rudens kultūras notikuma varoni Josifu Brodski viņš iemīlēja jaunībā. Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā viņš saņēma 67 gadu vecumā.

Modernā kafijas vietā iepretim galerijai “Centrs” mēs sēžam starp jauniešiem, kas visi kā viens urbjas planšetēs. Jānis kaut ko ierauj no mazas glāzītes (droši vien stipru espresso), vēl viņā ir puslitrs kolas. Savā tumši pelēkajā dzejnieka mētelī viņš te gan izlec, gan iederas vienlaikus.

Atgriezeniskā saite

– Gandrīz neko. Mana dzīve, biogrāfija ir viena, un es nevaru tur izdomāt kaut ko pavisam no jauna. Intervija vispār ir ļoti dīvains žanrs – intervējamajam nez kāpēc ir jāliela pašam sevi. Iznāk tāda plātīšanās (smejas).

– Es labprāt to daru. Daudzus kompromatus par sevi izstāstu. Bet intervētājam būtu pienākums, ja vajag, mani palielīt, nevis man pašam sevi. Cik es labs un liels.

– Jā, tas ir ļoti bēdīgi. Man parasti nav atgriezeniskas saites ar lasītāju. Visi klusē, neko nekomentē. Izņēmums bija pirmā grāmata, kurā mana paaudze saklausīja savas intonācijas, tā bija populāra. Cilvēki daudzus dzejoļus zināja no galvas. Tad es vēl dzēru, bāros pienāca čaļi un teica – kāda forša grāmata.

– Jā, man bija jau trīsdesmit, tā ka ne pavisam jaunos gados. Esmu interneta cilvēks, arī televīzijas un radio pārraides klausos galvenokārt ierakstos. Intervijas ar sevi bieži vien pēc mēnešiem izlasu vai noklausos. Neesmu no tādiem cilvēkiem, kas pārāk mīl sevi. Man bērnībā iedzīts mazvērtības komplekss. Esmu no tiem, kas labprāt aizklātu visus spoguļus. Arī iekšējos.

– Man tuvu draugu gandrīz nav. Nomiruši. Bet man palaimējās – sešdesmitajos gados mācījos kopā ar Uldi Bērziņu. Knuts Skujenieks, tiklīdz iznāca no lēģera, ieradās pie manis mājās. Mēs bijām tuvākā grupa. Tāpēc ceka mūs nemēģināja piejaucēt, jo tautā bijām nepopulāri, rakstījām nepopulāri. Mēs nerakstījām pretpadomju dzejoļus, bet nepadomju. Vizma Belševica teica, ka tie visvairāk kaitināja.

– Jā, to viņš ir atzinis. Un daudzi no viņa paaudzes. Tas ir kritērijs – ja tu citos dzejniekos vari atpazīt savus paņēmienus, tas rāda, ka tev ir savs stils. Arī Kārlis Vērdiņš mani ir nosaucis par savu skolotāju. Pēdējās trīs grāmatas esmu viņam rediģējis. Un viņš sakārtojis vairākas manas grāmatas. Pēdējai “Post factum” viņš atlasīja deviņdesmito gadu presē publicētus, bet grāmatās neietvertus dzejoļus. Tobrīd viņš tulkoja Brodska dzejoļus izrādei “Brodskis/Barišņikovs”. Brodskis runā par ļoti dziļām tēmām – Dievu, mūžību, nāvi, nemirstību, un Vērdiņš noskaņojās uz šīs stīgas. Redz, manu grāmatu varēja izveidot arī gaišu, pastorālu, jo rakstu lielākoties Kaivē, Vecpiebalgas novadā, kur man ir māja. Rīgā es nevaru rakstīt.

– Nezinu, laikam dzīves apstākļu dēļ. Man ir maza istabiņa, kur abas sienas ir ar grāmatu skapjiem. Vēl ir gulta, rakstāmgalds. Tur ir arī lauku drēbes, visādas lietas – viss sabāzts vienā istabā... Jūtu diskomfortu, jo mīlu plašumu. Laukos man ir liela istaba, studijas tipa, kur vienviet ir gan virtuve, gan darbistaba, gan guļamistaba.

Man lielummāniju, lūdzu!

– Vispār māksliniekam ir vajadzīgas divas nesavienojamas lietas. Pirmā ir maksimālas ambīcijas. Jo tikai ar tādu briesmīgu lielummāniju, kāda bija Rainim, vari sasniegt savus griestus. Tu sapratīsi, kur ir tavu spēju griesti. Talants ir iedzimts, to nevar palielināt, bet var izkopt. Ar pazemību materiāla – valodas, dzejas tehnikas – priekšā. To grūti savienot arī cilvēciski. Lieta tāda, ka iedvesmas avots nav īsti izskaidrots. Māksliniekam ir sajūta, ka viņam diktē no augšas, un viņš jūtas kā Dievs. Varbūt tāpēc starp māksliniekiem ir ļoti maz reliģiozu cilvēku. Līdz ar to viņš dažkārt kļūst augstprātīgs, iedomīgs. Daudzi uzskata, ka viņiem ir tiesības uzvesties ārpus visām normām, izgāzties no eņģēm. Jo iedzimto talantu viņi sāk uzskatīt par savu nopelnu. Ne tāpēc, ka tā ir daba jeb – kā ticīgs cilvēks teiktu – Dieva dāvana. Kad izdodas iestrādāties, kad man veicas, tad aizmirstu par mazvērtības kompleksu. Bet dzīvē jūtu. Nomāktība un tā... Esmu piešāvies to neizrādīt.

– Nē, mans tēvs – padomju dzejnieks Fricis Rokpelnis – nebija ģimenes cilvēks, viņu bērni neinteresēja. Es esmu tēva dēls, šīs īpašības no viņa – viņš bija monogāmisks, kas arī man traucē. Gandrīz trīsdesmit gadu dzīvoju viens. Tas ir ļoti grūti. Man bija draudzene, Anglija viņu aprija.

– Jā, strādāt, darba šeit nebija. Man bijusi tikai viena sieva, tagad viņa ir pazīstama Dienvidkalifornijas mūziķe, nesen bija Latvijā ar savu kori. Laura. Bija intervijas, kur viņa mēģināja skaidrot mūsu attiecības. Ļoti brīnišķīga saskare man ir ar dēliņu Jānīti, kurš dzīvo Mineapolē. Interesanti, ka viņš apprecēja krievieti, imigranti no Kazahstānas, kura ar ģimeni pirms gadiem divdesmit emigrēja. Ļoti daudz Krievijas un arī Latvijas baptistu, krievu, izceļoja no Padomju Savienības. Viņiem visiem Dievs atklāja, ka šī ir nolādēta zeme un tā ir jāpamet. Bieži vien kādu stundu runājam ar dēliņu pa telefonu, viņam ir brīnišķīga latviešu valoda. Viņš ir man vienīgais tuvais cilvēks.

– Viņš pieder pie ļoti konservatīviem baptistiem, un domāju, ka viņam manu dzeju nevajag lasīt. Dzejnieks bieži rada tādus liriskos varoņus, kas ir ļoti pretmetīgi. Tas mani mulsināja. Kad kļuvu kristietis, ilgi nevarēju pierast, ka lielāko daļu dzejoļu – attiecībā uz nāvi un tamlīdzīgi – es rakstu no neticīga cilvēka pozīcijām. Mākslinieciskajā ziņā man dzejoļos ļoti reti izdodas sasniegt kristīgu ievirzi. Ļoti interesanti, ka Vērdiņš, nebūdams ticīgs cilvēks, manu grāmatu sāk tieši ar kristīgiem dzejoļiem. Post factum nozīmē – pēc notikušā. Dīvains nosaukums – it kā pēcnāves dzejoļi.

Ko pārpasaulīgu

– Nejautājiet man to, jo esmu jau stāstījis daudzās intervijās! Trīs dienās es kļuvu. Man grūti par to runāt. Izaugu pilnīgi nekristīgā, ateistiskā ģimenē, kur nesvinēja pat Ziemassvētkus. Pēc Latvijas neatkarības piedzīvoju pilnīgu garīgu bankrotu. Nezinu, kas man to teica, droši vien iekšējā balss – vai nu izdarīt pašnāvību, vai pieņemt Kristu, ko, Bībeli nelasījis, uzskatīju par mitoloģisku personāžu. Svētdien aizgāju uz dievkalpojumu, pirmdien satikos ar mācītāju un otrdien pamodos ticīgs. Pirms gadiem divdesmit pieciem tas notika. Un kopš tā laika esmu Rīgas Reformātu Bībeles draudzē.

– Nē, lieta ļoti vienkārša. Es neredzēju dzīvei jēgu. Un nespēju tā dzīvot, ja vien jēga nav vienkārši procesā – šņabja dzeršanā, jaunkundžu kniebšanā, naudas krāšanā. Man vajadzēja kaut ko pāri stāvošu. Pārpasaulīgu. Un Dievs man to deva.

– Deva absolūto patiesību. Ka mūsu civilizācija ir relatīva. Tāpēc saku, ka mākslai nav nekāda sakara ar morāli. To dod tikai ticība. Cilvēki mēģina paši uzrakstīt, kas ir tikumība. Ir problēma ar autoritāti. Ja morāle nebalstās Dievā, tad tā ir cilvēkā. Bet cilvēks jau pēc definīcijas ir nepilnīgs. Tāpēc arī sabiedrība ir nepilnīga. Visi mēģinājumi uzbūvēt to pilnīgu – komunismu, fašismu, putinismu – vaid asinīs un vardarbībā. Tāpēc jāizvēlas tā pati mūsu demokrātija, kas ir nepilnīga, tomēr ļauj cilvēkam dzīvot, domāt, runāt, neraugoties uz visu politkorektumu un milzīgo cenzūru, kas kļūst arvien spīvāka.

– Nevar paust elementāras patiesības – to var interpretēt kā naida runu. Un tevi sāk ignorēt visa sabiedrība.

– Katrs var nosaukt sevi par kristieti.

– Kristietība ir individuāla, tai jābalstās rakstos. Kritērijs ir Bībele. Ir aplami domāt, ka krustneši bija kristieši. Viņi tā nerīkojās.

Bet mums ir darīšana ar Dievu

– Nevar teikt... Mieru – jā. Aprēķināju, ka man bija ļoti daudz iemeslu izdarīt pašnāvību. Bet kristietība to aizliedz.

– Ticīgam cilvēkam ļoti labs. Jo tas ir pret Dievu. Es deviņdesmitajos gados būtu varējis atsākt dzert, kas cilvēku noved ātrā nāvē, ja viņš ir hronisks nedzerošs alkoholiķis. Man bija iemesli – mātes nāve, bezdarbs. Bet jāsalīdzina nevis ar ideālu, eņģelīšiem, bet ar to, kāds cilvēks bija pirms tam... Ļoti daudz ko es vairs nedarītu. Piemēram, redaktora Škapara skubināts, viss Literatūras un Mākslas kolektīvs iestājās kompartijā, ko uzskatu par noziedzīgu organizāciju. Ja es būtu ticīgs cilvēks, es tur nestātos. Tas bija ļoti grūti – man nebija neviena drauga komunista. Es neļautu ģimenei izirt. Jo manos gados ir skaidrs, ka svarīgākais ir cilvēki. Es visu savu popularitāti apmainītu pret to.

– Jā. Nezinu... Nu, tagad es apmainītu.

– Es neticu nejaušībai. Liktenis ir predisponēts un pilnīgi precīzs. Mans uzskats – pirms pasaule bija radīta, Dievs zināja jau katru manu sekundi. Jā, katra cilvēka dzīve viņam ir zināma – no A līdz Z.

– Protams, tur ir pretruna – tu rīkojies it kā brīvi, bet vienlaikus tas ir likumsakarīgi no Dieva redzes punkta. Tu taču nezini Dieva gribu. Katrā situācijā. Sevišķi neitrālā – ej pa ielas kreiso vai labo pusi, kāda modeļa mēteli nopērc... Ne viss ir ētiskas situācijas. Vispār ļoti bīstami ir reliģiju pazemināt līdz morālei. Kristietība ir ekskluzīva reliģija, jo neatzīst nevienu citu. Mums ir Dievs, Jēzus Kristus. Citām reliģijām ir kāds pravietis vai Buda, kuri nesauc sevi par dieviem. Bet mums ir darīšana ar Dievu.

Žurnālistikas rūdījums

– Līdz divdesmit gadu vecumam dzeju rakstīju krieviski. Mana vecāmāte bija no Krievijas vāciešiem, Prūsijas. Viņa bija baltemigrante, divdesmitajos gados šurp atmuka no sarkanā terora. Viņa mani auklēja, un CV rakstu, ka man ir divas dzimtās valodas – krievu un latviešu. No sešpadsmit gadu vecuma ļoti aizrāvos ar krievu simbolistu dzeju, izlasīju visu aizliegto Sudraba laikmetu. Vēl lasīju Freidu, Nīči. Divus kursus studēju psiholoģiju, bet mani interesēja sociālā, ne medicīniskā. Lai gan, piemēram, kādu skuķi pilnīgā dzērumā, bezfilmā, varēju pa skrūvītei izskrūvēt. Otrā dienā viņa teica – kā tu zināji? Par mani izstāstīji absolūti visus kompleksus... Es intuitīvi zināju.

Ļeņingradā, atšķirībā no Maskavas, bija tā sauktais andergraunds – plaši sazarota mākslinieciskā pagrīde, kura ignorēja padomju realitāti un rakstīja ne pretpadomju, bet nepadomju darbus. Raksturīgs tās pārstāvis bija Brodskis. Kad lasīju viņu un slavenāko krievu oficiālo dzejnieku Vozņesenski, kas bija spēcīgs un sakarīgs, jutu milzīgo starpību. Brodskis rakstīja it kā citā – Sudraba – laikmetā. It kā nebūtu pārtrūkusi tā līnija. Viņš to turpināja jaunā pakāpē.

– Jūs vēlāk ar žurnālistiku bijāt saistīts, strādājāt avīzēs, gājāt uz darbu, katru dienu.

– Kā tad. Dienas avīzē “Labrīt” biju redaktora vietnieks, tas bija zvēra darbs – sešas dienas nedēļā pa 18 stundām.

– Tas laiks bija dinamisks? Kā dzīvojāt?

– Tajā laikā ar literatūru nevarēju... Lai gan, kad strādāju “Neatkarīgajā Cīņā”, kuru rediģēja Jakubāns, man nedēļā vajadzēja uzrakstīt divas lappusītes “Rīgas iedzimtos”. Iznāca grāmata, par kuru pirmais dabūju Čaka prēmiju, par paplašinātu izdevumu “Rīgas iestaigāšana” – Soduma balvu par novatorismu literatūrā.

Smadzenes bez vajadzības

– Jūs joprojām iestaigājat Rīgu?

– Nē. Rīga man ir sveša. Par lielu. Vairs nevaru to aptvert. Pārāk daudz notikumu, cilvēku. Mana paaudze, ar kuru staigāju, ir vai nu izmirusi, vai pavisam veci. Agrāk gāju arī ar Intu Ruku, Ingu Gaili, bet man īsti neiznāca, lai gan pastaigas bija labas. Jutu, ka šis žanrs īsti nevelk, ar lielām pūlēm pabeidzu grāmatu. Es vairs nemāku prozu lakoniski rakstīt, tāpēc tagad strādāju pie romāna Muzejs – par septiņdesmitajiem gadiem, Mākslas muzeju Valdemāra ielā. Tur trīs gadus biju zinātniskais līdzstrādnieks. Kad raksta par padomju laikiem, nākas atcerēties, kā cilvēkiem pietrūka gaisa. To ir grūti ieskaidrot, jo vairākumam brīvība nav vajadzīga. Viņiem vajadzīga nauda. Atceros sajūtu, ka manas smadzenes nevienam nav vajadzīgas. Tāpēc es tās centos nodzert. Jo netaisījos pielāgoties režīmam, veidot karjeru. Ir grāmata, kur ir mans ģīmis uz vāka, tajā ir seši mani dzejoļu krājumi, kas iznākuši padomju laikā. Tur nav neviena rozā, nerunājot par sarkanu dzejoli. Es arī tad rakstīju, ko gribēju. Bet par to bija jāmaksā.

– Ar ko?

– Nu, daudz. Vispirms jau ar to, ka tu apzināti savas spējas ārpus literārā nekur nevari izmantot.

– Tad uzreiz jākalpo?

– Jākalpo režīmam. Jāmāk pielāgoties.

– Tas arī ir dzejnieka liktenis – ar trūkumu sadzīvot?

– Es parēķināju, ka kopā ar atdzejošanu un citiem literārajiem darbiem, astoņdesmitajos gados Literatūrā un Mākslā biju nodaļas vadītājs, pelnīju 600 rubļu mēnesī, tā bija ļoti liela nauda, varēju uzturēt visu ģimeni. Sieva mācījās Konservatorijā, bija bērniņš, suns, un nekādu problēmu. Tagad mans finansiālais līmenis, protams, ir zemāks, bet saku – par brīvību ir jāmaksā.

– Kas ir tā brīvība, par ko maksājat? Par to, ka jums nav jākalpo režīmam?

– Šis nav režīms, demokrātija ir demokrātija.

– Valdis Atāls to sauc par finansiālo fašismu.

– Mani neinteresē, ko viņš sauc. Lai tiek ar savām problēmām galā. Jebkura valdīšana kristietim ir labāka par tās trūkumu. Pat netaisnīga ir labāka. Jo anarhija ir karš – visi pret visiem. Tas ir bezcerīgi. Un demokrātiju ar visiem trūkumiem es uzskatu par labāko no iekārtām. Tāpēc vien, ka Valdis Atāls un arī kaut kāds Kaspars Dimiters var bļaustīties, viņus nearestē, nesēdina cietumā. Viņi izmanto demokrātijas brīvības, lamādami demokrātiju. Tā ir parasta lieta.

– Bet brīvība – tomēr?

– Nu, ko, bez ekonomiskās brīvības cilvēks nav brīvs, to saprata senie romieši. Citādi esi atkarīgs no visādiem ļaužiem un institūcijām. Ko darīja gudri, ļauni un attapīgi valdnieki – Staļins, Hitlers, Putins? Viņi nopirka inteliģenci. Staļins maksāja tā, ka pat trešās šķiras dzejnieks varēja dzīvot.

– Viņi tiek piejaucēti un kļūst par roklaižām?

– Kā citādi! Jau 40. gadā Aspazija uzrakstīja Staļinam veltītu dzejoli.

– Arī Čaks ko tādu rakstīja.

– Ar pilnu krūti! Čaks ar Staļina režīmu saistīts milzīgām saitēm. Viņš pēckara gados Cīņā vadīja kultūras nodaļu, nebūdams partijas biedrs, un mēs nezinām, kāpēc viņam tā uzticējās. Protams, mums ir tā pati shēma, kas bijušajās padomju republikās, – visu finansiālo varu sagrāba nomenklatūra – partijas, čekas, komjaunatnes. Rūpnīcu direktori kļuva par īpašniekiem.

Laimīgi, kas iemīlas

– Sakāt, ka bieži sēžat šajā kafejnīcā, kaut ko rediģējat. Šeit ir pilns ar jauniešiem. Jūs jūtaties labi?

– Man jaunieši patīk. Man vispār vieglāk ir ar jauniem cilvēkiem. Jo esmu absolūti nepieaudzis. Man patīk huligāni, tāpēc vienmēr iekļūstu tādos skandālos kā ar Krivades dzejoli. Iveta Ratinīka par mani raksta doktora disertāciju Daugavpils Universitātē.

– Aha, tad jūs ar šo lietu ciešām saitēm esat siets.

– Jā. Mani ir prašņājuši, nezinot par šīm saitēm. Es rediģēju Krivades grāmatu, un dzejolī ir parafrāze no Kristus Kalna sprediķa, lai parādītu, ka arī tāda urliska publika ir cilvēki.

– Jūs reizēm mēdzat būt laimīgs?

– (Domā.) Nē, nu... man vienmēr, jau kopš bērnības, ir dažādi iemesli – daudz slimoju un tā tālāk... bija sajūta, ka man laime nepienākas. Un laimīgs... es nezinu. Tādu sajūtu man dod daba. Kad braucu pa Latviju, saplūstu – ir tādi brīži. Mīlestība... varbūt viena man ir bijusi. Kad vienkārši redzi to cilvēku un esi laimīgs. Man neko nevajag, tikai ieraudzīt. Tie, kas bieži iemīlas, ir laimīgi. Bet es esmu monogāms.

– Pilsētu var mīlēt ilgāk par cilvēku?

– Jā, bet, tā kā es desmitiem gadu aprakstu Rīgu, jūtu, ka tā mainās.

– Tāpat kā cilvēks.

– Jā. Nomaļu, guļamrajonu gars to piesūcina. Dažādos veidos – sīkumos, detaļās. Kad Vecrīgu sāka remontēt, pazuda Rīgas gars – latviski vāciskais. Tā paliekas es meklēju Rīgas iedzimtajos. Nez kāpēc Rīga zaudēja tieši centru. Tas izjuka. To Arvīds Skalbe man teica – Rīga zaudē smaržu. Un gaisotni. Pirmskara Rīgas. Tas pazuda septiņdesmitajos gados.

Skandālists

– Jūs portālu komentāros meklējot jaunvārdus, sarunvalodas vārdus.

– Mans skolotājs un lielā mīlestība bija Ojārs Vācietis. Ziedonis nemīlēja izrādīt vājības, viņš bija pārcilvēks, supermens, bet Ojārs aprakstīja savu vājumu un – galvenais – mīlēja žargonu. Man arī tas patīk, bet ļoti precīzi vajag likt katru vārdu – jābūt absolūtai lingvistiskai dzirdei, kur tas der. Piemēram, manā dzejā nav neviena krievu lamuvārda. Nav bijusi vajadzība. Bet var būt, ka parādīsies.

– Jūs pēdējā laikā kādu jaunu vārdu esat atradis?

– Ir senaizmirsti vārdi, kas nāk atpakaļ žargonā. Dzejā esmu skops ar tādiem eksperimentiem, bet romānā darbība notiek mūsdienās, tur tie ieplūst. Tāpēc mani interesē, ko skolniecītes sadzērušās raksta. Un kā mainās mode uz vārdiem. Valodas attīstībai sekoju tviterī. Man vairs nepatīk čatot, visu laiku retvītoju – to, kas noder informatīvam karam.

– Jūs kādreiz rakstījāt tviterī.

– Mēģināju, bet sākās diskusijas. Tas ir pārāk mazs formāts, es nevaru pāris vārdos. Un man uzreiz sāk brukt virsū, tas ir nogurdinoši. Mans romāns “Virtuālais Fausts” viss ir būvēts uz čatiem, izgāju lielu čatošanas periodu. Tagad nerakstu publicistiku. Kaut biju apmierināts, ka prezidenta apsveikuma vēstulē, kuru acīm redzami bija rakstījis lietpratējs, labi padomnieki viņam tos tekstus gatavo, bija atzīmēta mana publicistika. Daudzus gadus rakstīju slejas, ļoti norūdījos, bet tagad man nav treniņa. Komentārus nelasu – ja uzraksta kaut ko par mani, reaģēju slimīgi, tomēr plāna āda. Aizskar. Piepeši tiku ierauts skandālā ar Krivades dzejoli, kaut viņai pašai vajadzēja atbildēt, viņa esot atteikusies. Labi atceros, kā domājām, strādājām pie tā. Biju ticīgs cilvēks, un arī viņa ticīga ar savdabībām. Ļoti nopietni izturējāmies pret to. Jā, man veicas iekļūt skandālos, un tā huligāna slava man vienmēr ir bijusi. Arī septiņdesmit gados tā mani neatstāj (smejas).