Regīna Devīte šovasar notievējusi un atgriežas jaunā seriālā: "Jau ļoti ilgi neesmu apēdusi nevienu smalkmaizīti, nevienu konfekti"

Pieļauju, ka Zentiņas tēls necik nav pabālējis, lai arī «UgunsGrēks» jau gadu kā aiz muguras?

Diemžēl nē. Lai gan vakar man bija priecīgs pārsteigums. Parkā uz soliņa piesēstas blakus kāds kungs un saka: «Nu kur es jūs esmu redzējis?!» Sāk prātot, ka laikam kādā sakarībā ar saviem bērniem mani zina – ka varētu būt skolotāja. Es tik ļoti līksmoju un teicu viņam, ka sagādā man lielu prieku ar to, ka nepazīst; kad atcerēsies, tad sapratīs, par ko runāju.

Tajā brīdī viņš mani atpazina pēc balss, piesaucot teātri. Bet ne Zentiņu. Dažkārt uzkliedzieni par Zentu vēl ir, bet to daudzums samazinājies. Tāpat arī selfiji. Ļoti ceru, ka man izdosies no tā tikt laukā. No ādas izlīst jau nevaru, un plastikas operāciju tāpēc netaisīšu. (Smejas.)

Starp citu, par plastikas operācijām runājot… Apskatot jaunā seriāla bildi, ne viens vien izsakās, ka Astrīdas tēlā izskaties tiešām lieliski!

Dīvainā kārtā, sākoties jaunajai teātra sezonai, visi izsaka komplimentus, ka izskatos jaunāka. Acīmredzot esmu atpūtusies, un karstā vasara palīdzējusi atbrīvoties no kādiem sešiem kilogramiem. Savā iztēlē salieku uz galda sešas pakas cukura, tik daudz... Un atpakaļ tās neparko negribu. Bet neko tādu kā operācijas veikusi neesmu. Tu jau zini, ka…

…ka bail no narkozes.

Arī. (Smejas.)

Pirms četriem gadiem tomēr piekriti augšējo plakstiņu korekcijai, un daudzām sievietēm interesē, vai tās rezultātus var just joprojām.

Joprojām esmu par to priecīga. Tas bija ļoti veiksmīgs un labs gājiens. Rezultāts turas, gravitācija vēl nav pieveikusi. (Smejas.) Bet mūsdienās taču ir visādas alternatīvas plastikas operācijām, tās gribētu vairāk pamēģināt.

Kā tu raksturotu Astrīdu, salīdzinot ar Zentiņu? Dzīve atkal grozās ap kafejnīcu, atkal vientuļā māte, kas audzina dēlu. Varētu gribēt beidzot ko bezrūpīgāku, ne?

Bet viņai (Astrīdai) viss ir kārtībā! Normāla kafejnīca, ar biznesu veicas, ar dēlu ļoti labas attiecības. Kas to zina, kas viņai vēl aiz ādas, bet katrā ziņā Astrīda stipri atšķiras no Zentas – ir ļoti savaldīga, enerģiska, atbildīga, strādīga, labi situēta un pašpietiekama sieviete. Cita līmeņa cilvēks! Viss, kas uz sirds, nav tūlīt laukā uz mēles. Redzēs, ko teiks skatītāji, jo šis būs pilnīgi cits tēls. Esmu nedaudz satraukusies. Jo ar apģērba un frizūras maiņu vien nepietiks, jāmaina arī domāšanas veids, kas ir grūtākais jauna tēla radīšanā.

Vai Zentas domāšana tevi ir kā iespaidojusi?

Cenšos sevī piebeigt zināmu Zentas filosofiju. Atceros, kad sākām to seriālu filmēt, teicu, ka man nav nekā kopīga ar Zentu. Bet kaut kas jau bija… To apzinoties, visiem spēkiem centos no tā izvairīties. Piemēram, dzīvot pašpārliecinātāk. Tāpēc, ja man prasa, vai no Zentas nav kas pielipis, saku, ka no viņas esmu tikai mācījusies to, ko nevajag darīt. Katrā ziņā ņaudēt par dzīvi man ļoti nepatīk. Lai Dievs žēlīgs!

Astrīdas puika nebūs «bārenītis»?

Nē, viņš nekādā ziņā nebūs. Mums ar dēlu viss ir kārtībā! (Smejas.)

Tu pārsteidz arī ar jaunu frizūru. Vai tā tapusi par godu Astrīdai?

Jā! Māksliniece gribēja kaut ko pamainīt, tā kā uz sāniem ķemmēja, saku – nu griežam nost, būs vismaz kaut kādas pārmaiņas! Tā arī nogrieza čolku – pirmo reizi dzīvē! Kad sataisīju matus, nofotografējos un aizsūtīju Intai (seriāla režisore Inta Gorodecka. – I.V.), viņa prasa – kas tā par parūku?! Saku – tā nav parūka, tie ir mani mati! Manējie visi par rezultātu priecājas, mamma saka – sen teicu, ka to pliko pieri tev nevajag!

Kā tev pagāja vasara?

Vasara iznāca diezgan gara, lai arī «Skroderdienu» projektā nobraucu 10 dienas. Iepriekšējā teātra sezonā bija ļoti daudz darba. Bet nu ir sajūta, ka esmu labi atpūtusies, un ar nepacietību gaidu jaunu darbu!

Prieks, ka ar ģimeni – mammu, māsu un dēlu – bijām uz Dziesmu svētku noslēguma sadziedāšanos Mežaparkā, uz ko palaimējās dabūt biļetes. Tā bija iespaidīga. Kad naktī pa trepēm no estrādes aizmugures uzkāpu augšā, sajūta – kā milzīgā kosmosa kuģī. Visi karogu masti ugunīs, cilvēku tik daudz, ka neredz gala. No rīta, kad svīda gaisma, – jā, tā pati vecā estrāde, tikai drusciņ piepacelta.

Dzīve kā vāveres ritenī – arvien visu gribi redzēt, piedalīties, novērtēt, sajust… No otras puses, tev ir senas lauku mājas pie Burtnieku ezera, par kurām cīnies kopā ar dēlu un mammu, dārzs. Kas ir tava kā saimnieces rūpe?

Ņemot vērā, ka šogad bija šausmīgs karstums, elsdami pūzdami laistījām dārzu, un ļoti labi tomāti ir iznākuši. Bet virtuves zonā, kur vāra un konservē, saimniece ir mamma. Palīdzu to, ko prasa, – vai nu pārlasīt ogas, vai izcelt un aizvākot burkas. Izbaudu meitas privilēģijas. Aizeju labāk sēnēs.

Saki, ka negribi tās sešas «cukura pakas» atpakaļ. Ko dari tā labā?

Ļoti ilgi neesmu apēdusi nevienu smalkmaizīti, nevienu konfektīti. Nebija jau tā, ka nevarētu bez tā iztikt. Taču, ja laika trūkuma dēļ neizdevās normāli paēst, vienmēr varēja paņemt kafiju ar bulciņu. Nu tā… Tagad jau viegli ievērot diētu. Tomāti ir, plus pārējais, kas dārzā. Vēl skatos uz apēstā ēdiena daudzumu. Nav jau nekāds noslēpums – ja ēd reizi dienā, tad tā kārtīgi. Bet piedomājot var apēst biežāk un mazāk.

Vai priekšvēlēšanu gaisotnes jūklī arī tu esi saņēmusi aicinājumus stāties kādā partijā?

Žēlīgā debess, tas ir pēdējais, ko es gribētu! Pieļauju, nav labi, ka sociāli nevēlos būt tik aktīva, bet… Godīgi sakot, mani ārkārtīgi nomāc šī melnā priekšvēlēšanu kampaņa. Ko nu kurš par kuru sacerēs… Tagad pat tas viens uzrakstījis grāmatu it kā par Artusu un Elīnu Maliginu, ka it kā bijusi saruna par narkotiku pārdozēšanu. Gandrīz sāku vemt. Visi līdzekļi priekšvēlēšanu cīņā NAV labi. Uzskatu, ka pieklājību neviens nav atcēlis un komunikācijā ar cilvēkiem būtu jāievēro kaut kādas normas.