Latvijas stiprās dzimtas. Ciemos pie Abgunstes muižas saimniekiem - uzņēmīgās Avotnieku ģimenes

Reiz vaļsirdīgi atzinos dzejniecei Inesei Zanderei, ka nespēju iedomāties sevi līdzenumā, jo horizonta pārredzēšana manī raisa iztēles trūkumu. Viņa, zemgaliete būdama, pasmējās un atbildēja, ka es neko nesaprotu, jo Zemgales mērogā un apvāršņa plašumā attīstījušās stipras sievietes un literatūra – Anna Brigadere, Aspazija, Gundega Repše.

Tieši līdzenums ļāvis viņu radošajai domai ieskrieties pa īstam un neatdurties pret pakalniem un mežiem. Kopš tā laika Zemgales laukos saredzu ko vairāk, taču, arī Abgunstes muižas jaunā saimniece Asnāte Avotniece nespēja iedomāties, ka reiz dzīvos Zemgales līdzenumā un atjaunos muižu.

Tas ir svarīgs darbs, jo 20. gadsimta sākumā Latvijā bija aptuveni divarpus tūkstoši muižu. Tagad to ir palicis tikai tūkstotis. Uzaugusi Rīgā, Asnāte kopā ar vīru Jāni un abu ģimenēm kopj vienu mazu Latvijas daļiņu. Tā, iespējams, ir viena no skaistākajām dāvanām, ko uzņēmīgi cilvēki spēj dāvāt mūsu valstij simtgadē.

Nesen savā Facebook dienasgrāmatā Asnāte publiski padalījās ar personīgu ierakstu: “Pirms desmit gadiem man vēl nebija viedtālruņa un konta sociālajos tīklos, tāpēc atliek bez fotogrāfijas, vienīgi vārdos izteikt atmiņas un pārdomas. Par to, kā trīs jaunās māmiņas, – Agnese Tetere, Marita Veldre un es –, tikko apņēmīgi sākušas PR maģistrantūras studijas Biznesa augstskolā Turība, kopā ar kursabiedriem uz vienu dienu devās veikt labos darbus. Kaut kur, kaut kādā man nezināmā Zaļenieku pagastā (labi, ka Tērvete tuvu, vismaz sapratu, kur ved) tīrīt krūmus ap kaut kādu Pūteļu karjeru un stādīt kokus.

Ja man tajā septembra dienā, kāds būtu pareģojis, ka pēc desmit gadiem sēdēšu tepat, trīs kilometrus tālāk, pie muižas, ko saukšu par savām mājām, lai sagaidītu no Zaļenieku skolas (kur toreiz ēdām talkas pusdienas) savas trīs meitas, es laikam pat tam trakajam noticētu! Bet ir tik interesanti nezināt un ļauties, un priecāties, darīt un paļauties. Mīlu dzīvi un visus, kurus man tā laime satikt te. Ļoti... Paldies, paldies, paldies! Par dzīvi laukos!”

Pārcelšanās no Rīgas uz laukiem

Vēl pirms gada Avotnieku ģimene dzīvoja Krišjāņa Barona ielā, Rīgas centrā. Audzinādami trīs meitas, satikuši savu ceturto aprūpējamo – vairākus gadsimtus seno Abgunstes muižu, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Skumja, nolaista, aizmirsta ēka, ko izsolē iegādājās Avotnieki, tagad ar biedrības Radošuma meka, dažādu projektu un sabiedrības atbalstu top par radošuma centru.

Jaunie muižnieki – trīsdesmitgadnieki ar trim meitām – galvaspilsētu pameta pērnajā rudenī, tad arī meitas sāka skolas gaitas Zaļenieku skolā. “Jāatzīst, ka mēs meklējām plašumus, izaicinājumus. Muiža ir gana liels izaicinājums, lai par to padomātu. Un, ārēji apskatot, tā mums ļoti iepatikās. Riskējām pieteikties izsolē, kaut gan nebijām redzējuši, kā muiža izskatās iekšpusē, jo iepriekšējais saimnieks nelaida iekšā. Tas bija apgrūtinājums, taču nojauta teica priekšā, ka būs labi, ka tiksim galā,” atceras Asnāte.

Sekoja izsole, un Avotnieku ģimene kļuva par Abgunstes muižas jaunajiem saimniekiem. Muiža celta 1780. gadā, taču 1905. gadā nodedzināta un pēc revolūcijas uzcelta no jauna. “Vispirms bija talka, jo vajadzēja ar kaut ko sākt. Sapulcinājām draugus un ģimeni, lai iztīrītu muižas pirmo slāni, kas bija gruži un atstātā miskaste. Te bija skumja noskaņa. Ēka vairāk nekā desmit gadus bija neapdzīvota, pamesta, nevēdināta, neapkurināta,” stāsta Asnāte.

Šobrīd vieta atplaukst un aicina pie sevis radošus prātus. Divu gadu laikā, kopš muižas durvis ir plaši atvērtas, baudīti mākslas simpoziji, uzņemts tūkstošiem viesu, ievilkts ūdens, salabotas ūdens notekas, restaurēti daudzi desmiti vēsturisko logu, istabu, uzbūvēts Baltijā lielākais keramikas ceplis, iekārtotas darbnīcas un naktsmājas māksliniekiem, uzbūvēta svinību nojume un aizvadītas daudzas līksmas kāzu un svinību naktis. Par dekorācijām, gaisotni un viesu labsajūtu rūpējas Avotnieki un viņu palīgi, kas paši apdzīvo divas no 32 vēsturiskajām telpām.

Muiža – ģimenes magnēts

Jaunie saimnieki muižas uzturēšanu un restaurēšanu uzskata par sarežģītu, taču izpildāmu mērķi. “Muižas atjaunošanā roku pielikuši visi. Uz ģimeni varam paļauties! Tāpēc ir tik jauki ne vien kopā strādāt un lauzīt galvu, piemēram, par to, kā atjaunot jumtu, bet arī svinēt dzīvi. Muiža ir kā ģimenes magnēts. Tik liela, ka pietiek vietas visiem radiem. Var pat pazust un atpūsties, ja gribas pabūt vienatnē.

Mēs ar Asnāti sākām velt mazu sniega bumbu, ko pārējā ģimene palīdz turpināt velt. Sākumā, protams, tuvinieki brīdināja, ka tas ir liels risks, lieli līdzekļi, ka šī muiža var mūs salauzt. Es jau arī darītu tāpat – brīdinātu! Taču, kad iegādājāmies muižu, visi nāca palīgā. Tas ir ģimenes atbalsts un spēks. Paldies viņiem par to! Tagad sniega bumba ar darbiem ievelta tik apjomīga, ka tikai kopā ar tuviniekiem varam pavelt darbus uz priekšu,” atzīst Jānis.

“Mēs nedzīvojam ilūzijās, bet ar savu darbu un sev tuvo cilvēku palīdzību ļaujam atdzimt Abgunstes muižai, kurai nu ir lemts kļūt par radošuma rezidenci. Lielā ģimene ir ļoti liels atspaids, tiekam galā pašu spēkiem. Un ir tik brīnišķīgi, ka vēl joprojām mums ir četru paaudžu pieredze un iespēja stāstus nodot tālāk,” uzsver Asnāte.

Jaunie muižnieki atzīst, ka restaurācijas darbus veic lēnām un prātīgi. Nepieciešami milzu līdzekļi, tāpēc pamazām turpinās muižas un  tās mākslinieciski un vēsturiski vērtīgo elementu atjaunošana. Reizēm tiek rasti radoši risinājumi. Liela vērtība ir arī līdzšinējā projektu un pasākumu organizēšanas pieredze. Restaurētajā muižas pagraba ziemeļu spārnā izveidotas vairākas darbnīcas: restauratora, keramikas un tekstila apstrādes darbnīcas, izveidota arī koprades telpa māksliniekiem, noliktava un ekspozīcijas.

“Mums pašiem nav restauratora, būvnieka vai arhitekta izglītības. Varētu teikt, ka mācāmies paši un ļaujam mācīties arī citiem, piesaistot jaunos restauratorus. Līdz šim valsts pieminekļu inspekcija novērtējusi mūsu darbu un centību, atjaunojot muižas fasādi un ļauj arī iekštelpas restaurēt pašiem,” stāsta Jānis. “Mēs esam veiksmes stāsts, iedvesmojot citus, ka iespējams paveikt šādus darbus bez miljona, pat bez pusmiljona, bez īpašas izglītības. Galvenais ir uzņēmība, gatavība mācīties, entuziasms un čaklums,” uzsver Asnāte. Avotnieki tiekas ar citiem muižniekiem, dalās pieredzē, runā konferencēs, kaut gan pagājuši tikai divi gadi, kopš saimnieko muižas telpās. Nesen piedalījušies arī starptautiskā konferencē Rundāles pilī.

Sagaida ģimene, seši kaķi un spoks

Atjaunotajās muižas telpās dzīvo pati Avotnieku ģimene un viņu seši kaķi. Šeit tiek rīkoti dažādi radoši, izglītojoši un izklaides pasākumi. Muižas atjaunošana notiek, pateicoties dažādiem projektiem, finansējuma piesaistei, pašu izdomai. Jānis stāsta, ka atgriezt muižai bijušo spozmi nav viegli, tomēr tas nav neiespējami pat ierobežotā līdzekļu apjoma dēļ.

“Iepriekšējās vasaras mums bija kā jau visām normālām ģimenēm, bet šī, 2018. gada vasara, ir pirmā, kad var teikt, ka muižā ir sezona, ka esam atvēruši durvis un sirdis citiem cilvēkiem. Labiekārtojām, ieguldījām un domājām, kā izīrēt telpas kaut dažām kāzām un pasākumiem, kas būtu labs finansiāls atbalsts, lai varam darbu turpināt. Ir liels prieks par katru apstiprināto projektu, bet tas prasa arī savu līdzfinansējumu noteiktos termiņos.

Ar prieku un gandarījumu jāatzīst, ka piepildījās visas nedēļas nogales un ne tikai. Šogad mūsu muižā notika vairāk nekā 20 kāzas, svinības, foto plenērs, gleznotāju izbraukumi, keramiķu simpoziji. Iedomājies, cauri tavam namam diennakts laikā brīžiem iziet 20–130 cilvēki! Katrs pasākums ir īpašs, vienalga – vai tās ir kāzas vai kādas grupas radošs izbraukums. Dažreiz šķiet, ka ceļojam, jo pie mums atbrauc cilvēki no visas pasaules. Uz brīdi kļūstam par daļu no viesu dzīves, jo uzņemam viņus savās mājās.

Viņi ēd mūsu pagalmā, glezno mūsu lielajā istabā, guļ kādā no mūsu 17 guļamistabām. Mēs neesam muiža, kur uz vietas ir tikai menedžeris un tehniskie darbinieki. Uz vietas esam mēs paši. Abgunstes muižā saimniekojam kā biedrība Radošuma meka un ikdienā esam mēs ar Jāni, mūsu meitas un seši kaķi. Ļoti palīdz vīramāte un mana krustmāte,” stāsta Asnāte. Esot bijis vēl viens pastāvīgs iemītnieks, ko redzējušas trīs ģimenes sievietes. Tas ir spoks, apmēram desmit gadus vecs, gaišmatains zēns, kas skraidījis pa kāpnēm.

Pazudis tad, kad Avotnieki pārcēlās uz dzīvi muižā pavisam. Kopš tā laika vairs nav redzēts. Asnāte domā, ka tas ir sešu kaķu vai skaļo pasākumu dēļ. Agrāk muiža bijusi medību pils, vēlākos gados – skola, pēc tam tur bija iekārtoti dzīvokļi un veikals, 1931. gadā pagasts te ierīkoja Abgunstes skolu. Muiža izdzīvojusi Latvijas vēsturi. Kādā no šiem posmiem acīmredzot te pabijis arī desmitgadīgais zēns, kurš tagad spokojas kāpnēs. Varētu teikt, ka Avotnieki ir pirmie muižnieki, kuri te dzīvo un reizē arī kalpo. Pirmie 21. gadsimta aristokrāti, kas atjauno aizgājušo muižas godību, papildinot ar laikmetīgām mākslas un interjera vērtībām.

Rezidence jaunrades procesiem

Avotnieki muižu ne tikai atjauno, bet arī pievieno jaunus mākslas darbus, kas kalpo muižai un priecē viesus. Interjerā redzamas brīnumainas stikla lustras, kas darinātas, pārstrādājot sadzīves priekšmetus, un trauki, kas radīti īpaši muižai. “To paveikuši mākslinieki no Latvijas, Gruzijas, Igaunijas, Somijas, Turcijas, Izraēlas, ASV un citām pasaules malām, kas rezidējuši pie mums. Izveidotos traukus un citus keramikas priekšmetus viņi atstāj šeit, muižā, kā piemiņu par Latvijā pavadīto laiku.

Mākslinieku viesošanās šeit nav retums. Katrs kaut ko nelielu atstāj. Piemēram, arhitekts Ivars Mailītis uz vienas istabas sienas uzzīmēja skaistas klavieres. Lai arī pagājis īss brīdis, kopš te saimniekojam, esam paveikuši daudz. Pēc franču cepļu meistara projekta blakus muižai tiek veidota unikāla, Japānai raksturīga keramikas apdedzināšanas krāsns,” stāsta Jānis.

Visi, kuri ierodas uz lielajām brokastīm, var mieloties no traukiem, kas īpaši radīti ēdienu pasniegšanai muižā. Katrs trauks ir īpašs un citādāks. Jānis, cilājot traukus, par katru stāsta ar lielu sirsnību, minot gan autoru, gan valsti, no kuras tas nāk. Ar neviltotu lepnumu piebilst, ka daudzi ārzemju mākslinieki atgriežas, jo Abgunstes muiža iedvesmo un jaunradītā infrastruktūra ir piemērota darbu tapšanai.

Izcilā keramiķa ietekme

Abgunstes muižā tapis gan izmērā, gan tehnoloģiski iespaidīgs ar malku kurināms ceplis. Cepļa dizainu un plānojumu izstrādājis franču meistars Klods Osāžs. Darbos roku pielikuši arī vietējie iedzīvotāji – Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas audzēkņi, finansēja LEADER programma. Anagamas tipa ceplis, ko precīzāk var dēvēt par Nobirogamas cepli, ir sens keramikas cepļu veids, kas Japānā “ieceļojis” no Ķīnas un Korejas mūsu ēras 5. gadsimtā.

Tā ir Dienvidķīnas kāpjošā drakona cepļa versija, kas pārveidota, sadalot apdedzināšanas telpu vairākos kambaros, tādējādi dodot iespēju iegūt dažādus apdedzināšanas efektus. Šāda tipa krāsnīs keramiku apdedzina īpaši augstā temperatūrā. Kādēļ muižā top ceplis un keramikas mākslas darbi? Atbilde meklējama dzimtas saknēs.

“Leģendārais latviešu keramiķis Pēteris Martinsons bija Asnātes mammas krusttēvs. Viņam nebija bērnu, viņa bērni bija viņa keramika, un arī Asnāte viņam bija mīļa, gandrīz kā mazmeitiņa. (Martinsons ir pasaulslavens keramikas mākslinieks, viņa vārdā nosaukts arī starptautisks apbalvojums keramikas mākslā – Martinsona balva, ko pasniedz reizi divos gados izciliem keramiķiem – Red.) Tā radās pastiprināta interese par keramiku, un Asnāte un viņas krustmāte Ilze sāka rīkot asambleju un vēlāk arī simpozijus starptautiskā līmenī. Te arī ģimenes kopība un izcilību godināšana,” stāsta Jānis.

Tagad uz Abgunstes muižu brauc keramiķi no visas pasaules – izlikti apskatei gan plauktos, gan uz galdiem, gan laukā pie klēts redzami laikmetīgi keramikas darbi, ko mākslinieki atstājuši muižai.

Dzimtas radošā dzirksts

Asnāte kopš bērnības vasaras pavadīja pie jūras, Saulkrastu vasarnīcā, ko projektējis un cēlis viņas vectēvs. Šķitis, ka nav iespējams plašums un atpūta bez jūras, bet tagad vasara paiet pie zaļās jūras vai dzeltenās rapšu jūras Zemgales līdzenumā.

“Nekad nedomāju, ka dzīvošu Zemgalē. Pēc bērnu piedzimšanas sapratu, ka iluzorā aizņemtība, pilsētas ritms un cepiens par sīkumiem ir nieks! Pirms tam biju teicamniece, maksimāliste, ideāliste, kurai viss jāpadara perfekti. Kad piedzimst bērni, šī kaite ātri pāriet un tu sāc uz dzīvi raudzīties citām acīm, atveras arī cita domāšana, radošums. Bērnam ir cits ritms, kas sagroza dzīvi.

Arī mana dzīve mainījās, ienāca beznosacījuma mīlestība, par ko parasti runā jogas nodarbībās, bet izprot tikai tad, kad tur rokās mazu ķipariņu. Tad arī citādāk sāc sajutu savus vecākus, mammu, vecvecākus. Tajā brīdī sākas patiesā saikne ar ģimeni, dzimtu. Arī domas pavērsās citā virzienā. Gribējās radīt kaut ko paliekošāku, īstāku, būt paraugam savām meitām. Mūsu trīs meitas, protams, palīdz darbos, bet mēs viņas neizkalpinām, jo muiža ir mūsu sapnis un ambīcijas, kas nedrīkst kļūt par akmeni viņu kaklā. Protams, priecāsimies, ja viņas turpinās mūsu lielo misiju,” aizdomājas Asnāte.

Viņas vectēvs Ivars Bumbieris bija arhitekts, tētis Gints Freimanis – interjera dizainers ar zināšanām arhitektūrā. Lieti noder viņu padoms un atbalsts, lai gan vēsturiskas muižas atjaunošanā Asnāte un Jānis ir celmlauži.

Pavisam nesen Avotnieki atklājuši, ka ar muižu ir senāka dzimtas saikne. Izrādās, ka no Jāņa dzimtas nācis Abgunstes muižā ierīkotās skolas pirmais direktors.

Burzmas spēks

“Paralēli atjaunošanas darbi, trīs meitas, nākotnes projekti un plāni. Viss reizē, viss vienkopus! Nepaguvām pat sagurt no šā virpuļa!” atbild Jānis, kad vaicāju, vai nav noguris no nemitīgās cilvēku burzmas. Asnāte gan atceras nelielu atelpas brīdi, kad beidzot no rīta bija apsēdusies terasē baudīt kafiju un jau pēc minūtes klāt bijis būvdarbu vadītājs, atgādinot, ka jāsāk restaurēt terasi, kamēr pieturas silts laiks un līdz nākamajam pasākumam vesela nedēļa!

“Es palūkojos uz savu neizdzerto krūzīti un atbildēju, ka sāksim terases atjaunošanu, kad būšu padzērusi kafiju. Tas labi ilustrē tempu, kādā Abgunstes muižā viss notiek,” stāsta Asnāte. Avotnieki ir darba devēji paši sev. Līdzšinējā pieredze pasākumu rīkošanā, sabiedriskajās attiecībās, projektos ļoti noder. Lai savilktu galus, Asnāte un Jānis paralēli nerimstošajai slodzei muižā strādā arī citus darbus.

“Mūs mēdz dēvēt par muižniekiem, skan jau smalki! Bet kas ir mūsdienu muižnieks? Lielākais kalps pats sev! Paši podus tīrām, atjaunojam skursteni, klājam gultas, slaukām putekļus, dekorējam, raizējamies par jumta atjaunošanu, skrāpējam sienas, esam gidi, rakstām projektus,” smejas Asnāte.
Avotnieku ģimenes tradīcija ir kopīgas svinības. Kopā tiek svinētas vārdadienas, dzimšanas dienas, jubilejas. Visi tiek salūgti un mīļi gaidīti, tie ir brīži, kad ir visstiprākā dzimtas sajūta un saikne ar saviem mīļajiem.

Sakopt daļiņu Latvijas

Ģimenes apgūtajai muižai cauri izgājuši jau ap 8000 cilvēku. Asnāte un Jānis katram, kurš iebrauc pagalmā, labprāt izrāda ēkas, apkārtni, cepli. Priecājas, ja apmeklētāji novērtē, kāds nolemj pārnakšņot vai piesakās palīgā darbos. Abgunstes muižas saimnieki cer, ka pēc pāris gadiem ēku komplekss būs atjaunots pilnībā.

Šobrīd ir iecerēts pabeigt istabu labiekārtošanu un savest kārtībā blakus muižai esošo klēti, lai turpmāk pasākumus šeit varētu aizvadīt ar vēl lielāku vērienu. “Ja tas drīkst būt novēlējums, tad gribētu katram Latvijas cilvēkam simtgadē novēlēt uzņemties sakopt, restaurēt, atjaunot nelielu, vidēju vai lielu vietiņu Latvijā. Lai tas būtu ilgtermiņā, un lai uzņēmība neapsīkst pirmajās grūtībās.

Patriotisms nav tikai īss uzliesmojums, kas rodas, jūtot līdzi savējiem sportā. Patriotisms ir ilgtermiņa apņēmība, darīšana, lietu uzlabošana Latvijā. Katram novēlu savu mūža sirds projektu Latvijā,” novēl Asnāte. Viņa arī aicina novērtēt Latvijas dabu, atklāt tās skaistumu saviem pēcnācējiem.

“Vediet bērnus prom no bezjēdzīgās pilsētas patērētāju vides, sniedziet iespēju nedzīvot burzmā, bet vietā, kur vairāk zaļumu, lai mazais cilvēks uzzied. Mēs, vecāki, varam kopā ar saviem bērniem sakopt kādu Latvijas stūrīti, lai viņiem ir piesaiste savai dzimtajai zemei un nav jābrauc prom. Vai esi padomājis, kāpēc piedzimi tieši Latvijā?” uz atvadām vaicā Asnāte.