Ziedotāji pirms gada paveica brīnumu. Mazais Dāvis saka lielu paldies!

Pirms gada Dāvis Janušs kļuva par visas Latvijas sensāciju, jo, lai glābtu pēkšņi smagi saslimušā zēna dzīvību un viņš varētu doties uz klīniku Filadelfijā, dažu dienu laikā tauta operatīvi saziedoja ārstēšanai nepieciešamos 317 174 eiro. Dāvim tika konstatēta smaga, komplicēta slimība, un ne Latvijā, ne Eiropā nebija iespējas viņu izārstēt. Cilvēki turēja īkšķus par zēna veselību, un līdzcilvēku līdzjūtības un lielās atsaucības dēļ Dāvja stāsts kļuva par pagājušā gada Ziemassvētku labestības un gaišuma simbolu.

Pēc veiksmīgās operācijas Dāvis šo gadu aizvadījis rehabilitācijas režīmā. Viņš turpina ārstēties ar medikamentiem, stiprina slimības dēļ sagrauto imunitāti, atgūst spēku pēc ilglaicīgās gulēšanas un reizi mēnesī dodas uz Rīgas Bērnu slimnīcu veikt pārbaudes. Ārsti Dāvja veselības stāvokli definē kā stabilu, tomēr kādu laiku viņam vēl būs jāturpina ārstēties.

Atbraucu uz pārbaudēm. Bet vispār jūtos labi, vienīgi man vēl ir mazliet grūti paelpot. Tāpēc man jāturpina ārstēties. Nedrīkstu sportot, pārpūlēties.

Dāvi, vai vispār apjaut, cik liela bija palīdzība, ko saņēmi no Latvijas iedzīvotājiem, kad bija nepieciešami līdzekļi tevis steidzamai glābšanai?

Tagad, jā.

Mamma stāstīja, bet bija grūtāk to saprast.

Tavs gadījums bija unikāls, sabiedrība bija tik saliedēta.

Jā, tas bija brīnums! Tā summa bija nereāla – gandrīz pusmiljons ASV dolāru. Man ir liels prieks, ka cilvēki tik ātri saziedoja tik daudz naudas, lai mani varētu Amerikā izārstēt.

Man cilvēki gan rakstīja portālā Draugiem.lv, gan sūtīja vēstules. Kad biju Amerikā, man pienāca vesela paka vēstuļu. Kaste, varētu teikt.

Kā juties?

Biju priecīgs. Tur bija visādi zīmējumi un novēlējumi.

Vai, to es nezinu. Droši vien tāpēc, ka man ļoti patīk Latvija, mēs vienkārši esam visforšākie!

Neslimot un atrast tikpat labus ārstus kā man. Un, ja vajag citu cilvēku palīdzību, lai arī viņiem palīdz.

Iepriekšējo jauno gadu sagaidīji Amerikā. Svētku uguņošanu bija iespēja redzēt?

Jā, skatījos pa slimnīcas logu. Salūts bija diezgan garš, vispār smuki.

Forši!

Kā nosvinēji savu desmito dzimšanas dienu?

Tā bija pavasarī. Neatceros īsti...

Dāvanas nebija. Man uzdāvināja naudu. Kādu laiku taupīju, un tad nopirku televizoru, kur spēlēt Xbox spēles. Man visvairāk patīk Lego datorspēles, jo tās ir visinteresantākās.

Šogad Ziemassvētkus nosvinēji mājās. Kādi tie bija?

Svinējām jaunajās mājās. Pirms pāris nedēļām pārcēlāmies uz dzīvošanu Liepājā. Mums tur ir omes, krustmāte un brālēns...

Jā, no nākamā gada atsākšu iet skolā. Liepājā būs jauni draugi. Bet vispār nedaudz bailīgi, jo sākumā visi būs sveši, nevienu nepazīšu.

Es ilgojos pēc vecajiem draugiem no iepriekšējās skolas. Ceru, ka kaut kad sanāks viņus apciemot. Bet ar Anglijas draugiem sarakstos feisbukā. Anglijā pirms tam nodzīvoju piecus gadus.

Kādu dāvanu šajā gadā lūdzi sagādāt Ziemassvētku vecītim?

Es uzrakstīju vēstuli Ziemassvētku vecītim, un viņam paprasīju Lego konstruktoru.

Šokolādes cepumiem un šokolādes konfektēm. Sūkājamo konču varētu vispār nebūt.

Vēl no gardumiem man garšo čipsi, bet tos bieži vecāki neļauj ēst.

Vairs ne. Iepriekš krāju naudu vienai datorspēlei, un nu jau tētis man to uzdāvināja.

Kad tev ir vairāk naudas, labprāt aizdod vecākiem, ja viņi palūdz?

Jā.

Man dažreiz uzdāvina vārdadienā un dzimšanas dienā.

Kas tev vislabāk garšo?

Vista.

Jā.

Kas tev negaršo?

Sēnes.

Negaršīgas.

Par sēnēm zinu vienu anekdoti. Ierodas ciemiņi, un namamāte piedāvā: „Varbūt ēdīsiet sēnītes?” – „Nē, paldies. Mums patīk tikai lasīt.” Un saimniece atbild: „Labi, nobēršu zemē!” (Abi smejas.) Tev sēnes lasīt patīk?

Nē. Labāk makšķerēju.

Ā, atcerējos! Vēl man negaršo slimnīcas ēdiens Latvijā. Esmu to ilgu laiku ēdis. Varu ēst vienīgi kādas divas zupas, kas ir normālas. Brokastīs ēdu arī putru, bet pārējais tiešām negaršo. Amerikā slimnīcā ēdiens bija garšīgāks.

Gandrīz viss. Tur bērniem dod burgerus, kokakolu...

Tev jau ir pašam savs telefons?

Jā, bet tikai ar podziņām. Kādreiz bija arī skārienjutīgie. Pirmo mamma man uzdāvināja, kad dzīvojām vēl Anglijā, un tad es to biju nejauši nobloķējis un neatcerējos paroli. Vajadzēja atbloķēt, bet arī nākamo paroli es aizmirsu. Otru telefonu man uz Ameriku atveda pagājušajos Ziemassvētkos. Taču vienreiz naktī es paspēlēju spēles, noliku telefonu zem spilvena, un, kad pamodos, pamēģināju ieslēgt, bet nesanāca. Trešo telefonu kaut kur pazaudēju, tāpēc man tagad ir ar podziņām. Bet tas nekas, nav tik traki.

Man liekas, ka meitenes vispār nav foršas.

Kāpēc?

Viņas ir neinteresantas.

(Sarunā iesaistās Dāvja mamma Baiba un viņu mudina: „Nu pastāsti par meitenēm, kuras tev patika!”)

Kuras?

(Mamma: „Piemēram, Selīna...”)

Tas bija bērnībā! Spēlēties ir foršāk ar draugiem. Mans labākais draugs ir Anglijā.

Pēdējā laikā nav nekā traka bijis. Kad biju mazāks, tad gan darīju daudz blēņu. Pirms dažiem gadiem ar draugiem pie manis mājās istabā uz paklāja samētājām olas. Paņēmām tās no ledusskapja un sacentāmies trijatā, kurš tālāk aizmetīs. Tas bija riktīgi jautri!

Ceru, ka tu vismaz uzvarēji!

Gandrīz.

Viņa mums deva karotes, lai savācam olas, un pēc tam tīrīja paklāju. Īpaši nedusmojās.

Esi kādreiz stāvējis kaktā?

Nē, bet atcerējos vēl vienu nedarbu. Kad biju mazāks, biju pie draugiem aizgājis ciemos. Mēs ēdām čupačupus un salipinājām drauga māsai matus. Viņai bija grūti izmazgāt.

Savai māsai gan es neļautu tā darīt.

Jā, Maija, viņai ir četri gadi. Dažreiz kopā spēlējamies, dažreiz kaujamies. Viņa mani mēdz kaitināt, reizēm ir sūdzambībele. Dusmojos, kad viņa švīkā manas klades. Kad bija mazāka, plēsa manas mantas. Tagad, kad ir paaugusies, labojusies. Kad nestrīdamies, spēlējam kopā visādas spēles, liekam Lego konstruktorus.

Vai tev mājās ir kāds mājdzīvnieks?

Vēl nav, bet es gribu suni. Vēl nezinu, kādu tieši, jo man patīk daudzi suņi. Mamma apsolīja, ka pēc Jaungada aizbrauksim uz kādu dzīvnieku patversmi un paņemsim sunīti. Tad es ar viņu spēlēšos un varēšu iet pastaigāties.

Man patīk peldēt, zīmēt.

Esi domājis, par ko gribētu kļūt, kad izaugsi liels?

Nē.

Tā ļoti nefanoju. Man visvairāk patīk hokejs. Kad biju mazāks, kopā ar opi Liepājā esmu gājis skatīties spēles. Gribētos kādreiz aizbraukt paskatīties kādu Rīgas Dinamo spēli.

Un kādu mūziku patīk klausīties?

(Domā.) Man ir kauns teikt.

No latviešu mūzikas man vispār nekas nepatīk, klausos tikai ārzemju. Bet, kas tās par grupām, nevienu negribu nosaukt. Par visām kauns.

Kas ir biedējošākais, ko šogad esi darījis?

Vasarā bijām Siguldā uz rodeļiem. Braucu viens pats, man bija ļoti bail. Tāpēc nobraucu tikai vienu reizi. Tur jābrauc lejā no ļoti liela augstuma, un es visu brauciena laiku bremzēju. Braucu arī ar pacēlāju, un arī briesmīgi baidījos, lai gan sēdēju tajā krēslā kopā ar savu brālēnu Dāvi, kuram ir desmit gadu, tāpat kā man. Bet es par viņu esmu mēnesi vecāks.

Visvairāk esmu smējies par jauno multeni Prāta spēles. Meiteņu multenes ar māsu gan neskatos.

Grāmatas arī lasi?

Dažreiz, kad liek.

Neatceros.

Dāvi, tu esi riktīgi foršs puika! Uz atvadām vēlos tev vēl pajautāt – vai nojaut, kas ir sargeņģelis?

Zinu, kas ir sargeņģelis! Sargeņģelis ir tas, kas vienmēr ir blakus, sargā no briesmām un palīdz. Es jūtu, ka man tāds ir.