Aija Andrejeva: "Zinu, kā ir, kad nav ko ēst"

Marta sākumā rokgrupa Opus Pro atzīmē pastāvēšanas 30 gadu jubileju un dodas tūrē Rozā lietus. Tev arī šis būs liels notikums – būsi viesmāksliniece tēva Aleksa koncerttūrē.

Tas koncerts būs tāds retrospektīvs. Tajā piedalīsies visi vecie dalībnieki, kas laika gaitā muzicējuši Opus Pro. Man arī ir bijis savs laiks šajā grupā. Dāvid, vai atceries, kā uz iepriekšējo apaļo Opus Pro jubileju tu man tērpu taisīji?

Jā, atceros! Tā bija tāda krāsaina kleita. Kur tā tev palika?

Skaistā krāsainā kleita, starp citu, ir nozagta... Es to iedevu Rokkafejnīcai, kad tajā izlika mūziķu tērpus, gadžetus, saulesbrilles un visu ko. Mans tērps bija uzlikts smuki uz manekena. Viendien aizeju uz Roķeni un skatos – nav kleitas! Prasu saimniekam Raivo, kur tērps, un viņš man atbild: „Nozaga.”

Tev ir milzīgs skapis. Tas ir piepildīts ar vēl palikušajiem skatuves tērpiem?

Nē, skapī ir ikdienas drēbes. Taču skatuves tērpus arī glabāju mājās. Vienkārši žēl kādam tos atdot. Es tērpus sapakoju un salieku glabāties zem gultām. Tie ir katrs ar savām atmiņām un saviem notikumiem saistīts. Nevaru no tiem tā vienkārši atvadīties. Māsas krustmāte piedāvā savas mājas trešo stāvu izbrīvēt maniem skatuves tērpiem. Teica, kad man mājās aptrūksies vietas, lai vedu tos pie viņas.

Pastāsti, kā bija augt slavena mūziķa ģimenē.

Es to nekad neesmu tā izteikti izjutusi. Protams, dzīvojot Lielvārdē, vienmēr esmu lepojusies, ka tētis ir tāds mūziķis. Taču tā dēļ neesmu jutusies pārāka par citiem. Mūs ar māsu tajos mūziķu tusiņos reti ņēma līdzi un neiesaistīja mūziķu dzīvē. Protams, kādreiz bija ballītes. Bija reizes, kad aicināju pie sevis draudzenes, un tad tēta grupai un viņa visiem vecajiem rokeriem taisījām popielas. Reiz mums bija iespēja privāti uzstāties Harijam Zariņam. Attēlojām tā laika populāros mūziķus. (Pasmaida.)

Tētim fanes koncertos nemeta uz skatuves krūšturus? Varbūt nesa mājās. Nebija tā, ka mammai vajadzēja nonēsāt tos krūšturus?

Nē, tā laikam nebija gan. Atceros, ka tētim grupas mēģinājumu telpā Ogrē bija būcenis. Domāju, ka visas dāvinātās lietas tika glabātas tur. Vismaz mājās viņš neko nenesa.

Tev no ģimenes ar tēvu laikam ir vistuvākā saikne?

Jā, ar tēvu man ir tāda īpaša tuvība. Mēs esam dvēseliski radinieki. Jūtam un saprotam viens otru. Mums pat nevajag sarunāties. Ar māsu ir ļoti līdzīgi. Pat no attāluma viņa var just, ka man kaut kas kaiš vai esmu bēdīga. Tāpat mums ir ar tēvu. Taču attiecības sadzīvē ir kā sunim ar kaķi, bet tas, kas notiek uz skatuves, ir saprašanās bez vārdiem. Savukārt mamma man ir labākā draudzene. Sazvanāmies katru vakaru.

Tava mamma dzīvo Amerikā. Sanāk viņu apciemot?

Pagājušogad biju divas reizes pie mammas, šogad vēl neesmu ieplānojusi. Man vispār tādas lietas notiek tā pēkšņi – atrodu lētas biļetes un braucu.

Mana mamma ir liela sapņotāja. Viņa man tādu sapņainu sievišķību iedevusi. Viņa savulaik arī dziesmu tekstus rakstīja Opus Pro.

Tēvs tevi bērnībā mīļi sauca par Aiču. Kā tu sauc savu tēti tagad?

Bērnībā saucu par tēti, bet tagad par Oliju. Kāpēc Olijs? Tāpēc, ka tā mīlīgi skan. Olijs – vecais rokeris! (Smejas.) Viņš pret šo manu izdomāto vārdu absolūti neiebilst. Taču man bērnībā bija arī iesaukas – huligāns un bandito.

Ir tāda anekdote: „Klauvē pie durvīm. Kāds atver, bet tur neviena nav. Paskatās uz zemi un redz – stāv maza, maza meitenīte. „Kas tu tāda esi?” – „Nāvīte!” – „Ko tik maziņa?” – „Nekas, nekas, gan jau tikšu galā.”” Tas laikam par tevi...

Tieši tā! (Pasmaida.)

Pērn lasīju interviju ar tavu tēvu, un viņš izteicās, ka dikti gaida mazbērnus. Tagad, pateicoties tavai māsai, viņš ir vectētiņš. Māsa apsteidza tevi.

Jā. Es vēl esmu procesā. Tas, ka draudzenēm dzima bērni, jau bija jauki, bet, kad turēju rokās māsas bērniņu, bija pilnīgs emocionālais izvirdums. Kad māsai piedzima bēbis un es pirmo reizi aizgāju pie viņa ciemos... Tās izjūtas nav iespējams izstāstīt. Tās ir paša asinis! Turot māsas mazulīti rokās, izjūtas ir nenormāli superīgas.

Man šermuļi izskrien cauri, kad sieva sapņaini saka: „Kādreiz mums būs mazbērni.” Man tiešām nedaudz bail no tā laika, kad pēkšņi būšu opis.

Nē, tā izjūta ir vauuu! Tev, Dāvid, patiks, kad tev būs mazbērni. Parasti jau apgalvo, ka vecvecāki mazbērnus mīl vēl vairāk nekā savējos.

Tavs tēvs jau sāk interesēties, kad būs nākamie mazbērni?

Tēvs ir ļoti tolerants šādos jautājumos un nekad man nejautā, kad mums ar Tomu būs bērni. Vispār tie ir ļoti nepieklājīgi jautājumi, es uzskatu. Nekad jau nev zināt, kas katram cilvēkam ir par vainu vai iemeslu, kāpēc viņam nav bērnu.

Cilvēks domā, Dieviņš dara. Kad tas notiks, tad arī notiks. Un man absolūti nav tādas sajūtas, ka es kaut ko varētu pazaudēt vai nokavēt muzikālajā jomā, ja mūsu ģimenē pieteiktos mazulis. Bērns taču ir pāri visam.

Kā tu izjūti – kas ir mainījies tavā dzīvē kopš apprecēšanās?

Esmu sapratusi, ka tā ir liela atbildība. Kāpēc? Tāpēc, ka nav tā, ka tu apprecies, bet viendien tev galvā iepūš kaut kāds vējš un tu savāc parpalas un aizej. Tu esi atbildīgs par otru cilvēku. Laulībā un vispār attiecībās ir divi cilvēki. Manā dzīvē mainījies ir tas, ka vairs neesmu viena.

Tev ir skaists, gaišs, gaumīgs dzīvoklis un plaša virtuve. Kurš jūsu mājās gatavo?

Es gatavoju. Dikti patīk cept kūkas.

Kas tās ēd?

Toms.

Un ko viņš tev gatavo?

Viņam patīk gatavot visādus mazos snekus. Viņam nav baigā iekāriena uz gatavošanu, bet, kad viņš to dara, sanāk lieliski. Viņš cep arī pīrāgus Ziemassvētkos.

Vai nesanāk domstarpības ar vīru par tava darba grafiku – ka esi bieži prom brīvdienās un vakaros?

Sāksim ar to, ka Toms mani iepazina kā parastu meiteni no Latvijas. Mēs iepazināmies Amerikā. Kad pirms trim gadiem sākām draudzēties, es viņam uzreiz pateicu, kas man ir svarīgi un ar ko viņam vajadzēs rēķināties. Viņš neiebilda.

Vai! Kaķis arī te ir! Zināju, ka tev ir suns, bet kur tev kaķis uzradās?

Šo kaķi pirms pāris gadiem paņēmu no Olgas Rajeckas. Viņas kaķene, latviešu melnbaltā, sapārojās ar kaimiņu kaķi, krievu zilo, un radās tādi bērni.

Labi, turpināsim par cilvēkiem. Vīrs tev palīdz arī radošajās gaitās?

Jā, viņam īstenībā ir ļoti laba gaume. Tomam ir vērts pajautāt par lietām, kur man ir svarīgs viņa viedoklis. Viņam ir ļoti laba čutene uz mūzikas lietām, arī par biznesu varu droši jautāt. Tas ir viņa stiprais lauciņš. Toms mani dažkārt atsēdina. Ja runāju kaut ko par lielo mākslu, viņš mani piezemē, jo viņš ir reālists, bet es kaut kur pa gaisu.

Vai taisnība, ka tavs vīrs dzīvo arī Valmierā?

Mans vīrs dzīvo starp Rīgu un Valmieru, jo viņam Valmierā ir darbs. Gandrīz katru vakaru viņš brauc uz mājām. Mūsu attiecībās sanāk tāda lielāka plānošana, bet cilvēki dažādi dzīvo, un tas ir iespējams.

Dzirdēju arī, ka Valmieras pusē jums māja top. Cik tālu jau esat pietuvojušies sapnim par savu lauku mājiņu?

Tagad pamati ir ielikti. Zini, kā ir tajā dziesmā, – es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs, kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds... Tieši tāds arī ir mans sapnis. Tā būs mūsu sapņu māja. Droši vien. Tad jau redzēs, kā tur būs. Dārziņa gan vēl nav. Ir dobīte, kur iestādītas piparmētras. Tās jau kā nezāles – liela uzmanība nav vajadzīga: iestādi un aug. Tā ka piparmētras man jau ir.

Tev vispār ir kādas praktiskas iemaņas dārzniecībā?

Man dzīvoklī ir palma jau septiņus gadus. Nav nokaltusi. Un man ir no jauna uzziedējusi orhideja, nav novītis arī mans naudas koks. Tas viss, domāju, ir rādītājs par maniem zaļajiem pirkstiņiem un to, ka dārzniecībā kādreiz būšu spečuks.

Vai tev tur būs arī kartupeļu vagas un siltumnīca?

Neesmu vēl tā plānojusi. Tad jau redzēs. Gan jau ar laiku arī kartupeļi būs. Viss pamazām, pamazām.

Tu vienmēr esi jautra, dzīvespriecīga un roķīga uz skatuves. Kā tu sevi redzi pēc gadiem desmit, divdesmit, trīsdesmit.

Tas bērns manī būs vienmēr, bet man tagad grūti pateikt, kā viņš man izpaudīsies, kad kļūšu vecāka. Vienmēr būšu dzīvespriecīga, gatava ceļot, kāpt kalnos un slēpot. Arī mana vecmāmiņa, mammas mamma, kuru saucu par Mimu, ir jauneklīga savos 73 gados. Pēc kādiem koncertiem mēdz pasēdēt bāriņā. Es viņai citreiz pajautāju: „Nu, kā ir, kad ir 73 gadi?” Viņa man saka: „Aija, nekas nemainās. Tikai ķermenis kļūst gausāks un grūtāk pārvietoties, bet tā jau nekas nemainās...”

Kāda tev ir attieksme pret novecošanu? Nekrīti panikā no domas vien, kad uzmetīsies pirmās grumbas?

Jau ir. (Pasmaida.) Kad man tā būs, tad arī domāšu. Šobrīd esmu aktīvi sākusi uzturēt sevi formā. Atsākusi treniņus, sportoju. Gribu pavasarī noskriet mazo maratonu.

Kas vēl ir tavi hobiji?

Mans lielākais hobijs ir ceļot. Esmu pilnīgi saslimusi ar ceļošanu.

Joprojām esi tikpat sirsnīga un patīkama kā kādreiz, kad iepazināmies. Saki, vai tev ir kādreiz bijusi zvaigžņu slimība?

Kā es to varu zināt?! Varu pateikt tikai to, ko saka kolēģi. Viņi apgalvo, ka ar mani strādāt ir viegli. Man iet secen tā zvaigžņu slimība, jo esmu uzaugusi ar rokstāru. Zinu, ko nozīmē slavas zenīts, un esmu pieredzējusi, ko nozīmē 90. gadi, kad nebija, ko ēst mājās. Visiem jau mums bija tādi laiki.

Marta Martinsone, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis