Vardarbība pret bērniem sākas ar nelaimīgiem pieaugušajiem, teic teologs

Šie pieaugušie savu nelaimību, neapmierinātību un šaušalas izspēlē uz vājāko - bērnu, piebilda mācītājs.

Viņš arī pauda pārsteigumu par nevērīgo, neieinteresēto un paviršo attieksmi pret bērniem Latvijā plašākā mērogā. “Tas ir kaut kas apkaunojošs, ka mums brīvvalsts 25.gadā ir 2000 bērnu bērnunamos. Kas tas ir - bērnunams? Tas ir mūsu nevarības apliecinājums. Mēs eksportējam katru gadu uz ārzemēm bērnus. Vai mums viņi nav vajadzīgi šeit? Igauņi nedara un lietuvieši nedara to, ko mēs darām,” vērtēja Cālītis.

Mācītājs retoriski vaicāja, vai mūs neinteresē mūsu bērni un vai mēs neprotam rūpēties par viņiem. “Tas man ir rādītājs, ka mēs esam zem kaut kāda stresa, ka vēl nevaram atkopties, lai varētu beidzot sākt patiešām būt ieinteresēti mūsu bērnos,” secināja Cālītis.

Cālītis ir izveidojies biedrību “Zvannieku mājas”, kas dod pajumti un rūpējas par bērniem un ģimenēm, kurām nepieciešama palīdzība.

Cilvēki dzīvo virspusēji un nav laimīgi

Teologam ir savs skatījums arī uz mūsdienu sabiedrību kopumā. "Sabiedrība dzīvo ļoti virspusēji, cilvēki nav īsti laimīgi ne Latvijā, ne Eiropā," uzskata Cālītis. “Viņi ir savā ziņā sastinguši. Mēs jau kustamies kā tādi robotiņi, kas izpilda, kā mūs sūta reklāmas, pircēji, pārdevēji. Visu cenšamies darīt, braukt atvaļinājumos, pirkt mašīnas, kaut ko ar savām ģimenēm formēt. Bet tas viss ir ļoti virspusēji."

Viņaprāt, reliģijas pienesums vienmēr bijusi ieiešana dziļumā, bet šobrīd tas nenotiek. Cālītis gan atzina, ka vispārina, un atsevišķas draudzes ir brīnišķīgas, tomēr viņš gaidot brīdi, kad “mēs vairs to nevarēsim panest, jo tas ir tāds stāvoklis starp izmisumu un ārprātu”.

Cālītis sprieda, ka tas varbūt ir ļoti dramatiski, bet, ja pajautātu cilvēkiem, atklātos, ka viņi patiesībā ir apjukuši. Viņš gaidot brīdi,

kad sabiedrība atradīs kādu dziļāku skatienu.

“Islāms to mums neatnesīs, tas ir, ar visu cieņu un godu, izteikti primitīvāks dzīves redzējums nekā kristietība. Pavisam cita kultūra, profesoram [Leonam] Taivānam ir pilnīga taisnība. Bet šādam primitīvismam, kā redzam, piemēram, ASV šobrīd ar vēlēšanām un cilvēku kā [ASV prezidenta amata kandidāts Donalds] Tramps, šis primitīvisms apjukušam cilvēkam ir ļoti pievilcīgs,” vērtēja Cālītis.

Tomēr dzīve nav vienkārša, norādīja mācītājs un piebilda, ka dzīve ir ļoti grūta un sarezģīta. Un ceļš ārā no šīs virspusējās dzīvošanas, viņaprāt, ir ar ciešanām. Taču tai nav jābūt kādai katastrofai vai traģēdijai.

To Cālītis redzot darbā ar bērniem “Zvannieku mājās”. “Šeit ir tas īstenības piesitiens, šeit vairs nav tas noformētais, pareizais,

zinošais, kontrolējošais cilvēks, bet cilvēki, kas neiederas, kam dzīve ir pavisam apsviesta otrādi. Un tad ir ļoti interesanti, ka tā ir īsta dzīve, un uzreiz redzam, ka te ir, ar ko strādāt. Man bijusi tā laime, ka šeit ir tas ir īstenības piesitiens,” teica Cālītis.

“Tā nav - lai man atvaino “Alfa”, “Spice”, “Volkswagen”, “iPhone” - tā nav īstenība. Īstenība ir tad, kad mēs to saskarsmes objektu noliekam nost un paskatāmies, kas te īsti ir. Un tieši tie, kas it kā mūsu sistēmai ir nepiederoši vai nav pieskaitāmi, vai īsti neizpilda savu lomu, priekš manis ir rādītāji, kur mēs varam atgūt savu cilvēciskumu.”

Atbildot uz jautājumu, kur cilvēkiem rast mierinājumu un līdzsvaru, viņš sprieda, ka tas ir skumjš jautājums. Pirmkārt, viņam radusies sajūta, ka patiesībā neviens īpaši nemeklē. Ja meklētu, viņaprāt, par spīti nevarībai, tomēr kristietības labākais līmenis un saturs ir spējīgs to dot. Tomēr, otrkārt, viņš būtu gribējis sniegt drošu atbildi, ka mums ir draudzes, kur var šo spēcinājumu iegūt.

“Es nedomāju, ka mēs tiekam stiprināti, ja mums tiek draudēts ar elles ugunīm, sātanu un grēku masīvo klātesamību. Tāpēc šobrīd esam drusku bāreņi šajā jautājumā. Tas nav tā laimīgi Ziemassvētkos tā domāt un teikt, bet es gribu būt godīgs. Ja man cilvēks prasītu, kur es varu to sameklēt, tad tas nav tik vienkārši atbildams,” atzina Cālītis.

Viņš uzskata, ka patlaban baznīcas sniegtais saturs neattīstās. “Esam mantojuši kaut ko no padomju laikiem - tas ir baznīcas sabrukumu, iznīcināšanu - un neesam to varējuši pārvarēt,” situāciju vērtēja mācītājs.

Viņš būtu gribējis, lai baznīca būtu visprogresīvākais spārns, kas var ievest Latviju veselīgākajā un pilnasinīgākajā dzīvošanā. Taču diemžēl baznīca paliek iepakaļ, un viņš neuzskata, ka baznīcai raksturīgais konservatīvsims ir labumu nesošs.

“Varbūt ir cilvēki, kam šī stingrā stabilitāte ir būtiska, bet ne kristietībai. Kristietība ir atvērta, tā, kas redz jaunas iespējas, jaunus uzdevumus, jaunus veidus. Un šī meklēšana pēc tradīcijas, kā tas ir bijis kādā 18.gadsimta baznīcas redzējumā - neuzskatu, ka 21.gadsimtā mums jāuzvedas tā, kā tas bija 100 vai 200 gadu atpakaļ,” sprieda Cālītis.