Māris Grigalis: "Es ļoti piedalos bērnu audzināšanā, un man padodas. Pat sieva to ir atzinusi"

Dobē vienmēr kāda puķe izslej galvu augstāk nekā citas. Vai putnu barā kāds ir ar spalgāku balsi. Nekādus kalnus Māris Grigalis šķietami nav gāzis, bet vienmēr bijis pamanāms. Citus priecējis, citiem kritis uz nerviem – ar muldēšanu un izdarībām. Aiz dienvidnieciskās ārienes slēpjas jūtīgs un vienkāršs cilvēks, kurš cenšas dzīvot godīgi.

Ceļš pie mājas

– Kā vasara?

– Karsta. Bijām to pelnījuši un beidzot arī sagaidījām. Ja par ģimeni, tad vēl lielāks prieks man nevar būt. Mazajam bērnam divi gadi, lielajam četri, var pliki skraidīt un D vitamīnu uzņemt no rīta līdz vakaram. Tāpēc var teikt, ka vasara ir izdevusies. Bet citādi – darbiņu ir ļoti daudz.

– Pamatīgu atpūtu neplānoji?

– Vairāk plānoju to, kas saistās ar ģimeni, lai kopā varam pavadīt brīvos brīžus. Ikdiena paiet radio Star FM, mana programma Otrais cēliens ir no desmitiem rītā līdz vieniem dienā. Savukārt laika ziņas televīzijā ir agri no rīta vai vēlu vakarā. Vasarā dzīvojamies aiz Dobeles, Auros. Ar lepnumu varu teikt, ka mums ir sava ģimenes atpūtas māja.

– Pirms pāris gadiem teici, ka briesti privātmājai. Tas projekts ir realizējies?

– Jā. Mēs uzcēlām māju, un šis ir pirmais gads, kad tur dzīvojam. Šī ir mūsu pirmā vasara tur. Jā, tas man ir izdevies, un par to esmu ļoti, ļoti lepns. Tagad sieva var rūpēties par dārziņu, puikām nav jāpaskaidro, kā tomāts audzis, kā burkāns dīgst. Esam pilnīgos laukos, mazā pagastā uz Tērvetes pusi, kur ir tikai pāris māju. Lai gan tā ir riktīga dzīvojamā māja, mēs tur pavadām tikai brīvdienas.

– Tā nav līdzenā Zemgale, jau sākas pakalni?

– Mums ir vairāk līdzenums. Diezgan lielā pļavā jāņem rūpe par zāles pļaušanu. Mājiņa jāiekārto, visas mūsu domas ir ap to. Nosaukums ir Sapņi.

– Paši izdomājāt?

– Nē, tas nāca līdz ar zemes gabalu. Nu, ja reiz mājas sauc Sapņi, tad mēs tur tā arī jūtamies. Tiešām varu teikt, ka plāni piepildās. Es laikam tāds esmu pēc dabas – izvirzu mērķi un eju uz to, man tas ir jāsasniedz.

– Vari padalīties ar latvieti praktisko, kā tas izdevās?

– Dabūjām salīdzinoši lētu zemes gabalu, visas komunikācijas un pievadi jau bija. Vispār esmu ticīgs lietām, uz ko mūs dzīve mudina, aicina un ko tā grib pateikt – caur kādām darbībām, cilvēkiem, kurus satiec. 2012. gadā vadīju raidījumu Māju sajūta ar restauratoriem un celtniekiem pārbūvējām terases, uzlabojām mājas. Tāpēc nebiju kā balta lapa, kad notika manas mājas būvniecība.

Es, protams, iedziļinājos, braucu uz simt un vienu vietu skatīties, cik tas maksā, kā pamatus liek… Man nebija saprašanas, cik naudas vajag, lai uzceltu māju. Tā soli pa solim sapratu, cik darba jāiegulda, cik vajadzētu nopelnīt. Tā mēs ar sieviņu lēnām, lēnām. Mums ir ļoti paveicies, jo sievastēvs saistīts ar būvniecību. Tas bija atvieglojums, ka viņam tā saprašana bija ļoti liela. Turklāt sievastēvs un sievasmāte ir no tās puses, arī tāpēc bija drusku vieglāk. Es vairāk sekoju līdzi finansēm.

Saviem bērniem augu ar sīkajiem ekspertiem

– Ja reiz tu meties pelnīšanā, Zane vairāk uzņēmās rūpes par bērniem?

– Zini, es ne uz brīdi neatslābu. Lai gan bija arī tā – pēc darbiem naktī atbraucu, ģimene guļ, no rīta aizbraucu, viņi vēl guļ. 900 sekundes sākas sešos no rīta. Ceļos puspiecos un divdesmit minūtes pāri pieciem jau esmu televīzijā. Bet es ļoti piedalos bērnu audzināšanā, un tas man padodas.

Pat sieva to ir atzinusi. Sākot ar pamperu maiņu, ēst došanu, likšanu gulēt – to visu varu darīt, man nesagādā problēmas. Un te nu varu teikt, ka tas ir, pateicoties manam vecumam. Ja tas būtu pirms gadiem divdesmit… Zinot, kāds biju vecumā, ko saista ar jaunības maksimālismu…

– Tev gribējās skriet?

– Man bija jāizdzīvo tas posms, lai tagad ar pilnu atdevi varētu apzināties, ka man ir ģimene. Man katrs nieciņš dara prieku. Es daudz varu runāt par šo, jo man tas ļoti patīk. Vecākajam puikam Kristeram ir četri gadi, viņš jau pa gabalu redz, ka braucu pa ceļu, un skrien pretī. Apstājos, paņemu klēpī, stūrējam uz mājām, un viņš ir tik priecīgs. Tā ir tik kaifīga sajūta – esi kā zaķu tēvs, kas ar ābolu maisu skrien mājās. Un visi bērniņi gaida. Nu, ko vēl vairāk?

– Droši vien jaunībā daudzi par tevi domāja – ai, viņš jau tāds paviegls, diez vai ir ģimenes cilvēks…

– Zini, varbūt arī šodien daudzi tā domā – nu, tev ir bērni, tad tev ir jābūt nopietnam, tu taču esi tēvs, tev jābūt… Bet es laiku ar bērniem pavadu dauzoties un spēlējoties – esmu policists, bandīts, ārsts, šoferis un ūdenslīdējs. Varu skraidīt apakšbiksēs tāpat kā bērni. Es izbaudu tādas lietas.

Jaunībā domā – nu, ko tad es, tas nebūs stilīgi. Bet tagad es to izgaršoju. Un arī bērni jūt, ka ar tēti var dauzīties, spēlēties, ir interesanti, tētis nav iegrimis grāmatā, žurnālā, seriālā, filmā, varu pilnvērtīgi veltīt uzmanību. No Lego klučiem ceļam mājas, pēc tam spēlējamies. Tajā brīdī, kopā ar bērnu, esmu viņa vecumā un kategorijā. Esmu daudz grāmatu lasījis par audzināšanu.

Tu ar mazo nevari runāt no augšas, ir jāpieliecas viņa līmenī un jārunā aci pret aci, lai viņš tevi uztver, izprot tavu domu gājienu. Esmu izgājis cauri tādām gudrībām, un man tagad ir stipri viegli. Es saprotu, ka arī bērni saprot.

– Tu uztrenējies ar sīkajiem ekspertiem LNT Brokastīs?

– Redzi, tas bija iepriekšējais posms. Ar viņiem atradu kopīgu valodu, bērni mani baigi labi uzņēma. Es mācījos ar viņiem sarunāties, lai dabūtu viedokli.

– To varēja just.

– Jā. Un tad nāca iepazīšanās ar Zani, bērni, un atkal atgriežamies pie tā, ka dzīve tevi uzvedina uz to, kas varbūt vēlāk palīdzēs. Ja spēsi to novērtēt un izmantot.

Ne viss var notikt uz sitienu

– Kā tu domā, biji izaudzis ģimenei vai noteicošais tomēr bija tas, ka satiki savu īsto cilvēku?

– Es biju noilgojies pēc ģimenes. Noilgojies pēc tā, ka gribu savus cilvēkus, par kuriem rūpēties, atbildēt, kam sniegt visu, kas man ir. Pietiekami ilgi padzīvoju viens, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, kas dzīvo pats sev. Un tikai sev. Nav jau noslēpums, ka mēs ilgu laiku bijām kopā ar Elīnu Doļģi, vadījām raidījumus, bijām ļoti saistīti. Mūs vienoja gan darbs, gan privātās lietas.

Un tad vajadzēja būt tam posmam, ko sauc par atelpas brīdi, dzīvošanu sev. Lai sakārtotu domas. Pagāja diezgan ilgs laiks. Un tad atnāca tas mans īstais cilvēks, sieviņa. Viņa redzēja, kā es dzīvoju, to, ka ledusskapis ir tukšs, ēdu gatavās maltītes, sausās zupas, lietoju vienreizējos traukus, lai nebūtu jāmazgā.

– Ļoti minimālistiski…

– Lai gan es varēju atļauties, tā nebija problēma. Bet man bija citas prioritātes – mocis, mašīna… Ņēmu apkopēju, kas tīra dzīvokli. Pats to nedarīju, jo pa nedēļas nogalēm braucu prom. Varēju iekāpt lidmašīnā, aizlidot uz Vāciju, vienkārši uz krodziņu drusku atpūsties. Un tā tas laiks pagāja. Sapratu, ka tas ir garšīgi, bet ne daudz. Ka tas ir tukši, nav paliekoši. Kad iepazinos ar Zani, mēs daudzas lietas darījām kopā. Ko līdz tam biju darījis viens.

– Darīšanai kopā ir cita garša?

– Protams. Un cita vērtība. Mums tuvojas kāzu jubileja, 30. augustā atskatīsimies, kā mums gāja 2012. gadā, kad bijām Lasvegasā Nevadas štatā, kur es Zani bildināju, un kā mums gāja divus gadus vēlāk, kad atkal bijām Lasvegasā kanjonos, atcerēsimies Spāniju... Tas bija foršs laiks, kad varējām braukt bez tādas lielas domāšanas. Es pēc dabas esmu tāds cilvēks – uz sitienu.

– To esi sevī mazliet apslāpējis?

– Varbūt lietās, kas attiecas uz ģimeni. Ne viss var notikt uz sitienu. Ar maziem bērniem jāplāno uz priekšu, un arī tad ne viss izdodas. Bet no visa jau mācies. Kaut elementāra lieta – vislabāko nodomu vadīts, atrodi kūrortu, kur ir baseini, slīdkalniņi, lai bērniem interesanti, priecīgi. Aizbrauc martā uz Ēģipti, jo tur ir vasara, silts, iekāp baseinā, bet ūdens nav apsildāms, auksts, bērns nevar dzīvoties. Tu par to nebiji aizdomājies, bet tā ir svarīga nianse. Vai akvaparkā pie atrakcijas, uz kuru lielais puika ļoti grib, stāv cilvēks un krata galvu – nē, nē, tas puika ir par mazu.

– 120 centimetriem jābūt…

– Tieši tā. Augums un vecums neatbilst. Kā dēliņam to paskaidrot? Viņš nesaprot – visi taču iet. Tās ir nianses, kuras nevari paredzēt.

Meitenēm delveri patīk

– Tu kādreiz katru gadu brauci uz Spāniju, lai it kā būtu starp savējiem. Teici, ka tev patīk tie atvērtie cilvēki, ar dzirkstelīti…

– Jā, viņu temperaments.

– Zane izskatās kā tipiska ziemeļniece.

– Viņa ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Savā ziņā mums varbūt ir pretstati rakstura īpašībās. Es varu ātri reaģēt, darīt, saplānot, viņa mazliet padomā. Tas man patīk, jo ir drusciņ balanss.

– Tev nevajag nepārtraukti to Spāniju mājās?

– Absolūti ne. Mēs ar sieviņu jūtamies ļoti labi.

– Bērniem ir tavs temperaments vai vairāk Zanes?

– Lielais, Kristers, ir līdzīgs man. Un arī temperaments, ātri var mobilizēties. Ja kas nenāk ātri un uzreiz, tad – eh, nemaz vairs nevajag. Mazais, Mārcītis, lēnām izdomā, aiziet viens kaut kur, sāk ķimerēties. Lielais… Pilnīgi redzu, ka viņš jau tagad mierīgi varētu ar auditoriju sarunāties. Laiks rādīs, kādas būs intereses.

– Esi teicis, ka pats kādreiz neprātīgi dauzījies ar mašīnām un močiem. Tev priekšā divu puiku trakumi – esi domājis?

– Ceru, ka tas viss būs ar galvu, bet jebkuram puikam vajag izdzīvot arī tādas lietas. Redzu, ka vecākais dēls pilnīgi noteikti tāds būs. Ļoti ātri iemācījās ar divriteni braukt, bez papildu ritentiņiem, viņam vajag piedalīties, sacensties, būt pirmajam. Nu jāmācās būt otrajam, ja kādreiz tā gadās. Domāju, tas pat būtu labi, ja ar močiem un mašīnām. Nu, īsti džeki! Un meitenēm jau arī patīk tādi – mazliet delveri.

– Vai tu zinātu, ko teikt jaunam puisim par attiecībām ar meitenēm? Ko tu nezināji, ko tev varbūt nepateica?

– Hmm... Ka ne vienmēr vajag uzspiest savu gribu, redzējumu, bet uzklausīt arī to otru cilvēku.

– Būt iejūtīgākam?

– Un dzirdošākam, saprast, ka ne vienmēr tavs viedoklis ir pareizais. Es daudzreiz esmu kāpis uz tā grābekļa – tā ir mana taisnība! Bet patiesībā tā ir tikai mana iedomu taisnība. Patiesība slēpjas kaut kur citur. Gan attiecībās, gan citur dzīvē – jābūt bišķi piekāpīgākam. Jo cilvēki ir dažādi, katrs ir citāds.

Gadu gaitā esmu mācījies arī savu sieviņu respektēt, uzklausīt un tad kopā pieņemt lēmumus. Ko es teiktu astoņpadsmitgadīgam jaunietim? Nepieņem lēmumu viens, ja tas attiecas uz jums abiem. Kreklu pērc, kādu gribi, tā ir tava izvēle, bet, ja dīvānu, uz kura abi gulēsiet, lai pēc nakts abi justos atpūtušies, tad droši vien jārespektē otrs cilvēks. Tāpat par aizkariem vai televizora platumu, jo skatīsieties abi. To esmu mācījies.

Kaudze pildspalvu, ko pamētāt

– Tu nodarbojies ar daudz ko – radio, televīzija, tev joprojām ir sava aģentūra, vadi korporatīvos pasākumus.

– Šovasar vadīju trīs pilsētu svētkus – Priekuļos, Preiļos un Līvānos. Ir uzņēmumu pasākumi, semināru dienas otrā daļa bieži vien ir ar izklaidējošu pieskaņu, un tā ir manā ziņā. Arī kāzās aicina, šovasar būs jau kādas astoņas.

– Kāda ir tava atziņa par kāzām, par to, kā cilvēki precas? Kas īsti tur notiek?

– Ļoti atšķirīgi, cilvēkiem ir dažādas vērtības, uzskati. Ja salīdzinu ar savām kāzām – mēs bijām ap diviem desmitiem.

– Tikai?

– Jā, vecāki, brāļi ar sievām un bērni.

– Draugus neaicinājāt?

– Bija pāris, kas man dzīvē kaut ko nozīmē. Kāzas varbūt bija tikai tāds simbolisks gājiens. Svarīgs jau ir nevis tas galdauts vai lielais pušķis, bet dzīve, kā tu to dzīvo.

– Zane nebija izsapņojusi lielas kāzas?

– O, nē! Tur gan mums ļoti sakrita, ka negribam lielas. Sapratām – ko mums tas dos? Jo kāzas ir mums – kāpēc lai mēs aicinātu simt cilvēku un uzspiestu viņiem savu dienu? Tā ir mūsu. Kristeriņš jau bija piedzimis, viņam bija pusgadiņš, jau sapratām, kur ir mūsu īstās vērtības.

Protams, divas dienas pēc kāzām atkal aizlidojām uz Spāniju (smejas). Tur forši pavadījām laiku. Bet, vadot kāzas šodien – cik cilvēku, tik gaumju, kritēriju, cik iespaidīgas viņi tās grib. Ir, piemēram, tādi, kuriem ir svarīgas krāsas, kādi toņi būs kāzu galdiem, līdz pēdējam sīkumam… Cilvēki domā, kas viņiem patīk.

– Tie, kas aicina tevi vadīt kāzas, vēlas lai tās notiktu ar vērienu?

– Nē, domāju, tie, kas aicina mani uz kāzām, grib, lai tās būtu jautras. Viņiem patīk stils, kā es to daru. Un es ar lielu prieku tiekos ar viņu tuvākajiem cilvēkiem, deleģēju uzdevumus, gatavojam pārsteigumus un pavadām to vakaru forši.

– Tu kā lampiņu spēj sevī ieslēgt to jautrības slēdzi?

– Jautrības ne, bet man palīdz tas, ka vispār esmu pozitīvs cilvēks. Galvenais, ka man patīk tas, ko daru. Domāju, tāpēc tas iet no rokas.

– Visādā ziņā klaunu no tevis negaida, kas mētās pildspalvas un apelsīnus?

– Jā, un es arī negribētu. Pietiks ar to, ka paprasa pildspalvu uzmest... Jā, tas jau ir iegājies. Pieņemu, ka tas ir mans zīmogs – un okei. Pilsētas svētkos mērs nereti uzdāvina pildspalvu, un es jau zinu, kāpēc.

– Tad tev mājās ir ļoti daudz pildspalvu.

– Daudz – gan pildspalvu, gan krūzīšu ar pilsētu nosaukumiem. Man tiešām ir paveicies, ka varu darīt to, kas man ļoti, ļoti patīk. Un cilvēki novērtē – forši.

Uz ekrāna, pie klavierēm

– Andrejs Ēķis vairs tevi neaicina filmēties?

– Nē (smejas). Bet man bija laba pieredze, jā. Sapņu komanda, kur man bija spāņu trenera loma, bija trāpīta tieši man, un man liekas, es cienīgi un atbilstoši arī nospēlēju.

– Nu tu esi iemūžināts.

– Tā bija laba pieredze – redzēt, kā top kino. Smags darbs, nav viegli aktieriem. Tu filmu noskaties un saki, patika vai nepatika, bet tāds darbs ieguldīts un aktierītis tā ņēmies…

– Principā esi arī otram dublim gatavs?

– Ai, ja nu mani kāds redz kā aktieri, es labprāt. Bet pats neraujos. Šodiena ir ļoti kontrastaina. Vienu brīdi esi projektā, kas saistīts ar dziesmu, otru brīdi – kādā remonta projektā. Visu ko dzīve piespēlē. Baigi forši.

– Varbūt cilvēkam, kurš ļaujas tam visam?

– Jā, esmu atvērts piedāvājumiem. Ir arī lietas, kam nepiekrītu, kur nejūtu sevi, ne visai vēlos. Saprotu, cik man tas laiks ir svarīgs, dārgs, arī to, cik liels gandarījums būs no ieguldītā darba. Tas arī jāņem vērā.

– Vai pie tevis vēl mēdz atnākt dziesmas?

– Mājās reizēm uzčibinu. Esmu ierakstījis savu puiku balsis, runājis ar skaņu režisoru, kurš to būtu gatavs salikt vienā dziesmā. Tas gaida brīdi, kad varēs ieskaņot studijā.

– Arī tavas muzikālās idejas šobrīd ir ap ģimeni un bērniem?

– Jā, redz, te ir vēl viens posms. Pirms gadiem pieciem mani uzrunāja vokālā pasniedzēja Baiba Jansone, un tika izdots albums ar Vinetu Elksni, Māri Grigali un bērnu vokālo grupu Kukaiņi. Tagad tas viss ir norimis, jo gribu jau ar saviem bērniem. Tas būs interesanti.

– Bet vai tevī ir tik daudz klusuma, vispār iespēja, ka apsēdies pie klavierēm, ieklausies sevī un uzraksti savu dvēseles mūziku?

– Man ik pa brīdim rodas kādas idejas, tās ātri uzmetu datorā, tas viss krājas. Septembrī puikām sāksies bērnudārzs, būs mazliet vairāk brīva laika. Mana muzikālā pieredze ir diezgan liela, un gribas to likt lietā. Tāds atskaites punkts, liels dzīves notikums bija uzstāties ar Raimondu Paulu. Vadīju Okartes skatuvi, kur jaunieši dzīvoja un dziedāja. Viņiem bija Paula nedēļa. Pirms raidījuma piezvanīju Maestro, vai es, kā kādreiz "dārziņos" pianistos mācījies, varētu ar viņu nospēlēt regtaimu uz klavierēm. Pauls piekrita, braucu pie viņa uz mēģinājumiem. Izmēģinājām vienreiz, otrreiz, vēl tagad YouTube var paskatīties, ja ieraksta Raimonds Pauls un Māris Grigalis. Tas bija liels piepildījums manā dzīvē – būt ar Maestro uz vienas skatuves.

– Un viņš bija tik atvērts…

– Jā, ļoti. Ja es nebūtu Dārziņskolā mācījies, nemācētu spēlēt klavieres, es Maestro varētu tikai pieteikt un atteikt. Bet man bija iespēja arī uzspēlēt. Un arī viņš ir nācis no Dārziņskolas. Tā ka no dzīves ir jāņem viss labākais, ko tā piedāvā.

Lai tas nekad nebeigtos

– Tu neesi cilvēks, kuram vajag savu vienatnes devu?

– Vairs ne.

– Esi atdzēries vienatnības?

– Viss ir mainījies līdz ar sieviņas ienākšanu manā dzīvē, ar bērnu piedzimšanu, būšanu visiem kopā. Tās ir svarīgās lietas, kas man aizstāj pilnīgi visu.

– Tad tev laimīgi ir pagājusi garām slavenā četrdesmitgadnieka krīze.

– Es to nesvinēju, apzināti. Kāds man teica, ka četrdesmit gadus nevajag. Esot kaut kas tāds.

– Ticējums.

– Jā. Un tā arī pagāja, ļoti mierīgi.

– Tev varbūt būs sešdesmitgadnieka krīze.

– Nu… Bet tad jau bērni būs izauguši, kaut kas dzīvē būs sasniegts. Te man atkal jāteic, ka man ir paveicies, jo mums ar sievu intereses sakrīt. Viss ir smuki sagājis zobratiņos.

– Jūs kaut kur aizmūkat divi vien?

– Jā, tagad uz divām dienām aizlidosim uz Berlīni. Tikai stundas lidojums.

– Tur kādreiz ar mašīnu braucāt.

– Jā, septiņas astoņas reizes gadā. Varētu arī uz Tallinu aizbraukt, bet gribas palidot, sen nav darīts, salīdzinoši lēti. Vācija zināma jau no galvas. Oktobrī visa ģimene lidosim uz Turciju.

Ņemam tūroperatora piedāvājumu, kur viss ir iekļauts, vispār ne par ko nav jādomā. Zināma vieta, brauksim otro reizi, ar bērniem ņemas animatori, ideāla atpūta. Domājam par mazajiem, jo viņus neinteresē ne izstādes, ne kalni, ne mākslas šedevri. Protams, mēs varbūt gribētu lidot kaut kur citur, bet, kamēr viņi tik mazi…

– Ir kāda lieta, ar kuru tu netiec galā?

– Es cenšos tādas nepieļaut. Piemēram, pie mājas ir kanalizācijas vāks. Pats neticēju saviem spēkiem, bet uztaisīju koka kasti, kuru tam uzlikt pa virsu.

– Tas ir bērnu drošībai?

– Pat ne tā, bet lai neizskatās galīgi nekā. Cenšos ar visu tikt galā. Jo vienkārši… tā tam vajag būt.

– Par ko jūs sapņojat savos Sapņos?

– Par to, lai tas nekad nebeigtos. Skaisti teikts, vai ne? Jā, esmu priecīgs un gandarīts. Kaut kā tās īstās vērtības un īstie mērķi ir manī. Kaut kā viss ir pareizajā gultnē. Īstās vērtības tiek ieguldītas bērnos un savos sapņos.