Nākotnes zīlēšana pelnos. Skaidrojums, kā tulkot ēnu un pelnu simbolus

Nākotnes pareģošana ir viena no senākajām praksēm, kā cilvēki mēģināja iegūt zināmu kontroles līmeni pār savu dzīvi. Zīlēšana deva iespēju ne tikai uzzināt, kas notiks nākotnē, bet arī palīdzēja atraisīt apslēptās zināšanas vai atbildēt uz kādu grūtu jautājumu. Patiesībā atbilde uz jautājumu vienmēr atrodas kaut kur sirds dziļumos, un zīlēšanas simboli to var palīdzēt nolasīt.

Uzskata, ka cilvēks ar zīlēšanas palīdzību var uzzināt visu, kas viņam nepieciešams, lai mainītu savu dzīvi uz labo pusi vai arī saglabātu savu stabilitāti un harmoniju, iegūstot iekšējo brīvību.

Ir ļoti daudz un dažādu zīlēšanas paņēmienu, no kuriem liela daļa ietver dabisku procesu, piemēram, uguns degšanas vērošanu. Viena no šādām metodēm ir spodomantija jeb zīlēšana pēc pelniem.

Kas ir spodomantija?

Spodomantija – nākotnes pareģošana, tulkojot zīmes izdedžos un pelnos – ir grieķu vārds (spodos – koka pelni, manteia – pareģošana). Visbiežāk, bet ne vienmēr, spodomantija tika praktizēta ar pelniem, kas palika pāri no upurēšanas ugunskuriem. Šajā gadījumā to dēvēja par tefromantiju, teframantiju, sineromantiju vai seneromantiju. Daži eksperti domā, ka tefromantija un teframantija nav sinonīmi, jo teframantija izmantoja tikai koku mizas pelnus, bet tefromantija – jebkurus pelnus no upurēšanas.

Spodomantija atšķiras no citiem uguns zīlēšanas veidiem – piromantijas un kapnomantijas, lai gan visas trīs metodes bija saistītas ar upurēšanas uguni. Piromantija savu pareģojumu pamatā izmanto pašu degšanas procesu un liesmu veidus, kapnomantija – dūmu formu.

Zīlēšanai pelnos laiku gaitā ir izveidojušies daudzi paņēmieni. Saskaņā ar antīko laiku rituālu vajadzēja izņemt no pelniem nesadegušos koka gabalus vai ogles un iztulkot paugurus, asumus, iedobes un citas zīmes, kas tajos bija saskatāmas. Tie varēja nozīmēt, piemēram, kāpumus un kritumus kāda dzīvē. Īpaša uzmanība tika pievērsta šo detaļu krustošanās punktiem un vietām, kur tie aprāvās.

Metode, kas zināma no Francijas Dižajiem Austrumiem – Eiropas visvecākās masonu ložas, kas dibināta 1733. gadā, bija pavisam citāda. Pelnos, kas iegūti no rituālās upurēšanas, ar pirkstu tika ierakstīts kāds jautājums vai simbols, un tos atstāja tādā veidā līdz rītam. No rīta orākuls izpētīja, kuri burti ir skaidri un kuri ir izplūduši, un tad tulkoja tos kā nākotnes zīmi. Šim nolūkam salasāmie burti tika sarindoti pēc kārtas, un, ja tie veidoja saprotamu vārdu, tika uztverti kā atbilde uz jautājumu. Pretējā gadījumā orākulam vajadzēja paļauties uz savu iekšējo viedumu, lai no nesakarīgiem burtiem sastādītu kādu pareģojumu.

Vēl citā spodomantijas versijā nākotnes zīmes tika nolasītas pēc tā, kā upurēšanas ugunskura pelni lidoja apkārt, cēlās un krita degšanas laikā, kā arī pēc pelnu formas un rakstiem, kas palika uz zemes, ugunskuram izdegot. Ja pelnus pacēla gaisā kāda vēja pūsma, pareģotājs meklēja zīmes, ko vējš bija pelnos atstājis.

Atskats vēsturē

Šķiet, cik sen cilvēks pratis izmantot uguni, tikpat ilgi viņš skatījies liesmās un rušinājies arī pelnos, meklēdams tikai sev zināmas atbildes. Katrā ziņā, sākot ar pirmajiem uguns upuriem, kas tika ziedoti, pielabinoties dieviem vai varenām dabas parādībām, to pelni arī ieguva īpašu, svētu nozīmi. Tos nevarēja vienkārši ignorēt – tie prasījās pēc smalkas izpētes un attiecīgu secinājumu veikšanas, paļaujoties uz to, ka upuris ir pieņemts un atbilde jeb zīme no augšas tiks sniegta.

Senajiem grieķiem un romiešiem zīlēšana pelnos bija viens no nozīmīgākajiem pareģošanas veidiem. Sengrieķu dramaturgs Eshils 6.–5. gadsimtā pirms mūsu ēras rakstīja, ka pelnus, kas izkrituši no pavarda, var izmantot pareģojumiem. Parasti gan šim nolūkam izmantoja pelnus, kas palikuši pāri no upurēšanas ugunskura. Ar pareģošanu katrs nevarēja nodarboties – pareģošanas spējas, pēc grieķu uzskata, tika mantotas no paaudzes paaudzē, un tikai izredzēto dzimtu pārstāvjiem tika atļauts darboties ar svētajiem pelniem. Viens no daudzajiem tempļiem, kas bija veltīts dievam Apollonam, atradās Senajās Tēbās, un tā altāri dēvēja par Pelnu Apollonu. Iemesls tam divējāds: pirmkārt, altāris bija veidots no upuru pelniem; otrkārt, no altāra aizpūstie dievišķie pelni tika izmantoti nākotnes pareģošanai.

Ar pelniem pareģojumi tika veikti arī Senajā Ķīnā un citās austrumu zemēs. 3. gadsimtā pirms mūsu ēras izplatīts paņēmiens bija izķeksēt no dzīvnieku upurēšanas ugunskura to kaulus un zīlēt pēc karstuma atstātajām plaisām tajos, kā arī pēc zīmēm pelnos. Ķīnieši Taivānā vēl mūsdienās izmanto pārnēsājamo krēslu nūjas, lai zīmētu vīraka pelnos uz altāra, un tad tulko šos rakstus kā dievišķas zīmes.

Daudzām tautām ir ticējumi attiecībā uz liecībām, ko sniedz pelnu kaudzītes vai līnijas tajos. Piemēram, čigāniem ir paradums nomest pelnus uz zemes. Ja tie nokrīt līdzenā kārtā, tā ir laba nākotnes zīme, ja veidojas čupiņa – slikta. Amerikas indiāņiem bija ticējums, ka var pareģot, piemēram, jaundzimušā vai kāda aizceļojuša drauga likteni, nākamajā rītā izpētot zīmes un līnijas ugunskura pelnos. Loma cilts no Āfrikas rietumiem vēl mūsdienās izmanto zīlēšanu ar pelniem, lai noteiktu gaidāmā bērna dzimumu. Peru iedzīvotāji 19. gadsimta beigās mēdza pēc bērēm izkaisīt uz grīdas pelnus. Nākamajā rītā pēc tajos atstātajām pēdām un citām zīmēm varēja noteikt, kādā dzīvniekā iemiesojusies mirušā dvēsele un kurā virzienā to meklēt.

Tuvāk mūsdienām

Viduslaiku Eiropā nebija upurēšanas ugunskuru, toties vakarēšana pie pavarda vai kamīna uguns bija ikdiena, un, praktizējot zīlēšanu pēc pelniem, īpaša uzmanība tika pievērsta izdedžiem, kas izkrita no krāsns, tā bija nopietna zīme. Saskaņā ar tā laika ticējumiem iegareni gabali vai ar dobumu saucās zārki – tie vēstīja par nāvi, kas gaidāma mājās. Ovālas formas izdedži – šūpuļi – norādīja uz bērna dzimšanu. Apaļie, ko sauca par naudas maisiem, bija iepriecinoša vēsts par naudu, sirdsveida izdedži solīja veiksmi romantikas jomā. Tas pats attiecās arī uz rakstiem pelnos.

Renesanses laikā radās savi zinātniskie atklājumi pelnu zīmju tulkošanā. Viens no skaidrojumiem atrodams izcilā franču rakstnieka Fransuā Rablē darbos, kur viņš norāda: pelniem un kvēpiem jāļauj dabiski celties un nosēsties degšanas laikā; ja tie ātri izklīst, tā ir laba zīme, bet ja ilgi turas gaisā – slikta.

Laikā no 16. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum Anglijā neprecētajiem jauniešiem bija tradīcija pelnos ievilkt līnijas. Ja kāds cits pretējā dzimuma neprecētais apsēdās tā, ka līnija norādīja uz viņu, tā bija droša zīme, kas liecināja par nākamo dzīvesbiedru. Kentā bija populāri šādi zīlēt Valentīna dienā.

Zīlēšana pēc pelniem ir saistīta arī ar īpašu dienu vai svētkiem. Jau ķeltu laikā viena no pagānisko Imbolka svētku tradīcijām bija saistīta ar pelniem. Imbolks bija veltīts pavasara dievietei Brigitai, to svinēja pirmajā vai otrajā februāra dienā, un parasti tajā tika prognozēti arī laika apstākļi. Ugunij bija svarīga loma šajos svētkos – tā bija attīrošais spēks un simbolizēja siltuma atgriešanos dabā. Saskaņā ar tradīciju aukstus pelnus no svētku ugunskura vajadzēja izkaisīt savā pavardā. No rīta zīmes pelnos liecināja, ka Brigita ir apciemojusi šo māju un devusi savu svētību tās ļaudīm. Ja nebija nekādu redzamu zīmju, vajadzēja veikt īpašu rituālu: trīs upju sateces vietā aprakt gaili un nākamajā vakarā dedzināt vīraku ugunī.

19. gadsimtā Anglijā ieviesās jauna tradīcija – Svētā Marka vakarā, 24. aprīlī, vajadzēja atstāt pelnus pavardā uz nakti un no rīta tajos meklēt pēdas: ja kādam nākamajā gadā bija lemts mirt, pelnos vajadzēja būt viņa pēdu nospiedumam. Britiem piederošajā Menas salā šim ticējumam bija savs variants – uz nāvi norādīja tikai pēdas nospiedums, kas vērsts uz iekšieni, uz ārpusi vērstā pēda bija zīme par bērna piedzimšanu. Salas sievietes pēc Svētā Marka vai Helovīna vakara otrā rītā mēdza pelnos arī meklēt norādes par nākamo vīru, tas bija populāri arī citviet Eiropā. Skotijā brokastis pēc kāzām varēja izvērsties diezgan neomulīgas, ja to laikā pēkšņi pa skursteni nokrita lejā kāda sodrēju pika, jaunlaulātie tad varēja aizmirst par laimi savā kopdzīvē.

Vēsturiskie un mūsdienu autori spodomantiju uzskata par vienu no vismazāk zināmajām pareģošanas metodēm, kaut arī, piemēram, 16. gadsimta beigās Spānijā tā bija tik izplatīta, ka Seviljas arhibīskapam un lielinkvizatoram Alonso Manrike de Laram nācās to aizliegt ar likumu. Šajā laikā tā tika plaši praktizēta arī Vācijas ziemeļrietumos. Taču vislielāko atzinību zīlēšana pelnos, šķiet, iemantoja Krievijā un citās slāvu zemēs, kur tā saglabājusi savu nozīmi arī mūsdienās.

Slāvu sieviešu privilēģija

Slāviem rušināšanās pelnos bija nodarbe, kas bija atļauta vienīgi sievietēm. Piemēram, Slavonijā (vēsturisks apgabals Horvātijas austrumos) zīlēšana pelnos atgādināja zīlēšanu ar margrietiņu. Zīlniece noteiktu brīdi veica švīkāšanu pelnos. Švīkas pēc tam tika saskaitītas. Pāra skaitlis nozīmēja labvēlīgu atbildi, nepāra – neveiksmi. Polijā ar pelniem pareģoja slimnieka likteni. Ap viņa gultu izkaisīja pelnus, kuros pēc tam meklēja zīmes par slimības gaitu un iznākumu. Pelni krievu buramajā grāmatā vispār ieņem goda vietu. Zintniekiem vienmēr bija pelni no septiņām krāsnīm, un ar tiem viņi mēdza apbērt cilvēka pēdas, kad veica buršanos. Un pat sadzīves līmenī nereti saniknoti zemnieki meta kaimiņa sētā pelnus, lai iznīcinātu visu, kas aug uz viņa zemes.

Krievu folklorā ir atrodami arī daudzi paņēmieni, kā ar pelniem var izzīlēt nākotni, sevišķi – kas sagaidāms mīlas lauciņā. Pēc viena paņēmiena, augošā mēnesī ir jāsakur malkas ugunskurs un jāvēro tā degšana, pareizāk sakot, kā tās laikā uzvedīsies pelni. Ja pelni sāks intensīvi lidot no uguns uz visām pusēm, turklāt riņķot virs tās, tas liecina, ka zīlētājai nekad netrūks vīriešu uzmanības, viņu gaida galvu reibinoši mīlas romāni un pastāvīga iemīlēšanās sajūta. Tomēr tas neizslēdz biežas vilšanās mīlestības jomā. Ja pelni lidos augšup kopā ar dūmiem, tad meitene, kas zīlē, satiks savu vienīgo un īsto, kuru jau tik sen gaidījusi. Turklāt viņus abus gaida ilga un laimīga kopdzīve, kur mīlestība savijusies ar savstarpēju sapratni.

Pēc cita paņēmiena, zīlētājai jāsavāc māla traukā nedaudz pelnu no ugunskura un jānes uz mājām. Mājās, sagaidot pusnakti savā istabā, trauks ir pamatīgi jāsakrata, strauji jāapgriež otrādi un tā saturs jāizber uz baltas papīra lapas. Tālāk jāskatās, kā pelni ir izbiruši. Ja tie noklāj visu lapu vienmērīgā un plašā kārtā – mīļotais cilvēks būs devīgs un labs pret zīlētāju; ja tie veido biezu kārtu – meitenes izredzētais būs ļoti nopietns un uzticams vīrietis; ja pelni sakrituši dažāda lieluma kaudzītēs – gaidāma iepazīšanās ar vairākiem puišiem, būs vairāki aplidotāji, bet precētai sievietei – var parādīties mīļākais vai arī vīram mīļākā; ja ir izbērta tikai viena liela čupa – meitene izdarīs ne visai veiksmīgu izvēli un viņu gaida daudz visādu sadzīves problēmu, kā arī cīņa pašai ar sevi; tā ir arī nelaimīgas mīlestības vai laulības problēmu zīme.

Ēnu teātris

Mūsdienās vispopulārākā metode, kā var izzīlēt nākotni pelnos, ir papīra dedzināšana, ko parasti veic Jaungada naktī tieši divpadsmitos. Patiesībā šis paņēmiens ietver ēnu tulkošanu, ko izmanto, arī, piemēram, skatoties izlieto alvas figūru ēnas un tulkojot to simbolus. Ēnu zīlēšana ir ļoti sens paņēmiens, kas izmantots jau Senajā Ēģiptē. Ēnu pasaule attēlo pārdabisko, tā ir cieši saistīta ar noslēpumiem un mistiku. Ēnas izsenis uzskatītas par mirušo dvēselēm, un zināmi pat gadījumi, kad garu izsaukšanas seansos piesauktā mirušā cilvēka ēna ir parādījusies uz sienas.

Dziednieki brīdina, ka zīlēšana pēc ēnām faktiski ir cilvēka informācijas nodošana no viņa informācijas lauka, tāpēc šis process līdzinās savdabīgai “nolasīšanai” vai skenēšanai. Ļoti svarīgi, zīlējot pēc ēnām, ievērot zināmus noteikumus un nepieļaut būtiskas kļūdas.

Tātad – kas vajadzīgs, lai pēc pelniem un ēnām veiktu zīlēšanu par nākotni? Pirmkārt, vienkrāsains, neliels šķīvis – bez zīmējumiem un rotājumiem; ja zīlētājai ir gaiša matu krāsa, vēlams balts šķīvis, tumšmatei – pasteļkrāsas zils vai zaļš, spilgtai matu krāsai (ruds, sarkans u. tml.) – rozā.

Otrkārt, ja istabā, kur paredzēta zīlēšana, nav baltas sienas, jāizmanto balts palags, ar ko aizklāj vienu sienu. Istabā nedrīkst būt caurvēja, kas varētu ietekmēt sveces liesmu, un spoguļa – kā atspoguļotājs tas var izkropļot informāciju, sevišķi, ja tie ir vairāki un atrodas viens otram pretim. Arī visas fotogrāfijas, kas tur atrodas, vajag pagriezt prom no sevis – zināmi gadījumi, kad nolasījusies informācija no fotogrāfijas par tajā esošo cilvēku, nevis par to, kurš zīlē. Telpā jābūt izslēgtiem visiem gaismas avotiem un aizvilktiem aizkariem, lai būtu pēc iespējas tumšāks. Zīlēšana var notikt jebkurā gada laikā, bet noteikti pusnaktī.

Treškārt, jāievēro zināma “higiēna”: pirms zīlēšanas nedrīkst mazgāties, no matiem jāizņem visas sprādzes un gumijas, jānoņem josta, rokas pulkstenis, visas rotas un visi priekšmeti, kas ierobežo kustības. Protams, jāatslēdz telefons. Un zīlējot istabā jābūt vienam pašam – ja būs vairāki cilvēki, informācija tāpat parādīsies, tikai nav zināms, no kura.

Ceturtkārt, vajadzīga balta papīra lapa, kuras lielums jāaprēķina pēc personas datiem. Jāatbild uz 7 jautājumiem un jāsaskaita, cik burtu ir katrā atbildē. Jautājumi ir vienkārši: dzimšanas vieta (piemēram, Rīga – 4 burti), vārds (Anna – 4 burti), tēva vārds (Juris – 5 burti), uzvārds (Ozola – 5 burti), dzimšanas datuma kopsumma (10.02.1961. – kopā 20), zīlēšanas datuma kopsumma (31.12.2014. – kopā 14) un interesējošā jautājuma burtu skaits (Kādas briesmas man draud nākamgad? – 29). Tātad iegūti skaitļi 4, 4, 5, 5, 20, 14, 29.

Pēc tam ņem kādu vadu vai drāti un saloka no tā septiņstūri, vadoties pēc šiem skaitļiem; par mērvienību var pieņemt jebkuru lielumu (piemēram, centimetru), bet – jo lielāka tā būs, jo ilgāk degs lapa un jo vairāk informācijas zīlētājs saņems. Pēc šā daudzstūra, uzliekot uz papīra un apvelkot līniju pa tā iekšpusi, izgriež lapu, kas arī ir nepieciešama zīlēšanai.

Kad viss ir sagatavots, jāpaņem rokās šī lapa un jāsakoncentrē visas domas un iekšējās sajūtas uz zīlēšanu. Kad panākta maksimāla koncentrēšanās, papīrs jāsamīca rokās, ieliekot tajā visu savu domu spēku. Pēc tam, pievelkot šķīvi tuvāk baltajai sienai, noliek uz tā saburzīto papīru un aizdedzina ar sveci. Kopš šā mirkļa sākas ēnu teātris: uzmanīgi jāseko līdzi visiem tēliem, kas parādās uz sienas, cenšoties nevis pieķerties atsevišķām detaļām, bet gan iegūt kopainu – sarindot secībā un izprast saikni. Jācenšas iegaumēt visus simbolus, ko pamana, bet tulkošanu atstāt uz vēlāku laiku.

Visbiežāk ēnu tēli mainās zibens ātrumā, it kā dzenoties cits pēc cita. Šajā procesā cilvēks var atpazīt nesenus, ļoti svarīgus notikumus: dziļas dvēseles brūces vai ļoti spilgti iespaidi atstāj pēdas, kas bieži vien parādās, nolasot ēnas. Nereti zīlētāji var arī dzirdēt saraustītas skaņas vai pieaugošu troksni galvā. Vispārējo noskaņu parasti var sajust uzreiz – vai nu tā ir negatīva, vai pozitīva enerģija.

Viss process ilgst tikai dažas sekundes vai dažas minūtes – atkarībā no lapas lieluma. Kad tā sadegusi, uzreiz jāizpēta pelnu forma. Pelnu veidotos rakstus var tulkot līdzīgi kā ēnas, taču jāņem vērā, ka pelni šajā gadījumā rāda daudz tālāku nākotni. Ja pelni sagūluši lokos, tā ir laba zīme – cilvēku gaida ilga un laimīga dzīve.

Sūtīt pelnu vēstījumu Visumam

Vēl viens īpaši populārs rituāls Krievijā tagad ir savdabīga vēlēšanās izteikšana Jaungada naktī, kura arī tiek izmantoti pelni. Kamēr Kremļa kuranti sit divpadsmit, uz mazas papīra strēmeles jāuzraksta sava karstākā vēlēšanās, tad papīrs jāsadedzina, pelni jāiemet šampanieša glāzē, kuru vajag izdzert, lai vēlēšanās piepildītos. Varbūt daudziem tas izklausīsies pēc jaunmodīgas māņticības, taču interesanti, ka 20. gadsimta sākumā pierakstītajos latviešu tautas ticējumos par Jaungada nakti bija minēts līdzīgs rituāls, tikai šampanieša dzeršanas vietā vēlēšanās pelni bija vienkārši jāapēd. Neopagāni un mūsdienu raganas arī iecienījuši šo paņēmienu, dažādi variējot, piemēram, uzrakstot vēlēšanos uz lauru lapas un to sadedzinot. Saskaņā ar sengrieķu mītu lauru kokā tēvs pārvērta nimfu Dafni, lai pasargātu no Apollona uzmākšanās, tāpēc lauru lapām piedēvē aizsardzības un spēka spējas.

Vai ticējumam par šādu vēlēšanās burvestību ir kāds pamats? Dažādu tautu ezoteriķi viennozīmīgi apgalvo, ka, sūtot šādā veidā vēstījumu Visumam, var sagaidīt no tā atbildi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūsu domas materializējas. Ārzemēs populāri dzimšanas dienu un Jaungada atribūti ir kļuvušas lidojošās vēlēšanu lapiņas, kas speciāli radītas, lai atvieglotu uzrakstīto vēlēšanos pacelšanos gaisā. Proti, tās ir mazas lapiņas, kuras pēc vēlmes uzrakstīšanas sarullē caurulītē un aizdedzina, degot tās lido gaisā pēc ķīniešu lidojošo laternu principa. Sadegot atstāj pelnus, kurus arī var izmantot zīlēšanā. Šī tradīcija nāk no Taizemes, Ķīnas un citām austrumu zemēm, kur vēlēšanās sūtīšana Visumā ar gaisa laternām jau gadsimtiem sen izplatīta.

Zīlēšana pelnos nav pareģošanas veids, kas būtu plaši izplatīts un intensīvi piekopts. Tomēr cilvēkiem ir atdzimusi interese par šo, iespējams, vienu no vissenākajām orākulu metodēm, un tā tiek radoši attīstīta un pielāgota mūsdienu cilvēkam. Iespējams, visa pamatā ir uguns, gaiss, koks – stihijas, kas ir kopā ar cilvēci kopš tās rītausmas un no kurām nav iespējams nošķirties. Pelni ir ne tikai visa gals, bet arī jauns sākums, un, ja ir vēlme mainīt savu dzīvi uz labu un atdzimt kā Fēniksam, bez pelniem neiztikt. Tieši pelnos var meklēt un atrast atbildes, kā to paveikt. Lai izdodas!

Kā tulkot ēnu un pelnu simbolus?

Māja, pils. Laba zīme, pareģo stabilitāti, mieru, problēmu atrisinājumu; jaunai meitenei – apprecēšanos.

Koki.

Var liecināt gan par bēdām, gan laimi. Ja zari vērsti uz augšu – veiksmes, prieka un vēlēšanās piepildījuma simbols; ja uz leju – neko labu nevar gaidīt.

Gredzens vai svece. Laulība, kāzas.

Drupas, nekonkrētas figūras.

Slikta zīme, vēsta par bēdām, asarām, raizēm un slimībām.

Transporta līdzeklis (lidmašīna, kuģis, mašīna, vilciens utt.). Pareģo ceļojumu vai braucienu, kam būs liela nozīme dzīvē.

Putns.

Būs labas ziņas vai veiksmīga apstākļu sakritība, var sagaidīt lielas pārmaiņas.

Suns vai vilks. Cilvēka dzīvē parādīsies persona, kas kardināli to izmainīs. Tomēr nav zināms, vai šīs pārmaiņas būs labvēlīgas vai sliktas.

Kaķis.

Iespējams flirts un romantiska aizraušanās.

Kalns. Nākotnē gaida grūtības un šķēršļi. Ir iespēja, ka cilvēka plāni realizēsies, taču būs nepieciešama izturība un pacietība.

Bedre vai ala.

Šausmīga zīme – paredz ilgu, smagu slimību vai nāvi.

Cilvēks. Nākotnē zīlētāja dzīvē parādīsies jauns cilvēks, kam tajā būs svarīga loma. Iespējams, tas būs draugs, līdzīgi domājošais vai mīļotais cilvēks.

Bērns.

Pareģo ģimenes pieaugumu.

Dzīvnieks. Nav laba zīme – var gaidīt viltību un nodevību no skauģu un nelabvēļu puses.

Puķe.

Romantika, jauni piedzīvojumi, jūtas.

Krusts. Nepatikšanas, slimības un problēmas.

Kvadrāti un trijstūri.

Liecina par zināmiem šķēršļiem, ko nāksies pārvarēt.

Jātnieks. Zīme pareģo veiksmi un panākumus dzīvē.

Velns.

Var gaidīt lielas nepatikšanas vai kārdinājumu, kas nenovedīs ne pie kā laba.

Inguna Mukāne, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock