"Īstā latvju saimniece" Vija Kudiņa cep maizi ar Māras krusta svētību
LTV1 raidījuma «Īstās latvju saimnieces» dalībniece, uzņēmēja Vija Kudiņa skatītājus uzrunā ar gudrību, patiesumu un sirsnību. Žurnālam «Rīgas Viļņi» viņa stāsta par savu dzimto novadu un to, kā liktenis viņu iemeta maizes biznesā.
Maize un tās tradīcijas nu jau daudzus gadus ir jūsu ikdiena. Kam pateikties par Maizes muzeja ideju?
Tā ir mana ikdiena, nodarbošanās, mans maizes darbs un vienlaikus hobijs. Diemžēl manam mūžam nepietiks, lai visu par maizīti izzinātu, jo, kā savā laikā teica dzejnieks Imants Ziedonis: «Maize ir dzīves filozofija!» Par maizi var runāt no dažādiem skatupunktiem, un tulkojumā no daudzām valodām maize nozīmē: pārtika, ēdiens. Tas, kas dod mums spēku.
Pirms Maizes muzeja tapšanas strādāju savā uzņēmumā, cepu maizi, un pašvaldība bieži pie mums veda ciemiņus. Jau tad sapratu, ka arī ar stāstu var naudiņu pelnīt.
Bet punktu pielika kāds žurnālists, kurš bija pie manis atbraucis. Es viņam izstāstīju par savu nesen iegādāto māju, kurā vēlos ierīkot arī mazu maizes istabiņu, bet viņš to pavērsa ar savu paziņojumu vēl plašākā mērogā: Aglonā būs Maizes muzejs. Sākumā sēdēju un raudāju. Domāju, ko nu darīt, kā to izveidot? Bet vēl tagad saku žurnālistam paldies par šo rakstu, jo laikam Dievs tā bija lēmis, ka caur viņa muti dos man šo nodarbošanos. Mēs maizīti cepam ar Māras krusta svētību, kas jau no pirmās dienas ir iestrādāts uzņēmuma logo, tāpat maizītei dodam latviskus nosaukumus.
Man patīk cilvēkiem stāstīt par maizi un atgādināt, ka tā ir vērtība, svētība, dziļš simbols, ko mūsu sentēvi vienmēr godājuši.
No kurienes braukuši vistālākie ciemiņi?
Maizes muzeju apmeklējuši dažādu tautību pārstāvji no aptuveni 110 pasaules valstīm: Argentīnas, Brazīlijas, Meksikas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Japānas. Un, protams, no Eiropas un kaimiņvalstīm.
Jums patika laiks, ko pavadījāt kopā ar latvju saimniecēm TV raidījuma filmēšanā?
Jā! Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka man bija šāda iespēja. Man momentā ir sešas draudzenes, kuras ir tik daudzkrāsainas, garīgi bagātas un vienkāršas lauku sievas. Nevajag miljonus, lai dzīve būtu jauka.
Jūs dzīvojat skaistā, enerģētiski uzlādētā vietā – apkārt ezeri, meži, turpat Aglonas bazilika.
Pateicoties raidījumam «Īstā latvju saimnieces», redzēju vēl daudzas citas skaistas vietas mūsu Latvijā. Un, ja man jāizvēlas, kurp aizceļot, priekšroku dodu Latvijas apskatīšanai.
Manu sirdi piepilda tas, ka māku katrā dabasskatā, gadalaikā saskatīt skaistumu, un to man iemācīja tētis Jāzeps Kudiņš. Pirms trijiem gadiem viņu, pavisam nevarīgu, atvedu no Rīgas uz Aglonu. Daudzi pārmeta, kāpēc laikā, kad man ir tik saspringts darba grafiks, galīgi nestaigājošu, vecu cilvēku ņemu pie sevis? Bet esmu viņam ļoti pateicīga par šo laiku. Viņš mani iegrožoja kā tādu satrakotu zirgu un lika ik palaikam apstāties. Kad no darba pārnācu mājās, domāju jau par nākamajiem darbiem, bet tētis mierīgi sēdēja, lūkojās pa logu un nemanot pievērsa manu uzmanību. Viņš aicināja paskatīties, cik skaistas lapiņas uz zemes, kā putniņi dzied, cik rāms šodien Cirīša ezers... Un tā arvien biežāk sāku skatīties uz apkārtni ar viņa acīm.
Vai Aglonas novads ir jūsu dzimtā puse?
Jā! Esmu dzimusi astoņus kilometrus no Aglonas. Te ir mana tēva mājas, mežs, kur atgūstu sevi, relaksējos un sēņoju. Te ir vectēva un vecomāšu kapi, arī tētis apglabāts. Viņam bija milzīgs prieks mūža pēdējos gadus pavadīt dzimtajā pusē. Un arī es nespēju sevi iedomāties nekur citur kā tikai savās mājās... Aglonā.
Raidījumā jau redzējām, ka rūpējaties par maizes cepšanu, pārdošanu, viesu uzņemšanu. Esat darba devēja Aglonas iedzīvotājiem!
Esam deviņu cilvēku kolektīvs un vasarās vēl dodu darbu jauniešiem. Pats būtiskākais, ka ar kolēģiem esam kopā no gada uz gadu un zinu, ka jebkurā brīdī uz viņiem varu paļauties.
Arī mana ģimene iesaistās biznesā un palīdz, kad vien nepieciešams. Man ir divi pieauguši dēli, vecākais ir precējies un audzina trīs meitiņas un pastarīti Miķeli Jāzepu. Vecākā mazmeita vasarās vada tūristu grupas, vidējā palīdz citos darbos, bet jaunākā palīdz vedeklai Miķelīti pieskatīt.
Esmu apmierināta un lepna par saviem dēliem. Viņi ir patstāvīgi savā dzīvē, dzīvo tepat, netālu, Daugavpils novadā. Kad vajag kopā sanākt, vienmēr visi sasparojas un ir klāt. Ģimene ir milzīgs spēks!
Jūsu tēvs dēliem bija paraugs?
Man tēvs bija ļoti vieds cilvēks, arī amatnieks visās jomās un mācēja padomu dot. Bērni no viņa daudz mācījušies. Ne velti Ivars dēlam izvēlējās otru vārdu Jāzeps, kā manam tēvam. Joprojām atceros to dienu, kad tēvam pateicu: viņa mazmazdēlu sauc Miķelis Jāzeps Kudiņš. Viņš saviļņots smaidīja, raudāja prieka asaras un ne vārda neteica. Vārdi bija lieki... Tas vien, ka dēlu nosauc vectēva vārdā, ir dziļas cieņas apliecinājums. Jūsu ģimenē ir arī kāds nerakstīts likums?
Mums ir nerakstīts likums, ka Ziemassvētkos nestrādājam un esam kopā, tāpat kā Jāņos – tad dēlam un vedeklai ir kāzu gadadiena un mazmeitiņai dzimšanas diena.
Kad zēni bija mazi, kopā pavadījām svētdienas, tās mums bija pankūku dienas. Šo tradīciju aizguvu no saviem vecākiem – svētdienās visi sēdāmies pie galda, tētis ar mammu bija brīvi, nedarīja nekādus lielus darbus, un mums ar māsiņu bija pievērsta visa uzmanība. Zemapziņā šīs sajūtas gribēju nodot arī saviem bērniem. Šādi brīži nepieciešami katrā ģimenē. Kad pie mana galda sēž ciemiņi, atgādinu, lai noliek malā telefonus un pievērš uzmanību saviem bērniem... Lieku reizi noglāstīt viņiem muguriņu, pateikt mīļus vārdus, visiem nesteidzīgi pavadīt laiku kopā pie galda, noskaitīt Tēvreizi, nodziedāt kādu tautasdziesmu vai vienkārši pateikt Visaugstākajam paldies par to, ka ēdiens ir uz galda. Tad var uzskatīt, ka mājā ienākusi svētība.
Raidījumā aizkustinājāt ar skaistu dzejnieces Neaizmirstules dzejoli...
Kad nopirku ēku, kurā tagad atrodas Maizes muzejs, sāku pētīt tās vēsturi. Ēkā sākotnēji bija lielākā sešgadīgā skola visā apkārtnē, pateicoties latgaliešu rakstniecei, dzejniecei un iemīļotai skolotājai Rozālijai Tabinei ar pseidonīmu Neaizmirstule. Tā iepazinos dziļāk ar Rozālijas Tabines dzeju, kuru joprojām lasu saviem muzeja apmeklētājiem, sevišķi valsts svētkos. Visspēcīgākais dzejolis ir «Tu manis nevaicā» (ar šo dzejoli Vija aizkustināja raidījuma «Īstās latvju saimnieces» dalībnieces - L.K.). Dzejolis pirmo reizi publicēts 1911. gadā, kad Latvijas valsts vēl nebija, bet jau tad Neaizmirstule skaisti runāja par Latviju, bija īsta savas valsts patriote.
