Uz 10 jautājumiem atbild šā brīža lielākā pārsteiguma, filmas "Homo Novus" režisore Anna Viduleja

1. Vai tas, ka nākat no mākslinieku ģimenes, ietekmējis arī jūsu izvēli pievērsties kino režijai?

Skatoties, ar kādu atbildību tēvs (Mihails Savisko – kinokritiķis, leģendārā TV raidījuma Kino un mēs veidotājs – KJ) pārdomā katru vārdu savās publikācijās – rakstos, intervijās – vai televīzijas raidījumos par kino, un baudot mammas (muzikoloģe un vairāku muzikālo TV filmu scenāriste Ligita Viduleja – KJ) aizrautību, kad mūsu dzīvoklī notika mēģinājumi filmēšanām un kleitu piemērīšanas, protams, ka ļoti ieinteresējos par šo vidi. Vienā brīdī sapratu, ka piedalīšanās kino veidošanā ir jēgpilns dzīvesveids. Ar milzīgu prieku un aizrautību arī pati sāku šajā jomā kustēties.

2. Esat studējusi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, Eiropas kino koledžā Dānijā, Nacionālajā TV un kino skolā Lielbritānijā… Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai filozofija joprojām būtu labākais pamats kino studijām Eiropā?

Filozofos iestājos pēc vidusskolas, jo braukt uz Krieviju un mācīties kino tūlīt pēc brīvības atgūšanas man nebija drosmes. Tobrīd politiskā situācija šķita jauna un nesaprotama, tāpēc iepriekšējais ceļš, pa kuru gāja daudzi tagadējie Latvijas profesionāļi, tajā brīdī nešķita pieejams.

Filozofos nomācījos divus gadus, līdz Ansis Epners izsludināja uzņemšanu Kultūras akadēmijā – kino režijas kursā. Pie pirmās iespējas skrēju uz šo kursu un biju pateicīga Ansim – šīs izglītības pamatlicējam Latvijā –, ka viņš mani uzņēma. Mācījos vienā kursā ar Kristīni Želvi, Viesturu Kairišu un citiem.

Bet filozofija – jā, tā veicināja manu izpratni par domas veidošanos. Neko šajā ziņā nemainītu, viss sanāca brīnišķīgi. Latvijas izglītība bija labs pamats studijām Lielbritānijā, kur kinoindustrija ir vērienīga un jaudīga. Skola rūpējās par studentiem, sūtot viņu darbus uz festivāliem, tā arī mans diplomdarbs – īsfilma Naktsputni – nonāca Kannās.

3. Esat režisējusi arī mūzikas klipus un reklāmas. Ar ko bagātināta popkultūras vēsture šajā jomā?

Pirmā reklāma bija pret narkotikām – tāds melnbalts karuselis, par ko aģentūra saņēma Zelta āmuru. Tad CSDD piesprādzēšanās reklāma. Tālāk garš saraksts ar bankām, maizes cepējiem. Man bijusi tā veiksme veidot sociālās reklāmas par to, ko pati ar drošu sirdsapziņu atbalstītu. No mūzikas video… 2003. gadā Latvijas klips Eirovīzijas tiešraidei ar Iļģiem, Prāta vētru, Mariju Naumovu, Raimondu Paulu un Liepājas simfonisko orķestri. Ir sadarbība ar Vestardu Šimku, Laimu Vaikuli.

4. Pilnmetrāžas spēlfilmas pēdējo desmit gadu laikā jums tapušas divas, un abas – ar panākumiem. Vogelfrei ieguva balvu Lielais Kristaps. Ko darāt pārējā laikā?

Kādu laiku visu uzmanību veltīju ģimenei. Ar prieku un pateicību par to, ka man ir divas burvīgas meitas. Bija iespēja strādāt profesionāli atšķirīgā teritorijā – Jaunajā Rīgas teātrī, kur mazajā zālē iestudēju Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem ar trim aktieriem: Kasparu Znotiņu, Kristīni Krūzi un Regīnu Razumu, kuri visi piedalās arī Homo Novus. Jāteic, ka esam talantiem bagāta tauta, līdz ar to veikt sistemātisku darbu kultūras jomā viegli nav.

5. Kam jānotiek, lai jūs ķertos pie jaunas filmas?

Pats būtiskākais ir ideja, kas piesaista radošos un finansiālos spēkus. Homo Novus sakarā jau 16 gadu vecumā iemīlēju Anšlava Eglīša grāmatu kā Latvijas laika fascinējošu aprakstu. Kino režisors visspēcīgākais ir tad, kad runā par lietām, kuras, kā minimums, viņu interesē, bet vēl labāk, ja viņš tās mīl. Tā kā es ārkārtīgi augstu vērtēju gan Anšlava Eglīša valodu, gan Latvijas brīvvalsts laiku un mākslinieku sabiedrību, pret filmu izturējos ar kaislību.

6. Vai viegli būt režisorei valsts simtgades programmā?

Jo spēcīgāka ir vide un kolēģi tavā jomā, jo spēcīgāks tu topi. Tas veicina attīstību. Šis simtgades posms visai manai amata brālībai ir fascinējošs un laimīgs. Visa kinoindustrija var kupli uzziedēt.

7. Ar ko jāsāk, lai Raimonds Pauls piekristu rakstīt filmai mūziku?

Šo ideju mēģinājām risināt uzmanīgi, un, ja godīgi, man pašai tas ir noslēpums. Esmu pateicīga un laimīga, ka viņš savu talantu, laiku un spēku mums dāvinājis. Mana mamma un Raimonds Pauls savā laikā bija kursabiedri, abi kopā veidojuši vairākas muzikālas filmas. Varbūt tajā nozīmē kaut kāda labvēlība savu lomu nospēlēja.

8. Ir kāds paņēmiens, lai maksimāli sakāpinātu Andra Keiša emocijas trakojošā Salutaura lomā?

Šo esmu iemācījusies no sava pasniedzēja Londonā Stīvena Frīrza – ka savas filmas veidošanā galvenais uzdevums ir drosmīgi izvēlēties vislabākos aktierus. Viņa gadījumā tā bija Mišela Feifere, Džons Malkovičs, Glena Klouza, Helena Mirrena, Merila Strīpa... Stīvens mācīja, ka tad, kad esi aktieru savstarpējo attiecību ķīmisko sastāvu uzstādījis, ir ārkārtīgi jūtīgi jāpēta, brīžiem jāiedvesmo, bet nekas cits. Kādreiz licies, ka man izveidojušies palielināmie stikli pie acīm un pastiprinātāji pie ausīm no tā, kā mēģinu sajust nianses.

9. Vai to, ko Kambala māk darīt ar muskuļiem, zinājāt, pirms piedāvājāt viņam lomu?

(Smejas.) Nē. Kaspars Kambala ir spēkavīra lomai vienkārši etalons. Ja man saka, ka filmā vajadzētu fizisku spēku, tad Kaspars ir pirmais, kas man ar to asociējas. Viņš ir tik kolorīts un košs cilvēks.

10. Vai esat izlēmusi, par ko balsot Saeimas vēlēšanās? (Saruna notika īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām)

Skaidrs ir viens, ka balsot noteikti ir jāiet. Mani kritēriji ir skaidrs prāts un jūtīga sirds, ar ko, šajā lēmumā ļoti rūpīgi nokoncentrējoties, to izvēli izdarīt. Domāju, ir vērts līdz pēdējam brīdim vēl uzmanīgi ar šo izvēli apieties.