Ditas Lūriņas-Eglienas gada atklāsme: "Bailes ir slikts padomdevējs"

Pavasarī viena no spožākajām Latvijas Nacionālā teātra aktrisēm atzīmēja 40. dzimšanas dienu, sakot, ka šajā dzīves posmā jūtas lieliski. „Katrā ziņā kā tante nejūtos,” viņa smēja: „Gluži otrādi – manī ir tāds dullums. Faktiski viss, ko daru, ir traks. Tas ir nenormāli, un principā tam nav nekādas loģikas.”

Savos četrdesmit Dita aizvien priecē ar izcilu figūru, atļaujas tērpties kā jaunkundze, nevairoties ne no īsām kleitām, ne dekoltē, plecu un muguras atkailināšanas, un, piemēram, Spēlmaņu nakts apbalvošanas ceremonijā izskatījās žilbinošāk par daudzām jaunajām uzlecošajām skatuves zvaigznītēm.

Neļauj vairs sevi pārslogot darbā

Šis gads Ditai ir ne tikai zīmīgs ar apaļo dzimšanas dienu, bet arī drosmīgām pārmaiņām – gan ārēji, gan iekšēji. Vaicāta par lielākajiem ieguvumiem, ko atnesis laikaposms šā gada griezumā, aktrise ļauj nojaust, ka beidzot sabalansējusi darbu ar atpūtu un vairs nejūtas kā nodzīts darba zirgs.

Talantīgajai aktrisei, kurai neskaitāmas sezonas pēc kārtas režisori lomas bēra kā no pārpilnības raga, pietika dūšas pateikt: „Stop!” Nu viņa spēlē astoņās Latvijas Nacionālā teātra repertuāra izrādēs, vairs nejūtas pārgurusi un, saprotams, var vairāk laika un enerģijas veltīt gan attiecībām ar vīru aktieri Mārtiņu Eglienu, gan dēlam Ernestam un meitai Grētai.

„Man tiešām ir liels gandarījums, ka ir izdevies samazināt slodzi darbā, ka varu un drīkstu pateikt „nē”, ka man nav jādara viss, ko liek. Manī ir ļoti liela pateicība savam teātrim par sapratni un pretimnākšanu. Novērtēju, ka varam būt vienādā izjūtā un vienoties, kā mēs dzīvojam.” Vaicāta, vai jau sajūt pārmaiņu rezultātu, vai ir uzlabojusies dzīves kvalitāte un vairojies darbaprieks, Dita atbild: „Jā, rezultātu es sajūtu un esmu par to ļoti priecīga.”

Jāsaņemas un jāiet bailes izaicināt

Brīvība kā simboliski, tā praktiski bija dāvana no darbavietas arī Ditai jubilejā. Liels bija aktrises prieks, kad tolaik Nacionālā teātra izpilddirektora amatā esošais Ojārs Rubenis Lūriņai paziņoja, ka dzimšanas dienā dod viņai skatuvi, uz kuras ļauts darīt, ko vēlas. Lūriņa izlēma to piepildīt ar koncertstāstu Tango. Bez asinīm.

„Mans teātris manā 40. dzimšanas dienā man pasniedza vislielāko dāvanu – brīvību un laiku. Brīvību izvēlēties, ar ko kopā doties šajā piedzīvojumā. Brīvību izvēlēties stāstu, tēmu, skanējumu, sajūtas un paņēmienus. Un uzdāvināja laiku. Laiku manā vismīļākajā spēles laukumā pasaulē – uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves,” no sirds pateicīga bija Dita Lūriņa.

Ditai šis gads atnesis vēl kādu dāvanu – atziņu, ka dzīvē uz priekšu jāiet drošiem soļiem. „Atklāsme, ko šajā gadā ar prieku esmu piedzīvojusi un sapratusi, ir, ka baidīties nav vērts! Ja ir kāda lieta, no kuras bīstamies un tāpēc izvairāmies, negribam sevi ar to konfrontēt, tā aug aizvien lielāka. Bet, tiklīdz tu šīm bailēm ej klāt, tās rūk mazumā. Vajag darīt to, ko gribas, pat ja ir nenormāli bail. Esmu sapratusi, ka bailes ir slikts padomdevējs. Tāpēc, tiklīdz bailes piesakās, vajag tā: ahāāā, tātad tur man ir jāiet! Ir jāsaņemas savas bailes izaicināt.”

Aktrise žilbina ar sunīti

Dita Lūriņa visai bieži, darba gaitās dodoties, ņem līdzi savu suņuku Boni, pilnā vārdā Bonifāciju Paulānu. „Viņš man ir kā trešais bērns,” atzīst skatuves dīva.

Miniatūrais Jorkšīras terjers, kas pirms sešiem gadiem Ditas dzīvē ienāca kā dāvana vecākajam dēlam Ernestam dzimšanas dienā, nu kļuvis par uzticamu aktrises pavadoni.

Bija brīdis, kad uz darbu Latvijas Nacionālajā teātrī devās ne tikai Dita ar vīru Mārtiņu, bet arī viņu četrkājainais draugs. Pat ne kā pavadonis, bet gan aktieris: Bonis kopā ar Ditu nāca uz paklanīšanos izrādē Bāskervilu leģenda – viņš simbolizēja Bāskervilu suni, kas izrādes laikā fonā baisi rēc. Miniatūrā suņuka parādīšanos uz skatuves publika, protams, uzņēma ar sirsnīgu humoru, un joks bija izdevies. Aktrise atzīst, ka viņas mīlulis dažkārt gan ir izsprucis un izskrējis uz skatuves citās izrādēs, kur nedrīkst. „Vienkārši izlauzies uz skatuves, lai meklētu mani.”

Sava friziere un auklīte teātrī

Par to, kā notika mājas mīluļa izvēle, Dita pirms dažiem gadiem stāstīja: „Ernests ļoti gribēja suni, un šis bija mazākais eksemplārs, kas izskatās pēc suņa, kuru var neizvest ārā, ja nu kas. Jo mājās visu prot izdarīt, kā vajag. Piemērots mūsu dzīves ritmam.”

Tā kā Jorkšīras terjeriem nepieciešama safrizēšana, Lūriņai nekas cits nav atlicis, kā meklēt savam sunim frizētavu. „Mums ir sava frizētava, friziere. Pagājušajā reizē viņa man prasa – jums pašai taču ir kāda laba matu eļļa ar keratīnu? Saku – jā, ir. Viņa jautā – bet tāda laba? Es atbildu – laba... Nu tā mēs abi ar suni mēdzam sēdēt ar eļļu galvā,” pastāstīja aktrise.

Teātrī Bonis ir biežs viesis arī tad, kad pašam nav jākāpj uz skatuves. „Viņš ļoti nelabprāt paliek mājās, tāpēc visai bieži savās gaitās ņemu līdzi. Suns faktiski man ir kā vēl viens bērns – ja kaut kur nevaru viņu ņemt līdzi, tad jādomā, kas viņu auklēs. Pat teātrī viņam ir sava auklīte! Ģērbēja Dainīte Miķelsone ir Boņa lielā mīlestība. Ja abi bez saitītes nākam uz teātri, tad, satiekot Dainīti, viņš maina virzienu un iet viņai līdzi. Tā ir mīlestība, un tur es nejaucos,” dzirkstoši smiedama, atklāj Dita.

Suns kā skatuves dekorācija koncertos

Nu jau Bonis ar Ditu dodas ne tikai uz teātri, bet arī uz koncertiem, kuros uzstājas ar brīnišķīgo balsi apveltītā skatuves māksliniece.

„Dažos koncertos suns ir bijis līdzi, un, kā saprotiet, ir ļoti viegli strādāt, jo visa publika skatās uz Boni. Ņemu viņu gan uz skatuves padusē, gan arī palaižu pašu pastaigāties, piemēram, starp pianistu un mani. Tas mums tāds triks – dzīvā scenogrāfija jeb skatuves suns. Viņš gan ne vienmēr par šo skatuves pieredzi ir sajūsmā un dažreiz, ja dziedāšana viņam šķiet kļuvusi par garu, uzrej, lai, kā noprotu, pateiktu: „Nu cik var gaidīt?!”

Šā gada izskaņā Dita piedalās pat vairākos muzikālos projektos, ar ko uzstāsies ārpus teātra. Ziemassvētku laiks viņai paies, kopā ar aktrisi Zani Dombrovsku apbraukājot Latviju un uzstājoties ar koncertprogrammu Kamīns un vīns, kurā mākslinieces izpildīs Aigara Voitišķa dziesmas, bet, pavadot 2018. gadu, 30. decembrī VEF Kultūras pilī Lūriņa-Egliena uzstāsies Vecgada koncertā 50.–80. gadu stilā, kur tiks atsauktas atmiņā tā laika populārākās dziesmas.

„Bet paši Ziemassvētki vienmēr ir mājās ar ģimeni! Tā ir svēta lieta. Tur neviens koncerts nevar iejaukties. Tur var nākt ar īpašu uzaicinājumu kaut vai Donalds Tramps!” strikti teic Dita.