No pagalma Jelgavā līdz plašajai pasaulei. Jānis Jubalts: "Traki labi, ka latvietis latvieti pazīst pēc Nameja gredzena"

Iespējams, Jānis ir harmoniskākais no prātniekiem. Ieguvis stabilu augstāko izglītību, audzināts pie darba, laimīgi iemīlējies un ar sievu Daci jau gadiem dzīvo dzimtajā pusē Ozolniekos. Jānis viegli pavelkas asprātībām un, kā jau pārticis cilvēks, viegli ļaujas vaļaspriekiem un jaunām idejām. Meiteņu sirdis pamirst, kad skatuve beidz dārdēt un klusumu caurvij Jāņa sirsnīgi dziedātais Spogulīt... Viņš dzīvē it kā rotaļājas – starp romantiku un praktisko, starp maigo un vīrišķīgo. Pašam interesanti, un arī cilvēkiem patīk.

Kautrīgs un paškritisks

– Esi domājis, kas esi tajā ģimenē, ko sauc Prāta vētra?

– Esam tik atšķirīgi, bet katrs ar savu nozīmi. Par sevi grūti teikt, bet domāju, ka esmu cilvēks, kurš izvēlas gudru, pamatotu kompromisu. Varbūt esmu nedaudz saimnieciskāks par pārējiem.

Ja gribas panākt, lai kāda ideja virzās līdz galam, tad varu izmantot dažādas ģimeniskas viltības, lai sasniegtu rezultātu. Kompromiss ir svarīgs arī radošajā darbā. Grūti to ir atrast pieciem dažādiem cilvēkiem. Arī ģimenē ir grūti noformulēt katra cilvēka būtību. Ja viens ceļas agrāk un padara vairāk darbu, tas nenozīmē, ka viņš ģimenē ir galvenais.

– Parasti galvenais guļ līdz desmitiem.

– Jā, bet varbūt tam, kurš ilgāk guļ, labāk domājas vakara stundās, kad citi aizgāž gulēt un viņš padara savus darbiņus. Trīsdesmit gadu esam kopā, un tas nozīmē, ka visi nosacītie amati un vietas ģimenē strādā, katrs savu lomu dara labi.

– Vai tev nešķiet, ka, allaž ejot uz kompromisu, piekāpjoties, tu mazliet atsaki sev kādas radošās virsotnes?

– Protams. Bet tev ir jāizvēlas – ceļi ir dažādi. Ja esi gatavs kāpt un tālāk iet viens, tu vari to darīt, bet, domāju, tādā muzikālā ziņā mums ir ļoti labi, cits citu papildinām. Esmu mēģinājis kaut ko darīt viens, bet laikam esmu pārāk kautrīgs, paškritisks. Dažreiz grūti radīto parādīt draugiem, varbūt pēc laika, gada vai diviem, un tad viņi atzīst, ka tās idejas, iestrādes ir labas, un mēs turpinām to darīt.

Bet man nekad nav bijusi vēlme vienam pašam kaut ko pierādīt muzikāli. Mēs skolā kā draugi sākām, un kolektīvais manī jau no sākuma ir bijis, spēle komandā. Individuāli nekad neesmu rāvies priekšgalā, lai ietu prom no idejām, uz kurām mēs kopā ar Vētru esam gājuši.

– Tu varbūt tiešā un pārnestā nozīmē esi trešais tēva dēls?

– Vistiešākajā, arī dzīvē…

– Arī Antiņš bija gana kautrīgs, viņu nācās pamudināt, iedrošināt.

– Pilnīgi piekrītu. Ir jāmāk paņemt gudrību arī no tiem diviem brāļiem, un tas nekas, ka viens varbūt ir slaists un gudrs, otrs izveicīgāks, bet nav tik apdāvināts ar prātu. Tu paņem kaut ko un ar savu Antiņa dabu piedzīvo gana daudz laba. Beigās tiec pie karaļvalsts un princeses. Tā ir.

Nepazaudēt zeņķi

– Prāta vētrai jūlijā būs atgriešanās pie Skārda bungām. Vari atgādināt, ar kādu ideju tapa šis darbs?

– Varbūt tas ir par trešo tēva dēlu. Tā ir atgriešanās pašam pie sevis. Atrast sevī to puiku, vienkāršo zēnu, kas biji bērnībā, kad domāji par cēliem, augstiem mērķiem, nebiji apbērts ar kādām materiālām, informācijas lietām, kurās tagad gribot negribot esi spiests iet, kurās tevi vienkārši ievelk, jo tu tajā telpā atrodies.

Tas ir par zēnu, kurš iznāk no rīta sētā, uztaisījis no žagara iedomātu zobenu, un grib iet pretī dzīves cīņai – tālāk, aiz savas sētas robežām. Viņš grib aiziet līdz upei, grib to pārpeldēt, redzēt, kas ir tālāk, tai krastā, grib dzīvi tvert un baudīt. Tā ir doma – nepazaudēt sevī to zeņķi, puicisko, arī vīrišķo, kas tevī aug, saprast, ka dzīves pieredze tev dod mācību, bet nepazaudēt to tieksmi, kas bija bērnībā.

– Tas puika gara acīm redz sevi uzvaram, un tā ir būtiska nianse. Viņš vēl nav nobijies.

– Pagaidām nav, iet paceltu galvu. Ar laiku viņš, protams, sperot soli, vairāk apdomājas. Kādreiz viņš tā nedarīja, vienkārši spēra un tad atskatījās – vai tiešām jau esmu tik tālu?! Tā ir tā lieta.

– Var teikt, ka veiksme bija jūsu pusē? Visi kauliņi salikās, jūsu ķīmija bija tik labvēlīga, ka tapa grupa?

– Domāju, ka veiksme šeit ir lieliem burtiem rakstāma. Un arī tas puiciskais… Es pat teiktu, ka pieredzes trūkums, bet tā bija tāda liela, plaša iespēja tvert nezināmo. Sākām skolu, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi, astoņdesmito gadu beigas, deviņdesmito sākums. Man patika, kā viens cilvēks teica: Latvijā mēs tajā brīdī stāvējām nevis pie sasistas siles, bet pie tukša lauka, un domājām – ko mēs varētu darīt?

– Te var celt savu karaļvalsti.

– Tā ir. Mums nebija pieredzes, informācija no kaut kurienes sagrābstīta, kāds teica priekšā soļus, ko veikt, un tu vienkārši gāji, tvēri, un veiksme bija mūsu sabiedrotā. Piemēru ir daudz. Viens no tiem Eirovīzija 2000. gadā, mums vispār nesaprotama lieta. Braucām uz festivālu, bet nekad nebijām iedomājušies, ka šīs trīs minūtes mūsu dzīvē mainīs tik ļoti daudz.

Arī veiksme, likumsakarība, domāju, mūsu neapzinātā drosme, neizpratne, kur vispār dodamies, kas tie par ūdeņiem. Latvija pirmo reizi piedalījās, izrādījās. Tas pavēra ļoti lielu ceļu, lai mēs varētu augt, iet tālāk, jo apzināmies, cik Latvijas telpa ir maza. Lai arī mēs lepni, krūtis uz priekšu izgāzuši, sakām, ka Latvija ir liela, skaista zeme. Piekrītu – dvēseliska, garīga, bet fiziski, ja tu dzīvo skaistu, ilgu dzīvi, muzikālā ziņā tev vajag vērties plašāk.

Jo muzikants nevar iztikt tikai no mūzikas rakstīšanas, viņam ir jākoncertē. Tāpēc Latvijas mērogs diemžēl ir par mazu. Tu joprojām dari tieši tāpat, kā darīji šeit, ar tādu pašu enerģiju un attieksmi, daudzi pat nezina, kur tāda valsts Latvija atrodas. Tad ar gadiem saproti, ka esi tāds… ne mesija, bet sūtnis, kas apvieno, patīk, un tas tevi pašu vēl vairāk uzlādē. Jā, tas ir skaisti.

Trīs rokas spiedienu attālumā

– Šķiet, latviešiem patīk, ka cilvēks, pirms kaut ko sasniedz, mazliet zemi paēd vai dabū pa zobiem… Jums ceļš gāja augšup, un mēs tās aizkulises, virtuvi neredzam. Vai kādreiz esat jutuši arī nenovīdību?

– Ļoti daudz un dažādi ceļi ir ieti. Nenovīdība, protams, cilvēkiem ir, skaudība, greizsirdība, varbūt kādam nav kas izdevies… Tāpat kā ģimenē, mēs daudzas lietas tiešām nenesam ārā publiskajā telpā, jo tu tiec nepareizi saprasts, katrs tevi tulko dažādi. Tu pasniedz lietas, kuras varbūt tev liekas pašsaprotamas, bet cilvēks to pagriež citādi. Tādas ir bijušas situācijas, teiksim, ar mūsu braucieniem uz Krieviju, Ukrainu, Skandināviju, Angliju, Īriju.

– Kad pavērās Eirovīzijas vārti, vai domās redzējāt, ka braucat pa visu pasauli? Tādas ilūzijas bija?

– Ilūzijas ir vienmēr! Un mēs, protams, sapņojām. Uzvaras nāca klāt, un dzīve kļuva… vienkārši neiedomājami – kā sapnis, kas sāk piepildīties. Atceros, pirms Eirovīzijas man bija maza vilšanās. Kad mūs pirmoreiz MTV parādīja, deviņdesmitajos gados tajā kanālā gribēja nokļūt ikviens muzikants. Biju galvā uzbūris – iziešu sētā, visi būs redzējuši, par to runās… Bet tad saproti, ka neviens nav redzējis, nekas nav mainījies, zāle nav zaļāka, un tava dzīve iet tālāk.

– Bet ko tev vajadzēja – vēl lielāku slavu?

– Ne tikai.

– Jūs diezgan ātri to atdzērāties.

– Protams. Bet, zini, cilvēkam – un tā nav alkatība – gribas, lai novērtē. Radošajam melnais darbs nav tikai fiziski spēlēt, tas ir galvā, visu laika moka, cīnās. Esmu ticies ar daudziem pasaules mūziķiem, Depeche Mode, R.E.M. Mans tuvākais tikšanās mirklis bija ar The Rolling Stones. 2004. gadā aizbraucām spēlēt, un saproti to mērogu. Viņi ļauj izmantot jebko no tehnikas, skriet pa skatuves mēlēm...

Kītu Ričardu satieku, spiežu roku, tas liekas – uhh! Kaut kas neaptverams. Tikai pēc gadiem desmit sapratu teicienu, ka mēs ar katru cilvēku pasaulē esam trīs rokas spiedienu attālumā. Principā sanāk, ka esmu sarokojies gan ar Romas pāvestu, gan prezidentiem, un arī tu caur mani būsi ar visu pasauli sarokojusies. Tā enerģijas apmaiņa notiek, caur rokas spiedienu paliekam kopā, un tas ir kolosāli.

– Esi stāstījis, ka tev kāds nobučoja roku…

– Jelgavā uz ielas satiku paziņu, ar kuru kopā braucam slēpot. “Klausies, tu biji?” Biju. “Satiki?” Satiku. “Sasveicinājies?” Jā. Viņš paņēma manu roku un noskūpstīja. Biju šokā. Viņš zina, ka nekad mūžā viņus nesastaps, tie ir viņa elki, un teica, ka caur manu pieskārienu bija tuvākais, kā varēja tikt klāt Kītam Ričardam un citiem rollingstoniem.

To tavu drosmi!

– Tava ģimene bieži brauc uz jūsu koncertiem?

– Regulāri, gan sieva, gan bērni. Arī uz koncertu Liepājā brauks. Viņiem tas ir notikums, jo Latvijā maz koncertējam, grib pievienoties. Viņas brauks līdzi arī uz Pēterburgu, kur būs liels vasaras festivāls. Par to pilsētu man pašam ir bērnības atmiņas, kad braucu līdzi mammas darba kolektīvam.

– Uz baltajām naktīm?

– Tieši to. Man Ļeņingrada, kā toreiz to sauca, likās netverama – tik daudz strūklaku, kanālu, laivu, tiltu. Cilvēki uz ielas lasa grāmatas, avīzes, bet ir jau divi naktī. Tagad, redzot, kā viss mainās, jāatzīst, ka Pēterburga ir saglabājusi savu varenumu.

– Tur ir savs kultūras, izglītības kodols.

– Es teiktu, ļoti eiropeisks, pat skandināvisks. Krievijā ir daudz skaistu pilsētu – tālāk, uz Sibīrijas galu.

– Tur brauci savā pirmajā slēpošanas braucienā.

– Jā, Kirovskā. Jelgavas 1. ģimnāzijas salidojumā satiku klasesbiedru, kurš mani ievilka slēpošanā. Manā ģimenē neslēpoja, tas kādreiz bija ne tikai dārgi, bet elitāri.

– Tev brālis toreiz palīdzēja sakrāt naudu ceļojumam.

– Jā, taisījām remontus.

– Jums bija tik labas attiecības?

– Joprojām ir. Tagad brālis būvē man māju (smejas). Viens otram palīdzam, cik varam.

– Bērnībā sīkie parasti tiek apcelti, sieti pie koka, atstāti mežā.

– Tas, protams, arī. Man bija jāstāv durvīs kā vārtos, un brāļi ar nūju sita bumbiņu... Ja no desmit reizēm septiņas iemeta, ārā nevarēju iet (smejas). Reizēm stikls durvīm tika izsists, tad līmēts ar PVA. Protams, vecāki pamanīja. Tagad cenšamies palīdzēt arī vecākiem, bet baigi neapgrūtinām cits citu ar iknedēļas klātbūtni.

Protams, ir skaisti, ka katru sestdienu, svētdienu vari klāt galdu, gaidīt bērnus un radus, taisīt pasēdēšanas, dārza svētkus... Mēs pāris reižu gadā tiekamies. Ir labi, ja ir distance, laiks, kad vari uzkrāt domas, un ir, ar ko padalīties.

– Teici, ka brālis ceļ tev māju. Bet tev jau bija…

– Ozolniekos rindu māja, tagad atsevišķi gribējās. Jaunā būs netālu.

– Tētis tā jūs audzināja, ka neesat ar abām kreisajām rokām?

– Droši vien. Vienmēr lika kaut ko darīt. Nākam no Elejas puses, vectēvam bija saimniecība – kartupeļi, truši, kazas, govis. Bērnībā bija pienākums katru nedēļas nogali braukt uz laukiem, sanest malku, ūdeni, atvest maizi, vēl kaut ko. Ļoti daudz iemācījos un esmu par to pateicīgs.

Tagad saviem bērniem mācu, rādu. Kopā braucam mežu stādīt. Saku, varbūt viņas līdz galam augļus nesaņems, bet viņu bērni novērtēs. Mums bija daudz vairāk jāstrādā, bet es nesūdzos ne mirkli. Nebija telefonu, gadžetu, kur pavadīt daudz laika. No rīta piecēlies, trīs kanāli televīzijā, zināji, cikos multene, un līdz tam dari visus saimnieciskos darbos – pļauj zāli ar izkapti, pabaro trušus, nolasi Kolorādo vaboles no kartupeļu lakstiem...

– Savu pirmo ģitāru pats nopelnīji vai izdīci vecākiem?

– Oi, vecākajam brālim bija ģitāra, pēc armijas atnāca, teica – tu, sīkais, to neņem. Baigi dārgā. Kad nebija mājās, pa kluso ņēmu. Pateicoties brālim un viņa grupai, pirmajos Vētras gados ļoti daudz aizņēmāmies instrumentus. Kad braucām uz Mikrofonu, televīzijas vakariem, mums savu nebija. Labi atceros savu pirmo ģitāru, procesoru – pedāli, ko nopirku.

Aizgāju pie mammas paziņas, kuras vīrs bija Jelgavas dzirnavnieka direktors, uz pieņemšanu un teicu: “Man vajag tādu lietu nopirkt, pietrūkst 300 latu.” Tā bija baigā nauda. Viņš – labi, ko ar to darīsi? Izskaidroju. “Labi, bet tad tev Jelgavas dzirnavnieka reklāmiņa jāpieliek pie skatuves.” Ar šo cilvēku pirms gadiem pieciem tikāmies Austrijā, viņš teica – to tavu drosmi... Man bija gadu piecpadsmit.

– Tāda uzņēmība.

– Tā ir mūsos visos. Kad pietrūka naudas albumam, Kaspars bija izdomājis, ka vajag sadalīt albuma vāciņu kā reklāmas laukumu, iet pie uzņēmējiem, pārdot. Mārtiņš Rītiņš viens no pirmajiem nopirka, viņš bija mūsu fanu klubā, atbalstīja (smejas). Kad gājām pie pārējiem, mums jau bija, ko rādīt – te ir Vincents... Labi, tad piekrīt un iedod vēl 200 latu. Šādi procesi veicina tiekšanos, domāšanu, radošu pieeju, kā tikt līdz mērķim, būt pamanītam, lai pasaule sadzird tavu dziesmu.

– Droši vien atceries – kāds paziņa radio par tevi teica, ka tu varētu menedžēt pat valsts un pasaules līmenī.

– Es varētu, bet tagad man laikam ir par daudz prāta, esmu pārāk analītiski piegājis sev un pārējām lietām.

– Lai neizprovocētu sevi uz kaut ko?

– Ne tikai sevi, arī citus. Ja sāc ko tādu darīt, jārēķinās, ka būs cilvēki, kuriem tavs viedoklis nepatiks, būs visādas enerģētikas. Šobrīd vēlos bez tā iztikt.

Stāvēt stingri uz zemes

– Tu esot tik pozitīvs, ka jau mostoties ar smaidu.

– Nē. Tās ir pilnīgas muļķības (smejas).

– Kā tas ir – būt tik labam?

– Nav stāsts par labajiem vai sliktajiem, bet lai mēs viens otru neierobežotu, neapgrūtinātu ar nevajadzīgām, ambiciozām lietām. Brīžiem gribi pamācīt, tev liekas, ka zini labāk, bet īstenībā varbūt neko daudz. Tad labāk ir pavērot, paklusēt, parunāt par lietām, kuras nav tik saistošas, bet rada prieku. Tā es domāju.

– Tā arī ir attieksme pret pasauli – tāda labdabība.

– Es ceru. Prāta vētra ir mani skolojusi, tā kopā būšana, rīvēšanas vienam ap otru – labā nozīmē, paņemot no katra ko labu, mācoties no pārējiem. Cilvēkā ir izdzīvošanas instinkts. No tā nevar izbēgt. Maziņš dzīvnieks katrā sēž, tikai jāsaprot, esi vilks vai zaķis (smejas).

Mani ir veidojusi arī dzīvošana Jelgavā deviņstāvu un piecstāvu namu rajonā, Žukovkā, kas ir līdzīgs Purvciemam. Jau no rīta, izejot sētā, esi sagatavojies, ka diena nebūs viegla. Tu nezini, ko satiksi, kā tas beigsies... Tāpat skolā pusaudžu laikā – vienu brīdi tu pieslienies pie bara, otrā sāc aizstāvēt īpatņus. Tā tu meklē sevi, mācies, kļūsti labāks, jo redzi, ka ar to labumu pats labāk dzīvo un arī cilvēki ap tevi. Tas

nenozīmē, ka kļūsti labestīgi gļēvs un tev nav mugurkaula. Zinu, ka vienmēr pastāvēšu ne tikai par sevi, bet arī par draugiem, ģimeni. Es zinu augstāko punktu, līdz kuram varu ļaut sev kāpt uz galvas. Ja robežas pārkāpj, viss – mazais dzīvnieciņš pamostas, un tu saproti, kas tevī iekšā dzīvo.

Tā ir liela dzīves gudrība. Ne velti daudzi mūki ne tikai meditē, bet arī piekopj cīņu veidus, kas ne tikai garu stiprina, bet miesu. Tas ir viedi un pareizi. Dažreiz gribas, lai cits izdara tavā vietā, bet, ja esi pakāpies uz kāda pleciem, atceries, ka kādā brīdī tas cilvēks var saļimt, un tad tu nokritīsi. Nekas nav labāk kā stingri stāvēt ar savām kājām uz zemes.

– Tas, ka mājās ir trīs meitenes, par kurām rūpēties, tevi vairāk ir stiprinājis vai tevī arī kādu maiguma okeānu atvēris?

– Laikam maiguma okeānu. Un arī stingrību, kad mēģinu ar viņām kādas lietas sarunāt, par darbiem, kas jāveic. Domāju, ar puikām būtu vienkārši – dara vai nedara. Ar meitenēm baigi jājūt smalkā robeža, kurā brīdī vairs nedarīs neko… vai arī uzklausīs un piekritīs. Pieejas dažādas. Ar viņām tā gudri, ar piemēriem, praktisko rādīšanu, kā vajadzētu.

Konkrēts piemērs – braucam slēpot, un snovborda zābaki jāieliek mašīnā. Pats nevaru visu sanest, tad baigi daudz reižu jāiet. Tad saku – vai, man liekas, ka zābakus laikam aizmirsīsim mājās… Meitenes pašas ņem, nes un dara. Vēl viens interesants stāsts. Jaunākā meita ļoti gribēja dzīvnieciņu. Es, protams, gribu suni, bet braukāšanu dēļ nesanāk. Atradām kompromisu par jūrascūciņu.

Protams, interese pēc divām nedēļām noplaka, dzīvnieciņš nokļuva vecāku gādībā. Tad Odrijai rakstīju īsziņu Stjuarta vārdā, ka viņš pagaidām vēl jūtas labi, bet tētis Jānis ir piedāvājis pieczvaigžņu viesnīcu jūrascūciņām – gadījumā, ja netiks tīrīts būrītis, laikus iedots ūdens un barība. Un viņš izskatīšot tādu iespēju. Divas nedēļas tika tīrīts, tad atkal piebremzējās. Jūrascūciņa uzrakstīja atgādinājumu, ka viņa pēc divām dienām varētu ceļot uz pieczvaigžņu viesnīcu. Es tā mēģinu to visu kārtot.

– Ar baltiem cimdiem.

– Jā. Protams, vieglāk ir izdarīt pašam, ar sievu Daci par to runājam. No rīta viņa būrīti iznes ārā, svaigā gaisā, sanesam svaigās pienenes. Vienkāršāk un ātrāk būtu pašiem savākt, bet vajag darba tikumu mācīt, atbildību. Ja esi paņēmis, tad jārūpējas. Vienmēr noskaidroju, kāds ir dzīvnieciņa dzīves ilgums, tad meitenēm stāstu – redzi, tu mācīsies universitātē, varbūt būs jāņem uz kopmītnēm... Tad sāk domāt, ka tas nav viena gada prieks.

Mīlestība ir soprāns

– Droši vien esi dzirdējis puišus tevi apsmaidām – dziedi Spogulīti, un tūkstošiem meiteņu mitrām acīm skatās uz tevi. Kad pašam ir meita tādā vecumā, vai tu uz jaunu meiteņu sirdssāpēm skaties mazliet citādi?

– Skatos ar gandarījumu, ka tik vienkāršas lietas var sagādāt cilvēkiem daudz prieka. Būsim godīgi, tā ir ļoti vienkārša dziesma. Meitenēm, man liekas, tas ir ļoti svarīgi, jo uzrunā tieši, emocionāli. Spēlējot un dziedot es redzu sirdssāpes, bet nezinu, vai izjūtu līdz galam. Es izjūtu mīlestību, prieku un baigo filosofiju tajā neroku.

Saistībā ar meitu arī ne. Man ir prieks ar Helēnu uzdziedāt. Bija jauks pasākums, kur Kārlis Auzāns spēlēja čellu, es ģitāru, trijatā nodziedājām divas mīlestības balādes, Lady Gaga dziesmu Shallow. Tādos brīžos mūsu saikni jūtu padziļināti. Helēna ļoti skaisti dzied, ar mani nesalīdzināt, vispār neuzskatu, ka māku. Tajā brīdī jutu lielu lepnumu, biju saviļņots.

– Helēna ies mūzikas laukā?

– Godīgi sakot, nezinu. Astoņpadsmit gadu – tas ir ļoti trausls laiks, kad cilvēks stāv daudzu izaicinājumu, lielu lēmumu priekšā. Viņa ir beigusi mūzikas skolu, pianistus, atsākusi dziedāt. Pat ja viņa to nedarīs profesionāli…

Bērniem esmu teicis – ir iemaņas, ko jums dzīvē neviens nespēs atņemt. Ja māki spēlēt kaut vienu instrumentu, tā jau ir liela uzvara. Kaut stabulīti, mutes ermoņikas, blūmīzerīti vai ģitāriņu, ukulelīti – tas ir skaisti. Ja tev uznāk skumjas, sēdi pie jūras vai upes, uzkāp kalnā, vienkārši paņem instrumentu un spēlē.

– Tas ir kā dzejas grāmatu palasīt.

– Precīzi. Mūsu ģimenē visi spēlē instrumentus: es ģitāru, sieva kokli, vecākā meita klavieres un jaunākā čellu. Mēs savā lokā spēlējam, Ziemassvētkos, vecākiem un radiem sagādājot lielu prieku. Vienojamies un gatavojam dzimšanas dienas pārsteigumus, meitenes iemācās četrrocīgi kādas dziesmas spēlēt.

– Vai atceries, kā sievu satiki?

– Man liekas, Jelgavā, skolas korī.

– Viņa bija, kā Ziedonim epifānijā, soprāns vidusskolas korī?

– Pilnīgi precīzi! Jaunāka, mēs ar viņas brāli vienā klasē gājām. Tajā laikā Jelgava bija maza pilsēta, hokeju uz dīķiem spēlējām, tā lēnām viņu iepazinu. Mums bija attiecības, draudzība, bet tad viņa aizbrauca uz Liepāju mācīties, bija posms, kad nebijām kopā… Tas bija laiks, lai saprastu, ir vai nav, būs vai nebūs. Pēc iespējas ātrāk centos no vecāku ligzdas izlidot.

– Atradi dzīvoklīti Jelgavā?

– Jā, strādāju daudz – gan kafejnīcā, gan citur. Paralēli mācījos Juridiskajā fakultātē.

– Pareizi, tu taču biji tiesu izpildītājs!

– Jā, četrus gadus nostrādāju.

– Kā ar tavu labsirdīgo dabu ir būt tik nejaukas profesijas pārstāvim?

– Ļoti liela dzīves mācība. Sapratu, ka pilnīgi visi cilvēki melo. Gan tie, kuriem kaut ko vajag no tevis, tiesā uzvarējuši, gan otri, kas ir parādā. Abas puses, lai tikai kāroto kumosu dabūtu, ir gatavas uz jebko. Es biju tikai funkcijas veicējs, starpposms starp likumu un izpildīšanu.

– Bet viņus ienīst visvairāk – nāk, atņem televizoru...

– Arī tāda pieredze man ir. Un tas mani ir stiprinājis. Vai atkal gribētu būt par izpildītāju? Noteikti ne. Ir laba tiesnese, kura joprojām, kad reizi gadā cenšos bijušos kolēģus satikt, vienmēr saka – kad tev tā mūzika beigsies, tev tiesneša vietiņu esmu paturējusi.

– Tas ir nopietni…

– Jā, viņa nopietni to saka. Ļoti mīl mūziku, uz festivāliem braukā... Jauks cilvēks.

– Tu varētu būt talārā…

– Par tiesnesi? Ja dzīve piespiestu, būtu jādara. Nekad nesaku nekad. Man tā juridiskā lieta tiešām interesēja. Mūzika gāja paralēli, un man patika sajūta, ka tā ir mans hobijs, ne pamatdarbs. Bet vienā brīdī tā par tādu kļuva. Esmu pilnīgs autodidakts, bez mūzikas skolas izglītības. Daudz esmu apguvis pašmācības ceļā, bet izglītību vajag. Tas, kā saka, saīsina ceļu dzīvē.

Neskrienu no viena būrīša uz nākamo

– Vai ieplānota kāda atpūta?

– Ceļošana man patīk, sērfošana. Sievai teicu – paskatīšos, kādi nākamgad plāni, ir doma Kilimandžaro uzkāpt sešus tūkstošus. Braucu slēpot – helibordingu, kur ved augšā kalnos, tad brauc no virsotnēm lejā. Bet pats kāpis neesmu. Vienā pārgājienā tikos ar cilvēkiem, kas ieteica.

Tad būs arī apaļā jubileja – 45. Tāpēc ir doma, ka varbūt kādā kalnā jāuzkāpj. Man ir forša draugu kopa, kuriem šīs lietas patīk, viņi lec ar izpletņiem un arī mani rauj iekšā. Es ļaujos, patīk sevī to adrenalīnu uzjundīt. Kā lēcienā no vagoniņa Siguldā ar gumijas trosi – liekas, it kā nekas, bet tas sakāpinājums, pārdzīvojums, viss iekšā trijās minūtēs. Kolosāli, man patīk. Varbūt tāpēc joprojām braucu ar moci. Man patīk arī nirt.

– Bieži esi ceļā…

– Man tā gribētos. Zinu, it kā esmu mājas cilvēks, bet, ja aizsēžos par ilgu, mājinieki pārmet, ka vajag ko darīt.

– Kļūsti nīgrs?

– Arī. Tad ieej sevī, sāc purpināt, kaut kas līdz galam nav, sāc meklēt kaut ko neesošu…

– Bet savā būtībā esi ģimenisks. Varbūt atšķirībā no daudziem radošajiem. Lai gan jūs, šķiet, visi grupā tādi.

– Arī tajās lietās ir virtuve, ko neredzam. Domāju, jābūt mākai sadzīvot. Lai arī daudzi tā dara, bet es neuztveru kā normu – skriet no viena būrīša uz nākamo, no vienas ligzdas uz citu…

– Pie pirmā incidenta?

– Jā. Tā teikt, vienreiz dzīvojam, un manas jūtas ir svarīgākas. Tas, protams, uz katra sirdsapziņas. Vēl jo vairāk, ja ir bērni... Laikam neesmu tā piekritējs. Bet, ja ir grūti un tiešām jūti, ka visi riņķī mokās, arī bērni, tad labāk cilvēcīgi un forši. Rūgtums būs abiem, skaidrs, bet to var mazināt, paliekot cilvēkam otra acīs.

Arī bērni izaugot saprot un saka – jā, tas bija pareizais lēmums. Mēs joprojām esam ģimeniski, tas nekas, ka nedzīvojat kopā. Savas kļūdas attiecībās esat sapratuši, un jums tā bija labāk. Negaidījāt, kad izaugam, kad viss jau sen par vēlu, rūgtums tik dziļi iegājis, ka nekādi nevar dabūt ārā. Katram savs. Tāpēc es nevienā lietā nemēģinu sadedzināt tiltus. Pašam savu egoismu attaisnot ir viegli.

– Tava kompromisu māksla palīdz arī cilvēciskajās attiecībās, ģimenē?

– Ceru, ka jā. Bet arī otrā pusē jābūt tādam cilvēkam. Šī enerģija nav vienpusēja, vakuumā liesma nedeg. Ja ir plūsma, vienam uguns, otram gaiss, tas palags turas kopā.

O, latvietis!

– Tev vairs nepiedāvā filmēties?

– Piedāvā, un es labprāt, man patīk. Seriālā Viss pa jaunam man bija liels gods būt vienā epizodē ar tādām aktrisēm... Kolosāli! Dusmīgā inspektora loma…

– Tev tādus nūģus dod.

– Pilnīgus! Mīlnieks laikam neesmu. Man nav tie skaistie sejas vaibsti – Ivara Kalniņa, Žagara, kam tur vēl... (Smejas.) Es masu skatos gribēju nofilmēties Namejā. Pirms diviem gadiem ļoti spēcīgi sajutu, ka man vajadzētu otru vārdu, es varētu būt Jānis Namejs Jubalts. Tas bija pirms simtgades, pasūtīju, šūdināju sev zemgaļu tautastērpu. Biju pārņemts, to man uzauda no speciāla novada auduma, taisījām rotas, visu. Baigi nopietni tam piegāju.

– Un gredzens, protams…

– Nameja gredzena man vēl nav. Zinu, kādu gribu. Ne klasisko, bet ir viens, kas Nameja filmā parādās. Noskaidrošu, kurš rotkalis to taisīja, un pasūtīšu. Skotijas vēstniecībā runājām – traki labi, ka latvietis latvieti pasaulē pazīst pēc Nameja gredzena, tā ir tik spēcīga zīme! Ej pa ielu Ņujorkā, Taimskvērā, ieraugi – o, latvietis!

– Tevī tas pasaku cilvēku dzīvo…

– Protams. Eleja, Vilce, Tērvete, Jelgava – tur visi Brigaderes pasaku tēli ir klīduši.

– Viens 40 gadu krīzē pērk mašīnu, tu sev šūdini tautastērpu.

– Taisnība. Par laimi…  Par mašīnu runājot – manī ļoti vienkārši, bez kādām problēmām, ir beidzies tas laiks. Tas nesagādā pārsteigumu, prieku… Bet esmu sajutis meža būtību, par vēlu diemžēl atjēdzies. Nebija piemēru, jo nāku no ļoti vienkāršas ģimenes, arī rados nav bijis baronu, uzņēmēju, rūpnieku... Vienkārši kalpi. Manī nav tādas pieredzes. Tagad, saskaroties ar meža lietām, pērkot, kopjot, skatoties, veidojot un izglītojoties, kad stādīt, ko, kā pareizi, kāds ir meža tips... Bērniem rādu un ļoti lielu mieru tajā gūstu.

– Un tam ir pievienotā vērtība.

– Arī. Man tā filosofija ļoti patīk. Pirms divām nedēļām iestādīju jaunus melnalkšņus, bērzus.

– Parasti eglītes stāda.

– Man arī likās jocīgi. Mežniecībā teicu – bet melnalkšņi paši aug! Viņi saka – aug paši, bet ir arī jāstāda (smejas). Bet kādreiz es vēl gribētu ķiršu dārzu iestādīt.